Linda apjēdza, ka vismaz šodien viņa neko pateikt nespēs. Izgājusi priekštelpā, pacilāja somu: nejēdzīgi smaga … Kļuvusi smagāka …
Kad Kaspars bija jau izmircis līdz ādai, lietus pārstāja. Arī labi, vismaz ādai cauri neizlīs. Bet tūliņ nāca viņa, pie tam ar visu somu. Ja nebūtu šīs somas, meitene būtu vēl glītāka. Nesamais pasmags, novilcis plecu zemāk, un pati skatās uz leju vien. Skaidrs, gājiens veltīgs, neizdevās tikt vaļā no somas.
Blondā meitene gāja pa to pašu ceļu atpakaļ, pa kuru nāca šurp. Netālu no trolejbusa piestātnes viņa mazliet apstājās — uzreiz nevarēja izlemt, uz kuru pusi doties. Bet, kad trolejbuss tuvojās virzienā uz pilsētas centru, paātrināja soli un pēdējā brīdī uzlēca uz kāpnēm, Kasparam vajadzēja viņu mazliet pagrūst, citādi pašu iespiestu starp durvīm. Linda to pat nemanīja. Tāpat neievēroja, ka lietū izmircis vīrietis nosēdās blakus un bez kādas slēpšanās viņu vēroja. Droši vien nepamanītu arī to, ja viņai līdzās zvēru dresētājs nosēdinātu tīģeri. Kā lai sāk runāt, ja uz tavu pusi paf nepaskatās? Atkal Kaspars gudroja pirmo teikumu sarunai un pats sevi nosodīja, ka viņam laikam ir pilnīgi gludas smadzenes.
Lindas domu ceļš vijās tikai vienā virzienā: kurp nu? Mil- tiņi noteikti ir vēl Gaujmalā. Bet māsīcai Sandrai vajadzētu būt Rīgā. Viņas Juris droši vien klīst apkārt filmējot. Sandra vienmēr bijusi kā vecākā māsa, pie kuras katrreiz sastapa atsaucīgu līdzdalību priekos un līdzjūtību bēdu brf- žos. Arī šoreiz mierināja cerība pie māsīcas atrast patvērumu.
Linda izkāpa no trolejbusa Ļeņina ielā Modes nama tuvumā un iegriezās Marksa ielā uz vecās Ģertrūdes baznīcas pusi. Uzcītīgais sekotājs, kurš joprojām nebija atradis īstos vārdus sarunas sākšanai, gāja dažus soļus aiz viņas. Bet tieši pagriezienā kāds stingri satvēra Kasparu pie rokas un noturēja uz vietas. Paskatījies, kas viņu tik svarīgā brīdī uzdrošinās aizkavēt, ieraudzīja Ērika Ausmaņa kā ziemu, tā vasaru brūni iedegušo seju un izdzirda viņa basu:
— Vai tu zini, ka, lēnām steidzoties, tiek ātrāk uz priekšu?
Ērikam Ausmanim piemita piecas vājības: viņš bija labsirdīgs, ļoti lācīgs, kaislīgs makšķernieks, nekādi netika vaļā no parazītteiciena — pupu mizas, kas noderēja kā epitets visam nevērtīgam un maznozīmīgam, bieži citēja ievērojamu cilvēku izteicienus. Visas šīs vājības pārspēja viņa darbs — savos trīsdesmit trīs gados Ausmanis bija paspējis kļūt labs ķirurgs. Pats viņš izteicās — vienīgā labā viņa īpašība esot tā, ka ir neprecējies un tādējādi nav sagandējis nevienai sievietei mūžu. Viņa draugi to apstrīdēja, apgalvojot tieši pretējo: neprecoties esot lielāka iespēja samaitāt dzīvi vairākām.
— Ja cilvēks steidzas, viņš nemēdz filozofēt, — to pateicis, Kaspars, izmisīgi apkārt skatoties, konstatēja, ka meitenes gaišzilā puloverī uz ielas vairs nav. Vispār līdz pat baznīcai neredzēja neviena cilvēka. Ielas malā atpūtās dažas automašīnas, spīdinot aplijušos jumtus.
— Pa kuru baznīcas pusi viņa varēja aiziet? —■ Kaspars izteica skaļi savu tā brīža svarīgāko domu.
— Kāda viņa?
— Ja tu esi draugs, tad paskrej pa baznīcas kreiso, es pa labo pusi. Ja ieraugi, neizlaid no acīm.
— Ko tad?
— Meiteni gaišzilā puloverī ar dzeltenu somu.
Aiz baznīcas abi satikās.
