•— Redzi, cik mums patīkama istaba. — Viņa ielēja Zintai tēju.
— Kad man uznāk melnie, es izspjauju kaui ko tādu, patiesībā nemaz nedomāju. Un vispār, man pasaule ir apriebusies.
— Cik tev gadu?
—« Deviņpadsmit.
— Tikpat, cik man.
— Varbūt tu esi no tām šķīstajām?
— Neesmu vis, — Linda nenovērsās no Zintas ciešā skatiena, — man bija vīrs.
— Un šis aiztvaikoja?
Linda neatbildēja. Zinta viņas klusēšanu saprata kā jautājuma apstiprinājumu.
— Tad tev arī nav diez kāds garīgais.
Jaunās kaimiņienes nepatikšanas un vēl pašas vīna atmiekšķētā sirds pamudināja Zintu savas bēdas atvieglināt, atklāti izrunājoties.
— Nevienam vīrietim nevar ticēt. Mums, sievietēm, mīlestība sākas no sirds, bet viņiem no papēžiem un parasti apstājas pie jostasvietas, līdz sirdij nemaz netiekot.
— Pie vīriešu izlaidības ir vainīgas arī sievietes ar savu pretimnākošo vaļību, — Linda atbildēja.
«Pašas vīrs sācis «kniebties» ar citu un tāpēc viņai «cemme» uz sievietēm,» Zinta tā klusībā novērtēja Lindas atbildi, bet skaļi viņa turpināja sūdzēties:
— Nav ko viņus aizstāvēt. Man bija pirmā lielā mīlestība, un viņam izdevās man iestāstīt, ka mīlestība ir tāda slimība, kas ārstējama vienīgi ar gultas režīmu.
«Man bija pirmais vīrietis, bet pirmās mīlestības nemaz nebūs,» Linda domāja, klausoties Zintā.
— Un kā tas beidzās, — Zinta ar roku noslaucīja asaras un turpināja stāstīt, — es dabūju slimnīcā iztaisīt legālo. Kad viņš uzzināja, kā ar mani ir, tūliņ teica: precēšanās neesot viņa stils un atvadījās uz neredzēšanos.
— Ja tev bija mīlestība, tad tā nevajadzēja darīt,
— Ko nevajadzēja?
— Iet slimnīcā.
— Pa šito līniju tu man morāles pantiņus neskaiti. Es negribu viena audzināt bērnu. Pati esmu izaugusi bez tēva un mātei biju par traucēkli. Cik reizes netiku zili melna nosalusi, klejodama pa Jelgavas ielām, kad durvis atradu no fekšpuses aizslēgtas un pie mātes ciemojās kārtējais onkulis. Ir noziegums laist pasaulē bērnu, ja nav, kas to mīl un par viņu gādā.
— Kaut kur varbūt tev ir taisnība, tomēr es tevi visumā nesaprotu.
— Tu daudz ko nesaproti. Es gribēju satikt citu cilvēku, nevis tēviņu, bet cilvēku.
— Nu atvaino, vispirms uzstādi stingrākas prasības pati sev, tu pati arī nebiji nekāda atturīgā.
—- Paklausies līdz galam un tad runā. Pēc tam es satiku foršu čali, nevis kaut kādu, bet studentu. Pagājušajā svētdienā viņš uzaicināja mani pie sevis ciemos. Sēdējām divatā, šim «senči» bija aizgājuši uz kaut kādu tur vecmāmiņas «dzimeni». Un no tās svētdienas šitā ellīte, kas bija te istabā, ir spļāviens jūrā, salīdzinot ar to elli, kas vārās manī pašā.— Zinta apklusa un gaidīja Lindas jautājumus, bet, neko nesagaidījusi, stāstīja vien tālāk:
— Zināms, kā ir, kad paliek divatā. Es arī biju tam nobriedusi, bet domāju, vispirms par sevi godīgi jāizstāsta un tad viņš mani mierinās un žēlos, un tas būs tik skaisti. Bet ko šis? Viņš teica: «Nepļāpā tik daudz, velc nost džinse- nes, es gribu tevi izbaudīt.» Un, kad es sāku stostīties, viņš vēl piesvieda klāt: «Tikai pirmais ir patiešām pirmais, visi nākošie ir otrie, skaitītājs jau nevienai nav pielikts.» Es viņam tā ievilku pa ģīmi, ka šis gandrīz nokrāvās gar zemi. Tā beidzās mana otrā mīlestība. Vai tā bija mana vaina?
