Ātri pienākušajā sestdienā abas lielās grīdas vāzes iepriecināja plašo apavnieku skolas priekštelpu ar sprogainiem, koši dzelteniem krizantēmu ziediem. Mācības beidzās agrāk nekā parasti, bija jāatbrīvo telpas tiem pusaudžu vecuma skolēniem, kas nāks paciemoties, paskatīties, un varbūt daži no viņiem nākošā gada pirmajā septembrī atvērs šīs skoias durvis, lai virinātu tās trīs gadus.
īsi pirms sākuma otrā stāvā pienāca ziņa — esot ieradušies ap divi simti viesu, šo straumi saplūdināja pa četrām telpām. Lindai un Eglēm uzticēja fizikas kabineta grupu. Ejot iekšā, Osvalds Lindai pačukstēja:
— Ja es esmu tuvumā, tad tev nav ko baidīties.
Mīlšteine iepazīstināja viesus ar Lindu, kas, sev par laimi,
neievēroja pēdējā rindā sēdam Teraškēvicu, citādi būtu vēl vairāk uztraukusies.
Līdz pēdējai vietai aizņemtajos solos pusaudžu vidū redzēja arī skolotājus un vecākus. Visu acis pievērsās Lindai, un bija jāsāk runāt:
— Ir profesijas, kuras laika gaitā kā nevajadzīgas izzudušas, piemēram, jumiķa amats. Apavnieku profesija mainās, pilnveidojas, bet pastāvēs vienmēr. — Linda ievēroja, ka daži skolēni skatās pa logu, arī viņa palūkojās un, ieraudzījusi kustīgu sniega aizkaru ārpus rūtīm, sacīja to, kas konspektā nebija ierakstīts: — Iedomājieties, ja šeit ienāktu ļaunā burve un pavēlētu visiem mūsu apaviem aizlidot prom. Kā mēs baskājaini pa sniegu aizbristu uz mājām? .. . Apavnieku uzdevums nav tikai apaut cilvēkus, tiem zināmā mērā jāgādā arī par viņu garastāvokli un darba spējām. Norīvētas kājas vai kurpes, kuras spiež, var samaitāt vislabāko noskaņojumu … — Klausījās uzmanīgi, un Linda sāka justies brīvāk. Nobeigusi runāt, viņa nenožēloja šim piecpadsmit minūšu stāstījumam gatavojoties atdotās stundas.
Tikko Linda izgāja no fizikas kabineta, Teraškēvics Mīl- šteinei sacīja:
— Kā redzu, jums domas par Luteri mainījušās.
— Viņa tomēr pieder pie aitiņām, kuras var apēst vilku, tikai pēc tāda principa — pozitīvā aitiņa aprij negatīvo vilku.
Abi pasmējās.
Kāpjot lejā uz garderobi, Linda atcerējās pagājušās svētdienas Botāniskā dārza darbinieku. «Viņš varētu runāt desmit stundu no vietas.»
Priekštelpā pie loga Linda ieraudzīja Rasmu.
— Vai māšel! Kāpēc nenāci augšā?
—- Es palikšu vidusskolā, un šeit man nekas cits nav meklējams kā vienīgi tu. Paskaties, cik stipri snieg.
Brītiņu abas vēroja logam garām slīdošas nelielas, baltas sniega pārslu piciņas.
— No rīta skolas pagalma akmeņi bija pliki un pelēki, bet tagad sniegs tos paslēpis, vairs nav redzami.
— Uz akmeņiem nav daudz ko skatīties, viņiem tava uzmanība nav vajadzīga. Mani sūtīja mamma un lika pateikt: «Ja dzīvē neveicoties, tad ģimenei ciešāk jāsaiet kopā, nevis kā pieneņu pūkām jālido pa vējam diezin kur.» Iraida ar savu Lahu sameklēja citu istabu un vakar aizveda pēdējās mantas. Šodien sešos es un krusttēvs Miltiņš aizbrauksim tevi pārvest pie mums.
