— Viņš te divas stundas notarkšēja.
* Ґ *
Saule modina cilvēku darbam un viņa domām liek skriet tālāk prom no sevis. Bet ar mēnesi ir citādi. Nakts ir paredzēta atpūtai, un tā ir katra personisks īpašums. Ja mēness kādam laupa miegu, tad domas mēdz riņķot mazākā aplī — ap sevi.
Kamēr Linda kavējās Botāniskā dārza augu mājās, pa to laiku pirmās sniega saujas, satikušās ar nesasalušu, mitru zemi, lēnām kusa. Bet, jau viņai braucot tramvajā, debess sāka skaidroties un sals pieņēmās stiprumā. Iestājoties rudens nakts melnajai tumsai, debess pilnībā izrādīja savu zvaigžņu bagātību. Dažas bija spožākas un tuvākas, citas tālākas un mazāk apveltītas ar mirdzumu. Apnicis ganīt zvaigznes, apaļais mēness skatījās tās istabas logā, kurā gulēja Linda un Zinta.
— Linda, vai tu jau aizmigi? — Zinta pusčukstus ieprasījās.
— Vēl ne.
— Es sākumā domāju — Jampampiņš tās divas stundas nīka, lai tevi sagaidītu, bet iznāk …
— Tev nav dūšas atzīties, ka viņam par maz tevi redzēt tikai skolā vien.
— Varbūt viņam nebija kur mesties. Osvalds par sevi teica: viņš esot nenopietns tāpēc, ka pasaulē pieteicies kā
Joks. Brālis un māsa bijuši jau precējušies, kad šis pirmo reizi iebrēcies. Māte strādājusi skolā par bibliotekāri, un Osvalds, līdzi staigājot, sācis mācīties pirmā klasē sešu gadu vecumā. Vasarā viņam palika astoņpadsmit un rudenī būs jāiet dienestā. Un par saviem vecīšiem viņš runāja tā, it kā uz mēles būtu cukura graudiņš.
— Mēs parasti tik maz zinām par cilvēkiem, ar kuriem diendienā satiekamies, un tāpēc bieži tos nesaprotam vai pārprotam. Aiz visas ākstības var manīt, ka Osvaldam galvas vietā nav tikai ar gaisu piepūsts balons.
— Bet tu gan esi labiņa, no vīra neesi lāgā atšķīrusies, un cits čalis jau staigā blakus. Es pa logu redzēju.
— Tas man pavisam svešs. Satiku viņu Botāniskā dārzā. Kāpēc nāca pavadīt, nezinu.
— Uz tikšanos nesauca?
— Mums uz to pusi runas nebija. Vīrietis ar sievieti taču var runāt arī kā cilvēks ar cilvēku.
— Tu runā tik briesmīgi pareizi, ka man sāk nākt miegs. Arlabunakti!
Arlabunakti bija pateikts, bet apajais mēness joprojām skatījās logā un neļāva istabā ienākt miegam.
3
Edmunds Luters savā Rīgas dzīvokļa piesmēķētajā istabā nolika uz stūra galdiņa nupat iztīrītu smagu kristāla pelnu- trauku un atvēra logu. Auksts gaiss vispirms iesitās sejā, pēc tam apskrēja apkārt telpai. «Būs jāmet nost tā pārmērīgā ļuļķēšana, dzīvoklis piesūcies ar tabakas smaku kā krogā, un iekšas arī vairs netur tos nikotīna kvantumus.» Edmunds ar izslāpuša cilvēka kāri dzēra svaigo gaisu. Viņš stāvēja tik ilgi, kamēr kļuva salti, tad, aizvēris logu, staigāja pa istabu, sev vietu neatrodot. Pēdējā laikā Edmunds jutās nekur un nekam nepiesaistīts. Vajadzētu iet gulēt, rīt agri jāceļas. Izņēma no dīvāna segu un palagu, bet, tos neuz- klājis, iegāja bijušajā Lindas istabā. Noklikšēja slēdzis, un pie sienas piestiprinātajā japāņu lietussargā kā abažūrā noslēptā elektriskā spuldze apgaismoja nelielu istabu, kurā valdīja divas krāsas — zila un balta. Mēbeļu koka daļas baltas, bet drēbes pārvilkumi gaiši zili. Vienīgi ar savu zeltīto rāmi lielais sienas spogulis pievērsa īpašu uzmanību, un zem tā novietotais zemais galdiņš lielījās ar graciozu, spoži nospodrinātu vienas sveces svečturi. Istabas tapetes atgādināja pelēcīgu blāvi zilām, izplūdušām puķēm rotātu zīdu. Edmunds piegāja pie sienas un ar mazu, spožu atslēdziņu atvēra tapetēm nomaskētās sienas skapja durvis. Pēc tam izgāja priekštelpā un atgriezās ar diviem prāviem ādas čemodāniem.
