— Rasmiņ, vai mammuks mājā? — atnācēja, it kā nebūtu neko dzirdējusi, pajautāja un nolika somu nelielajā priekštelpā zem drēbju pakaramiem.
Rasma atbildēja ar priecīgu saucienu:
— Mamma! Linda atnākusi.
Aiz tām durvīm, no kurām nāca svaigas baltmaizes un kanēļa smarža, sievietes balss kaut ko teica, bet nevarēja lāgā saklausīt, ko.
Rasma, satvērusi māsu pie rokas, ievilka istabā.
— Netrako, Rasmiņ. — Linda apsēžoties ievēroja zaļ- rūtainu dīvānu — agrāk tāda te nebija.
— Kā tas šeit gadījies?
— Vai tad neredzi? Tas ir īras dīvāns.
— Redzu, bet kādēļ nolikts jūsu istabā?
— Toties mūsu lielais drēbju skapis jau atrodas Iras istaba.
— Neko nesaprotu.
— Nav ko nesaprast. Mēs ar īru maināmies: viņa pārnāks mūsu lielajā istabā, bet mēs ar mammu — viņas mazajā. Galvenās mēbeles jau pārvāktas. Ira precas. Viņš arī studē medicīnu.
Izrādījās — nekā neskaidra nav. Medicīnas studente Iraīda Kociņa, kura līdz šim no mammas īrēja mazo istabiņu, drīz sauksies Iraīda Laha. Precētiem vajagot plašākas telpas, nevarot tādā šaurībā, kā varot Rasma ar mammu. Vismaz mamma tā domājot, šaurībā varot ātri saķildoties un ak šausmas! — vēl izšķirties.
«Jā, jā, it kā plašas telpas ir nodrošinājums pret šķiršanos,» Linda rūgti nodomāja.
Maksāšot divreiz vairāk nekā par mazo istabu. Mamma gan sakot: ne jau nauda tā galvenā, jauniem cilvēkiem, kuri sāk dzīvot, esot jāpalīdz, sirds viņai tā liekot.
— Vai tas Lahs tik naudīgs?
— Jā, tēvs laukos traktorists, māte slaucēja, viens arot naudu, un otra slaucot naudu. Tagad šie aizbraukuši uz laukiem sagatavot kāzas.
Linda piecēlās, izgāja priekštelpā un, pavērusi durvis, ieskatījās otrā istabā, kurā agrāk mitinājās Linda ar Rasmu, bet tēvs un māte — lielākajā. Kad ģimenei pietrūka galvenā pelnītāja — tēva, visas trīs pārnāca lielajā istabā, bet mazo par trīsdesmit rubļiem mēnesī izīrēja studentei Iraīdai. Labi, ka Lindas mātei bija tāda iespēja dabūt klāt kādus rubļus pie ne visai lielās bērnudārza audzinātājas algas. Mājas daļu — divistabu dzīvokli — mātei kā kāzu dāvanu nopirka audžutēvs, viņas māsas Sofijas vīrs profesors Mil- tiņš.
— Un jūs visu mūžu domājat nodzīvot šinī būcenī? — Linda jautāja Rasmai, kura stāvēja blakus, atbalstījusies pret durvju stenderi. Nelielā, garenā telpa bija piebāzta kā lietotu mēbeļu veikals. Tur jau lāgā iespraukties nevarēja.
— Nē, tikai gadu, tad īra ar vīru beigs studijas un brauks uz laukiem par ārstiem. Tālāk tad redzēs, varbūt es pāriešu uz vakarskolu un sākšu pati pelnīt.
Jā, tajā istabelē trešajam vietas nav, Linda smagi nopūtās.
Rasma šo nopūtu saprata savādāk un bezbēdīgi teica;
— Nieki, gads nav mūžība. Bet tagad es tev kaut ko parādīšu. — Rasma piegāja pie skapja un izņēma baltas bikses.
— Kolosālas, vai ne? — Seja viņai staroja.
Linda lietpratīgi apskatīja un pataustīja, bet sacīja pavisam vienaldzīgā balsī:
— Tāds savāds audums …
— Vislepnākais, no tīra maisa audekla, balināts un pašas šūts.
— To gan neviens nepateiks. — Un Linda jau skatījās sānis.
— Kas ar tevi šodien ir? Vai kāds normāls cilvēks tā apskata jaunu apģērbu? Nu jā. Tu tagad esi izlutināta. Kas tev tādas pašdarinātas džinsenes! Tāpēc mamma trīsreiz dienā skandina — tev esot laime no debesīm nokritusi. Bet es nekad neprecēšos, jo vīrieši, ejot istabā, reti kad noslauka kājas.
Rasma, mazliet aizvainota par mazo vērību viņas mākslas darbam, iekāra jaunās bikses atpakaļ skapī un, pagriezusies pret Lindu, ziņkārīgām acīm uztvēra māsas izvairīgo skatienu.
— Iesim ēst, jādomā, ka garšos tikpat labi kā smaržo. Jā … Es redzu, tev gadījušās kādas nepatikšanas.