— Un mēs atkal būsim kopā?
— Vai tu nepriecājies?
— Priecājos, tikai uzreiz nevaru apjēgt.
Māte un Rasma norunāja pirmās dienas Lindai neatgādināt Edmundu un tāpēc viņa atvestās drēbes salika mazākajā istabā mātes skapī, kurš, vairākus gadus būdams pustukšs, beidzot saņēma skapja amata pilnu slodzi. Laikus tika domāts par svinīgām vakariņām. Rasma dienu iepriekš tūliņ no skolas devās sirojumos pa veikaliem. Pastāvot rindā, viņai laimējās dabūt aknu desu. Māte apsolījās cepeškrāsnī apcept siera maizītes. Pašu savāktā liepziedu tēja virtuves baltajā skapītī bija lielā vairumā.
Profesors Miltiņš, nobremzējis savu zilo žiguli pie Lindas mātes mājas, atteicās iet augšā, atrunādamies, ka vienreiz ar darbiem cilpa kaklā un esot nonācis briesmīgā laika deficītā. Patiesībā viņš sevi šai reizē uzskatīja par lieku.
Māte, ieraudzījusi Lindu, bez asarām neiztika. Pašņukstē- jusi uzsmaidīja un, apkampusi abas meitas, sacīja:
— Mēs ilgi iztikām vienas pašas un iztiksim, cik ilgi vajadzēs.
Tēja ar Miltiņu Gaujmalas dārza upeņu ievārījumu bija smaržīga, un vienkāršās vakariņas garšoja labi.
Lielāko istabu Linda ieraudzīja tādu pašu, kā pirms gada no tās šķiroties. Apklājot dīvānu, viņa domāja: «Pat sega tā pati, tikai esmu apgājusi pasaulei apkārt un atgriezusies izejas punktā.»
Gaismu nodzēsa, bet masas platām acīm skatījās tumsā.
— Linda, es gribētu, lai tu paliktu pie mums vienmēr, bet tu droši vien drīz aiziesi prom, — Rasma tīšām skaļi nopūtās.
— Kāpēc tu tā domā?
— Tāpēc, ka esi smuka un atkal kādam būsi vajadzīga, bet man neviens nepatīk, un laikam es arī nepatīku. Es būšu vecmeita.
Linda piecēlās, basām kājām pārgāja pāri istabai, apsēdās uz Rasmas dīvāna malas un uzlika roku viņai uz pleca.
— Tu esi maza muļķīte, jo ilgāk paliksi bērnišķīga, jo labāk tev pašai. Patikšanai pienāks arī tava īstā reize, un to jāmāk sagaidīt.
* * *
Svētdienas pēcpusdienā Zinta, izdzirdusi durvju zvanu, domāja, ka nāk Osvalds, un pasteidzās viņu ielaist, lai saimniekiem nebūtu veltīgi jāstaigā, bet pie verandas stāvēja svešs jauneklis ar papīrā ietītām garkātainām puķēm rokā. Viņš pieklājīgi paklanījās.
— Labdien! Lūdzu, vai drīkst satikt Lindu?
— Viņa šeit vairs nedzīvo.
Atnācēja sejā klaji izpaudās bēdīgs apmulsums.
— Pagājušā svētdienā viņa te dzīvoja.
«Tad tas ir Botāniskā dārza pavadonis,» Zinta tūliņ saprata.
— Raudāt nevajag. Ienāciet iekšā.
Mēteli novilkt Kasparam nepiedāvāja.
— Sēdiet, lūdzu.
— Paldies.
— Es zinu, kā viņu var sastapt, bet neesmu pārliecināta, ka arī jums tas jāzina.
— Man viņa noteikti jāsatiek, tas ir ļoti svarīgi.,.
— Kam svarīgi?
— Man, — Kaspars, to pateicis, sajuta, cik istabā karsti.
Tāda atklātība bija pietiekams iemesls, lai Zinta atļautos