«Ja Sandra runā tik atklāti, viņa ir dziļi nelaimīga,» — tā domājot, Linda mēģināja māsīcu mierināt.
— Jura aiziešanā tu sevi nevaino. Viņš ir tāds tips, kas visām ies garām un nekur nevarēs noenkuroties.
— Visādus var piesaistīt…
Brīdi abas klusēja. Sandra domāja, cik grūti būs iejusties vientuļas mātes lomā, bet Lindas domas pavērsās citā virzienā, un viņa Sandrai vaicāja:
— Kā var zināt, kad ir īsta mīlestība un kad nav?
— Kas to lai zina? Es domāju, ja jāgudro — ir mīlestība vai nav —, tad tās nav.
Linda piecēlās un, pārdomājot nupat dzirdēto, izlikās apskatām, kādas jaunas grāmatas parādījušās grāmatplauktā. «Laikam Sandrai nav taisnība, vismaz sākumā to tik viegli nemaz nevar saprast.»
* * *
Vāravu virtuvē uz baltā skapīša pret zilganpelēko sienu spilgti izdalījās brūnā māla vāzē ielikto bērza zaru koši zaļās, nesen saplaukušās lapas.
Jura māte un viņas māsa Velta, rosoties pie virtuves galda, gatavojās dzert kafiju.
— Vasara nāk. — Velta skatījās uz bērza zariem.
Kafija jau bija uzvārīta, un Jura māte to ielēja trauslās,
gandrīz caurspīdīgās porcelāna tasītēs.
— Stāsti nu, — iedzērusi pāris malkus, mudināja Velta, — atnāks Sandra un Anniņa, tad nevarēs.
— Nepatīk par to runāt, bet tev jāzina, — Jura māte iesāka, — saņēmu dūšu un aizbraucu paskatīties, kā Juris dzīvo.
— Nu, nu?
— Iekārtojies nav slikti. Viņas mātei mājiņa Asaros, tēva gan vairs nav.
— Un kāda tā Ināra?
— Jauna, izkrāsojusies un izlutināta lellīte. Ilgi es tur neuzkavējos, bet tāpat varēju saprast — galvenā domāšana ir par modi un izklaidēšanos.
— Varbūt Jurim tieši tāda ir vajadzīga?
— Pats sliktākais — Juris par bērnu neliekas ne zinis. Un Anniņa par viņu vairs nejautā. Pie mums nāk tāds dakteris Ēriks, un viņa prašņā, kad atnāks tēvocis Ēriks.
— Tas, protams, skumji… Bet kas tas par dakteri? Agrāk pie jums neviens dakteris netika redzēts.
— Viņš man atnes grūtāk dabūjamas zāles, pat volterēnu pagādāja. Un, pie manis nākot, ar Anniņu sadraudzējās. Bet es neesmu akla, īstais nāciena iemesls ir Sandra.
— Dabiski, tā būtu tīrā aplamība, ja tāda sieviete kā Sandra paliktu viena.
— To es saprotu, bet viņa rādās pavisam vienaldzīga. Tas dakteris ir labs cilvēks, un man būtu žēl, ja viņu palaistu garām. Es par Anniņu domāju …
— Mans Fredis vienmēr ir teicis: tēvs ir tas, kurš bērnu izaudzina, nevis tas, kurš palaiž tikai pasaulē.
— Jā … Sandrai būtu vieglāk, kas to zina, cik es ilgi…
—- Nerunā muļķības, tu vēl Anniņas kāzas nosvinēsi. Bet
par to dakteri — tur mēs neko nevarēsim ne pierunāt, ne atrunāt.
— Jā, Sandra pieradusi domāt ar savu galvu.
—- Es tagad iešu. Mans Fredis teica, ka šovakar būšot televizorā interesanta komēdija, viņam vienam skatīties nepatīk.
Kad no pastaigas atgriezušās Sandra un Anniņa iegāja virtuvē, Jura māte beidza nokopt traukus.
— Mamma, būs jāsāk bārties, atkal smaržo kafijai Norunājām tik vēlu nedzert, nevarēsit iemigt.
— Vecmāmiņ, ja tu nevarēsi aizmigt, tad visu nakti lasīsi man pasakas.
Jura māte, noglaudījusi Anniņai galvu, pievērsās Sandrai.
— Uzvāri tēju un sagatavo kādas labākas maizītes. Ēriks solījās pienākt man izmērīt asinsspiedienu, lai viņam par tiem liekajiem soļiem vismaz pašam mājās nav vakariņas jāmeklē.
Atvērusi ledusskapi, Sandra, pārskatot tā saturu, domāja:
«Jura māte pēdējā laikā jūtas spirgta un moža, kāpēc tik bieži jāmēra asinsspiediens un jāieskaita sevi slimajos?» Bet sacīt to uzskatīja par nepiedienīgu.
Ēriks drīz atnāca, un Jura māte viņu ieveda savā istabā. Dakteris pacienti iepriecināja, pasakot, ka asinsspiediens ir normāls. Pēc tam viņu Jura māte aicināja vakariņās.
Sandra galdu bija uzklājusi savā istabā. Tējas dzeršanas laikā, izstāstījis pāris jocīgus gadījumus no ārstu dzīves, Ēriks ieminējās:
— Man ir divas biļetes rītvakaram uz Leļļu teātri. No darba nākot, atnesīšu.
«Un rītdien tās droši vien piedāvās Jura mammai. Ļoti nepatīkami, man vajadzēs tad viņu tūliņ raidīt prom,» Sandra pat pietvīka tā domājot, bet sacīja:
— Paldies par tavām pūlēm!
— Kas tās par pūlēm, pupu mizas. Sestdienā sieviešiem visādi mājas darbi, varbūt Anniņa nāks ar mani?
Jura māte tūdaļ pavaicāja:
— Anniņ, vai iesi ar tēvoci Ēriku uz Leļļu teātri?
Anniņa sāka lēkāt.
— lešu! lešu! lešu!
Sandra pasmaidīja, un Ēriks ievēroja, ka smaida atspulgs viņas sejā nenozuda labu brīdi.