Linda vēlreiz pārlaida skatu mazajai istabiņai — trim te vietas nav …
Galdu klāja lielajā istabā. A^āte, no plīts piesarkusi, sēdēja iepretī meitām un jutās labi. Linda pavēroja māti: vēl glīta un nemaz neizskatās veca, bet dzīvojusi grūtu un nemierīgu dzīvi. Un vai viņai ir tiesības tagad atkal sagādāt mātei jaunu bēdu? Bet ko te varēja darīt? Ņemt savu somu un iet atpakaļ, kamēr vēl nav par vēlu? Nē, tādām šaubām nedrīkst padoties. Tomēr mātes ļoti, ļoti žēl …
Māte, ļaudamās brīža apmierinātībai, nespēja nekur dziļi ieskatīties, tādēļ arī nemanīja, ka vecākā meita šoreiz savādāka nekā parasti. Lindas māte beidzot bija samierinājusies ar savu likteni un ne reizi vien sacīja: dzīves līdzsvars ir pats galvenais.
No līdzsvara Marfu Bušmani izsita jau agrā bērnībā. Vt ņai bija pieci gadi, kad kara pirmajā ziemā sveši vīri nakts vidū izrāva no mājas māti un tēvu «— lokomotīvju remont- meistaru. Tikai pēc kara Marta uzzināja, ka savus vecākus vairs nekad neredzēs. Viņai un brālim Edgaram panīkt neļāva vecākā māsa Sofija, kurai tai laikā bija pienākusi mūža septiņpadsmitā ziema. Taču sapostītās bērnības baiiī- gums, visur saskatot kādas draudošas briesmas, dziļi iegūlās Martas raksturā.
Pastāvīgās bažas pierima, kad šoferis Zīriņš Martu izvēlējās par līdzgājēju uz dzimtsarakstu nodaļu. Viņai toreiz likās: ar to dzīvē pats galvenais sasniegts. Bet šis miers nevilkās ilgi, šoferis Zīriņš, gribēdams ģimenei vairāk nopelnīt, sāka braukt uz smagās mašīnas tālajos reisos. Kad vīra nebija mājās, Martu tirdīja bažas un nekādi mierinājumi nelīdzēja. Tad nāca bērni. Mīļi, jauki, bet meitenes, Pasaule taču tik briesmīga, un tieši meitenēm, līdzko paaugas, ik uz soļa draud briesmas.
Un notika pats ļaunākais: bažas, ka tālajos braucienos vīram var kas atgadīties, pārvērtās reālā nelaimē, Martas dzīves vislielākajā katastrofā.
Pirms četriem gadiem, kādas piektdienas pievakarē, kad lietus aprasināja ceļu un padarīja to slidenu, Zīriņš savā nodabā vadīja mašīnu, ar ierastu roku valdot stūri, ar ierastu aci vērojot ceļu. Braucot pāri nelielam tiltiņam, viņš redzēja pie margām trīs pusaudžus makšķerējam. Viens no tiem gatavojās iesviest jaunu ēsmu, tad pārdomāja un, auklu pa gaisu vicinādams, nemaz nepaskatījies, pēkšņi metās pāri tiltam. Zīriņš ar visu spēku bremzēja un cirta stūri sānis. Pusaudzis dabūja tikai triecienu pa gaisā pacelto pēdu, bet lielā mašīna ar inerces sparu triecās tilta dzelzs margās, salaužot tās, iegāzās upē, un divām meitenēm vairs nav tēva. Lai cik lielas arī būtu bēdas, tomēr laikam ir savi likumi.
Todien pie galda māte, lūkojoties uz meitām, nesaprata, kura glītāka, ne viena, ne otra nevarēja žēloties par savu izskatu. Labi, ka Linda jau pie vietas, bet ar Rasmu viss vēl priekšā. Pagaidām uz puišiem neskatās. Sev darināt glītu apģērbu gan patīk, bet kura meitene negrib skaisti tērpties? Un vai viņai pašai arī nepatika šūt, adīt un tamborēt, jo nopirkt, ko vēlas, nebija lemts ne toreiz viņai, nedz tagad Rasmai. Māte mēģināja bažīgās domas padzīt tālāk, viņa smaidot pagriezās pret Lindu.
— Visu šodienu ņēmāmies ar ābolu mizošanu un vārīšanu. Vai jums pašiem arī palika? Vakar Edmunds atveda lielu kurvi un vēl piespieda paņemt naudu cukuram. Tāds cilvēks! Tev nu gan ir laimējies. Diez kā Rasmiņai gadīsies?
Linda skatījās grīdā.
— Mamm, bet es tādu laimi iepūšu balonā un palaižu gaisā, — Rasma, pacēlusi rokas, notēloja it kā kaut ko pasviestu.
Māte tikai nopūtās.
Tagad Linda saprata, no kurienes nācis tas kuplais asteru pušķis lielajā māla vāzē. Edmunds netika ne vārda bildis, ka ciemojies pie mātes. Jā, skops viņš nebija. Bet varbūt ar savu devīgumu gribēja palepoties? Laikam tomēr sliktais un labais viņā samaisīts kā zirņi ar akmentiņiem; ne akmentiņš spēj kļūt par zirni, nedz zirnis par akmentiņu.
— Mēs ar Rasmu aizbrauksim uz kapiem, tā kā gaišāks izskatās, tad jau lietus droši vien kādu brīdi mitēsies. Aiznesīsim puķes, ko Edmunds atveda. — Māte noglāstīja Lindai plecu, likdama saprast, ko šoreiz gara ciemošanās neiznāks.
— Braukšu jums līdzi, sen neesmu bijusi pie tēva kapa.
— Nē, meit, mēs ar Rasmiņu visu apkopsim. Tev jābrauc mājās; vīriem nepatīk ilgi gaidīt jaunu sievu. Savu laimi vajag mācēt nosargāt.
Rasma, skatoties griestos, rokas saņēmusi, saldenā balsī liekulīgi nočivināja:
— Tāda laime, tāda laime …