— Nav, — Kaspars satraukti teica. Te bija labi pārskatāms līdz pat Gorkija ielai, bet gaišzilā pulovera nebija.
— Varbūt ielīda zemē kā čūska, — Ēriks minēja.
— Viņa nav čūska.
— Par sievietēm to nekad nevar zināt. Pupu mizas, ieiesim «Pingvīnā», tev jāiedzer kaut kas sasildošs, tu taču esi totāli salijis, un tur kaut cik saprotami izstāstīsi, kāpēc tik aizrautīgi medī zilus puloverus.
Kafejnīcā «Pingvīns» Ēriks dabūja dzirdēt garu un diezgan nesakarīgu stāstu par gaišmataino zagli un viņas smago somu, arī par koku lapotnēm, kas nespēj pasargāt no lietus un ļauj izmērcēt cilvēku līdz ādai.
Visu to noklausījies, Ēriks domīgi berzēja zodu un lēni teica:
— Vai viņa apzog vasarnīcas, tas tik droši nemaz nav zināms, bet, ka tu uz ilgāku laiku esi pagalam, tas man ir pilnīgi skaidrs.
— Tu domā — pēc tādas izmirkšanas obligāti jāsaslimst?
— Samirkšana ir pupu mizas, bet es noteikti zinu, ka no stacijas tu vairs nesekoji somai, bet gan meitenei. Žans Labrijērs par šādiem gadījumiem ir teicis: «Visgrūtāk ir apslāpēt mīlestību, kas radusies no pirmā acu uzmetiena.»
t — Tev patīk fantazēt.
— Nemaz, ja zinu anamnēzi, es reti kļūdos, nosakot diagnozi.
— Lielīties esi sācis.
— Nē, tikai apzināties savu «es». Paņemsim vēlreiz pa piecdesmit gramiem to pašu «balto stārķi».
Draugi drīz atvadījās un aizgāja katrs ar savām domām uz savām mājām.
Vējš tai vakarā ilgi un nikni dzenāja pa ielām notriektās koku lapas un sīkos zarus. Labi, ja tādā laikā cilvēks ir gaismā un siltumā.
* * *
Linda nebūt nepazuda uz līdzenas vietas, bet tai mirklī, kad Ēriks apturēja Kasparu, iegāja šaurā, asfaltētā pagalmā un pēc tam sētas mājā.
Kamēr Kaspars nīka «Pingvīnā» un stāstīja draugam die nas piedzīvojumus, tikmēr Linda kavējās savas māsīcas — profesora Miltiņa meitas vīra kabinetā,. Sandra sēdēja Lindai iepretī uz dīvāna, atbalstījusi muguru pret atzveltni, ērti izstiepusi slaidās kājas, un izskatījās kā patīkama, dzīvoklī labi iederoša, dzīva ilustrācija.
Ja par Lindu teica — patīkama meitene, tad par viņas māsīcu Sandru Vāravu — skaista sieviete. Reti kāds bija citādās domās, un retais sieviešu skaistuma cienītājs pagāja Sandrai garām nepaskatījies. Viņai, tāpat kā visām kādreizējā lokomotīvju remontmeistara Bušmaņa sieviešu kārtas atvasēm, bija biezi, gaiši mati, bet gaišmatēm neparastās brūnās acis sejai piešķīra valdzinošu īpatnību. Uzmanību piesaistīja arī garais augums, kam spītējot viņa valkāja kurpes tikai ar augstiem papēžiem un prata iet ar tādu ārēju pašapziņu, it kā katrs viņas solis ienestu pasaulē ko jaunu, nebijušu. Šī veiksmīgi izrādītā pašapziņa viņai palīdzēja dzīvot.
Jau desmit gadu Sandra Vārava pūlējās skolas bērnu galvās iemānīt ķīmiju, ko viņa uzskatīja par pašu svarīgāko mācību priekšmetu un ķīmijas kabinetu par visinteresantāko burvju mākslinieka darbnīcu. Skolotāja apmātība ar savu mācāmo priekšmetu audzēkņos parasti iedveš cieņu, un simpātiju iemantošanai labs palīgs bija arī Sandras izskats — skolēniem patīk gaumīgi ģērbtas, glītas skolotājas. Sandrai savās stundās nevajadzēja zaudēt minūtes un bojāt nervus disciplīnas uzturēšanai. Viņa nekad nekļuva familiāra un tomēr neradīja nepārejamu Ķīnas mūri, ja kādam vajadzēja viņas atbalsta. Savu autoritāti viņa padarīja noturīgu arī ar labi pārdomātām prasībām, neuzdeva nepaveicamo un prata noturēties, nereaģējot uz maznozīmīgiem sīkumiem. Sandra bija mantojusi kaut ko arī no savas mātes Sofijas Miltiņas skarbuma, un tāpēc skolēni viņu ne tikai cienīja, bet arī mazliet no viņas bijās. Tas viss netraucēja iedot skolotājai Vāravai iesauku «sausā pārtvaice». To viņai iedeva stundā, kad mācāmās vielas temats bija «Akmeņogļu sausā pārtvaice». Steidzīgākos brīžos iesauka tika saīsināta un skolas telpās atskanēja pakluss brīdinājums: «pārtvaice» nāk! Mainījās skolēni, pat skolotāji, bet iesauka palika, to zināja arī skolotāju istabā. Tikai dīvainā kārtā Sandrai pašai nebija ne jausmas, kāpēc, pieminot vārdus «sausā pāi- tvaice», pārvērtās skolēnu sejas, viņi kļuva it kā elektrizēti un jūtami valdījās, lai šis elektrības pārtēriņš neizsistu aizsargus.
