— Tu gandrīz nemaz nedabūji pasēdēt pie galda. Paldies par izlīdzēšanu tēvam!
— Kas nu tā par izlīdzēšanu, pupu mizas.
Sapratis, ka Sandra cenšas saņemt puķes kreisajā rokā, lai varētu atsveicināties, Ēriks steidzīgi ieteicās:
— Es tevi pavadīšu līdz durvīm.
Vairāk viņi neko nerunāja, vienīgi atvadoties Sandra vēlreiz pateicās.
Vāravu dzīvoklī bija kluss un tumšs. Visi jau gulēja. Sandra, lai cik nogurusi, parasti, atgriezusies no viesībām, vispirms nomazgāja rokas, pēc tam pārģērbās un, pirms iekāra svētku kleitu skapī, to apskatīja un, ja vajadzēja, izgludināja. Šoreiz viņa, pat neieslēgusi istabā apgaismojumu, iesēdās mīkstajā krēslā un, skatoties tumsā, ilgi tā sēdēja.
Sākot ar desmito klasi, kad Sandras zilajai skolas kleitai vēl piekļāvās smaga, gaiša bize, Ēriku Ausmām bieži redzēja viņas tuvumā. Patiesībā Ēriks ar Sandru bija kopā vienmēr — kad viņu neredzēja, tad domāja par viņu. Citi klases puiši Ērika agrāko iesauku «milzu lempis» apmainīja pret jaunu — «Sandras Miltiņas ēna». Divus gadus ilga šī draudzība. Vienpadsmitās klases izlaiduma vakarā Ivars, kurš arī bija Sandrā ieskatījies, gribēdams atriebties par viņa jūtu neievērošanu, nicinoši pateica: «Ausmaņa tēvs, būdams nabaga feldšeris, nevar spēt piepelnīt četriem dēliem, tāpēc Ēriks staigā ar trīspakāpju piedurknēm — uzvalka piedurknes sprīdi no krekla aproces, un mētelim tās knapi sniedzas pāri elkonim. Tagad gan, kad nokļūs Miitiņa paspārnē, tad vienreiz apģērbsies.» Sandra par tādiem vārdiem pasmējās un tobrīd domāja, ka itin nekas viņu no Ērika nespēs šķirt. Bet kāda tēva paziņas viesībās Juris Vāravs ieraudzīja Sandru un tūliņ jutās neglābjami iemīlējies. Līdz tam viņam ar sievietēm nebija paveicies — gudrās šķita pārāk gudras, prātīgās pārāk prātīgas, neprātīgās pārāk neprātīgas. Sandrā viņš saskatīja sievietes ideālu, kur nekā nav par daudz un arī nekā netrūkst, kaut gan būtībā šādu vērtējumu uzspieda viņas īpatnēji pievilcīgais izskats, kas, sajūsminājis Vāravu, liedza ieskatīties arī apbrīnojamā objekta raksturā. Vāravs drīz saprata, ka pilnīgu SandVas tuvumu var iegūt tikai apprecoties, tālab bija uzmanīgs pielūdzējs. Ēriks mazdūšīgi nobēga malā, domājot, ka ar tādu iznesīgu, glītu vīrieti, turklāt jaunu, daudzsološu kinorežisoru, viņam nav ko spēkoties. Sandra sākumā, neziņā apmulsusi, kaut arī Ēriks vairs nemēģināja ar viņu tikties, izturējās noraidoši pret Vārava laipnībām, bet viņš bija pacietīgs un neatlaidīgs. Kāzu dienā Vāravs pats domāja, ka klejojumi mīlestības laukā ir beigušies un Sandra ir gala- piestātne, bet jau pēc gada viņš savu jauno sievu ierindoja pārāk prātīgo kategorijā un atkal uzsāka pilnības meklējumus.
