Vairāk viņas neko nerunāja. Lindas domas turpinājās aizsāktā virzienā. «Kāpēc Vāravs neko labu no Sandras nav guvis?» Tālāk viņa nepaspēja aizdomāties, divdesmit minūtes bija pagājušas, un Juris Vāravs apsēdās pie galda. Lindai gadījās vieta viņam iepretī. Kamēr Sandra lēja tasītēs kafiju tikmēr Vāravs klaji un nekautrīgi acīm tīksminājās Lindas plānās, baltās blūzes dziļajā izgriezumā.
Sandra savā tasītē pārlēja kafiju pāri malai.
Linda nosarka. «Šajā mājā arī griesti gāžas uz galvas. Te nav palikšana.»
Debesis, it kā glābdamās no nemīlīgā vēja saltuma, bija paslēpušās aiz bieziem, pelēkiem mākoņiem. Nespēdams tos izdzenāt, vējš klaiņoja, meklējot, kur izrādīt savu spēku; ieskrējis Miltiņu vasarnīcas dārzā, satrenca gaisā nokritušās lapas un dzenāja straujā dancī, drīz tās piekusušas nokrita zemē, tomēr atpūsties nepaspēja, pēc brītiņa jauna brāzma atkal grieza dzeltenus un sārtus virpuļus. Vasara aizejot bija atņēmusi dārzam ziedu spilgtumu. Rudens, par to nebēdājot, sevi gluži labi izrādīja ar nedaudzām krāsām: ar melno, lietū mērcēto zemi, ar vēl saglabājušos zāles un dažu koku nevienādo zaļumu, ar nodzeltējušo bērzu un ap- sārtušām kļavām. Šajās mierīgajās rudens krāsās dārzā zem lielā ozola, kura lapas ziemas tuvums vēl nebija paspējis nobrūnināt, spilgti izdalījās mazs cilvēciņš sarkanā kombinezonā. Mazais cilvēciņš pats domāja, ka ir liels diezgan — jau pieci gadi, tāpēc nebaidījās viens pats lasīt ozolzīles. Nevar saprast, ko vecmāmiņa tik bieži saukā:
— Annin, kur tu esi?
— Šite. '
Traucē strādāt. Nemaz nav viegli, zīļu daudz, bet tās māk viltīgi noslēpties zālē.
Un tad:
— Anniņ, vai tev nav auksti?
— Nav, nav.
Nekur nepaliek arī pats nepatīkamākais: „ *
— Anniņ, nāc iekšā dienasvidu gulēt!
— Jā, jā. — Groziņš pielasīts pilns, nav ko tielēties — jāiet.
Istabā ienākusi, Anniņa apstājās pie galda, kur profesors Miltiņš klabināja rakstāmmašīnu, tai apkārt kā barikādi salicis vairākas atvērtas biezas grāmatas. Anniņa brīdi ļoti nopietni skatījās, tad vēl nopietnāk jautāja:
— Vectētiņ, vai tu tikai pārraksti no tām grāmatām vai arī savus slapjdraņķus liec klāt?
— Kas tie slapjdraņķi ir? — Miltiņš izbrīnījies paskatījās mazmeitā.
— Tās tavas domas.
Profesors pasmīnēja, bet viņa sieva Sofija skaļi iesmējās.
— Ir gan tagad gudri bērni. Nu, Anniņ, mudīgi nomazgā rokas un, marš, gultā!
Paskatījusies, vai mazmeita kārtīgi apsegusies, Sofija ienāca atpakaļ kamīna istabā ar aizsāktu apelsīnu krāsas adīkli rokā un apsēdās uz dīvāna iepretī Miltiņam. Viņas rokās, žigli zibot adatām, no pūkainas mohēras dzijas valdziņu pa valdziņam tapa Anniņai jaka.
Miltiņš piecēlās, pastūma krēslu tālāk un izstaipījās.
— Edmunds ir paldies nopelnījis par kamīna un plīts pār- mūrēšanu, es pirmiņ palūkoju: Anniņai pie gultas siltum- mūrītis pavisam karsts.
Kamīnā sprakšķēja un lēkāja sarkanas dzirksteles. Nebija jau bērza malka, bet salasīti visādi dēļu gali, un sveķainā priede nepadodas liesmai klusi un mierīgi kā bērzs.
— Jā, gandrīz noticēt nevar, agrāk nelikās ne zinis par mums, tagad, kad Linda no viņa aizgājusi, te vien braukā.
Vai Sofija varēja to iedomāties — Edmunds vēl neoija atmetis cerību dabūt Lindu atpakaļ un katram pavedienam, kas saistīts ar viņu, centās pieķerties, domājot, varbūt tas palīdzēs sasiet pārtrūkušo kopdzīvi.
— Būs jāaiziet līdz upei, — Miltiņš teica, it kā nemaz nebūtu dzirdējis, ko sacīja sieva, un sāka rīkoties.
