— Galvenais — lielāka rauda. Diez kāpēc tās lielās, kamēr atnes mājās, pa ceļam saraujas mazas. — Sofijai uznāca tāds brīdis, kad itin nekas nebija labi un pa prātam. — Es nesaprotu, kāpēc mums mūža galā vajadzēja ķēpānes ar mājas celšanu. Vai Sandra maz gribēs dārzu kopt, tev jau vienalga, tev zeme vajadzīga tikai tādēļ, ka tur dzīvo sliekas.
Miltiņš ar šķērēm lēnām nogrieza nelielu gabaliņu no svina plāksnes, aprullēja tai vietā, kur pavadiņa piestiprināta pamatauklai, pēc tam ar plakanknaiblēm saspieda. Nu bija gatava arī otrā — pludiņa makšķere un visi priekšdarbi veikti krietnas tiesas Gaujas zivju pārvietošanai Miitiņa virtuvē uz pannas. Velkot vatēto jaku, Krišam bija laiks atbildēt sievai:
— Nevajadzēs Sandrai, varbūt Anniņai te patiks. Ja ir māja, cilvēki, kas tur dzīvos, vienmēr atradīsies.
«Kas ta Krišam, vai viņam ar amatniekiem jāplēšas? Viņam taču nebija stundām jāstāv blakus Peņģerotam, stāstot jokus un anekdotes, lai šim aizmirstas pa darba laiku skriet uz bodi pēc pudeles. Iedot naudu, ko viņš tikpat lielā cieņā netur, nav nekāds grūtums.»
To klusībā nodomājusi, Sofija atgādināja makšķerniekam:
— Saliekamo soliņu paņem!
Miltiņš, izejot no dārza, pilnām rokām un turklāt vēl somu plecos, kā parasti, ar makšķerkātiem aizķērās vārtiņos. Kamēr nopūlējās atbrīvojoties, Sofija viņu panāca.
— Zivju uzķeramo tīkliņu aizmirsi.
— Jau sākumā Sandrai pašai vajadzēja redzēt, ka Vāravs nav nekāds lāga cilvēks, — Miltiņš pateica un pagriezies lēnām aizvēra aiz sevis vārtiņus.
— Nesēdi uz mitras zemes!
— Jā, jā.
Sofija piegāja kolhoza rudzu zelmenim tuvākajai dārza malai, Šaura, cieti nomīdīta taciņa iesākās pie sētas pirmā staba un šķērsām pāri koši zaļajam zelmenim aizveda gandrīz līdz pašam Gaujas krastam.
«Tik daudz gadu pagājis, un viņš vēl arvien tāds pats pieskatāms,» Sofija nodomāja, vērojot, kā mazliet sakumpu- šais, garais un pārlieku tievais Miitiņa stāvs nozuda pie lielā krastmalas bērza.
» * *
Vienīgi dēls Krišs bija palicis Austrai Miltiņei. Kara sākumā Krišs ar grupu komjauniešu aizbrauca no skolas, savējos nesaticis. Viņa ģimene — tēvs vidusskolas direktors, māte ārste un māsa medicīnas studente — pāris dienas vēlāk dabūja iespiesties kādā smagajā mašīnā. Vēl Latvijas teritorijā, tūliņ aiz Raunas, virs ceļa pārlidoja vācu lidmašīna un, pa mašīnu straumi nobērusi ložmetēju kārtu, pazuda. Uzlidojumam beidzoties, ārste Miitiņa vīram un meitai vairs neko nevarēja palīdzēt. Viņa pati un dēls Krišs izstaigāja garos kara ceļus, ne reizes neievainoti.
Tūliņ pēc Latviešu strēlnieku korpusa ienākšanas Rīgā Krišu Miltiņu piekomandēja pie Latvijas Komunistiskās Partijas Centrālās Komitejas kara daļas. Viņa karavīra gaitas beidzās, palika vienīgi neaizmirstamas atmiņas un pagaidām arī sarkanarmieša forma, kaut viņa darbs bija tālu prom no cīņām Kurzemes katlā. Miltiņš lasīja lekcijas jaundibinātajā Rīgas Skolotāju institūtā, kur, tāpat kā daudzās citās vielās, trūka speciālistu. Krišs pirms kara bija paspējis pabeigt Filoloģijas fakultāti, pat nostrādāt gadu par latviešu valodas skolotāju, un lektora roba aizpildīšanai viņš noderēja.
