— Nē, to es dzirdu pirmo reizi.
Ūdensaugu mājā nekas tobrīd neziedēja, un valdošā zaļā krāsa to padarīja vienmuļu. Pie lotosu baseina, kur ūdenī peldēja ieapaļas lapas, Linda apstājās.
— Neviens zieds uz mani nav atstājis tādu iespaidu kā Ēģiptes zilā lotospuķe. — Viņai atmiņā atainojās zils, mūsu ūdensrozei līdzīgs, pagarā kātā virs ūdens pacēlies, graciozs un noslēpumains zieds. — Pirmo reizi ieraudzījusi, no tā ilgi nevarēju aiziet.
Arī šoreiz Lindai nācās pastāvēt pie lotosu baseina. Bija jānoklausās Kaspara stāstījums par baltajām, rozā un dzeltenajām lotospuķēm un šo teiksmaino augu izpausmi mākslā un vietu sadzīvē.
Sarunājoties viņi iegāja kaktusu mājā, kur Lindas uzmanību piesaistīja tās iemītnieku formu dažādība. Kaspars, brīdi klusībā vērojis Lindu, baidījās pārraut sarunu un atkal sāka stāstīt:
— Mūsu Botāniskā dārzā agrāk ir augusi arī Karaliskā Viktorija. Pirmo reizi tā uzziedēja 1933. gada 26. maijā. Par to izsludināja «Jaunākās Ziņās», un visu nakti cilvēki nākuši skatīties. Pensionētais dārznieks Dzenītis stāstīja, esot bijuši tūkstoš apmeklētāju. Kā jūs domājat, vai šodien arī tikpat daudzi atsacītos no miega, lai paskatītos retu ziedu?
— Domāju, ka ne. Toreiz nebija vēl televizoriskās izglītības un cilvēkiem vispār bija mazāk ko redzēt un dzirdēt.
— Un tas diemžēl šodienas cilvēku, viņam pašam par nelaimi, ir attālinājis no dabas. Es reiz redzēju pa ielu ejam jaunu, skaistu māmiņu un viņai pie rokas meitenīti kā dzīvu lellīti. Meitenīte apstājās un apbrīnojot skatījās trotuāra malā uzziedējušā pienenē. Arī māmiņai viņa gribēja parādīt savu brīnumu: «Mammiņ, pienenīte, skaties, redzi!» Bet māmiņa parāva bērnu aiz rokas un aprāja: «Ir gan atradusi, par ko brīnīties! Ejam ātrāk, citādi multfilmu nokavēsim.» Meitenīte gandrīz paklupa, atpakaļ skatoties. Man tā bērna bija žēl.
Pa ceļam uz palmu māju Kaspars ieskrēja paņemt mēteli un pasacīt, ka aiziet. Palmu mājā Lindai nācās noklausīties arī Botāniskā dārza vēsturi. Viņu ieinteresēja tikai dārza sākums Dreiliņmuižā uz nepilnā hektāra zemes, bija dzirdēts pārāk daudz vienai reizei, lai visu to paturētu atmiņā. Kad Linda pateicās par stāstījumu runīgajam Botāniskā dārza darbiniekam, viņš sacīja:
— Es arī eju prom.
Tikko viņi izgāja pa lielajiem vārtiem, Kaspars sadūšojās pateikt:
— Mēs esam pazīstami.
Linda jautājoši palūkojās Kasparam tieši acīs, un viņam sirds apmeta kūleni.
— Mēs kādreiz braucām vienā vilcienā no Jūrmalas uz Rīgu. Esmu Kaspars Liepkalns — augu māju agronoms. Varbūt drīkstu zināt jūsu vārdu?
— Linda. — Viņa līdz šim bija klausījusies, ko stāsta Kaspars, un skatījusies, ko rāda augu mājas, tagad uzmanīgāk pavērās viņā. «Šķiet, kā pa miglu tiešām kādreiz būtu redzēts.»
Pie pirmā tramvaja piestātnes Linda ciešāk savilka šalli ap kaklu, un Kaspars ievēroja viņas slaidos, vēj vasaras iedegumu saglabājušos pirkstus un arī uz labās rokas gredzena nesēja baltu svītriņu.
«Vasarā viņa ir valkājusi gredzenu,» — tas Kasparam diez kā nepatika.
Tramvajā viņi dabūja apsēsties blakām.
— Mēs reizē braucām elektriskajā vilcienā toreiz .. . Toreiz, kad jūs iznācāt no mājas pa logu.
