Pa kāpnēm piektajam stāvam tuvojās vecāks vīrs, laikam skolotājs, jo smējēji nozuda tuvākajā telpā.
Linda gāja tālāk, pie durvīm ar uzrakstu «Direktors. Sekretāre» mazliet apstājās, ievilka elpu, tad sparīgi nospieda rokturi. Nelielajā telpā viens rakstāmgalds bija neaizņemts, pie otra sēdēja jauna sieviete un rakstīja uz mašīnas. Viņa jautājošām acīm pievērsās ienācējai.
— Lūdzu, vai vēl var iestāties viengadīgajā grupā? diez ko droši Lindas balss neskanēja.
Jaunā sieviete vērtējoši noskatīja Lindu.
— Ar vidusskolas izglītību?
— Jā.
Sekretāre pasniedza anketu, arī pieteikuma lapu un pastūma krēslu tuvāk brīvajam rakstāmgaldam.
Linda izņēma no somiņas piezīmju grāmatiņu un pierakstīja, kādi dokumenti jāiesniedz. Pie «Ž-22» viņa apstājās un laikam, pašai nemanot, nopūtās, jo sekretāre mirkli pagriezās uz viņas pusi.
— Atvainojiet, lūdzu, vai skolai ir kopmītne?
— Nav, bet vidusskolu beigušo grupai mēs sagādājam un apmaksājam gultasvietu. Rīdziniekiem, protams, ne.
«Rīdziniekiem, protams, ne,» Lindas nodoms draudēja sabrukt.
— Lūdzu, vai varētu runāt ar direktoru?
— Mums ir direktore. Pašreiz notiek sēde. Drīz tai vajadzētu beigties, pagaidiet!
Linda apsēdās netālu no durvīm. Minūtēm skrienot, pieauga nedrošības sajūta un uztraukums.
Pedagoģiskajā sēdē pēdējos vārdus sacīja direktore:
— Cik par to nav runāts, bet mēs mūžīgi aizmirstam, ka mācību stundai jābūt ne tikvien mācošai, bet arī audzinošai.
Sēde beidzās, bet apspriestās tēmas vēl turpināja mutuļot atsevišķās grupās.
Daļa sēdes dalībnieku bija aplipuši ap direktori, da/.i ap direktores vietnieku audzināšanas darbā Staņislavu Teraš- kēvicu.
Pie loga jauniņā latviešu valodas skolotāja Zvirbule sarunājās ar pensijas vecumu pārsniegušo viengadīgās grupas meistari Mīlšteini.
— Es no savas pieredzes zinu, «— Mīlšteine stāstīja, — visgrūtāk jums būs tikt galā ar otro kursu, tad viņi ir paspējuši apgūt, ko var atļauties. Pirmajā kursā viņi vēl mazliet baidās un zondē, ko varēs un ko ne. Trešajā kursā vieglāk strādāt, tad viņi redz mācību beigas, paši arī lepni par paveikto. Protams, netrūkst arī tādu, kuri vienkārši pēc iespējas ātrāk grib tikt laukā no skolas sienām.
Pienāca matemātikas skolotāja.
— Jūs pārāk nesabaidiet jauno kolēģi. Es te esmu nostrādājusi piecus gadus un droši varu teikt — labā ir nesalīdzināmi vairāk nekā sliktā. Esmu optimiste un domāju: labais ir spējīgs iet plašumā.
Tanī grupā, kas aplipuši ap Teraškēvicu, sievišķīgi maiga balss pārmetoši sacīja:
— Ko var izdarīt ar tād'u kontingentu, ja mums septiņdesmit skolēnu ir milicijas uzskaitē.
— Cita kontingenta mums nav un nebūs, — Teraškēvics runāja lēni un apvaldīti. — Neaizmirstiet — skolā pavisam ir trīs simti piecdesmit skolēnu, ne tie septiņdesmit vien. Jums, Tamāra Stepanovna, audzināšanas darbs neveicas tāpēc, ka visu gribat panākt vienīgi ar sliktā nosodījumu. Arī pašos sliktākajos audzēkņos jāmēģina saskatīt labais, un, uz to balstoties, var kaut ko panākt. Turklāt mēs pietiekoši neizmantojam kā audzinošo materiālu labos skolēnus.
