— Paldies! Tev, Linda, tāpat.
Tam sekoja īsi, pārtraukti pīkstieni, ko Kaspars brīdi klausījās, kā gaidot sarunas turpinājumu. Nolicis klausuli, viņš izklaidīgi skatījās televizora virzienā. Pamanījusi, ka Kaspars domās ir tālu prom, krustmāte Oldzīte pārmetoši sacīja:
— Būtu kādu pasaucis vai kaut kur aizgājis, nīksti te kā sapelējis man vecenei blakus. Ēriks nepieskries?
— Nē. Ēriks pats sev šonakt iekārtoja dežūru slimnīcā.
— Tad tam nabaga velnam arī nav kur iet.
Visām skolu brīvdienām piemīt viena kopīga īpašība — tās nav lāgā sākušās, kad jau beidzas. Šo slikto īpašību izjuta arī Linda. Vakarā pirms mācību atsākšanās viņa atcerējās divus svarīgākos brīvlaika notikumus — kopā ar Kasparu redzēto teātra izrādi un braucienu uz laukiem pie mātesbrāļa Ernesta. Tikai laukos viņa pa īstam izjuta ziemas skaistumu.
Jau pirmajā skolas nedēļas piektdienā bija paredzēta Lindas grupas atklāta komjauniešu sapulce kopā ar pirmā kursa apavu virsu piegriezējiem, virsu sagatavotājiem, virsu stiepējiem un apavu apakšējo daļu piestiprinātāju viengadīgo grupu. Sapulces temats — «Es un mans arods» — bija paredzēts jau pagājušajā gadā. Pirms sākuma Mīlšteine brīdināja Lindu:
— Jums arī vajadzētu kaut ko pateikt.
Vispirms runāja komjaunatnes sekretāre, pēc tam Teraškēvics stāstīja par ādas ietaupīšanas iespējām, pareizi lietojot presi un izjūtot kombinācijas iespējas. Viņš pārmeta, ka vēl arvien daudz ādas decimetru aiziet atgriezumos, ko iznieko, gatavojot suvenīrus, kuriem pietiktu sīku, apaviem nederīgu strēmelīšu.
Osvalds Egle, pagriezies atpakaļ, pačukstēja Lindai:
— «Runcis Bazilio» baigi nolēja.
Daži runātāji piebalsoja Teraškēvicam, un tad iestājās pieklusums. Mīlšteine mudinoši skatījās uz Lindu. Viņa piecēlās.
— Gribu pasacīt tikai dažus vārdus. Man brīvdienās gadījās izbraukt uz laukiem un vienā mazā veikaliņā redzēju ar mūsu bāzes ražošanas apvienībā izgatavotajām brāķa kurpēm pilnu bērnu mazgājamo vanniņu. Un par kādu cenu tos pārdeva? Par trim rubļiem pārī. Bet «Starmetī» tiek ražota labas kvalitātes āda, kas domāta labiem apaviem. Ierosinu visiem pirmajiem kursiem atnākt ekskursijā uz ražošanas apvienību «Starmetis» paskatīties, ka ādas apstrādāšana līdz tādai gatavībai, kamēr nonāk uz piegriešanas galda, nemaz nav tik viegla.
— Mēs sašujam tādas detaļas, kādas mums dod, — sacīja viens no pēdējā sola.
— Ko mēs varam darīt, ja reizēm iedod nepiemeklētu ādu, nevienāda biezuma vai ar atšķirīgu krāsu toni, — aizstāvējās gaišmataina meitene no virsu piegriezēju grupas.
Sākās strīds, kas vainīgs brāķa ražošanā, rezultātā nonāca pie secinājuma, ka vainīgo nav. Teraškēvics iesilušos strīdniekus apklusināja, sacīdams, lai katrs vispirms vērīgāk paskatās savā darbā un meklē vainu vispirms sevī, nevis citos, tad retāk gadīsies tie kurpju pāri, kuri jāpārdod par trim rubļiem.
Jaunā gada pirmajā mēnesī, kas aizskrēja nemanot, Linda reizēm tikās ar Kasparu, un šīs tikšanās kļuva par viņas dzīves neatņemamu sastāvdaļu.
Dziļais sniegs, ar kādu Rīga sagaidīja Jaungadu, pamazām kusa, bet drīz ziema atkal pieņēmās spēkā, un februārī atsākās tai piederīgais aukstums un sniega baltums. Tādā baltā bezvēja sestdienas vakarā Kaspars stāvēja rindā pie kafejnīcas «Pingvīns» durvīm un skatījās uz trolejbusa pieturas pusi. Lindu viņš ieraudzīja nedaudz ātrāk par norunāto laiku. Kamēr viņa pienāca klāt, šveicars kafejnīcas durvis nepavēra, un pirms Kaspara vēl arvien slavēja pusducis jaunu cilvēku.
— Ko darīsim, vai saldēsimies? — Kaspars jutās vainīgs, ka neatnāca vēl ātrāk un Lindu nesagaidīja pie pašām durvīm.
— Nezinu. Vispār man nepatīk nīkt uz vietas.
— Varbūt aizbrauksim uz klubu «Sirsnība», man viens pazina teica, ka tur diskotēkā esot interesanti.
—' Labi.