Kriša māte, atgriezusies Latvijā gandrīz vienā laikā ar dēlu, sāka strādā* Rīgas kara hospitālī par ārsti. Miltiņi dabūja atpakaļ pat savu bijušo trīsistabu dzīvokli Ģertrūdes ielā, kur viņu prombūtnē bija iekārtota neliela vācu virsnieku viesnīca, par ko liecināja pie katras istabas durvīm piestiprinātie numuri. Pēc grūto kara gadu dzīves Krišs jutās laimīgs, ticis kopā ar māti savā mājā, bet drīz mājas sienas kļuva par šaurām.
Sākumā viņš brīvos brīžus aizvadīja, klīstot rudenīgajās Rīgas ielās. Ilgāku laiku neredzējis dzimto pilsētu, viņš skatījās tajā kā no jauna. Daudz kas bija mainījies, tikko karu pārcietušai pilsētai ir savi, no miera laika dzīves atšķirīgi vaibsti.
Kādā vējainā svētdienā Krišs lēnām pastaigājās pie Rīgas galvenās stacijas. Kara ceļos norūdījies, viņš nevairījās vēja saltuma un iekšēji smīnēja par gājēju steigu tikt ātrāk zem jumta. Vērojot pelēko stacijas burzmu, viņš pamanīja tumšsarkanu mēteli, kas viņu pamudināja aplūkot valkātāju. Tā bija meitenīga, jauna sieviete. Viņa nesa lielu grozu un saini otrā rokā. Nesamie bija acīm redzami smagi, jo, iznākusi no perona, viņa tos nolika zemē, mazliet atpūtās, tad gāja tālāk uz Marijas ielu. Krišam sametās kauns par savu dīko klejošanu, viņš piedāvājās palīdzēt. Meitene, brītiņu šaubījusies, pieņēma palīdzību. Lielais grozs patiešām bija smags, un tramvaja sliedes vēl arvien elektrības trūkuma dēļ slinkoja bezdarbībā. Meiteni Krišs pavadīja līdz viņas mājai Tallinas ielā, netālu no kinoteātra «Gaisma», palīdzēja arī nesamos uzstiept trešajā stāvā. Pateikdamās meitene pasmaidīja. Krišs ievēroja viņas apaļajos vaigos smaida iezīmētas mīlīgas bedrītes un gaišos, kuplos matus, kurus nevarēja savaldīt spilgti rūtainais lakatiņš, tie spraucās uz pieres un sprogojās pāri pleciem. Viņš tūdaļ paskatījās dzīvokļa numuru un uzaicināja jauno paziņu nākošā svētdienā satikties tuvējā kinoteātrī, piebilzdams — pazust tikpat neizdosies, adrese viņam taču zināma. Vēl pāris svētdienas abi satikās tajā pašā Tallinas ielas kinoteātrī. Krišs, jauno paziņu mājup vadot, stāstīja kara stāstus un prasmīgi piepina klāt savu biogrāfiju, cerēdams sagaidīt lielāku atklātību arī no viņas, bet ar visu centību pretī saņēma maz — uzzināja vienīgi viņas vārdu — Sofija, bet viņš gribēja zināt vairāk. Sava nodoma veiksmīgākai realizēšanai īsi pirms Jaungada balti apsnigušā sestdienā vecākais lektors Krišs Miltiņš, saņēmis algu, tūliņ devās uz universālveikalu, kur par komerccenām pārdeva dažādas preces. Cilvēki šo komercveikalu vērtēja dažādi. Tie, kas neredzēja tālāk par savu degungalu, sacīja: «Kāda jēga, ja bodē stāv manta, ko tikpat maks neļauj nopirkt.» Citi, kuriem nemaz nebija biezāks maks, sprieda tā: «Ja parādās brīvi pērkama prece, tad sākam iet pirmos soļus uz miera laika dzīvi.»
Kriša steiga aprima universālveikala pirmajā stāvā konfekšu nodaļā. Viņš ņems tās vislabākās, tikai «Lācīšus». Un cik tās maksā? Seši simti rubļu kilogramā, apmēram puse no Kriša mēnešalgas. Nemaz negudrodams, viņš palūdza puskilogramu. Pārdevēja noskatīja vienkāršo karavīru un tūliņ nesvēra.
— Tas maksā trīssimt rubļu, — viņa atgādināja.
— Es zinu. Lūdzu, nosveriet!
Izdomāts bija labi: rītvakar filmu neskatīsies, uzaicinās Sofiju tāpat pastaigāties. Viņi ēdīs konfektes un runāsies.
