Sandra mācēja atdot skolēniem savas zināšanas, tomēr, vērtējot 8.b klases kontroldarbu lapiņas, vajadzēja ierakstīt desmit divnieku.
«Liela daļa mana darba ir bijusi ūdens liešana Danaīdu mucā,» viņa sadrūmusi nolika pēdējo lapiņu, «ja ģimenē nav kā vajag, lai būtu pilns komplekts, pievienojas arī darba neveiksmes.»
Mājās Sandru sagaidīja viņas istabā uz galda nolikta zīmīte:
«Lūdzu man pusdienas nesaglabāt, mani apgrūtina ilga piesaiste vienai vietai.
Biedrs Juris Vāravs.»
Sandra desmit gadus saucās Vārava uzvārdā un vairāk nekā pusi šī laika bija nostaigājusi tik uzmanīgi ap Juri kā ar olu virs galvas, sargājot to mazumiņu vīra jūtu, kas viņu piesaistīja ģimenei. Un cik ilgi turpinājusi šo uzmanīgo staigāšanu, nepamanot, ka ola nokritusi un saplīsusi?
Jau pirmā laulības gada beigās Sandra pēc dažām pazīmēm, ar sievišķīgo septīto prātu nojauta, ka Juris prombūtnē komandējumos viņu nav atcerējies, bet centās aizdomām nenoticēt, jo nevarēja sevī sameklēt tam iemeslu. To, ka Vāravs laulības gredzenu uzskatīja tikai par greznumlietu bez citas dziļākas nozīmes, — to viņa vēl ilgi neuzzināja. Drīz pēc Anniņas piedzimšanas viens no Jura romāniem kļuva zināms plašākām aprindām, un, kad tas bija jau pārvērties pelnos, ziņas par vīra aizraušanos aizceļoja līdz Sandrai. Viņa Jura grēciņu attaisnoja ar radošās neveiksmes izraisītu izmisuma apstulbumu un žēlīgi vīram piedeva. Bet tādi gadījumi nepaliek bez rūgtām, nekad neaizskaloja- mām nogulsnēm. Sandra cerēja ar sava godīguma ietekmi saglabāt ģimeni, kaut arī jau saprata, ka Jurim ir tikai viena no daudzajām, kas viņam piederējušas, un šis saraksts nebūt nav noslēgts. Tomēr pacietība pamazām sāka zust, un viņa vairs tā nenopūlējās kā agrāk katru vīra «ecēšanos» pārvērst jokā, pēdējā laikā nesavaldījusies reizēm meta Jurim pretī izaicinājumam atbilstošus vārdus. Tas gan nekad nenotika Anniņai un Jura mātei klātesot. Pēc katras tādas nepatīkamas vārdu maiņas Sandra prata izlīgt, kaut pati ar izbailēm sev atzinās — agrākās jūtas pret Juri nomainījusi vēlēšanās par katru cenu pieturēt Anniņai tēvu. Mīlestība nav nedzīvs akmens un visu dzīvo var nogalināt.
Turot rokā Jura rakstīto zīmīti, Sandra domāja, ko darīt. Varbūt nelikties zinis? Tomēr uz šādu aizvainojumu viņa nespēja savādāk atbildēt kā ar nicinājumu un zem Jura teksta uzrakstīja:
«Labu apetīti ārpus mājas!
Sandra Vārava, dzimusi Miitiņa.»
Otrā dienā pēc šīs sarakstīšanās Sandra pārveda no Gauj- malas Anniņu, citādi māja šķita kā bez dzīvības.
Vāravs turpmāk tikpat kā nebija redzams, pārradās vēlu naktī vai pat nerādījās dažas dienas no vietas. Retajos rītos, kad bija mājās, izvairījās satikties ar Sandru, vienīgi pāris reižu brokastoja reizē ar Annu. Uz mātes jautājumiem atbildēja ar lūgumu netraucēt viņam dzīvot. Anniņa bija pieradusi pie tēva biežajiem izbraukumiem un neko sevišķu nejuta.
