— Meitiņ, ja gribi, vari aiziet paciemoties pie Sarmas, tikai nepaliec ilgi.
«Kaut kas nelabs rūgst,» paskatījusies mātē un Edmundā, Rasma noprata.
— Labi.
Nepagāja ne pāris minūtes, kad noklaudzēja durvis.
Lindas māte nosēdās iepretī Edmundam un, rokas uztraukti sakrampējusi, gaidīja, ko viņš sacīs.
Edmunds redzēja, cik sagrauzta viņa izskatījās, un saprata — sievasmāte labprāt palīdzētu, bet viņas acīs saskatāms, ka veltīgi nopūlējusies meitu pierunāt un tagad cerēja, varbūt znots var ko grozīt.
— Vai Lindas nav pie jums? — Edmunds pats lāgā nepazina savu baisi.
Lindas māte pūlējās savaldīties un runāt mierīgi:
— Viņa pie Sandras, ja pieņems, tur kādas dienas padzīvos. Es pa īstam nesaprotu, kāpēc tas tā . ..
— Es, māt, arī nesaprotu. Kaut vai mani sit nost, nesaprotu.
— Ne no šā, ne no tā cilvēki nešķiras. Ko es varu zināt … Viņa man neko nestāsta. Paliek pie sava — nevaru, un viss.
— Cita taču viņai nav?
— Nav, nav. . . Linda nav tāda. Ja tu mēģinātu viņu satikt…
— Jācer, ka tās iedomas pāries. Jūs domājat, man vajadzētu pie Sandras tūliņ aizbraukt?
— Labi jau būtu.
Edmunds atvadījās. Lindas te nav, un šeit nekāda palīdzība tikpat nav sagaidāma. Ir nu gan vienreiz melnā pirmdiena.
Sandra, nesot nelielu ādas čemodānu un pieturot Anniņu ar otru roku, augstpapēžu kurpēm viegli klaudzinoties, lēnām virzījās pa kāpnēm lejup.
— Māmiņ, vai vectētiņš vedīs mani ar savu mašīnu? -— Anniņa vaicāja.
—- Jā, meitiņ. Tur, Gaujmalā, tevi sagaidīs vecmāmiņa un, atceries, — tava vāverīte, kas dzīvo lielajā ozolā.
— Vai tu ieliki somā viņai riekstus? — Tik svarīgu jautājumu noskaidrojot, Anniņai bija jāapstājas.
— Protams, bērniņ, — arī Sandra apstājās, viņai vajadzēja sasveicināties ar kāpņu pagriezienā negaidīti satikto Edmundu Luteru.
— Jūs laikam pie mums? — Sandra saprotoši jautāja.
— Tā iznāk. Radus mēdz atcerēties, ja ir kāda vajadzība. Šoreiz gan esmu pagadījies nelaikā, — Edmunds pamāja uz čemodānu, — jūs, kā rādās, laižaties tālākā ceļā.
— Mēs jā. Varbūt gribat satikt Lindu, viņa palika mūsu mājā.
Nav vērts šoreiz tēlot lepno, Sandrai tāpat skaidrs nāciena iemesls.
— Taisnību sakot, jā. Tik daudz drosmes man ir.
Edmunds atvadoties noskūpstīja Sandrai roku, noglaudīja
Anniņai galvu un tad visai steidzīgi kāpa augšup. Cik nepatīkami sajust, kā paša sirds dauzās. Tas no ātrās kāpšanas, vai nu citādi.
Atvērusi durvis, Linda satrūkās. Viņa zināja — izrunāšanās ar Edmundu neizbēgama, taču negaidīja to tik drīz. Apmulsusi viņa atstāja Edmundu pie vaļējām durvīm un pati iebēga Vārava kabinetā, tur saņēmās un kaujinieciski paceltu galvu nostājās blakus rakstāmgaldam.
r
Edmunds apvaldīti viņai sekoja. Pastūmis tuvāko krēslo, viņš apsēdās.
Brīdi gaisā vibrēja divu cilvēku vārdos neizteiktu dornj un jūtu spriegums.
— Vai tevi var palūgt paskatīties uz manu pusi, — Edmunds, kā parasti satraukuma brīžos, īsi ieklepojās, — prātīgāk gan būtu braukt tūliņ mājās izrunāties un nelikt svešām sienām klausīties.
— Mums nav ko runāt, ja reiz aizgāju, tad uz visiem laikiem.
— Tu pie manis arī nāci uz visiem laikiem.
— Tā bija kļūda, es toreiz daudz ko iedomājos savādāk.
— Ja tu dusmojies par to gadījumu Jūrmalā … atvaino, es pārsteidzos. Tev tāpat ir sava daļa vainas. Pēdējā laikā tu starp mums biji radījusi tik biezu sienu, ka to vajadzēja spridzināt. Es tevi gribēju vest pie prāta … Galu galā man nav dzelzs nervi.
— Jūrmalas gadījums bija tikai katalizators, kas paātrināja mūsu šķiršanos, kura tāpat reiz notiktu. Mana vaina bija pašā sākumā. Mums nevajadzēja tikties un saiet kopā. Par to tagad runāt nav jēgas, tāpat nekas nav maināms.
— Domā, dzīve tevi saņems ar atplestām rokām un ajk- lēs tāpat kā es?
— Negribu būt auklējama. Un ar dzīvi mums katram ir citādas attiecības. Tev un man ir pārāk atšķirīga vērtībj izpratne. Kopējs jumts nav mūs tuvinājis, gluži otrādi, parādījis, cik nesaderīgi esam.
Edmunds dzēlīgi paskatījās Lindā.
— Jā, mana kundze, protams, domā un jūt tikai globāli. Kur nu es! Man nav tāda dvēseles plašuma, kur visa pasaule varētu ievietoties. Mana pasaulīte ir kabatā nēsājama. Tā tu domā? Starp citu, vai tu esi sevišķi daudz nopūlējusies, meklējot mums kopsaucēju?
— Nav vērts meklēt neatrodamo. Ir pietiekoši svarīgi iemesli, lai mēs nekad netiktu pie kopsaucēja.
Lindas teiktais Edmundā izraisīja iecietīgākas pārdomas». «Ko viņa ar to gribēja pateikt? Droši vien reizēm neesmu bijis pietiekoši taktisks. Viņa ir no tām, no delikātajām.»
— Es kaut ko sāku apjēgt, varbūt tavai rīcība ir zināms pamats. Tu vienreiz varētu būt atklāta. Visu taču var nokārtot mierīgi, bez ekscesiem.
Linda nespēja pasacīt pašu galveno iemeslu, kāpēc Edmundu uzlūkoja kā svešu cilvēku, un bija cieši apņēmusies nekādā gadījumā neļaut sevi iežēlināt. Viņa nespēja izrunāt
pazemojošos vārdus «tavi glāsti man pretīgi». Otram pa šam to vajadzēja saprast.
«— Tu nemāki iejusties cita cilvēka dzīvē. Tava mīlestība nāk vienīgi no patmīlas, un tādai nemēdz būt ilgs mūžs. Es neredzu nepieciešamību, sevi necienot, nīkuļot tālāk. To laiku, ko nodzīvoju tavā mājā, es jūtu kā parādu dzīvei. Mums jāiet katram savs ceļš.
Edmunds sāka saprast Lindas lēmuma nopietnumu uri, iespējams, pat negrozāmību. Un tajā pašā laikā viņš nevarēja iedomāties Lindu vairs neredzēt, nejust viņas tuvumu.