— Linda, tev arī jāpiedalās mazā Ronīša glābšanā.
— Vai, — Rasma iesaucās, — es arī gribu piedalīties, man ļoti patīk mazi ronīši!
Rasma nesaprata, kāpēc viņas atsaucība viešņai izraisīja skaļus smieklus.
— Mazais Ronītis ir viena mūsu čaļa Osvalda brālēns, — izsmējusies Zinta noskaidroja pārpratumu, — viņš mācās mūsu skolas pirmajā kursā un anketās rakstās kā Jānis Ronis, tā iesauka ir mazā auguma dēļ.
— Ko Ronis atkal ievārījis? — Linda painteresējās.
— Nav rimies ar biznesu. Osvaldam izdevās izspiegot, ka Ronītis «Veldzītē» iepazinies ar kādu debiloni un šodien nesīšot tam sist gaisā paštaisītu ekstrā suvenīru. Sākumā mēs nospriedām nelaist, bet viņa mamma grib zināt, kas tā par kompāniju, pie kuras Jānis līpot kā muša pie mušpapīra.
— Eju prom pie Sarmas, pāraudzināšanas tēma man līdz kaklam savā skolā, — Rasmai zuda interese par «lielo meiteņu» sarunu.
— Es šai pasākumā savu lomu neredzu. — Linda pašķirstīja fizikas grāmatas lappuses, bet Zinta tik maigu mājienu nesaprata.
— Nebraucu to gaisa gabalu uz tevi paskatīties vien, neesmu jau no Botāniskā dārza. Ārā Osvalds tur ciet
Rorž/ti, lai šis nepaņem vagu. Tev jānāk līdzi vispirms iepazīties ar apstākļiem un pēc tam pie Ronīša mammas uz lielo runāšanu. Tev ir iedzimta tieksme uz pedagoģiskiem priekšnesumiem.
Lindai šis pasākums likās bērnišķīgs, bet vienaldzīgi atteikties viņa nevarēja.
Pie Lindas mājas dārza vārtiem mazais Ronītis ar notiesātā sejas izteiksmi, gribēdams izlikties dūšīgs, sacīja:
— Nekad vēl neesmu bijis tik lielā godā, lai man sekotu trīs pavadoņi, pie tam dāmas vairākumā.
— Tu labāk nečivini, — Zinta aizrādīja.
Šaurā Vecrīgas ieliņā pa senlaicīgas mājas kāpnēm visi četri nokļuva bēniņos pie smiltīs noliktas šauras laipas. Ronītis kā zinātājs gāja pirmais un, pašā laipas galā apstājies pie kādām durvīm, trīs reizes piesita ar kulaku. Pailgi vajadzēja gaidīt, kamēr durvis atvērās un uz sliekšņa nostājās rēgam līdzīgs gara auguma, jauns, bet savītis vīrietis. Piemiegtās zaļganās acis, šaurā lūpu svītriņa, paīsi apgrieztie, kā eža adatas stāvus sasukātie mati rādīja, ka darīšana ar dzīvu cilvēku, bet it kā tīšām izstieptajā garenajā sejā ar dzeltenīgu ādu pārvilktie kauli un iekritušie vaigi sejai piešķīra nedzīvumu. Apģērbs pastiprināja rēgaino izskatu. Ap tievajiem stilbiem cieši apžmiegto dzelteno bikšu sāni notriepti ar sarkanu krāsu kā asins traipiem. Rūtainā krekla piedurknes spuraini norautas, virs krekla šaura kā apaugusi džinsu veste.
Rēga acis samiedzās pavisam šauras.
— Tas tavs čoms un jūsējās dāmas?
— Vai citādi?
— Kratieties iekšā manā klondaikā!
Viņi iegāja nelielā istabā ar slīpiem griestiem, kuras vienīgais logs aizklāts ar melnu drēbi. Kaktā uz grīdas dega svece. Pašā istabas vidū melns zārks. No viena ķebļa virsas baigi skatījās galvaskausa tukšie acu dobumi. Zārkam blakus apgāzta liela haki krāsas brezenta soma, izraibināta ar uzrakstiem latviešu un angļu valodā, no tās uz grīdas paslīdējuši daži apģērba gabali.