Cilvēka dzīvē nekas patiesi izjustais nemēdz nogrimt tik dziļi, lai nekad neuzpeldētu virspusē. Vientuļi skatoties tumsā, Sandra nevarēja nedomāt arī par Ēriku, ko līdz šīvakara tikšanās brīdim daudzus gadus nebija atcerējusies. Kāpēc tā iznācis — ar Ēriku draudzība pārtrūka, un Juris arī būs pagātnē. Vajadzēja redzēt, ka Juris nebija tas cilvēks, par kādu mācēja izlikties. Bet ne jau vaina tai aklumā vien, vai tad viņa pati ir bez kļūdām? Varbūt nevajadzēja Juri pilnīgi atbrīvot no visām saimnieciskajām ģimenes rūpēm, tas viņu padarīja par svētdienas ciemiņu, kurš varēja iet un nākt, kad grib, un nekas no tā nemainījās. Tēvs mēdza teikt — vīri bēgot prom no ģimenes, ja tiem esot pārāk grūts mājas slogs vai arī no pārmērīgas izvaļošanās. Bet ko līdz gausties par neatgriežamo? Tagad būs tikai Anniņa un darbs. Tas ir daudz, ļoti daudz un tomēr par maz, ja ir trīsdesmit trīs gadi.
2
Kaspars, ielasījies grāmatā, nemaz nepamanīja no virtuves istabā ienākušo krustmāti Olgu, ko visi radi un draugi sauca par Oidzīti.
— Aiztec, dēls, uz bodi, paņem divsimt gramu kafijas!
Apskatījis lappusi, līdz kurai ticis, viņš aizvēra Darela «Mana ģimene un citi zvēri», tikai tad palūkojās sīkajā večiņā, kura stāvēja iepretī galdam.
— Labi. — Ievērojis Oldzītes brūnraibo zīda kleitu un svaigo frizūru baltajos, plānajos matos, Kaspars konstalēja:
— Šodien nāks Emīlija.
Emīlija bija viņas smalkākā draudzene.
— Re, kā neuzminēji vis, būs abas — Emīlija un Karlīne.
— Cikos?
— Pašā dienas vidū.
Vismaz stundas piecas paies, iekams trīs kādreizējās vienas ģimnāzijas audzēknes kopīgajā veclaicīgajā atmiņu kumodē pārlūkos visas atvilktnes. Kafijas dzeršanā Oldzīte vienmēr aicināja pie galda arī Kasparu un ņēma jaunā, ja viņš atteicās. Ģērbjot mēteli, Kaspars sāka gudrot, kur varētu aiziet, lai nebūtu jānīkst vairākas stundas, klausoties jau daudzkārt dzirdēto.
— Kā tad, atkal izžāvusi! Par laimi, debess melna, droši vien būs lietus vai sniegs, un šī dabūs nest savas panckas iekšā, — to Oldzīte, skatoties pa logu, sacīja pati sev. Viņas krustdēls jau bija aiz ārdurvīm.
Kaspara vectēva māsa Olga augsti vērtēja savu dzīvokli. Rajons labs, tikpat kā centrā — Gorkija ielā iepretī slimnīcai, pirmais stāvs arī pa prātam — nav jākāpelē, plašuma diezgan, kaut nelielas, tomēr divas istabas, turklāt ērtības — vanna un telefons. Caurstaigājamā istaba paknapāka, gara diezgan, bet šaura kā koridors, taču tām mēbelēm, kas Kasparam vajadzīgas, vietas pietika. Pie vienas sienas skapis ur» dīvāns, visu pretējo sienu aizņēma grāmatplaukts, un istabas vidū vēl varēja nolikt nelielu galdu un divus mīkstos krēslus. Televizors, bieži ieslēgts, stāvēja lielākajā, pašas saimnieces istabā.
Kā dzīvokļa vienīgo trūkumu Olga izjuta to, ka abām istabām logi skatījās pretējās mājas pagalmā, kur kāda pirmā stāva iemītniece bija iekārtojusi virvi un katru svētdienu izžāva liela izmēra, ne visai estētisku sieviešu veļu.
Mācoties Bulduru dārzkopības tehnikumā, Kaspars mitinājās jūrmalā pie vectēva. Izbraukāt uz patālo lauku skolu, kur viņa vecāki ir skolotāji, nebija iespējams. Līdzko viņš sāka strādāt Botāniskajā dārzā, Oldzīte labprāt pieņēma brāļa mazdēlu savā pajumtē. Viņa visu mūžu saucās Liep- kalna, nebija gadījies neviens pa prātam, kura dēļ Olga būtu vēlējusies mainīt uzvārdu. Garus gadus nostrādājusi veikalā par kasieri un pieradusi būt cilvēkos, pēc aiziešanas pensijā viņa jutās vientuļa. Tagad Kaspars bija dēla vietā, un atlika tikai sagaidīt dienu, kad varēs nogaršot kāzu torti, tad tūliņ atdošot lielo istabu jaunajiem un pati ievākšoties caurstaigājamā — ko šai večai daudz vajagot. Bet Kasparam jau divdesmit trīs gadi, tomēr savu meiteni vēl nebija saticis, kaut no sieviešu sabiedrības nemaz nevairījās: reizēm padejoja, pasēdēja katejnīcās, vienu otru pavadīja mājās. Viņam bija gadījies pat savs piedzīvojums. Toreiz Kasparam maz trūka no astoņpadsmit, kad iepazinās ar ņipru, tumšmatainu meiteni Ilonu, kas viņam iepatikās. Pēc pāris tikšanās reizēm Ilona viņu ieaicināja savā Rīgas dzīvoklī uz dzimšanas dienas svinībām. Ar trim sarkanām rozēm ieradies ciemos, nosēdējis stundu, Kaspars sāka brīnīties, kāpēc citi ciemiņi tik ļoti aizkavējas. Ilona, valšķīgi smaidot, tādā balsī, it kā savam viesim pasniegtu lielu balvu, paziņoja, ka vairāk neviens nav paredzēts un vecāki aizbraukuši uz laukiem. Viņi divatā sēdēja uz dīvāna, malkoja kafiju un skatījās pa televizoru garlaicīgu filmu, tik garlaicīgu, ka Ilona laikam iesnaudās, jo viņas galva noslīdēja uz Kaspara pleca. Un nez kā — pa miegam vai tāpat, bet viņas rokas pēkšņi apvijās vienīgajam ciemiņam ap kaklu. Kaspars saprata — tagad pienākas Ilonu noskūpstīt. Viņa tūliņ piecēlās no dīvāna, izstaipījās un nočivināja:
— Tu nemaz nevari iedomāties, cik mamma man brīnišķīgu krekliņu uzdāvināja!
švirkt! Kleita pāri galvai nost. Balts, mežģīnēm rotāts, patiešām glīts krekliņš, tā valkātājai grozoties, tika izrādīts no visām pusēm.
Kasparam šķita, ka mammas dāvanas demonstrēšana ieilgst, viņš pasniedza Ilonai kleitu un draudzīgi aizrādīja: — Apģērbies, citādi tu saaukstēsies un dabūsi iesnasl Tikko Kaspars to pateica, pa viņa vaigu noplīkšēja skaļa pļauka. Pēc tam aiz Kaspara muguras noblīkšēja Ilonas dzīvokļa ārdurvis, lai viņam nekad vairs neatvērtos.
Atnesis Oldzītei kafiju, Kaspars pateica:
— Šosvētdien man norunāts ar draugiem skatīties dabā rudens atvadas.
Olga Liepkalna, tā sauktā Oldzīte, izbrīnījusies paraustīja plecus.
— Ir gan tie jaunie nesaprotami, tādā laikā, kad labs saimnieks nedzen suni ārā, viņi triecas prom no siltas mājas.
* * *
Ēriks Ausmanis savā dzīvoklī, iegrimis mīkstajā krēslā, šķirstīja telefonu grāmatu. Bija pagājusi vairāk nekā nedēļa pēc Miitiņa jubilejas, un tikpat ilgi viņš zināja Sandras adresi, ko tai pašā naktī, atgriezies mājā, pierakstīja. Tagad ienāca prātā sameklēt viņas telefona numuru un pierakstīt blakus adresei. To darot, viņš nemaz nedomāja Sandrai piezvanīt vai apciemot, bet kavēties domās par viņu neviens nevarēja aizliegt. Tagad tā bija cita Sandra un tomēr kaut kur arī tā pati, kas skolas laikā. Tāpat kā pirms daudz gadiem, viņa varēja būt skumja, priecīga, bēdīga, bet nekad saīgusi. Kļuvusi sieviete, viņa izskatījās interesantāka. Smaidot vaigu bedrītes tādas pašas kā agrāk, bet smaids cits — uzsmaidīja, un tūliņ smaids apdzisa, neatstājot sejā nekādu atspulgu. Jā, tieši smaidot viņa parādīja, ka nes sevī bēdas. Svešs to droši vien nepamanītu, bet ja bijusi kādreiz labi pazīta … Ja Sandra būtu neviltota prieka pilna, tad Ēriks varbūt tik daudz par viņu nedomātu. Ierakstījis telefona numuru, viņš domīgi nolika piezīmju grāmatiņu uz rakstāmgalda.
Pie durvīm zvanīja. Negribējās nevienu satikt, tomēr jāiet paskatīties.
Mundrs un smaidīgs koridorā stāvēja Kaspars. Platām, atklātām, pelēkām acīm, gaiši brūniem, kupliem matiem, garš un tievs, viņš izskatījās gadus trīs jaunāks, nekā rādīja pase.
— Sveiks! Es domāju — tu atkal salsti upmalā.
— Kāpēc nāci, ja domāji, ka neesmu mājā? — To Ēriks sacīja jau istabā, pabīdījis ciemiņam tuvāk atzveltnes krēslu, kura nodeldēšanā Kasparam bija vērā ņemami nopelni.
— Gribēju pārliecināties. Kas jauns pasaulē?
— Jauns ir tas, ka var sastapt arī prātīgus cilvēkus, kuri ir apmierināti ar dzīvi. Vakar mūsu nodaļā ienāca veca lauku sieviņa. Pirmo reizi slimnīcā. Es viņai, kā parasti, vaicāju: «Par ko jūs sūdzaties?» Un viņa atbild: «Nesūdzos, ne par ko nesūdzos. Man ir gotiņa, sivēnu nobaroju, dažas vistiņas arī ir, es varu labi iztikt, es nesūdzos.»
— No kāda anekdošu krājuma to izrāvi?
— Stāstu tev savu pieredzi.
— Tad es tev savu pieredzi arī pastāstīšu. Vakar pēcpusdienā aizbraucu uz to Āraišu ielas māju.
— Nu un?
— Viņa tur dzīvo. Kad iegāju pagalmā, ieraudzīju gaišmatainu pusaudzi skuķēnu purinām segu. Ļoti līdzīga viņai, noteikti māsa. Es laikam jocīgi skatījos, jo tas skuķis nobijās un iebēga mājā.
Zinot drauga dabu, Ēriks iesmējās.
— Un tu nobijies no skuķa nobīšanās un laidies prom.
— Saprotams, es taču nevarēju skriet pakaļ tai meitenei un vēl vairāk nobaidīt. Bet tagad es zinu, kur jūrmalniece atrodama.
Ēriks piecēlās un, piegājis pie loga, skatījās, kā vējš gaisā trenkāja retas, sīkas sniega pārslas, kā negribētu tām atļaut nokrist zemē, bet tās nepaklausot balti izraibināja ielu un pretējās mājas dārzu, kura sētmalas ceriņiem vēl turējās laba tiesa zaļu lapu.
Kaspars redzēja tikai drauga plato muguru.
— Kad ieraugu tādu skopi ar sniegu apbārstītu zemi, es atceros bērnību. — Ēriks pagriezās pret Kasparu. — Maniem vecīšiem reizēm bija plāni ar naudu, tad māte brokastīs mums puikām deva ar cukuru apkaisītas rupjmaizes rikas un klāt piedzert ūdeni. Bet mēs visi četri tāpat beidzām augstskolu kā tie, kam pat cīsiņi negaršoja.