«Jau otrais mēnesis, kopš Linda prom un nav pat piezvanījusi. Viņa vairs nenāks atpakaļ. Nenāks . .. Bet drēbes viņai vajadzīgas tūliņ, tagad. Jāaizved tās viņas mātei un jāpasaka, ka piekrītu laulības šķiršanai.»
Edmunds ņēma laukā no skapja veļu un apģērba gabalus un pildīja ar tiem čemodānus. Ar to šī māja atvadījās no Lindas. Aizverot otrā čemodāna vāku, Luters domāja: «Pat visskaistākās mantas ir nevērtīgas, ja nav cilvēka, kam tās vajadzīgas.»
No rīta, kad zvanīja pulkstenis, lai modinātu Edmundu, viņš vēl nebija iemidzis.
* * *
Meistare Mīlšteine jutās pārsteigta — Lindai Luterei nebija neviena kavējuma un atzīmes teicamas. Interesanti — godīgi centīga vai iedomīgi godkāra? Pavērojot Lindu rūpnīcā un skolā, Mīlšteinei radās tālejošs nodoms, ko viņa pagaidām nevienam neizpauda. Vēl Lutere uzmanīgāk jāpapēta un jāpārbauda. Nolēmusi izraudzītai audzēknei īpaši pievērsties, sākot ar pirmdienu, Mīlšteine, tikko noskanēja pēdējās stundas beigu zvans, iegāja estētikas kabinetā un palūdza Lindu mazliet uzkavēties.
— Gribu ar jums atklāti parunāties, varbūt varēsit man palīdzēt. —- Meistare pētoši skatījās Lindā. — Jums patīk mūsu skola?
— To nevar atbildēt ar vienu vārdu — jā vai nē. Daudz kas patīk, un nepatīkamā arī netrūkst.
— Ko jūs, no audzēkņa viedokļa lūkojoties, uzskatāt par galveno pozitīvo vērtību?
— Nu … Var saprast, ka mums ne tikvien cenšas iedot rūpnīcām vajadzīgo amatu, bet domā arī par audzēkņu individuālo estētisko pasauli, mūs grib iemācīt dzīvot interesanti un pilnvērtīgi. Un … — Linda nosarka, — te viens otrs atrod patvērumu, tas arī svarīgi.
«Nezin vai viņa to dzirdējusi vai pati tā domā?»
«— Un kur jūs saskatāt negatīvo?
—■ Galvenokārt dažos audzēkņos. Tepat skolā reizēm redzam rupjumu un stulbumu, bet aiz skolas durvīm šīs īpašības to valkātājiem noteikti izpaužas pastiprināti.
— Pārmetums audzēkņiem reizē ir pārmetums skolai. Skola no skolēniem nav atšķirama. Audzināšana profesionāli tehniskajās skolās ir grūts un sarežģīts process. Mēs saņemam audzēkņus, kas beiguši astoņas klases un ir jau gandrīz izveidojuši savu raksturu. Bieži vien ir runa nevis par audzināšanas turpinājumu, kā tam vajadzētu būt, bet par pāraudzināšanu. Mūsu sistēmas mazāk populārās skolas daļēji ir vecāku un vispārizglītojošo skolu kopīgā brāķa uzsūcējas. Pagājušā gadā viens pirmā kursa audzēknis otrā septembra naktī mēģināja aizdzīt prom pagalmā atstātu žiguli un, nemākulīgi apgriežot mašīnu, iedrāzies sētas stabā, pamatīgi sabuktēja pakaļējo spārnu. Par laimi, viņu turpat ieraudzīja, un tas lielāku postu nepaspēja nodarīt. Mēs šo pusaudzi divās dienās nesamaitājām, bet skolai par vienu pārkāpumu vairāk. — Mīlšteine gaidīja, ko Linda piebildīs.
— Es domāju, nav svarīgi, kam pieraksta pusaudžu pārkāpumus, sliktākais, ka tie vēl arvien eksistē.
— Un sliņķi, no kuriem vidusskolas laimīgi tikušas vaļā? Tie, kuriem aiz trijnieka noslēpies divnieks. Kad tāciu skolēnu izsaucam pie tāfeles, viņa noslēptais divnieks pagrūž prom trijnieku un ielien mūsu atzīmju žurnālā.
— Bet vai ar sliņķiem nav tā, jo skoiai labāka slava, jo vairāk labo skolēnu pievelk? Varbūt daži mūsu skolas skolotāji tāpat turpina trijnieku dāvināšanu par to vien, ja skolēns nopūlējies aiziet līdz tāfelei?