— PietupstietI — Dīvainās istabas iemītnieks pamāja uz diviem nenosakāmas krāsas ķebļiem. Zinta un Linda apsēdās, Osvalds un Ronītis palika stāvam.
— Es atlaidīšos gultā. — Dzeltenbikšainais iesvempās zārkā virs netīri pelēkas segas un pavērsās pret Ronīti.
— Mantu atnesi?
Jānis Ronis attina rūpīgi iesaiņotu, no stieples izlocītu, divi sprīži garu saspraužamo adatu.
Rēgs piecēlās sēdus, izvilka no bikšu kabatas trīsrubļu gabalu. Samaksājis tūdaļ ar jauno greznumlietu sasprauda vesti un atkal nolikās slīpi.
— Piepeldiet rītvakar, uzrīkosim pankotēkul
Tas reizē bija ielūgums un atsveicināšanās.
Kāpjot lejup pa kāpnēm, Osvalds izteica savu sajūtu:
— Tas bija sitiens pakrūtē.
Arā baltā ziemas diena Zintai tūliņ izklīdināja jumta istabā iegūto nelāgo omu. Saņēmusi Lindu pie rokas, viņa iesmējās.
— Linda, varbūt tas «panks» tevi ir jau saorganizējis uz pirmdienas pankotēku?
— Nevajag smieties, šis cilvēks, dzīvs būdams, jau būtībā guļ zārkā, un mēs viņam neko nepalīdzēsim.
— Vienu dullu debiloni, kas tik stulbā veidā grib atšķirties no citiem, nav ko ņemt galvā, — Osvalds paskatījās uz Ronīti un gribēja ko teikt, bet, ieraudzījis, cik brālēns izskatās vainīgs un uztraucies, aprāvās.
— Nē, tas ir traģiski, ja cilvēks nedzīvo cilvēcisku dzīvi, — Linda nevarēja atbrīvoties no jumta istabas iespaidiem.
Pie Ronīša mammas sākās Jāņa Roņa lielā galvas mazgāšana, kurā galvenā runātāja bija Zinta, Linda maz ko dabūja iebilst. Pats vainīgais, no vārdu lavīnas novests tuvu izmisumam, apsolījās, ka tas ir pēdējais jumta istabas apciemojums un arī pēdējais bizness.
Iznākuši no Ronīša mājas, trīs viņa glābēji apstājās.
— Kā tu domā — Ronītim var ticēt? Tu viņu labāk pazīsti, — Linda vaicāja Osvaldam.
— Skaidrs, ka nevar ticēt, būs ar viņu vairāk jāauklējas, galu galā viņš ir mans vienīgais brālēns.
Līdzko Linda aizgāja, Osvalds sacīja Zintai:
— Lindu nevajadzēja ņemt līdzi, viņai domāšana iestādīta
uz sāpēšanu par visu pasauli.
* * *
Gada skrējiens apstājās ceturtdienā, lai vēl brītiņu Vecais- gads pakavētos un tad dotu vietu Jaunajam. Jaungada sagaidīšana parasti notiek ģimenes vidū, tāpēc dažam labam tas cilvēks, kuru arī gribētu redzēt sev līdzās, var ieņemt vietu
tikai domās, un dažs, vēl neiegājis kādā ģimenē, kurā cer tikt, jūtas vientuļš.
Vairākus gadus Lindas māte ar abām meitām un Vāravu ģimene sagaidīja Jaungadu pie profesora Miitiņa. Šoreiz trūka Jura Vārava un Edmunda Lutera, visi to manīja, bet izlikās to nejūtam un centās izturēties jautri. Anniņai par prieku krāšņi greznotā egle tika novietota ēdamistabā blakus mielasta galdam. Pēc divpadsmitiem pirmais piezvanīja Ēriks Ausmanis. Novēlējis Miltiņam labu veselību, panākumus darbā un lielus lomus makšķerēšanā, viņš palūdza apsveikt arī viesus, jo bija pārliecināts, ka to vidū ir Sandra.
Kad apsveicēju zvani apklusa un visi skatījās televizoru, Linda, iegājusi Miitiņa kabinetā, cieši aizvēra durvis un steidzīgi uzgrieza telefona numuru.
— Hallo!
— Kaspars?
— Jā.