— Ernest!
Bargais kliedziens uzreiz pārcirta dziesmu. Apmulsusi Sofija klusi piebilda:
— Pusaudžiem ir briesmīgi daudz bezkaunības.
Krišs šim starpgadījumam nepievērsa uzmanību. — Aiziesim uz kādu centra kino, — viņš ierosināja.
— Šodien man nav tik daudz laika, lielā veļa samērkta.
— Un rītvakar?
— Darbdienās es pavisam nevaru. Es vakaros eju skolā. Nemaz pati nesaprotu, kā līdz divpadsmitai klasei esmu aiz- kūlusies. šogad pieci mūsu nodaļas vefieši beigs vakara vidusskolu.
«Tātad viņa strādā Vefā,» tagad Krišam šķita — beidzot viņš par Sofiju zina visu.
Sofija atcerējās runājoties aizmirsto, ciemiņam apsolīto tēju. Sabērusi turpat no bufetes paņemtā stikla bļodiņā dāvinātās konfektes, viņa pasauca māsu un brāli.
Kriša pirmais apciemojums nekļuva par pēdējo, kā tik ļoti sākumā gribēja Ernests.
Ciemošanās beidzās tādējādi — pavasara pusē Krišs paziņoja mātei:
— Rīt ejam pusdienās pie tavas nākošās vedeklas.
Viesojoties uzzinājusi, ka vedeklai ir pūrā divi bērni, Kriša
māte galvenokārt ievēroja tās Sofijas īpašības, kas viņai ne
patika. Mājās pārnākusi, viņa tūliņ Krišam izteica savas domas:
— Nesaprotu, kāpēc runā par vīriešu trūkumu. Nupat redzēju pārliecinošu sieviešu deficītu. Mans vienīgais dēls novar atrast sievu bez gataviem bērniem.
— Mamm, es par tevi biju labākās domās.
— Es par tevi arī. Bērni nemaz nav sliktākais, puika jau liels, un meitenīte ļoti piemīlīga … Ja man jāsaka paf tav-/ Sofiju … Smuka viņa ir, tikai smukums ir dilstoša manta, ne par velti tautas dziesma saka:
«Kad paņēmu līgaviņu, Vējš nopūta daiļumiņu .. .»
Jaunības reibonis pārskrien ātri, un es nevaru iedomāties kā tu ar viņu satiksi. Viņa ir pārāk vienkārša.
— Tieši šis vienkāršums man patīk un ir vajadzīgs.
-— Dari, kā zini, pašam savu dzīvi vajadzēs nodzīvot. Tai caurstaigājamā istabā strādāt tu nevarēsi, un ar tavu nākamo sievu dziedāt vienā meldijā es nevēlos, būs jāmainās ar dzīvokļiem.
— Par to nemaz nerunā, tu šeit esi pieradusi. Gan es kaut kā iekārtošos. -
— Ko es viena pati darīšu trīs istabās? Un cik es vispār esmu mājās …
No tās svētdienas nepagāja ne mēnesis, kad sākās Sofijas un Kriša Miltiņu kopdzīve. Plašajam trīsistabu dzīvoklim neatbilstošā šaurā materiālā rocība viņus par kurnētājiem nepadarīja. Tai laikā katrs prātīgs cilvēks saprata: pilnīgi visas vajadzības uzreiz apmierināt nevar. Un Sofija bija pieradusi domāt — tam mums neiznāk, bet Krišs, iejuties karavīra vienkāršībā, aizmirsa iepriekšējo mājas dzīvi, kurā viņš tika gandrīz «vatē tīstīts» un «pasargāts no visa ļauna».
Kā mācēdams Krišs mēģināja palīdzēt arī saimniecībā, ar to ieviešot tikai jucekli vai arī kaut ko derīgu sabojājot.
Sofijas brālis un māsa Miltiņu drīz iemīļoja, bet viņa līdzdalība bērnu audzināšanā gāja pa lutināšanas ceļu jeb, kā Sofija sacīja, — taisnā ceļā uz elli.
Pēc pāris gadiem, kādā sestdienā, kad Krišs, kārtējo reizi gribēdams palīdzēt, atkal piededzināja pīrāgus, Sof'ja klāja vakariņu galdu vīra kabinetā divām personām. Tā viņa darīja pirmo reizi, tāpēc Krišu sagrāba nelaba nojauta. Apsēdies viņš nedroši ieprasījās:
65
— Laikam būs kas nopietns?
3 — 490
—- ia, Kriš, mar» ar tevi nopietni jā'unā.
Miltiņš aizdomīgi paskatījās Sofijā, Viņš gluži labi saprata, ka nekāds stiprais ģimenes balsts nav, drīzāk vēl viens aprūpējamais, kas vienīgi nopelna nelielu naudu, kuras krietnu daļu apēda pa dažādiem kanāliem sagādātās retās grāmatas.
— Tu gribi no manis šķirties? — Miltiņš pūlējās izturēties mierīgi, viņa balss fomēr nodevīgi atklāja uztraukumu.
Sofija smējās ilgi, skaļi un sirsnīgi.
