— Kāds zvērs! — atzinīgi novērtēja pienācējs.
Miltiņš, atāķējot zivi, izlikās vienaldzīgs.
— Priekš manis neskaitās liels, es te esmu vilcis trīskilo- gramniekus.
Svešais neticīgi pasmīnēja.
3*
•— Tādus tikai jūs, profesor, mākat izmānīt no ūdens ārā.
67
— Kas es par makšķerēšanas profesoru … Mans draugs Žanis, tas gan, sevišķi uz vimbām — tur viņam neviens netiek līdzi.
Svešinieks pasmējās.
— Jūs, profesor Miltiņ, arī makšķerēšanā esat profesors,
Krišs Miltiņš pabīdīja noslīdējušās brilles augstāk uz deguna un paskatījās pienācējā.
Liela auguma, platiem pleciem, brūni iedegušu seju, pie kājām nolikta mugursoma un makšķere. īsts makšķernieks, uzreiz redzams; ka citādi būtu pazīstams, to AAiltiņš nevarēja atcerēties.
— Jūs mani droši vien vairs neatminaties. Es ar jūsu meitu Sandru mācījos vienā klasē. Ēriks Ausmanis.
Miltiņš palūkojās vērīgāk.
— Ēriks … Atceros gan. Jūs vienmēr klasē bijāt galvas tiesu garāks par citiem.
— Un tāpēc mani klases biedri bija iesaukuši par «milzu lempi»,
— Iesaukas arī jānopelna, kuram katram tās nemaz nedod. Jā … Sen neesam tikušies, kopš Sandra precējusies, jūs pie mums vairs nenākat, — to teikdams, profesors uzlika āķiem ēsmu, tad sekoja slaids metiens, un makšķerkāts atkal varēja atpūsties.
— Un kā jums šodien? — Miltiņš pavaicāja, lepni apskatot nupat noķerto sapalu, kurš, iesprostots metāla sietiņā, nesamierinājās ar savu likteni, ik pa laikam protestējot spārdījās.
— Divi nelieli pliči. Neķeršanās ir pupu mizas, es nenāku pēc gaļas.
— Tā ir, īsts makšķernieks sēd pie ūdens divos gadījumos: kad ķeras un kad neķeras.
— Galvenais ir prast lasīt un novērtēt dabas grāmatu. Pat lielais Gēte ir teicis: «Daba ir vienīgā grāmata, kurai visas lappuses dziļa satura pilnas.»
— Lai to saprastu, nemaz nav jāpiesauc Gēte. — Miltiņš paskatījās uz Ēriku, kurš bija apsēdies blakus savai mugursomai. — Jūs te bieži?
— Reizēm. Jūsu ģimeni man nav gadījies satikt. Manai kolēģei tepat šaipus Gaujas dzīvo tēvs, un viņa stāstīja: jums tuvumā esot vasarnīca. — Neliela pauze. ■— Sandra nebrauc ciemos?
— Pie upes esmu vienīgais mūsu ģimenes pārstāvis. Sofija mūžīgi pa zemi rušinās, Sandra dzīvo Garciemā. Mazmeita kādreiz ciemojas, tagad arī viņa ir pie mums.
Labu laiku abi makšķernieki klusējot skatījās upē. Zivis šo klusumu netraucēja, makšķerkāta smaile nemaz neietrī-
cējās.
Makšķernieki ir īpaša tauta. Pie ūdeņiem nav priekšnieku, nav profesoru, nav mākslinieku, nav strādnieku, ir tikai makšķernieki ar savām gudrībām, ar stāstiem, kuros ir vairāk neticamā kā ticamā, ar makšķerēšanas «amata» noslēpumiem, ar visu to, kas viņus padara par vienu saimi.
Makšķerkāta smaile viegli iedrebējās.
— Atkal mazais sapaliņš! — Profesors gribēja pārbaudīt ēsmu, bet makšķeres aukla nenāca ārā no ūdens. —Nu ir āķis aizķēries žagarā. Cik es tiem «ķērājiem» neesmu āķus atdevis, ja upi nosusinātu, savāktu tās mantas vienai ģimenei vairākām paaudzēm.
Profesors vilka, vilka, pēkšņi aukla nāca pavisam viegli.
— Nu ir abas pavadiņas un svins pagalam, » viņš no- šķendējās.
— Pupu mizas, to mēs tūliņ savedīsim kārtībā.
Ērikam piepalīdzot, sarežģītais makšķeres atjaunošanas darbs drīz tika paveikts, un tā atkal balstījās uz kārkla zara.
Ēriks pacilāja sietiņu ar sapalu.
— Jums, profesor, piestāv liels loms.
Miltiņš pavīpsnāja.
— Jūs tā domājat? Viens jaunāks kolēģis lika saprast, ka man piestāvot zārks, bet man ir slikta gaume, un es neizvēlos to, kas piestāv.
— Jums vēl ilgi būs slikta gaume, un tam biedram ar to vajadzēs samierināties. Makšķernieki ir stipra cilts.
— Drīz kāts būs jāliek pie malas un jāsāk gatavoties ziemai, — profesors domīgi sacīja.
— Vai jūs pats taisāt žibulīšus? — Ēriks bija speciālists arī žibulēšanā.
— Man lāgā nepadodas, sevišķi trīsžuburīši. Taisni žēl. Ir mantojumā labs materiāls — vecāsmātes divlatnieki un arī cara laika divdesmitkapeikas, tās esot vislabākās.
— Tad mums jāmetas kopā. Man ir mācēšana, tikai materiāla nav. Nekad jau nesanāk viss, kas vajadzīgs. — Ēriks izņēma no iekškabatas piezīmju grāmatiņu, izplēsa lapu un, uzrakstījis divas rindiņas, pasniedza profesoram.
— Te ir mans mājas un darba telefons, ja vajag, piezvaniet. Šodien āķus vairs neraujiet, man tagad jāiet uz autobusu. Uz redzēšanos!
— Uz redzēšanos! Es noteikti jums piezvanīšu.
Ēriks uzmeta plecā mugursomu un paņēma makšķeri. Pagājis dažus soļus, viņš atskatījās.
«Teikt, lai pasveicina Sandru, laikam būtu muļķīgi.»
Lieliem soļiem viņš gāja tālāk.
Miltiņš nosēdēja, neko neizvilcis, tai pašā vietā līdz tam laikam, kamēr saule tuvojās koku galotnēm. Otro makšķeri viņš iemēģināja, pastaigājot gar krastmalas kārklu krūmiem. Laimējās dabūt divas paprāvas raudas.
Mājup atgriežoties, Miltiņš nonāca pie rudzu zelmeņa, uzgāja uz taciņas tikpat apmierināts, it kā būtu uzrakstījis rakstu par sarežģītām estētikas problēmām. Sofiju nevarēja pārsteigt ne ar zivju ķeršanos, ne ar neķeršanos. Šoreiz bija