— Ej kaut vai pie brālēna, — Zinta atbildēja un satrūkās, pēkšņi pamanot blakus kā no gaisa nokritušo sarkanmataino Osvaldu.
Viņš, žestikulējot rokām un žonglējot garo augumu, gandrīz iegāzās trotuāra malā pielijušā peļķē. Ieraudzījis, ka abas meitenes grasās palīdzēt viņam noturēties, Osvalds zibenīgi nostājās taisns kā svece, tad, zemu paklanījies, sacīja:
— Atvainojiet, piedodiet, kulturāli, zolīd;, — un, apmierināts par izdevušos joku, tūdaļ ienira garāmgājējos.
Zinta, noskatījusies, kur nozuda Osvalda sarkanais matu cekuls, viņai neraksturīgi nopietni teica:
— Es domāju — mēs visi esam tādi Jampampiņi, tikai
katrs spēlējam teātri pa savam.
* * *
Kā te gadījies svešs vīrieša mētelis? Lindai pabrīnoties, neuzmanīgi ņemtais drēbju pakaramais noblīkšēja uz gn'das,
Priekštelpā iznāca Zinta, iespurdzās un tūdaļ sniedzās pēc sava mēteļa.
— Es uz vienu stundu aizšaušu pie Ingvildas paklausīties «maģi», ilgāk tu šo kavalieri nevarēsi paciest, —- atvērusi durvis, viņa atskatījās, kā vēl ko gribētu sacīt, bet vēlreiz iespurdzās un pagriezās prom.
Iegājusi istabā, Linda jutās patīkami pārsteigta.
— Ak tu, krusttēv, esi tas mans kavalieris?
— Sveika, sveika, — profesors Miltiņš atsmaidīja Lindai, — tev nav jāgarlaikojas, ja ir tāda ņipra kaimiņiene. Tikai runājot viņa pārmērīgi iesaista jūsu skolas speciālo terminoloģiju, es vairākus vārdus nesapratu.
— Lūdzu, neapvaino mūsu skolu, visi tā nemaz nerunā. Zinta ir augusi bez pieskatīšanas. Viņas pagalmā neesot bijušas meitenes, tikai palaidnīgi puikas, un no tiem pielipa vulgāra izturēšanās. Zinta nemēģina citus apmānīt, izliekoties labāka un gudrāka, nekā ir. Mēs pastrīdamies, pastrīdamies, bet satiekam labi.
— Tu neizskaties nobijusies, es taču atnācu ar žagariem.
— Tas ir briesmīgi labi, ka atnāci, kaut ar veselu vezumu žagaru. Man šodien ļoti gribējās ar kādu savējo parunāties, Sandru nesatiku, viņa aizgājusi uz kino.
— Tava mamma nobēdājusies, kas ar tevi notikšot, — Miltiņš cieši paskatījās Lindā.
Tikai tagad viņa apsēdās pretī krusttēvam.
— Mammas raizēšanās arī mani moka. Ko es varu darīt, ja pasaule tā iekārtota: kļūdās viens — cieš vairāki. Tu varbūt teiksi — nevienam nav tiesību kļūdīties?
— Tiesību tādu nav, bet kurš ir pilnīgi nodrošinājies pret kļūdām?
— Mamma, labu gribēdama, mani turēja aizvējā un domāja manā vietā, skola bieži vien baroja ar gataviem spriedumiem. Es kļuvu bezpersoniska un viegli padevos citu gribai. Kā redzi, tomēr atjēdzos un sapratu, ka jāizraujas no turienes, kur biju nonākusi. Tagad esmu nolēmusi dzīvot, nepakļaujoties tam, ko sapratīšu kā sliktu, un neņemt nepelnītu labumu.
— Aiziešanu no Edmunda es tev nepārmetu, pietiek, ja pati zini, kāpēc to darīji. Bet tā skola … Kāpēc tāda steiga? Vai tu neieskrēji kā circenis pelnos?
— Apavniekos iestājos, cerot uz kopmītni. Un pats redzi, cik smuki dzīvoju! Vienalga, patiks vai nepatiks, savu laiku izturēšu. Skola taču man uzticējās.
— Ķīmijas studijām esi pateikusi ardievas?
— Kāpēc? Es strādāšu un nākošgad iestāšos Ķīmijas fakultātē vakara nodaļā.
— Tur laikam es nedrīkstu iebilst. Tikai vai tev būs pa spēkam?
— Jābūt.
— Pieņemsim. Tagad pasaki — kāpēc tev jāmētājas pa svešām gultas vietām? Ja negribēji palikt pie Sandras, varēji nākt pie mums, un tava mamma ar mieru, vienalga, kā saspiesties.
— Katrs ir iekārtojies, kā viņam vajag. Nevēlos būt par traucēkli un tādu, ko pacieš.
— Tā iznāk — man nebūs tev ko pārmest. Varbūt tu sāksi mani mācīt? Par traucēkli, tās, protams, tavas iedomas, ne mātei, ne mums ar krustmāti Sofiju tu nemaisītu. Bet ja tu gribi būt tik liela … Un kā patīk amats, ko mācies?
Linda visos sīkumos izstāstīja, ko darījusi un redzējusi rūpnīcā. Stāstījumu nobeidzot, viņa piebilda:
— Tomēr tas ir kas vairāk, nekā sašūt vīles Irēnas Luteres dāmu kleitām. Vismaz es vairs neskatos dzīvē tikai no malas.
— Dzīvē var ieiet pa dažādiem ceļiem. Domā, šis ir tev īstais?
— Nezinu, vēl tikai sākums. Mani, kā par brīnumu, tieši pievelk un suģestē šīs rūpnīcas skarbums. Katrs tur nemaz nevar strādāt, bet man ir dzelzs veselība un laikam gribas pašai sev palielīties — redz, ko es varu! Vienīgi darbs, ko pašreiz daru, šķiet ļoti niecīgs.
— Katrs darbs ir kādas ķēdes posms un nepazūd.
— Krusttēv, te smaržo pēc āboliem!
Linda šo smaržu sajuta visu laiku, bet izrunājusies viņa to uztvēra konkrēti.
Miltiņš pacilāja pie kājām noliktu paprāvu brūnu somu.
— Te ir Gaujmalas āboli. Somu atnesīsi, kad nāksi ciemos. Vai tev nevajag no manis aizņemties naudu?
— Paldies, jūs esat par daudz labi. Es lēti iztieku. Skolā paēdu brokastis un pusdienas, tas kopā maksā tikai rubli, «Starmetī» arī mūs ēdina, to varēšu samaksāt ar stipendiju, un vakariņām nopelnīšu rūpnīcā. Par gultasvietu tērēšu tavas dāvātās krājkases grāmatiņas naudu. Cerams, tu nedusmosies.
Istabā nepieklauvējusi ienāca Zinta.
— Vai! Es domāju, ka tu jau viena.
— Nāc iekšā, ko stāvi pie durvīml Krusttēv, vai tev vēl ir drusciņ laika? Uzvārīšu tēju.
— Laika nekad nav, un tas ir vienmēr. — Miltiņš iegrozījās uz krēsla ērtāk.
— Palīdzi man somu aiznest uz pieliekamo! — Linda pamāja Zintai.
Tikko viņas izgāja priekštelpā, Linda sacīja:
— Viņš ir mans krusttēvs, profesors Miltiņš, un tu padzersi ar mums tēju.
— Mierīgi, ka šis vecītis ir profesors, tas mani nespēj kratīt.
» Ґ *