— Nabaga Kriš, man tevi jāapbēdina, uz fo nav pa? vismazāko cerību. Ieteicu laikus pielāgoties: tev nāksies savu dzīvi novilkt kā Sofijas vīram.
— Tad jau… Tad jau mums vairāk nav ko runāt, — Kriša nelāgais noskaņojums pēkšņi pazuda.
— Ir gan… Tev ir palaimējies: no mammas rokām tevi pārķērusi tāda sieva kā tavējā. Nemaz nesmejies! Praktiska dzīvē tu esi ciemiņš, kas nekad neiepazīs māju, kurā viesojas, tāpēc nevajag sevi veltīgi izniekot. Sēdi pie savām grāmatām, vismaz sabiedrībai no tevis būs kāds labums, uri varbūt profesoru izsēdēsi. Es tikšu galā ar saimniecību un arī ar trim bērniem.
— Pieņemsim — tu esi atrisinājusi mūsu ģimenes kadru jautājumu, aprēķinot lielāko lietderības koeficientu, feat kā saprast par tiem trim bērniem?
— Jāsaprot tā, ka drīzumā būs.
«Un es neesmu pamanījis,» Krišs kaunīgi noglāstīja Sofijai roku. Tovakar viņam sevišķi labi garšoja paša pamatīgi piededzinātie pīrāgi.
* * *
Miltiņš pagāja garām lielajam bērzam un apstājās Gaujas krastmalā savā ierastajā vietā, kārklu ceru aplenkta neiieiā, smilšainā laukumā. Vispirms viņš nolika zemē visu makšķerēšanas inventāru. Bija jāzaudē vismaz minūtes desmit tik: dārgā, tiešam makšķerēšanas darbam paredzētā laika, kamēr izdevās stabili noregulēt saliekamo soliņu, kam sākumā vienā pusē abas kājas iegrima smiltīs, otrā pusē kā niķīgam zirgam slējās gaisā. Ticis galā ar nepaklausīgo soliņu, Miltiņš, atvāzis kabatas nazi, pameklēja tuvākajā kārklu cerā zaru ar staklīti un, to nogriezis, iesprauda zemē makšķeres atbalstīšanai. Nu varēja mierīgi apsēsties un sadalīt sieru mazos, četrstūrainos gabaliņos. Miltiņš paņēma makšķeri ar slīdošu
svinu. Uz viena āķa uzmaucis siera gabaliņu, uz otra — saviļātu mīklas «zirni». Tad viņš piecēlās un sparīgi meta makšķeri ieslīpi upē, tilta virzienā. Svina rombs aizlidoja gandrīz līdz upes vidum, vēl vajadzēja, griežot spoli, mazliet pietīt auklu, un pēc tam makšķeres kātam tika atļauts atpūsties uz zemē iespraustā zara. Pats makšķernieks apsēdās uz stingri noregulētā soliņa. Upes straume, skrienot savu neapturamo skrējienu, vēla makšķerauklai piestiprināto svinu malā un reizē ar to makšķerkāta tievo galu šūpoja uz priekšu un atpakaļ. Drīz šūpošanās aprima, atlika tikai gaidīt zivs piesitienu.
Bieži vien gadījās tā: profesors Miltiņš piecirta no vienas puses, sapals no otras — pavadiņa pušu, un zivs prom.
Šoreiz vismaz pusstundu makšķerkāts un makšķernieks nepakustējās, vienīgi straume skrēja un skrēja. Vēl brītiņš, un makšķerkāta smaile viegli nodrebēja.
«Baltais sapaliņš knakstās,» Miltiņš labi pazina tādus nedarbniekus, «jāvelk ārā un jāpārbauda āķi, būs ēsmu sanie- kojis.» Tā arī bija. Atkal jauna ēsma, atkal metiens, atkal gaidīšana. Oho! Makšķeres smaili spēcīgs trieciens nolieca pa kreisi, tam sekoja zibenīgs makšķernieka piecirtien*, tūliņ varēja just: pieķērusies lielāka zivs. Tas bija rūdīts sapals, kas triecās uz malu, uz nogrimušiem žagariem, kur varēs a'f- rauties. Sapalam tā nebija pirmā reize, kad uzķēries uz āķa, bet arī profesors Miltiņš nevilka zivi pirmo reizi. Viņš centās iestiept kātu tālāk upē, prom no krastmalā nogrimušajiem žagariem. Makšķerkāts saliecās līks kā loks, bīstamo vietu izdevās apiet, un krastam tuvojās garena, tumša ēna. Ar to jau zivs vēl rokā nebija! Ar uztraukumā trīcošu kreiso roku Miltiņš turēja auklu pie kāta un liecās pēc zivju uzķeramā tīkliņa. Tai brīdī radās negaidīts palīgs, kas, paķēris uzķeramo tīkliņu, metās tuvāk ūdenim. Palīgs netīšām uzgrūda tīkliņu virspus zivs.
— Gremdē dziļāk! Aizlaidīsi zivi! — Miltiņš uzkliedza.
Otrreiz palīgs veiksmīgi pagrūda tīkliņu zem zivs un