Sandra turējās pie devīzes — vienalga, cik grūti, galvu nokārt drīkst tikai tais brīžos, kad neviens neredz. Gatavojoties tēva septiņdesmit gadu dzimšanas dienas svinībām, kuras riofiks Miltiņu Rīgas dzīvoklī Marksa ielā, viņa divkāršoja uzmanību savai ārienei. Ar skropstu tušu un lūpu krāsu palīdzējusi sejai labāk parādīt skaisto, uzvilka zilganzaļu samta kleitu un saposusies nervozi staigāja savā istabā turp — atpakaļ. Juris bija laicīgi pārnācis mājās, tas radīja pārliecību — grib nākt līdzi pie tēva, tikai pārāk garš un grūts ceļš noiet desmit soļus no sava kabineta līdz viņas istabai un to pateikt. Līdznākšana varbūt būs sākums izlīgumam. Varēja dzirdēt — Juris pagrūda rakstāmgalda krēslu. Sandra pagāja pretī un pavēra durvis. Nē. Viņš pagriezās uz virtuves pusi. Labi, viņa piepalīdzēs. Izrāva lapiņu no piezīmju bloka un uzrakstīja:
«Kādu iemeslu dēļ tik agri mājās?
S. Varava.»
Un kā skolas skuķe, steigšus nolikusi zīmīti uz Jura rakstāmgalda, iebēga atpakaļ savā istabā.
Anniņa trešo reizi pavēra durvis.
— Mammiņ, vai taksi izsauci?
— Tūliņ, bērniņ, aizej pie vecmāmiņas, lai tev bizītēm glītāk sasien matu lentes.
Tagad varēja dzirdēt, kā Juris, ienācis kabinetā, pievilka krēslu rakstāmgaldam. Drīz Sandras istabas durvis pavērās šaurā spraugā, pa kuru ielidojušais papīra gabaliņš nokrita uz grīdas. Pacēlusi to, Sandra vispirms apsēdās un tikai tad izlasīja:
«Viņa ir aizbraukusi komandējumā.
Tavs eksvīrs J. Vāravs.»
«Eksvīrs»… Sandra nobālēja, bet tas bija tikai mirklis. Viņa saņurcīja zīmīti, Anniņa var ienākt un jautāt, kas tā par vēstuli. Melot negribējās un taisnību teikt nedrīkstēja.
«Tad tik tālu jau…» Ko te līdzētu raudāt? Satrauktu vienīgi Anniņu un Jura māti. Sandra bija pieradusi bēdas paturēt pie sevis, nevienam neatklājot savu slepeno pasauli. Arī tagad jāceļas, jāiet un … jāsmaida. Lēnām viņa piegāja pie tālruņa un pasūtīja taksometru. Piezvanījusi pasauca Anniņu:
— Meitiņ, pasaki vecmāmiņai: jāsatin rozes un jāģērbjas, pēc piecpadsmit minūtēm būs mašīna klāt.
— Mammiņ, kāpēc tev aizsmakusi balss?
— Skolā daudz runāju.
— Mammiņ, pieliecies, es tevi samīļošu! — Anniņa apķērās Sandrai ap kaklu un cieši piespieda savus apaļos vaigus pie viņas sejas. — Tu man esi vismīļākā. Vai tev tagad ir labāk?
— Ir labāk. Tu man arī esi vismīļākā.
— Es aizskriešu pateikt tētim, lai ātrāk ģērbjas.
— Tēti netraucē, viņam steidzams darbs, viņš nevar braukt.
— Mammiņ, kāpēc tētis nekad nevar būt ar mums kopā?
* * *
Profesora Miitiņa jubilejā makšķernieku skaita kuplināšanai ieaicinātais Ēriks Ausmanis pats piesolījās savā mašīnā izvadāt viesus. Profesora sievai Sofijai viņš teica, ka sēdēt ilgi uz vietas neesot viņa dabā un turklāt būšot iemesls atteikties no stiprajiem dzērieniem, ko lietojot tikai gaiējas nepieciešamības gadījumā. Pirmie viesi, kas iesēdās viņa zilajā žigulī, bija Anniņa un Jura māte. Drīz pēc tam sekoja brauciens ar Lindas māti un abām meitām. Pēdējo vajadzēja aizvest Sandru, jo viņa aizkavējās, palīdzot mātei novākt viesību galdu.