Linda pasmējās.
— Es domāju, ka mani neviens neredzēja. Es reizēm pārmaiņas pēc durvis nelietoju.
Te nebija glābjošās augu mājas, kur varēja stāstīt un stāstīt. Kaspars jutās kā krastā izmesta zivs un klusēja.
Pie Radio ielas Linda izkāpa un pārgāja uz vienpadsmitā tramvaja piestātni. Kaspars no viņas neatstājās. Gandrīz vai tukšajā vagonā viņi atkal apsēdās blakus.
— Mums iznāk pa ceļam? — Linda painteresējās.
— Nē, bet jūs tik vērīgi klausījāties, ka man pieklājas jūs pavadīt.
— Kā jūs paspējat pavadīt mājās visus uzmanīgos klausītājus? — Lindas balsī ieskanējās viegla ironija, bet Kaspars neapvainojās.
— Šoreiz jūs bijāt vienīgā.
«Kāpēc viņa brauc uz Mežaparku? Ja tagad neuzzināšu, kur viņa dzīvo, to nemūžam sev nepiedošu.»
leilgusī klusēšana Kasparā radīja bažas, un viņš saka stāstīt par kakao koku.
Tikusi līdz savai piestātnei, Linda gribēja atvadīties, bet arī Kaspars piecēlās. Stokholmas ielā pie nelielas, pelēkas divstāvu mājas zemās, zaļās sētas Linda apstājās un vēlreiz pateicās par stāstījumu.
— Jūs šeit dzīvojat? — Kaspars vaicāja, sapratis, ka, mēģinot norunāt tikšanos, varētu pavisam nogriezt ceļu pie viņas.
'— Jā.
— Apciemojiet biežāk mūs! Varbūt jums ir telefons, piezvanīšu, kas interesants uzziedējis.
— Paldies! Telefona man nav.
Sakot «uz redzēšanos», Kaspars domāja — viņa jau mani nemeklēs. Viņš brītiņu palika pie vārtiem un noskatījās, kā Linda iegāja caur verandu pirmajā stāvā.
Mājupceļā Kaspars visādi izprātojās par Lindu. Nav teikts, ka viņai noteikti jādzīvo pie vecākiem, bet varbūt tā Āraišu ielas skuķe nav māsa, tikai kāda radiniece.
Kāpēc viņa toreiz kāpa pa logu? Tikai joka pēc?
Tik jauna, bet vasarā uz labās rokas nēsājusi gredzenu. Tomēr, ja svētdienā viena pati braukusi uz Botānisko dārzu, viņai vajadzētu būt vientuļai. Bet vientulībai viņa par labu.
Vispēdīgi Kaspars nodomāja — uzvārdu nepateica, bet vārds Linda tieši kā viņai sadomāts. Slikti, ka nav tiesību pārdēvēt augu nosaukumus, tad viņš savu iecienīto orhideju nosauktu Lindas vārdā.
Bet Linda, iegājusi istabā, tūliņ aizmirsa tik ļoti uzmanīgo Botāniskā dārza darbinieku. Zinta nebija viena. Pie apaļā galda, rokām apskāvis tukšu tējas glāzi, it kā gribētu pie tās pieturēties, sēdēja sarkanmatainais Osvalds Egle. Lindai ienākot, viņš strauji pietrūkās kājās, apgāžot krēslu, ko pats paspēja noķert, kad tas slīpi gandrīz jau bija pietuvojies grīdai. Nolicis krēslu vietā, viņš paklanījās.
— Atvainojiet, piedodiet, kulturāli, zolīdi. Ja mana persona tevi traucē, varu tūliņ attālināties.
— Sēdies un neāksties! — Arī Linda paņēma sev krēslu.
— Atnācu aplūkot, kādā vigvamā, mitinās manas kolēģes.
— Pateicamies par tādu uzmanību. Vai tēja, ko dzerat, ir karsta? Esmu nosalusi.
— Tu vēl neesi ievērojusi, ka es neatzīstu neko remdenu? Mēs jau padzērām. Atnest tev krūzīti?
— Paldies! Es pati.
Atgriezusies no virtuves istabā ar tasīti un krustmātes Sofijas dāvāto aveņu ievārījuma burciņu rokās, Linda ieraudzīja Zintu vienu.
— Kur tad Jampampiņš?
— Jau prom. Viņam ir zibenīgi apgriezieni.