— Tāpēc, ka man interesē tikai tava tagadne un nākotne.
Kaspars apstājās, apkampa Lindas plecus un skatījās viņai acīs.
— Linda, es tevi . ..
— Nē! — viņa iekliedzās un uzlika plaukstu Kasparam uz mutes. — Nesaki! Nesaki tālāk … Slikti kaut ko pateikt vai izdarīt par vēlu, bet tikpat slikti ir kaut ko pateikt vai padarīt par agru.
Cieši blakus viņi gāja tālāk.
— Vai Viktorijas sēklas jau iesēji? — Linda centās ielikt balsī iespējami lielāku ieinteresētību.
«Varbūt es viņai joprojām esmu tikai Botāniskā dārza pļāpa, tāds pats, kā pirmo reizi tiekoties.» Kaspara pirmītējais prieks bija pagalam, bet viņš centās neizrādīt noskaņojuma maiņu.
— Ir jau uzdīgušas akvārijā.
— Nesaprotu, kā ūdenī to dēstu varēs iestādīt, — Linda izrādīja kāpinātu interesi.
— Ne jau tieši ūdenī, mēs vispirms šim lepnajam augam lielajā baseinā ierīkojam zemes «gultu». — Kaspars sāka sīki stāstīt, kā jāsagatavo zemes «gulta», un pie Zintas mājas durvīm bija ticis līdz tai vietai Viktorijas biogrāfijas sākumā, kad uz lielo baseinu tā var pārceļot, ja stāda lapas diametrs sasniedzis vismaz piecpadsmit centimetrus.
Zinta, ciemiņus ieraudzījusi, patiesi priecājās.
— Žēl, tikko aizgāja Osvalds, ar viņu būtu jautrāk. Un kur jūs, balodīši, bijāt?
— Nākam no «Sirsnības». — Linda, jūtoties kā saimniece savā bijušajā dzīvoklī, aicināja Kasparu istabā.
— Ko? Uz «diseni»? — Zintas jau tā platās acis iepletās vēl platākas.
— Jā, tikai mēs esam par veciem diskotēkai, nevarējām līdz galam izturēt. Kaspar, tu man piekrīti?
— Ja vēlies, varu būt vecs, bet tu, Linda, esi par jaunu, tev vēl nav pusaudžu pieredzes.
Zinta skaļi iesmējās.
— Kad Osvalds vēl nebija pieteicies man par laika kavētāju, mēs ar Ingvildu vienreiz aizgājām «pamakšķerēt» tur, no kurienes jūs nākat, bet pēc pusstundas, dziļi vīlušās, jau atradāmies ārpus durvīm. Deviņpadsmitgadīgām bez sava čaļa nav ko meklēt «disenē». Tur valdošās aprindas ir «bērnudārzs».
«Zinta visu uztver vienkārši, viņai pašai tā varbūt ir labāk, vieglāk dzīvot,» klausoties viņā, domāja Linda.
Zinta nostājās istabas vidū un sasita plaukstas.
— Ko mēs, bērni, tagad darīsim?
— Parunāsim par dzīvi, — Kaspars ierosināja.
— Neesmu ar mieru, dzīves apcerēšana nav priekš vidējiem prātiem, tādiem kā man. Vēstures riteņa grozīšana tikpat nesāksies no šīs istabas.
— Tad uzspēlēsim «Ringloto»! — Kaspars ievēroja uz rakstāmgalda neatvērtu kasti.
— To šodien Osvalds iedāvināja, pirmo reizi spēlēt bez viņa man nav noskaņojuma. Izdomāju! Saimnieki skatās televizoru, un virtuve brīva. Man radās baigi ašā ideja. Uzminiet — kāda?
— Tavas idejas nav iespējams uzminēt, īpaši tās ašās, — Linda atbildēja.
Zinta pamāja durvju virzienā.
— Ejam cept pankūkas!