Ja abas māsīcas par kādiem niekiem sastrīdējās, tad Lindai tā vien niezēja mēle pateikt: tev kā jau «sausai pārtvaicei» vienmēr būs taisnība. Bet viņa bija mācījusies tajā skolā, kurā strādāja Sandra, un bijušās skolotājas autoritatīvais spēks nepieļāva šo nerātnību.
Linda vēl neko par sevi nebija paspējusi pastāstīt. Sandra sarunājoties prasmīgi demonstrēja skolotājas darbā iegūtās iemaņas, tērzēšanu novirzīja uz pašas izvēlētu tēmu. Linda paguva tikai pa brīžam šo to piebilst. Izmantojot īsu apklusuma brīdi, viņa ieprasījās:
— Kur Kāpostiņš?
Par Kāpostiņu iesauca Sandras piecgadīgo meitu Annu, tāpēc ka viņai ļoti garšoja puķkāposti un pirms pusdienām Anniņa gandrīz katrreiz noprasīja: vai kāpostiņi arī būs?
— Kāpostiņš ar Jura mammu Garciemā.
Tagad bija īstais brīdis, kad Linda varēja ievirzīt sarunu sev vēlamā virzienā, tikai nevarēja izšķirties, vai šovaka.' izstāstīt savu bēdustāstu vai kaut ko pamēļot, lai dabūtu naktsviefu. Vispirms vajadzēja uzzināt, vai Sandras vīrs mājās.
— Un ko dara tavs radošais darbinieks?
Lindas vaicājumā ieskanējās tāda intonācija, kas deva iemesiu Sandrai jautāt:
— Nesaprotu, kāpēc tev Juris nepatīk, jau sen gribēju to prasīt.
— Vai nepietiek, ja viņš tev patīk, pie tam Juris pieder pie laimīgajiem, kuri patīk paši sev, — Linda izteiktos vārdus gan tūliņ gribēja noķert un paslēpt, bet pasacīts ir pasacīts.
— Tie cilvēki tik laimīgi nemaz nav, kā tu domā, jo grib, lai zemeslode griežas ap viņiem, bet, kā zināms, zemeslode to bieži vien nedara. — Sandra paskatījās rokas pulkstenī: — Viņam kuru katru minūti vajag būt klāt. Rīta pusē zvanīja un solījās septiņos izbraukt no Siguldas. Visu pagājušo nedēļu tur uzņēma viņa filmu.
Lindai gan šovakar gribējās, lai māsīca Juri nevis sagaidītu, bet izvadītu.
— Pašķirsti jaunāko «Burdu», es uzlikšu ūdeni kafijai. -— Sandra padeva žurnālu un izgāja.
Linda palika viena ievērojamā gleznotāja Vārava bijušajā kabinetā, ko pēc mākslinieka nesenās nāves māte atdeva dēlam Jurim, un viņš, saglabājot tēva piemiņu, neko tur nemainīja. Tas pats gandrīz istabas lieluma persiešu paklājs, smagnējs ozola rakstāmgads, masīvie tāda paša koka grāmatplaukti, atstājot augšpusē vietu gleznām, nosedza S!«? nas, tikai pie vienas vecmodīgs, liels dīvāns, kam blakus stūrains galdiņš un ap to četri ar sarkanu samtu apvilkti krēsli. Vienīgi gleznotāja Vārava ainavas šovakar bija citas nekā pirms mēneša. Juris tēva gleznas nepārdeva, bet laiku pa laikam tās visā dzīvoklī apmainīja.
Sandra vēl nepaspēja atnākt atpakaļ no virtuves, kad Linda izdzirda atslēdzam durvis. Pēc brītiņa viņi istabā ienāca abi.