— šķiršanās papīrus varu tūliņ nesniegt, tikai tam nav nekādas nozīmes. Es pie tevis neatgriezīšos. — Lindai, to sakot, sareiba galva, nebija viegli būt cietsirdīgai.
Edmunda pašapziņa nevarīgi sabruka, tomēr pašlepnums liedza izrādīt satraukumu. Viņš centās runāt vienaldzīgi.
— Nesteidzies ar radikāliem spriedumiem. Atceries — tevi vienmēr gaidīs tava istaba un … — Edmunds pēkšņi aprāvās: it kā no malas lūkojoties, pats ieraudzīja, kāds viņš pazemīgs un nožēlojams kā ubagotājs. Nevarīgās dusmās viņš pietrūkās kājās un, uz Lindu nepaskatījies, izgāja.
Edmunda aizcirsto durvju klaudziens Lindai lika sarauties; tas viņas ausīs skanēja kā cilvēka palīgā sauciens. Iepriekšējais kaujinieciskais saspringums pārvērtās nogurumā. Vainas apziņu nenoslāpēja pārliecība, ka nedrīkst vairs pakļauties kļūmīga gadījuma izraisītām sekām un tālab rīkojusies pareizi.
» * *
Virtuvē šļakstinājās ūdens. Sandra mazgāja vakardienas jubilejas traukus. Linda stāvēja izlietnei blakus un katru nomazgāto tūdaļ noslaucīja.
— Mums iet kā pa slīdošo lenti. Vakar taču sanāca trīsdesmit cilvēku, un redzi, cik ātri būsim beigušas. — Sandra acīm pārskrēja pāri uz galda salikto šķīvju kaudzēm, dažada lieluma kristāla glāžu rindām un trauslām porcelāna kafijas tasītēm. Daļa nomazgāto trauku jau bija ieņēmuši savas ilggadējās vietas bufetē. — Šogad palaimējās — Jura dzimšanas diena sestdienā, varēsim atpūsties.
— Vai tiešām šodien ir svētdiena? — Linda jautāja vairāk pati sev nekā Sandrai.
— Tev visas dienas vienādas padara vienas un tās pašas domas, tamdēļ nejūti svētdienu. Es rīkojos nepareizi, pierunājot tevi pagājšnedēļ atpūsties. Tev tagad jābūt pēc iespējas vairāk aizņemtai. Rīt ar skubu jāsāk meklēt darbs. — šie vārdi aizslīdēja Lindai garām, to Sandra saprata un tūliņ mēģināja māsīcu iesaistīt citādā sarunā.
— Manuprāt, vakardienas viesības izdevās interesantas. Un tas galvenokārt jauno ciemiņu nopelns. Viesus, tāpat kā kleitas, laiku pa laikam der pamainīt, citādi apnīk sev un citiem.
— Jā … Kādus sešus es redzēju pirmo reizi, bet tavam tēvam laikam diez kā nepatika, viņš drīz aizgāja. Un kāpēc krustmāte Sofija ar Anniņu neatbrauca?
— Cik es redzēju, mans tēvs jutās omulīgi. Viņš tagad katru vakaru brauc uz Caujmalu. Mamma citādi baidās, visi kaimiņi jau prom. Un mammas neatbraukšana mani ne mazākā mērā nepārsteidza, viņa vienmēr izdomā iemeslu neierasties Jura jubilejā. Šoreiz viņa sadzejoja Anniņai iesnas.
Linda neatbildēja. Ko viņa varētu teikt? Vienīgi piebilst: jā, Sofija Miltiņa patiešām savu znotu Juri Vāravu ne visai ciena.
Pēc neilgas klusēšanas Sandra, pasniedzot pēdējo nomazgāto šķīvi, ieskatījās Lindai acīs.
— Man tev tomēr atklāti jāsaka — Edmunda jūtami pietrūka. Vairāki apprasījās, kāpēc tu esi viena pati. Es nevarēju pateikt, kā ir … Sacīju: viņš aizbraucis komandējumā. Es vēl arvien nespēju noticēt tam … Vai tu tiešām esi galīgi izlēmusi?
— Es jau tev teicu. Nesāc, lūdzu, mani audzināt, šai ziņā tās būs veltīgas pūles. Tu savu Juri mīli, vienalga, kāds viņš ir, un tāpēc nevari saprast manu aiziešanu no Edmunda.
Sandra, mazliet padomājusi, runāja tādā kā aizsmakušā balsī:
— Mīl vai nemīl? Kamēr tas otrs cilvēks ir blakus, to ne vienmēr var zināt, kad pietrūkst, tad jā… tad pa īstam saprotam. Kaut gan reizēm otra trūkums ir tikai neierasta tukšuma sajūta — bija cilvēks tuvumā un vairs nav. — Tālāko domu Sandra skaļi neizteica. «Bet, ja ir bērns, viņa dēļ daudz kas jāpacieš.»