— Tik vienkārši tas nav. Ir profesijas, kuras pievelk vairāk, citas mazāk. Apavnieki neskaitās sevišķi iecienīti. Mums nav kopmītnes, un tas kavē lauku bērniem iestāties mūsu skolā, un tomēr mums ir daudz labu audzēkņu, tādu, kuri labi atnākuši, arī tādi sastopami, kuri pie mums kļuvuši labāki. Un sliktāko labošanā varētu panākt daudz vairāk, ja audzēkņi atbalstītu pedagogus, aktīvāk iesaistoties negatīvā apkarošanā. Vienaldzīga noskatīšanās ļaunumā būtībā ir tā atbalstīšana. Daudz lielāks ļaunums, nekā domājam, ir zēnu kaušanās, kas var beigties pat traģiski. Es nekļūdīšos, ja sacīšu — šī netikuma izskaušanā audzēkņi var darīt vairāk nekā pedagogi. Arī meitenēm nevajadzētu vienaldzīgi noskatīties zēnu kautiņos, var taču pasaukt palīgus ķīviņa likvidēšanai.
Linda klusēja, arī viņa bija pagājusi garām, pat nedomājot iejaukties, kad redzēja zēnus kaujamies.
Sarunā pārliecinājusies, ka Linda viņas tālejošam nodomam piemērota, Mīlšteine paskatījās rokas pulkstenī.
— Nu gan aizrunājos, un nemaz neesmu pateikusi galveno, kādēj jūs aizkavēju. Vai esat ar mieru iesaistīties aģit- brigādē?
— Nezinu … es laikam nepratīšu.
— Pratīsit. šo sestdienu mūsu skolā paredzēta atklāto durvju diena. Vienu ciemiņu grupu uzticēšu jums un Osvaldam Eglēm. Jūs īsumā pastāstīsit par apavnieku profesijas nozīmi, mazliet vēstures un nobeigumā pateiksit, kādus amatus pie mums var iemācīties. Un, kaut arī tas visiem zi- nāms, nobeidzot der atgādināt, ka trīsgadīgajā kursā apgūst arī vidējo izglītību un ceļš uz augstskolu nav nogriezts. Egle demonstrēs diapozitīvus. Aizvedīšu jūs tūliņ pie meistares Bergas, viņa iedos attiecīgo literatūru.
Saņēmusi grāmatu saini, kurā ietilpa arī smags enciklopēdijas sējums, Linda no skolas gāja pie Sandras. Ieaicināta māsīcas istabā, viņa kā svarīgu notikumu sāka stāstīt par sestdien paredzēto atklāto durvju dienu.
Pacietīgi noklausījusies, Sandra sacīja:
— Tas labi, ja arī nelielu pienākumu vērtē nopietni, bet uztraukumam vietas te nav.
— Tu tā vari teikt, bet ko lai es daru, ja viņi sāks sarunāties un neklausīsies?
— Tādiem gadījumiem gatavas receptes nav, jārīkojas atbilstoši konkrētiem apstākļiem. Vienīgi tev varu ieteikt izvairīties no aizrādījumiem, pamēģini tā: pārtrauc runāt un skaties uz nedisciplinēto klausītāju, ja viņš nebūs biezādai- nais, pats apklusīs.
To iedomājot vien, Linda nopūtās.
— Nesaprotu, ko izvēlēties stāstīt no tik plaša materiāla.
— Pameklē interesantākos, mazāk zināmos faktus. Kaut gan ar interesantumu var pārcensties un pazaudēt galveno domu. Man vēl tagad jānosarkst, atceroties pirmo darba gadu, kad viena kolēģe palūdza pāris nedēļas aizstāt vakara skolā viņas brāļasievu. Man gadījās stāstīt par nitrocelulozi. Lai būtu lielāks efekts, es stundā saliku čauganu nitrētas vates kaudzīti uz plaukstas un palūdzu kādam skolēnam aizdedzināt, tu jau zini — tā sadeg tik strauji, ko roka nespēj apsvilt. Tajā skolā bija četras vienpadsmitās klases, pirmās trīs stundas, pēc manām domām, izdevās labi, bet pēdējā — tiklīdz acumirklīgā liesma uz manas plaukstas apdzisa, klasē atskanēja aplausi. Es apmulsu, tomēr pavaicāju, kam tie domāti. No pirmā sola atbildēja: «Cirkā vienmēr aplaudē.» Būtībā mana stunda bija izgāzusies, es nepratu pietiekoši akcentēt nitrocelulozei raksturīgās ķīmiskās īpašības, un eksperiments, kam vajadzētu nostiprināt zināšanas, pārvērtās izklaidējošā priekšnesumā.