Otrā dienā, ieraudzījis Sofiju, viņš vairs nejutās visai droši. Konfekšu tūta «dedzināja» rokas. Brīdi pastaigāties viņa bija ar mieru. Kad viņi, paklejojuši un neko prātīgu neizrunājušies, apstājās pie Sofijas mājas un viņa atvadoties sniedza roku, tikai tad Krišs sadūšojās piedāvāt saldumus. Sofija al- vēra tūtu, paskatījās un tūliņ iedomāja: «Martina tādas konfektes nav pat redzējusi, un es te viena pati mielošos.»
— Paldies, es saldumus neēdu. — Viņa sniedza tufu atpakaļ Krišam.
Viņš neņēma.
— Dāviniet kādam citam! — Krišs izskatījās patiesi apbēdināts un turklāt muļķīgs. Tieši viņa muļķīgums Sofiju iežēlināja.
— Labi, saldumus es paņemšu, un uziesim augšā pie manis, uzcienāšu jūs ar karstu tēju.
Kāpņu telpas otrā stāvā Sofija sacīja:
— Es jūs iepazīstināšu ar saviem bērniem.
— Jums ir bērni? — Krišs jautāja tādā balsī, it kā nupat būtu ko sevišķi vērtīgu pazaudējis.
— Jā, bet nav daudz, tikai divi.
«Tad vīrs arī viņai ir,» — to Krišs iedomājās, klausoties Sofijas klauvējienu pie dzīvokļa durvīm.
Atvēra izstīdzējis, gadus piecpadsmit vecs pusaudzis, viņam blakus stāvēja sīka meitenīte skolnieces kleitā. To abu ziņkārīgi apskatīts, Krišs priekštelpā pakāra šineli. Pēc tam viņu ieaicināja istabā un palūdza apsēsties pie apaļa, ar krāsaini izšūtu galdautu pārklāta galda, tieši pretī vecmodīgai bufetei. Ienākot viņš redzēja pie otras sienas šauru dīvānu un nelielu grāmatplauktiņu. Dzīvoklis bija pieticīgs, taču patīkams savā tīrajā vienkāršībā kā pati tā saimniece.
Sofija saņēma istabā līdz ienākušo pusaudzi aiz auss.
— Šis palaidnis saucas Ernests, — meitenītei viņa noglaudīja galvu, — un te ir mana pirmklasniece Marta. Tagad abi mudīgi uz virtuvi un uzvāriet liepziedu tēju!
Tikko viņi palika divatā, Krišs tūliņ vaicāja:
— Un kur jūsu bērni?
— Tie paši ir manējie.
— Tādā gadījumā jūs ar savu dēlu esat vienā vecumā. — Krišs nogaidīja, ko viņa teiks tālāk.
Sofija pēkšņi kļuva nopietna, pat skumīga.
— Mūsu tēvu un māti apcietināja tūliņ pēc vāciešu ienākšanas. Man tolaik bija jau sešpadsmit gadu un sev solījos izaudzināt brālīti un māsiņu. Tā mēs izdzīvojām un dzīvojam.
— Par vecākiem jums ziņu nav?
— Tēvu esot nošāvuši, māte koncentrācijas nometnē saslimusi un mirusi.
Krišs gribēja pasacīt ko mīļu Sofijai, kam dzīve nežēlojot pārbaudījusi izturības spēju, bet viņš pavisam lietišķi pajautāja:
—* Vai jums neviens nepalīdz?
— Laukos ir vectēvs un vecāmāte. Mēs viņiem esam vesels ducis mazbērnu. Ernests pa vasaru tur dzīvo. Toreiz, kad jūs man palīdzējāt, es vedu no vectēva mājām miltus un sīpolus.
Sofija apklusa, un Krišs arī tūliņ nevarēja izdomāt, par ko tālāk runāt. Toties virtuvē Ernests aizgūtnēm sačukstējās ar māšeli Martu. Brālis bija pa nopietnam uztraucies. Tas, no kā viņš baidījās, bija noticis: Sofijai atradies draugs, un viņi ar māšeli būs otrā plānā, varbūt vēl trakāk — tiks aizmirsti pavisam. Vai tādas lietas netika dzirdētas? Vajadzēja kaut ko darīt, ko tādu, kas nevēlamo viesi aizbaidītu prom. Sazvērnieciskā sačukstēšanās beidzās ar apslāpētiem smiekliem. Iz- smējušies Sofijas brālis un māsa piegāja pie durvīm, un istabas klusumu iztraucēja skaļa dziesma:
«Čau, kāda ruņa, Mārtiņ, Par lietu šo var būt, Sī meitene, šī meitene Grib tava sieva kļūt.»