Tikko Ēriks un Sandra izgāja uz ielas, pie zvaigžņainajām rudens debesīm nostiepās spoža svītra. Tādās reizēs parasti mēdz iesaukties: «Zvaigzne krīt!» Viņi nolūkojās klusējot.
Ēriks atvēra mašīnas durvis blakus šofera sēdeklim.
— Lūdzu! Droši vien tev nav gadījies sēdēt tik lētā mašīnā, šī maksā trīsdesmit kapeiku. Kam nav laimes mīlestībā, laimējas loterijā.
Sandra apsēdās un, saņēmusi ērtāk smaržojošās rozes un neļķes, ko māte uzspieda ņemt līdzi, sacīja:
— Ja ziedus, ko dāvina jubilejās, varētu izdalīt ilgākam laikam . .. Pārāk ātri tie novīst. — Pēc šiem vārdiem varēja nepūlēties slēpt savu melanholisko noskaņojumu.
— Un runātājiem pašu teiktie skaistie vārdi aizmirstas tikpat drīz, tie varbūt nenodzīvo grieztā zieda mūžu. — Ēriks, īsu mirkli paskatījies Sandrā, ieslēdza motoru.
Kamēr pārbauca Suvorova ielai, viņi neko nerunāja.
Ieraugot tēva viesībās Ēriku, Sandrai nācās saņemties, neizrādot pārsteigumu. Tā nebija tikai negaidīta tikšanās ar vairāk nekā desmit gadus nesatikto kādreizējo skolas biedru vien. Tā bija tikšanās ar bērnību, ar agro jaunību un pirmo kautrīgo mīlestību, kad divi cilvēki tiecās viens pie otra un satikušies nezināja, ko darīt, kad mīlestība pārstrāvoja uz otru ar slepeniem skatieniem un nedrošiem, it kā nejaušiem pieskārieniem, kad vārds «mīlestība» bija sargājams, to baidījās pieminēt, lai, skaļi izteikts, tas neaizbaidītu prom pašu mīlestību. Tādas atmiņas pieteicās Sandrai, īsu brīdi pabīdot malā visu pārējo.
Ērikam šī tikšanās bija gaidīta. Viņš Sandru vēlējās ieraudzīt tālu un svešu. Gribēja beidzot tikt vaļā no domām par viņu, kas vēl arvien laiku pa laikam uzvirmoja un traucēja pilnībā bez atlikuma nokļūt citas sievietes varā.
Abi vairījās no sarunām, kas atgādinātu seno pazīšanos.
— Vislabāk lielajā ciemiņu pulkā man patika profesora draugs Žanis, — pārbraucis pāri krustojumam, Ēriks pārslēdza ātrumu, — spriežot pēc viņa nostāstiem, tam pazīstams katrs Lielupes līkums un visas zivju bedres. Viņš laikam neko citu nedara kā tikai makšķerē.
— Tagad, kopš pensijā aizgājis, jā, bet Žanis ilgus gadus ir nobraucis uz Lielupes kuģīša par kasieri, tāpēc tik labi pazīst šo upi. Tēvs savā runā tevi arī ierindoja makšķerniekos.
— Uz to pusi ir, pie ūdeņiem sākās mūsu atpakaļpazīša- nās ar tavu tēvu, un tāpēc arī pašreiz te esmu gadījies. Man tikai darbs tāds, kas neļauj izrauties no Rīgas ārā tik bieži, cik gribētos.
Sandra no citiem skolas biedriem bija uzzinājusi, kur strādā Ēriks, tāpat kā viņš šo to dzirdēja par Sandru.
— Jā, darbs slimnīcā reizēm paņem vairāk laika, nekā paredzēts. Esam atbraukuši.