— Varbūt bija. Es zinu — draugus jāprot izvēlēties. Tu runā piedauzīgi, un tas mudina vīriešus par tevi slikti domāt. Vienalga, kā tev ap dūšu, nolaisties tomēr nedrīkst, ārējā nolaidība veicina garīgo trulumu. Ņem, lūdzu, otru maizīti!
— Paldies, tiešām garšīgas, tev palaimējies dabūt pavisam svaigas.
— Zinta, visiem cilvēkiem gadās kaut kādas neveiksmes un neveiksmēs jāmēģina kļūt gudrākam, nevis notrulināties, — Linda no Sandras dzirdēto pamācību sacīja ne tikai Zintai, bet arī, dūšinot sevi.
— Vai tikai tu neesi radiniece manai bijušai klases audzinātājai? Viņa tāpat mācēja liet katram gadījumam atbilstošu puķīšu ūdeni. Bet paklau, tu diez kā pēc mūsējās neizskaties. Ko tu meklē mūsu «profenē»?
« * *
«Ko tu meklē mūsu «profenē»? Jā, ko es meklēju šajā skolā?» Lindai nevajadzēja ilgi prātot. «Ja patiesība jāsaka — tad patvērumu, bet varbūt atradīšu arī ko vairāk… varbūt.»
Pirmdienā pēc Jura Vārava dzimšanas dienas turpinājās svētdienā iesācies nelabais noskaņojums. Juris pārradās mājā tobrīd, kad Sandra, ejot uz darbu, saskrējās ar viņu durvīs. Sandra grieza galvu uz vienu pusi, Vāravs uz otru. Linda šo, ne viņai domāto, skatu redzēja, jo bija izgājusi priekštelpā novērtēt, kā Sandrai piestāv jaunais mētelis.
— Lindiņ, es šodien būšu mājās ne ātrāk kā četros, — Sandra pateica, un — blaukš! — durvis ciet.
Vāravs šoreiz Lindai nepievērsa ne mazāko uzmanību, pagāja garām kā tukšai vietai un nozuda savā kabinetā.
Līdz pusdienai Linda nogrozījās Jura mātes tuvumā, nenozīmīgi pļāpājot un piepalīdzot virtuvē. Jura māte bija paradusi gulēt dienasvidu. Lindai pa to laiku radās brīvs brīdis pasēdēt Sandras istabā un padomāt.
Sandra solījās palīdzēt sameklēt darbu, taču nav runa par to vien. Darbs nav problēma, to var atrast katrā laikā, bet, kur palikt, tas jau ir sarežģīts jautājums. Brīdi gudrojusi, Linda piecēlās, uzģērba brūno jaku un izgāja uz ielas. Viņa apņēmīgi devās uz noteiktu mērķi — to plakātu dēli, kur tika apstājusies pēc stacijā pavadītās nakts, bēgot no Ingūnas ziņkārības. Jā, toreiz ievērotais plakāts nebija pazudis, Linda to izlasīja vairākkārt.
Plašajā pirmā stāva priekštelpā Linda, piegājusi meitenei ar sarkanu lenti uz rokas, pavaicāja, kurā stāvā atrodama sekretāre.
Uz kāpnēm viņai garām pasteidzās divi slaiki noauguši jaunieši.
— Tu zini, es gribētu tā, lai kāds manā vietā strādā un mācās, bet es varētu saņemt algu, — viens sacīja.
Otrs pagriezās un, pamanījis Lindu, iesaucās:
— Ei, paskaties atpakaļ, kāda drūmākā «Džāra».
Linda kāpa lēnāk, gaidot, kad tie divi attālināsies.
— Baigākā, šī nāk pie pareiziem čaļiem.
Abi jaunieši kā trenkti skriešus uznesās augšā,
Kamēr Linda kāpa, visu laiku no augšus kaut kas pilēja. Piektā stāva kāpņu platformā viņa ieraudzīja dīvainu priekšnesuma veidu. Pāri margām pārliecies pusaudzis ik pa brīdim spļāva lejā, turpat blakus stāvēja vēl divi skolēni un skatījās. Lindai nācās iet garām spļāvējiem.
— Izbeidziet spļaudīties, kā jums pašam neriebjas, « Linda bija pārliecināta —- pusaudzis nokaunējies tūliņ ai- rausies no margām, bef viņš atbildēja ar skaļu mutes no- šmiukstināšanu un vēlreiz nospļāvās.
—• Kur var sastapt jūsu grupas vecāko? — Linda, negribēdama padoties, vaicāja tuvākajam skolēnam.
— Nav grupas vecākā, mušas viņu apēdušas.