«Zoss… Muļķa zoss. Teraškēvics prot stāstīt, bet man uzreiz katra traģiska noskaņa liek rīt asaras. Vai es esmu traģiskā cietēja? Kāda aplamība, līdz traģēdijai tāiu. Neveiksminiece, jā, tikai neveiksminiece un turklāt pašas vainas dēļ. Kas man kopējs ar traģisko personību? Nekas … Ak, muļķa zoss! Visa dzīve būs jāpārkārto līdz pamatiem. Un tad? Mani jau mušas neapēdīs kā to grupas vecāko.»
Kad Linda bija sevi nostrostējusi, viņai kļuva vieglāk. Viņa pat tikko jaušami pasmaidīja, un pretimnākošais plikgalvis atsmaidīja, nodomādams, kāda jauka meitene viņam uzsmaida. Cik pasaulē daudz muļķību!
il daļa katram sava orhideja
1
Tik atšķirīgas, un tomēr tūliņ redzams — viņas ir māsas. Jura Vārava māte Alīse pilnīgi nosirmojusi nebija, taču sirmo matu viņas frizūrā daudz vairāk nekā melno. Alīses trīs gadus jaunākās māsas Veltas Grosbergas rūpīgi krāsotais, īsi apgrieztais kastaņbrūnais matu sasukājums nenodeva ne mazāķās sirmuma pazīmes. Veltas centībai izskatīties jaunākai bija vērā ņemams iemesls. Viņas vīrs nomira pusgadu pēc kāzām. Jaunā atraitne nozvērējās otrreiz neprecēties un daudzus gadus jutās kā varone, noraidot paprāvu skaitu pielūdzēju. Gadi neapturami gāja, un Veltas draudzības tīkotāju kļuva arvien mazāk, bet šaubas par zvēresta nepieciešamību atraitnei ar katru gadu pieauga. Kamēr viņa šaubās svārstījās, tikmēr pienāca laiks, kad šaubīties vairs nevajadzēja, jo Veltas tuvumu neviens vairs nemeklēja. Sūksto- ties par visām izdevībām, ko palaidusi garām, Jura mātes jaunākā māsa sagaidīja piecdesmito dzimšanas dienu. Šīs jubilejas svinībās viņa sava žurnāla redakcijā iepazinās ar šķirteni tādos pašos gados žurnālistu Alfrēdu Grosbergu, tā saukto Fredi. Pēc pusgada viņa bez mazākās šaubīšanās ar vislielāko sajūsmu pieņēma Grosberga bildinājumu. Nu jau vienpadsmit gadus Juris Vāravs savas mātesmāsas ģimeni nemaz citādi nepiemin kā — «laimīgie, vecie jaunlaulātie».
Vāravu dzīvoklī smaržoja kafija. Abas māsas sēdēja virtuvē, jo Velta tur jūtoties mājīgāk.
— Es pagājušā naktī tikpat kā neesmu gulējusi, nelabas domas maisījās pa galvu. — Jura māte paņēma siera standziņu, bet, ne kumosa nenokodusi, nolika uz šķīvīša.
81
— Atkal no gara laika esi sacerējusi kādas bēdas. Anniņa nav mājā, un tev laikam pietrūkst ko darīt. — Velta
4 — 490
vienmēr izturējās kā vecākā māsa, kaut gan AlTses sirmuma dēļ pie katras izdevības atgādināja, ka ir jaunākā.
— Tik dumja es vēl neesmu, lai būtu jāgarlaikojas. Ar maniem jaunajiem nav labi.
— Tu visu mēdz pārakcentēt. Nav jau pirmā reize, Sandra ir pietiekami gudra un pļāpās par Juri neklausīsies. Kas to nezina — vienmēr atrodas daži cilvēki, kuri jūtas paēduši, pasakot par otru ko sliktu.
— Tu man neiestāstīsi! Pēc dzimšanas dienas Juris otro nedēļu guļ atsevišķi savā kabinetā, un viņiem tik vien ir tās runāšanas kā ēdienu reizēs pasacīt «lūdzu» un «paldies». Labi, ka Anniņa pašreiz pie Miltiņiem. Nē, nē, kad jauni cilvēki neiet kopā, tas ir uz putēšanu.
— Pāries. Nekreņķējies priekšlaikus. Mans Fredis saka— Sandra esot kā klints, viņa varot izturēt vislielākās vētras.
— Es domāju un domāju, un nevaru saprast, kāpēc Juris tik ciets pret savējiem. Viņš taču saņēma visu, kas vajadzīgs, lai iznāktu labs cilvēks, i mīlestību, i gādību, i izglītību.