Pirmo uz mazā galdiņa nolika zilu izolācijas lentes rullīti, kurš, pēc Sofijas domām, Miltiņa dzīvē esot sevišķi nozīmīgs. Blakus zilajam rullītim savu noteikto vietu ieņēma neliela, apaļa metāla konfekšu kārba — tajā glabājās āķi, tad divi rullīši ar divpadsmitā un piecpadsmitā numura makšķer- auklām, šo svarīgo priekšmetu rindu vēl pagarināja daži slīdošā svina rombi, svina plāksne, grieznes un plakanknaibles, Uz nelielā galda pietika vietas arī makšķernieku somai un divām zviedru spolēm, slēgtā maksāja sešdesmit rubļu un vaļējā tikpat. Profesors Miltiņš makšķerēšanas auklas un citus piederumus pirka tikai importa, bet kurpes — vienīgi vietējo Daugavpils ražojumu par sešpadsmit rubļiem un slavējot valkāja visu gadu. Ar tām izstaigājoties pa Gaujmalu, izbrie- noties pa dubļiem, pēc tam Sofija nomazgā, nospodrina, un var atkal iet lekcijas lasīt.
Sofija piecēlās un atnesa no virtuves polietilēna maisiņā sieru. Ko tur gaidīt, kamēr prasīs, pats viņš tāpat neatradīs.
Miltiņš atzinīgi paskatījās.
— Ja reiz esi izkustējusies, pie viena izej dārzā un noplūc kādu piparmētru lapu, ko mīklai pielikt. Vai vārošs ūdens ir?
— Uz plīts baltajā katliņā, un mētras — mazajā vāzītē virtuvē pie loga. Vai es nezināju, ka iesi makšķerēt, rokas un kājas tak neviens tev nav sasējis.
Miltiņš iegāja virtuvē un dziļajā šķīvī samīcīja ēsmas mīklu.
— Tā — gatavs ir, — viņš noteica, saviļāto, zivju ēsmai domāto mīklu iemetot verdošā ūdenī. Pēc minūtes to ņēma laukā un mazliet apvārītajā pikā iemīcīja piparmētru lapiņu.
— Tas darbiņš padarīts, — nu varēja atgriezties pie galda, kur vēl ne mazums darāmā. Vispirms viņš nogrieza no divpadsmitā un piecpadsmitā numura auklas dažus lielas vīrieša rokas sprīža garuma gabalus.
Sofija mirkli pārstāja adīt.
— Man tā rādās, mūsu Sandrai arī būs jāšķiras. Vāravs tak nav pareizs cilvēks. Kā tu domā?
Miltiņš izņēma no kastītes vairākus septītā numura āķus.
— Es domāju — būs jāņem piecpadsmitā numura pa- vadiņa, divpadsmito ūdenī mazāk redz un zivs labāk ņem, bet lielāks sapals sit pušu. — To sakot, viņš nopūlējās ar āķa piesiešanu. Tādās reizēs āķi ir kā dzīvi, skrien prom.
— Sandra jau neko nesaka… Tāpat pa gabalu ir redzams — ne tas ir labs vīrs sievai, ne kārtīgs tēvs bērnam.
— Ēsmai es ņemšu tikai mīklu un sieru, ar tārpiem šodien nav ko sākt.
— Runā kā pie sienas, ar tevi pašu nav ko sākt.
— Tu kaut ko teici? Šoreiz ar slīdojp svinu taisīšu japāņu makšķeri.
Sofija nopūtās un apklusa. Saprata — tādās runās no Kriša līdzspriešanu nesagaidīs. Miltiņš, piestiprinājis ar turētāju pie makšķerkāta vaļējo zviedru spoli, pāri turētājam vairākkārt uztina zilo izolācijas lenti. Profesors Miltiņš daudzos sadzīves jautājumos bija pārāk lētticīgs, toties reizēm nepamatoti neuzticīgs: tikpat kā spoles turētājam, viņš neuzticējās arī bikšu lencēm, drošības labad vienmēr valkāja vēl siksnu.
Sofija, nolikusi adīkli uz dīvāna, vēroja, kā Krišs pavilka makšķerauklu no spoles un izvēra cauri kāta riņķiem, pēc tam cauri svina rombam.
— Tagad tev laikam vajadzēs špickas. — Viņa atnesa no virtuves un nolika vīram pa rokai sērkociņu kastīti.
Miltiņš pasmaidīja.
— Redz kā, tos ilgos gadus ar mani kopā pa dzīvi kuļo- ties, no tevis ir iznācis cilvēks.
— Kurš te kuro par cilvēku pataisījis, tas nemaz tik vienkārši nav noskaidrojams.
Miltiņš piesēja makšķerauklas galā divas pavadiņas, pēc tam pussprīža tiesu no mezgla auklā iestiprināja sērkociņu, kas nejāva svinam slīdēt virsū āķiem.