Trolejbuss bija tik pārpildīts, ka Linda un Kaspars iesprau- kušies palika turpat netālu no durvīm, bet viņiem bija jābrauc līdz galam un par laušanos cauri cilvēku mūrim bažīties nevajadzēja. Kaspars, cenšoties sagādāt Lindai ērtāku vietu, balansēja uz vienas kājas. Tuvojoties gala piestātnei, trolejbuss pamazām tukšojās. Izkāpuši viņi pārgāja pāri ielai, un turpat jau bija klubs «Sirsnība». Blakus durvīm atvērtajā lodziņā Kaspars, pasniedzis trīs rubļus, saņēma divas biļetes.
— Lēts prieks, — viņš sacīja.
— Vai būs prieks, to vēl nevar zināt.
— Tu neesi bijusi diskotēkā?
— Vienīgi skolā, bet lietpratēji teica — tā neesot pat īstās diskotēkas ēna.
Apakšstāva koridorā stipri smakoja pēc tabakas. Kāpņu līkumā līdz galam atvērtais logs ne tikai ielaida telpā svaigu aukstumu, bet radīja arī caurvēju.
— Te cilvēku var izraut ārā, — Linda sacīja Kasparam.
— Tevi neizraus, es neļaušu.
No pirmītējā aukstuma ieejot zālē, tā šķita karsta kā pirts. Krāsainās gaismas pievērsa uzmanību uz skatuves lieliem burtiem uzrakstītajam «Disko». Kamēr runāja diskžokejs, Linda apskatīja diskotēkas cienītājus. Vispirms viņa ievēroja, ka publika kopumā ir bikšaina, tikai retas meitenes ģērbušās kleitās. Galvenokārt te redzēja džinsus, dažādu krāsu vel- vetona un rūtainas bikses. Kājās daudziem sportbotes. Zēnu greznumpiederumi Lindā izraisīja izbrīnu. Blakus stāvēja bariņš pusaudžu, kuriem uz mazā pirkstiņa kā gredzens uzmaukts tievs metāla veļas knaģīša riņķītis. Vairumam zēnu žaketes atlokā iespraustas lielākas vai mazākas saspraužamās adatas, dažiem atlokā iekniebti sarkani veļas knaģīši. Daļai zēnu šķērsām pāri kreklam vai puloverim viena bikšu lence. Viens pusaudzis bija pilnīgs ūnikums. Viņam no auss sākās saspraužamo adatu virkne, kas nobeidzās vestes kabatā, un pie bikšu jostas ķēdītē pakārts šūpojās modinātāja pulksteņa lieluma koka riču-raču kauliņš. Te bija ko paskatīties.
Diskžokejs beidza runāt, un magnetofona lente piepildīja zāli ar apdullinoši skaļu mūziku, ko pavadīja mirgojoša zila, zaļa, sarkana un dzeltena «gaismas mūzika». Tas viss kopā cilvēku pakļāva ritma varai. Netālu no Lindas un Kaspara kādi divdesmit zēni un tikpat daudz meiteņu izvietojās divās pretimstāvošās rindās un, zēniem mazliet pavirzoties uz vienu pusi, meitenēm uz otru, sāka dejot, lokoties ne visai estētiskās kustībās. Kad atskaņoja lēnu deju, daži pusaudži, kuriem vēl bārda neauga, rokām apkrampējās meitenei ap vidu un līgojās, cieši sev piekļāvuši dejas partneri.
Milzīgi skaļā mūzika, zāles karstums un dažu pusaudžu nepiedienīgā dejas maniere Lindai atņēma dejotprieku.
— Varbūt ejam prom? — Viņai nepatika te uzkavēties.
— Ja vēlies, tūliņ.
Tagad apakšstāva koridors no grīdas līdz griestiem bija jau piepildīts ar ziliem smēķa dūmiem.
Tikusi ārā, Linda ar labpatiku ieelpoja vēso ziemas gaisu. Debess bija tumša un zvaigznēm nosēta. Trotuāra malās, ielas laternu apspīdēts, mirguļoja sniegs. Redzot, cik neveikli jūtas Kaspars par neizdevušos izklaidēšanās gājienu, Linda saņēma viņu pie elkoņa.
— Aiziesim pie Zintas, tas no šejienes nav tālu, ja viņu nesatiksim, būsim vismaz izstaigājušies.
Trotuārs vietām bija apledojis un slidens, tālab Linda ejot pieturējās pie Kaspara.
— Es ar savu dumjo priekšlikumu tev sabojāju sestdienu,— Kaspars kā atvainojoties sacīja.
— Nē, bija interesanti. Redzēju kaut ko man nepazīstamu un ne visai saprotamu. Vai tiešām diskotēka ir galvenais mūsu pusaudžu priecāšanās veids?
— Ne jau galvenais un arī ne visiem.
— Jā, mana māsa Rasma, piemēram, pa šādiem klubu vakariem nestaigā. Vai tomēr nav pienācis laiks uzlikt uz svaru kausiem to labo un slikto, ko dod diskotēka, un paskatīties, uz kuru pusi vairāk velk. Diskotēku vakari ir pārāk bieži un daļu pusaudžu pieradina sekli priecāties.
— Labāk lai viņi pulcējas klubos, nevis bezmērķīgi klaiņo apkārt.
— Tas gan, bet blakus diskotēkām vajadzētu izdomāt arī ko citu — savādāku.
— Sāksim domāt no rītdienas, labi?
Abi pasmaidīja un gabaliņu gāja klusējot. Pēkšņi Linda strauji pagriezās ar seju pret Kasparu.
— Kāpēc tu nekad neko nejautā par manu pagātni?
Kasparam sirds atkal apmeta kūleni tāpat kā toreiz, kad