— Mans Fredis saka, ka jūs abi ar tēvu pārāk daudz devāt savam dēlam un norēķinus no viņa neprasījāt. Toreiz, kad Anniņa piedzima un Juris, kamēr sieva slimnīcā, restorānā notrieca bērna inventāram paredzēto naudu, tu pa klusām pārdevi savu saderināšanās gredzenu un visu iegādāji. Sandra, protams, nav pelnījusi to zināt, bet kāpēc vismaz viņam neprasīji naudu pamazām atdot? Pieradinājāt ņemt par velti. Un tagad es vēl ko pateikšu. Vai Sandra par sevi domā? Visu tikai Jurim, lai viņam būtu labāk. No savas mātes noskatījusies vīru turēt pirmajā vietā, bet profesors Miltiņš diezgan grūtumus redzējis un ir cilvēks ar citām domāšanas dimensijām. Jūs, mīļā māsiņ, abas ar Sandru mājā esat ierakstījušas Juri saudzējamo sarakstā, un viņa apkārt- blandīšanās sākās no pienākuma trūkuma pret ģimeni, no vieglas dzīves.
Izdzirdušas slēdzam durvis, māsas pievērsās pusizdzertām kafijas tasēm un cepumu šķīvim.
Pēc neliela brītiņa virtuvē ienāca Sandra. Apsveicinoties viņa laipni pasmaidīja ciemiņam, tad uzspēlētā tīksmē ieelpoja kafijas smaržu.
— Esmu šausmīgi nogurusi, vai man kāda lāsīte ir palikusi? — Viņa pacilāja kafijas kannu.
«Fredim taisnība, Sandra tiešām ir kā klints, neko neizrāda,» — tā nodomājusi, Jura mātesmāsa ar neslēptu simpātiju sacīja:
— Alīs, taisni briesmas, cik tev smuka vedeklai
* * *
Auksfs, slapjš un dubļains. Vējš no Sarkandaugavas puses pūta slīpas lietus brāzmas. Aukstums, slapjums un dubļi ienāca arī ražošanas apvienības «Starmetis» akmeņiem bruģētajā pagalmā, kam visapkārt izaugušās ēkas varēja tikai nedaudz pasargāt no vēja. Tādā nemīlīgā pirmdienā sākās profesionāli tehniskās skolas ādas apstrādes operatoru grupas darba nedēļa rūpnīcā.
Meistare Mīlšteine ieradās reizē ar savu grupu, bet tūliņ nogriezās pa kreisi administrācijas telpās sameklēt ražošanas daļas priekšnieku. Viņa stingri sekoja, lai audzēkņiem liktu strādāt pēc slīdošā grafika un nākošie speciālisti pilnībā apgūtu dažādas darba iemaņas.
Pirmajās piecās skolā pavadītajās dienās Linda bija paspējusi uzzināt — pārmaiņus vienu nedēļu notiks mācības, otru jāstrādā rūpnīcā. Arī savus grupas biedrus viņa jau pazina. Vairums meiteņu iebraucējas no laukiem un provinces pilsētiņām. Viņas ienesa skolā dažu nesavaldīgu pusaudžu bravūrīgajai uzvedībai kontrastējošu patīkamu jaunības biklumu, vienīgi Zinta un Ingvilda atšķīrās no pārējām ar skaļumu un īpašu runas veidu.
Zēni grupā tikai divi: kustībās un domāšanā gausais, briļļainais Jānis Abrazons un ļoti tievais, izstīdzējušais sar- kanmatis Osvalds Egle, kas ar sievišķīgi sīkiem sejas vaibstiem un zilām, ziņkārīgām acīm izskatījās kā pusaudzis. Viņa uzvedība vienmēr bija delverīga, tāpēc viņu vienīgo grupas biedri nesauca ne vārdā, ne uzvārdā, bet jau trešajā skolas dienā iedēvētajā iesaukā — Jampampiņš.
Linda ar savu istabas kaimiņieni Zintu rūpnīcas pagalmā iegāja pēdējās, viņām tuvumā arī Jānis Abrazons kā vienmēr un visur beidzamais. Turpat pagadījies, Osvalds pienāca cieši līdzās Jānim un, augstu paceļot savu tievo stilbu, divas reizes sparīgi uzmina tam uz pēdas. Kamēr Jānis domāja, kā reaģēt, tikmēr Osvalds paspēja izteikties:
— Atvaino, motociklu pārdevu, bet ieradums palika. — Cerēto ievērību ar to neguvis, viņš aizsteidzās tālāk meklēt izdevību nākošai ēverģēlībai.
Netālu no ieejas, labajā pusē, vecāks strādnieks trenca no ceha ārā baložus.
— Onkulīt, nedzeniet baložus prom, viņiem ārā salst, — Linda sacīja, piegājusi tuvāk. Zinta viņai sekoja.
4*
Strādnieks, pakāpies soli atpakaļ, iekļuva lielā telpā, kuru pilnībā atklāja plaši atvērtās durvis. Tur gandrīz līdz
83
augstajiem griestiem sniedzās milzīgi bunkuri, uz cementētās, nelīdzenās grīdas vietumis redzēja peļķes, sevi manīt lika nepatīkama smaka, tā neļāvās pilnīgi izkliedēties arī pagalma svaigajā gaisā, tā valdīja visā rūpnīcā.