Linda jutās pārsteigta. «Sandra tā dīvaini runā. Vai tikai Juris nekravā čemodānus? Muļķības! Tādas kā Sandra nepamet.»
It kā būtu nojautis, ka par viņu runā un domā, Juris Vā- ravs atvēra līdz galam virtuves durvis un palika stāvam uz sliekšņa.
— Labrīt! Kādas mūžības problēmas dāmas risina? — Viņš gandrīz sievišķīgi koķeti pievērsās Lindai. — Kā es izskatos, nosvinējis savu trīsdesmit septīto dzimšanas dienu?
Atbilde nāca ar tādu ātrumu un tikpat nepatīkama kā pretinieku futbolbumba vārtos:
— Paģirains.
«Tai nu gan ir šķeltā mēlīte,» Vāravs nodomāja, skaļi pasmejoties kā par joku.
— O! Cik precīza dzīves uztvere!
Sandra pārmetoši paskatījās Lindā. «Vai viņa nesaprot, tas var būt pietiekoši liels indes piliens visas svētdienas saindēšanai. Tagad viņam vajadzēs demonstrēt savu pārākumu.»
Juris Vāravs nostājās ērtāk, atbalstot muguru pret stenderi.
Sandra nedzirdami nopūtās. «Diez kas sāksies?»
— Linda, kā tev vakar patika mūsu ievērojamais kritikas spīdeklis Gusts Brūveris tuvplānā?
Linda vienaldzīgi paraustīja plecus.
— Es viņu tikpat kā neievēroju.
— Gusts tikai izskatās parasts. «Po boļšomu ščotu» viņš ir varen asais zēns.
Sandra nenocietās neiejaukusies, šo Jura draugu viņa neieredzēja abu kopējo slepeno gaitu dēļ.
— Viņa kritika vairāk izklausās pēc apriešanas. šī suga rej uz katru svešo, vienalga, vai tas ir slikts vai labs, un aplaiza katru savējo — arī vienalga, vai tas ir slikts vai labs.
— Nu zini, tev savas emocijas reizēm derētu piebremzēt. «*» Vāravs skatījās saērcināti. — Tie paštaisnie bieži vien ir visnetaisnīgākie. Pie tam savējie un nesavējie ir visur, arī tavā svētajo skolotāju istabā.
Juris gaidīja pretsitienu, bet Sandra, tīšām skaļi šķindino- ties, kārtoja šķīvjus uz paplātes un izlikās neko nedzirdējusi. «Jāiztur neatbildot, viņš jau nekautrēsies no Lindas un sarunās diezin ko.»
Linda jutās neērti, tomēr domāja, ka iziet no virtuves arī neklājas.
Saruna Vāravam mājas gaisu bija pārāk sabiezinājusi, un viņam pēkšņi radās nepieciešamība rauties prom vieglākā atmosfērā.
— Man drīz jābrauc prom, — viņš paskatījās pulkstenī, — apsolīju Gustam izpalīdzēt. Šis atkal ķezā, sieva noņēma no trases.
— Sieva prātīgi dara, neļaujot Gustam braukt ar mašīnu, viņš pats to ar kaudzi ir nopelnījis, — Sandra runāja mierīgi, tomēr viņas sejā bija redzams ir uztraukums, ir rūgtums. «Atkal viena svētdiena pagalam, un svētdienu cilvēka mūžā nemaz nav pārmērīgi daudz.»
— Nu, daragaja, kā redzams, Gusts nav vienīgais, kuram mājās griež nost skābekli. — Vāravs vispirms pavīpsnāja, pēc tam ierunājās māksloti laipni: — Kundze, vai kafija būs drīz?
— Pēc divdesmit minūtēm, tikai nemodini mammu, viņa pagājšnakt nav gulējusi.
Līdzko Juris izgāja, Linda tūliņ ieminējās:
— Varbūt es drīkstu nepiedalīties brokastīs?
Sandra saprata — šis jautājums Jura dēļ.
— Tev noteikti jāpaliek. Izņem no ledusskapja rasola bļodiņu un šķīvi ar pildītām olām. Es aiznesīšu traukus.
Kad viesību trauki bija aizceļojuši uz bufeti, atbrīvojot galdu ikdienai, Sandra piegāja pie Lindas un sapurināja viņai plecus.
— Linda, cilvēkus vajag saprast. Juris nemaz nav tik slikts, viņš tikai netiek galā ar savu iekšējo traģēdiju — grib būt izcils režisors, bet daudz kā pietrūkst. Viņa ālēšanās ir muļķīga centība celt savu pašapziņu. Ja viņš spētu pilnībā iekausēties darbā un mazāk domātu, kā sevi izcelt, ja viņš prastu, filmējot savu filmu, redzēt kā skatītājs, tad rezultāti būtu citādi.
Sandra skumīgi pasmaidīja, parādot mīlīgas vaigu bedrītes, tādas pašas kā Sofijai Miltiņai jaunībā: