— Pie vecākā. Viņam, kā jau lauku skolas direktoram pienākas, ir pašam māja un dārzs, kur manējiem rušināties, un trīs puikas, ar ko noņemties. Pie manis ir garlaicīgi. —• Ēriks atgāja no loga, apsēdās un aizsāka citu tematu:
— Es tev paziņošu svaigu atklājumu. Viens no taviem draugiem ir nelietis.
— Nevar būt. Kurš?
— Es.
— Nemuldi!
— Irma precas ar mūsu nodaļas bijušo slimnieku. Nākamais vīrs astoņus gadus par viņu jaunāks, nekas labs tur nav sagaidāms.
— Tava medmāsa Irma?
— Tā pati.
— Tad tev ir lielas bēdas, visi taču viņu uzskatīja tikpat kā par tavu sievu, — dzirdot tik satriecošu ziņu, Kasparam pazuda jautrais noskaņojums, kāds bija atnākot, un aizmirsās, ka Ēriks nupat bija sevi nosaucis par nelieti, bet, vērīgāk ieskatījies draugā, pamanīja viņa melnajos matos arī baltus un to, ka Ēriks izskatās vecāks par saviem gadiem. Dzīve nebija viņu saudzējusi.
— Man pienāktos atrunāt Irmu no šīm laulībām, kuru iigumam droši vien viņa pati netic, un piesolīt beidzot ar viņu precēties, bet es vēlēju laimīgu dzīvi ar jauno vīru. Irma taču precas tāpēc, ka ir nogurusi gaidīt manu galavārdu.
— Nē … To es nesaprotu.
— Saprašana nekad nav bijusi tava stiprā puse. Ar irmu iepazinos tādā brīdī, kad viņu pameta līgavainis, man arī pa to līniju bija krahs, un tā mēs viens otru mierinājām, mierinājām, kamēr samierinājāmies ar likteni. Mana tikšanās ar viņu turpinājās deviņus gadus tikai uz ieraduma pamata. Puškinam ir tādas rindas:
«Un tādēļ dots tiek ieradums, Lai atvietotu laimi mums .. .»
— Ieradumam ziedot deviņus gadus droši vien ir par daudz … — To sakot, Kaspars jutās vīlies, tikai īsti nesaprata, kādēļ.
— Tas viss ir pupu mizas, protams, salīdzinājumā ar pasaules notikumiem. Neņem ļaunā, bet man jāaizbrauc uz darbu, nodaļā pat koridors pilns, jāpaskatās, kā tur iet.
Aizslēdzot dzīvokļa durvis, Ēriks sacīja:
— Mums iznāk pa ceļam.
— Nē, es arī aiziešu uz savu darbu, man vienkārši nav kur palikt. Oldzītei viešņas.
— Saprotu.
Nebija tālu jāiet no Dārza ielas, un Kaspars nokļuva savā ikdienas pasaulē, kas aizņēma sešpadsmit hektārus, bet šī mazā pasaule bija plaša ar dažādību, ko sniedza. Rīgas Botāniskā dārza zinātniskie pētījumi pāriet pāri savas norobežotās teritorijas sētai, arī izaudzētās un uzlabotās augu šķirnes aizceļo garus ceļus, un šī nelielā platība pietuvina citas tālās zemes, parādot savas bagātības katram, kas vēlas ar tām iepazīties.
Ieejot pa galvenajiem vārtiem, uzmanību tūdaļ piesaista augstā palmu māja. Palmas labi iedzīvojušās Latvijas zemē, bet virs galvas pieprasa jumtu. Aukstus vējus tās ar mieru klausīties tikai šņācam gar sienām un uz sniegu paskatīties caur stiklu, bet tieši satikties ar tiem palmas nevēlas.
Ceļmalā, nebaidoties no Kaspara, gāzelēdamās kā pīle, pastaigājās nobarojusies žagata. Pie augu mājām grozījās kovārņu pāris, lieloties ar iakatiņveidīgo pelēko pakauša spalvojumu.
Kaspars augu mājā izgāja cauri vestibilam un savienotāj- mājā nogriezās pa labi nelielā telpā nolikt mēteli. Orhideju telpā viņš satika zinātnisko vadītāju Astru Liepu. Viņai to- svētdien iekrita dežūra.
— Labdien! Kā veicas?
— Apmeklētāju maz, laiks pārāk nemīlīgs.
— Ejiet atpūtieties, es kādu stundu te uzkavēšos.
— Viesu laiks iet uz beigām, diez vai kāds vēl rādīsies, — aizejot sacīja zinātniskā vadītāja.
Augu māju agronoms Kaspars Liepkalns apmeklētājiem prata zinoši atbildēt, tikai nepacietīgākos iebaidīja ar pārāk garu stāstījumu, un tie, vienu atbildi noklausījušies, iziēma labāk vairāk neko nejautāt.
Viens palicis, Kaspars apstājās pie savas iemīļotās orhidejas Coelogyne massangeana. Tā nebija pieskaitāma dzimtas krāšņākajām pārstāvēm, bet piesaistīja ar trauslumu, maigumu un neuzbāzīgo ziedu krāsu. Pakārtajā kastītē pāri malai nokareni liecās it kā ķekarā sakārtoti kādi divdesmit krēmkrāsas ziedi. Skatoties ziedos, Kaspars pamanīja garām paejam sievieti, kura apstājās pie ūdens augu mājas durvīm. Ja cilvēks viens pats nācis draņķīgā laikā uz Botānisko dārzu, tas droši vien gribēs ko uzzināt. Kaspars pagriezās prom no orhidejas ziediem. Ar muguru pret viņu stāvēja slaika sieviete vienkāršā, tumšzilā mētelī un melnā tamborētā cepurē, brīvi palaisto, pagaro salmu krāsas matu taisnās šķipsnas glaudās pie mēteļa. «Vai visas gaišmatainās sievietes man tīšām rādās, jeb es tikai tās vien redzu?» Kaspars piegāja tuvāk vienīgajai apmeklētājai, kura, apskatot podiņā iestādīto Veneras kurpīti, pavērsa seju pret viņu. Kaspars nenoticēja savām acīm. Vai tā nebija vīzija? Viņš skatījās tā, it kā ieraudzītā aina būtu jāpatur atmiņā visam mūžam.
Linda manīja ciešo skatienu un palūkojās Kasparā.
— Jūs gribat vaicāt par šo orhideju? — viņš steidzīgi jautāja, lai šoreiz nepazaudētu Jūrmalas gaišmati.
Linda saprata — tas ir Botāniskā dārza darbinieks.
— Es kādreiz Kurzemē redzēju mūsu dzegužkurpīti, tā ir ļoti līdzīga, vienīgi šai ziedā vairāk violetu toņu.
— Mūsu Latvija ar orhidejām nav bagāta, tikai trīsdesmit sugu. Daudzi nemaz nezina, ka dzegužpuķes un naktsvijoles pieder pie orhidejām, — Kaspars gribēja nosaukt visas sugas un par katru īsumā pastāstīt, bet viņam, uztraukumā ātri runājot, pēc katra teikuma vajadzēja ievilkt elpu, un Linda paspēja pajautāt:
— Cik pavisam pasaulē ir orhideju sugu?
— Ap divdesmit pieci tūkstoši, un neviena cita ziedaugu dzimta nav tik bagāta ar ziedu formu un krāsu dažādību. — Kaspars sāka iejusties un runāja lēnāk, tāpat kā parasti. — Deviņpadsmitajā gadsimtā tropiskās orhidejas bija tik iecienītas, ka bagātnieki par tām nežēloja milzu summas. Par vienu retu eksemplāru ar trim ziediem samaksāts trīsdesmit reižu vairāk, nekā maksātu briljanti šo ziedu svarā. Orhideju mednieki meklēja šos retumus, riskējot palikt džungļos, saules dūriena, tropu purva drudža vai indīgas čūskas kodiena pieveikti.
Klausoties stāstījumu, Linda apskatīja orhideju mājokli un atgriezās atpakaļ pie ūdensaugu mājas. Tur iegājusi, viņa izbrīnījusies lūkojās vislielākajā baseinā, kas aizņēma telpas vidu, arī uzrakstā pie tā sienas Victoria cruziana.
— Vai tad Viktorijas jums vairs nav?
Kaspars, kurš visu laiku viņai sekoja, pasmaidīja.
— Ar šo jautājumu jūs sevi nodevāt, ka neesat mūs apciemojusi vēlā rudenī un ziemā. Pirms pāris dienām Viktorijas godība ar četriem tačkas braucieniem izbeidzās komposta kaudzē, bet sēklas nākošai maiņai viņa atstāja. Savā dzimtenē Dienvidamerikā tā ir daudzgadīga, bet pie mums, iestājoties īsajām dienām, sāk nīkuļot. Lūdzu, minūti uzgaidiet!
Linda nodomāja, diez vai viņš visiem tik gari stāsta?
Kaspars atgriezās ar puslitra piena pudeli rokā, pārsietu ar celofānu un pilnu ar ūdeni, kurā nogrimuši daži zaļgani «zirņi».
— Redziet, šīs ir Viktorijas sēklas, mēs tās saglabājam ūdenī un turam ledusskapī līdz janvārim, tad vispirms iesējam akvārijā, un maijā mazulis pārceļo uz lielo baseinu.
— No tik mazas sēklas izaug tāds milzenis!
«Viņai piestāv brīnīties, tad kļūst ļoti bērnišķīga,» Kaspars ievēroja.
— Augļi arī neliela ābola lielumā. Esat redzējusi?
— Nē, bet ziedu gan. — Ka tas varens ar savu lielumu, bet nelikās īpaši skaists, to Linda noklusēja.
— Augu pa īstam var iepazīt, redzot ziedu, augli, lapas, pat sakni.
— Man galvenokārt interesē ziedi.