Otrā grupā visiem pāri skanēja direktores enerģiskā, mazliet asā balss:
— Nedrīkst ignorēt arī sīkumus, tiem ir daudz lielāka nozīme, nekā domājam. Ko tas līdzēs, ja es viena pati karošu? Visiem jāseko, la'r zēni nāk klasē vienmēr ar kaklasaiti, tas viņus radinās pie noteiktas kārtības. Tāpat par smēķēšanu. Arī starpbrīdī audzēkņus nevar atstāt savā vaļā. Ir bīstami atļaut pusaudzim meklēt baudu. Sākas ar cigareti, tam seko glāzīte, pēc tam kautiņš, meitenes, un cik tur vairs tālu apsūdzēto solsl
Pamazām šīs sarunas aprima.
Kamēr Linda gaidīja, tikmēr vairākas reizes kāds pavēra durvis un pavaicāja:
— Vai direktores vēl nav?
Tad ienāca enerģiska sieviete gaišpelēkā kostīmā. Linda tūliņ uzminēja — tā ir direktore, jo šai sievietei piestāvēja būt direktorei. Viņai sekoja Staņislavs Teraškēvics. Abi iegāja direktores kabinetā, līdzi viņiem arī sekretāre, kura drīz atgriezās un sacīja Lindai:
— Lūdzu!
Linda iemantoja direktores un Teraškēvica simpātijas ar nesūdzēšanos par likteni un neviena nevainošanu par savu «bezpajumtnieces» stāvokli.
Direktore palūdza sekretārei sameklēt meistari Mīlšteini. Viņu izdevās noķert pie skolotāju istabas durvīm promejot.
Direktores, viņas vietnieka un meistares Mīlšteines saruna Linda dzirdēja, ka Mežaparkā ir brīva gultasvieta, arī to viņa uzzināja, ka vidusskolu beigušie audzēkņi saņem trīsdesmit rubļu lielu stipendiju un pusi nopelnītās algas, kas sākumā nepārsniedzot divpadsmit, piecpadsmit rubļus, bet noskaidrojās arī tas: rīdziniekam nav iespējams noformēt gultasvietas apmaksu.
— Vai jūs varēsit pati samaksāt mēnesī trīsdesmit rubļu? — Mīlšteine, to jautājot, cerēja, varbūt Linda atbildēs noraidoši un viņa tiks vaļā no šīs audzēknes, kura viņai likās aizdomīga. «Ādas jaka un kurpes par piecdesmit rubļiem, bet nav kur dzīvot, droši vien «Alsviķu variants».»
Viņas aizdomas vēl vairāk palielinājās, dzirdot albildi:
— Es varēšu samaksāt.
Vidusskolu beidzot, Lindas krusttēvs profesors Miltiņš viņai uzdāvināja krājkases grāmatiņu ar trīssimt rubļiem un piekodināja tos izlietot tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Nu bija pienākusi reize uzdrīkstēties šo naudu tērēt.
Tikko Linda aizvēra direktores kabineta durvis, meistare Mīlšteine tūdaļ sacīja:
— Uzņēmāmies sev nepatikšanas uz kakla, paši redzēsiet, kad tas kamolītis sāks tīties vaļā, tad iekšpusē diedziņš nemaz nebūs tik balts kā ārpusē.
— Man viņa liekas godīga un lēnīga, — Teraškēvics iebilda,
Mīlšteine savu atziņu nemainīja:
— Diezgan esam redzējuši tādas aitiņas, kas spējīgas apēst vilku,
Pirmajā skolas diena Lindai pēdējā mācību siunda noma estētikas kabinetā. Līdzko noskanēja zvans, vasarraibumains sarkanmatis jauneklis nostājās vaļējās durvīs un skatījās kāpņu virzienā.
— S-š-s, — viņš brīdinoši iesaucās, — Runcis Bazilio nākl
Čalošana kļuva klusāka un pavisam pierima, kad kabineta ienāca Lindai jau pazīstamais, pie direktores redzētais Teraškēvics.
Laikam gaišo ūsu dēļ viņam tā iesauka, Linda nodomāja.
Stundas tēma — traģiskais kā estētiskā un psiholoģiskā problēma — nebija sveša, kaut kas par traģisko varoni bija lasīts un dzirdēts arī agrāk. Tagad, būdama vēl arvien savu personisko neveiksmju gūstā, Linda stāstīto uztvēra subjektīvi.