— Ak nedzīt laukā? — strādnieks pārprasīja. — Samos «barabānos», — viņš ar roku parādīja bunkuru virzienā, — iekšā miecējas āda, un tas te, zemē, nav nekāds avota ūdentiņš, bet miecējamais šķīdums. Ja balodim iepatīkas pastaigāties, tad pekas jēlas un pagalam. Tas, kam pašam ēdamais jāgādā, bez kājām nav dzīvotājs. Es arī smukuma pēc gumijas zābakos kājas nesautētu. Ne par nieku mūs piecus gadus ātrāk laiž pensijā. Ar ķīmiju joku maz.
Linda skatījās uz «barabāniem». Nekāda smalkuma te nav un nevar būt, toties viss ir liels, neparasts un biedējošs, un nezinātājam arī noslēpumains.
— Airējamies tālāk, — Zinta viņu paraustīja aiz piedurknes, — dabas aizsardzības pulciņa dibināšanu atstāj rītdienai, citādi paliksi viena un nezināsi atrast ģērbtuvi. Mēs te jau esam strādājuši, visi nav tik vērtīgi atradumi skolai kā tu, kas jāpieņem ar novēlošanos.
Linda nedomāja sākt taisnoties, neatbildējusi sekoja Zintai.
Otrā stāva telpa, kurā sākās Lindas pirmā darbdiena, arī bija plaša, ar daudzām mašīnām, kas viņas uzmanību īpaši nepiesaistīja. Viņa vairāk skatījās uz lielajām, gandrīz cilvēka augumā saķrautajām ādas kaudzēm un nodomāja: «Tad šeit sāk apaut mūsu kājas.»
— Te ir darāmi vieglākie darbi, — Zinta kā lietpratēja stāstīja, — pie īsti smagajiem mūs nemaz nelaiž. Es reiz palūrēju cehā, kur notiek ādas tvaikošana, tai «miglā» cilvēku knapi var saredzēt.
Vieglākie darbi bija dažādi. Jampampiņš paguva aizkaitināt meistari Mīlšteini, un viņa savukārt kaitināja abus vīriešus, iekārtojot viņus pie sievišķīga darba, — uz statīva izklātiem ādas gabaliem ar šķērēm bija jāizgriež bojāfas vietas un tā saucamās «paduses».
Zinta un viņas sola biedrene Ingvilda todien izmērīja simtiem decimetru ādas. Patiesībā to darīja mašīna, cilvēķs tikai piepalīdzēja. Zinta atdeva mašīnai jau pilnīgi apstrādātu ādu, otrā pusē pretī stāvēja Ingvilda un nolasīja skalas parādītos skaitļus, atlika paņemt parocīgi pa tvērienam noliktu atbilstošu zīmogu un uzspiest uz ādas kreisās puses. Tik vien kā paspēja apzīmogoto gabalu nolikt kaudzē, un jau pieteicās nākošais. Apkārtskatīties vaļas neiznāca.
Lindai pārī meistare Mīlšteine norīkoja grupas vecāko Svetlanu, nebūs pašai jāpieskata jaunā audzēkne. Piecās skolas dienās Linda Lutere nebija iepazīta, un pirmie negatīvie iespaidi vēl palikuši nemainīgi. Mašīna, pie kuras strādāja Linda, viņai atgādināja veļas rulli. Ādas gludināšanas process norisa vienkārši: Linda mašīnā ielaida kārtīgi izplātu ādas gabaluЈ otrā pusē izgludinātu to saņēma Svetlana, un viņai blakus kaudze auga arvien augstāka, bet Lindas pusē krāvums saruka mazāks un mazāks.
Darbadienas beigās Linda paskatījās pie ādas šķirotājiem, tur uz statīviem redzēja dažādas krāsas, pat zelta un sudraba. Vēlreiz viņa pārlaida skatienu arī telpai, kurā bija aizritējušas vairākas stundas un vēl daudzas būs te jāatstāj. Tagad viņa ir iekļuvusi pavisam citādā vidē, un kādas ar to izveidosies attiecības? Ko jaunie apstākļi diktēs un kā izmainīs viņu pašu? Lielas telpas, lielas mašīnas, lielas apstrādāto materiālu kaudzes — tad darbs arī tiek padarīts liels, kaut pašas ieguldītā daļa solās būt vienmuļa un niecīga.
Garām gāja strādniece tumšā ķitelī un atskatījās.
— Nu, piekusi pirmajā dienā?
— Ne pārāk. — Linda, mazliet apmaldoties, sameklēja ģērbtuvi un drīz reizē ar Zintu iznāca no rūpnīcas.
Lietus bija mitējies, bet visapkārt apmākušās debesis kopā ar vēju piedraudēja sūtīt jaunu brāzienu.
Linda apstājās, uzreiz nevarēdama aizmirst redzēto un pašas rokām pārcilāto ādas kvantumu, viņa pievērsās garāmgājēju kājām, viņu apaviem. «Tiem, kas te diendienā staigā garām, droši vien nemaz prātā neienāk padomāt, kas notiek aiz «Starmeša» vārtiem. Kāpēc vairums cilvēku, izlietojot citu darba rezultātus, neliekas ne zinis, kā tie iegūti? Tāpēc laikam dažiem nav cieņas pret otra darbu.»