6
Atkal jumtu malas apkārstījās ar lāstekām, atkal, ejot garām mājām, bija jāskatās augšup, vai kādam ledus gabalam neiepatīkas uzkrist uz galvas, atkal saule sūtīja arvien vairāk siltuma un arvien biežāk svieda zemei apžilbinošus gaismas klēpjus, atkal trotuāru malās sniega vāli saplaka un atkal tirgū parādījušies pūpoli izklīda pa dzīvokļiem, piesakot pavasari.
Pārnākusi no skolas, Linda ieraudzīja uz rakstāmgalda māla vāzē pūpolus. Rasma, sēdot uz dīvāna, tamborēja no «Čaklajās rokās» pirktās dzijas svītrainu jaku. Linda piegāja pie māsas, paņēma viņas rokdarbu un nolika blakus uz dīvāna malas, tad, satvērusi Rasmu aiz rokām, uzrāva augšā un pāris reizes kā dejojot apgriezās ar viņu riņķī.
— Paldies, māsiņ, par pūpoliem! Pavasaris ir klāt!
Rasma smīnot atbildēja:
— Cik es saprotu, tad tev pavasaris sākās jau ziemā ar sarkanu rozi, nevis tagad ar pūpoliem.
Ak, šie redzīgie pusaudži!
— Vai tev gadījumā nav pārāk daudz saprašanas?
— Varbūt ir, bet es no tā neciešu. Bija atnākusi krustmāte Sofija un atstāja tev vēstuli, tur uz galda noliku.
Linda atplēsa aploksni un divreiz izlasīja:
«Lindiņ!
Apciemo, lūdzu, Sandru, varbūt Tu mācēsi tikt viņai tuvāk. Vakar bija galīgā šķiršanās ar Juri, nevar būt, ka tādas tiesas būšanas Sandra uzņem tik mierīgi, kā mums nospēlē. Aizej gan, lūdzu!»
Izlasītais aizdzina Lindas priecīgo noskaņu.
— Rasmin, es aizbraukšu pie Sandras.
— Tūliņ?'
— Jā.
Pie Sandras bija neierasti klusi. Anniņu Miltiņš uz pāris dienām bija aizvedis pie sevis, it kā ar to varētu attālināt viņu no nepatīkamā, kas tāpat reiz būs jāzina un jāizjūt. Jura māte, mokoties ar galvassāpēm, nenāca ārā no savas istabas. Sandras mājas atmosfēra bija pietiekami nelaimīga, lai māsīcām izraisītu vismaz daļēju atklātību.
— Mums abām nelaimējās, tagad esam nonākušas pie vienāda rezultāta, kaut arī katra staigājām pa citādu ceļu. Tava tik drīzā šķiršanās parādīja, ka nemācēji sagaidīt īsto, un es savu nepratu noturēt, — Sandra pirmā sāka runāt.
— Neņem ļaunā, bet Juris arī tev nekāds īstais nebija, — Linda pateica to, ko sen bija domājusi.
— Varbūt es viņam nebiju īstā. Tu vismaz paspēji aiziet prom, kamēr vēl nav bērnu.
— Man bija dažādi iemesli, kas šķiršanos pasteidzināja: es nevarēju pieņemt tādu dzīves veidu, kādā labi jutās Edmunds, bet galvenais — mēs sākām nepareizi un tā arī sveši palikām, ne tikai sveši… un tomēr, vienalga, kāda, •— katra šķiršanās ir dzīvotnemācēšana, savas un cita cilvēka dzīves iebojāšana. Pie tam es tagad saprotu, ka Edmunds ir labāks, nekā es domāju, bet tik un tā … — Linda apklusa, atceroties tos vārdus, ko pēc juridiskās šķiršanās atvadoties teica Edmunds: «Tu, atnākot pie manis, neko neizmainīji, bet aizejot liki daudz ko pārdomāt, un manā dzīves izpratnē kaut kas ir grozījies. Tas tāpēc, ka aizejot tu biji godīgāka nekā atnākot.»