Pārvedis Anniņu mājās, Jura mātes uzaicinājumam novilkt mēteli Ēriks atbildēja:
— Paldies, man jāiet ciemos pie viena kolēģa tepat netālu no jums, Veidenbauma ielā.
Viesībās, kuru galvenā tēma bija dažādu ēdienu nogaršošana un slavēšana, Ērikam bija garlaicīgi. Viņš vairākkārt gribēja iet prom, bet, iespiests kaktā, no kura izspraucoties viņam būtu jāpieceļ vesela rinda cilvēku, nevarēja sadūšoties promiešanai, turklāt viņš sēdēja starp divām dāmām un nebūtu pieklājīgi viņas atstāt bez laika kavētāja. Abas Ērika kaimiņienes manāmi sacentās viņa uzmanības iekarošanā. Bija taču vērā ņemams objekts — neprecējies dakteris ar tik vērtīgām piedevām kā dzīvoklis un mašīna. Uz ielas, pie viesību mājas ārdurvīm, Ērikam nejauši blakus gadījās viena no viņa galda kaimiņienēm, gadus divdesmit piecus veca, sārt- vaidzīga ķīmiskā blondīne. Viņa, koķeti smaidīdama, nočivināja:
— Es dzīvoju Pārdaugavā. Ceru, ka nepametīsit mani vienu iespējamām nakts briesmām.
Ēriks viņā paskatījās uzmanīgāk nekā pie galda. «Patiešām jauks, mīlīgs purniņš!» Ja nebūtu Sandru no jauna saticis, šai čivinātajai atrastos vieta daktera Ausmaņa mašīnā.
— Vienu jūs atstāt man neatļauj sirdsapziņa, tikai šoreiz esmu kājniekos, — Ēriks meloja, acīs skatīdamies, — bet tas ir pupu mizas, mēs noķersim taksi.
Sārtvaidzīgā blondīne domāja, ka romāns ar dakteri jau aizsācies.
Taksi ar zaļu uguntiņu viņi ieraudzīja drīz. Glītiņā viesību paziņa pateica savu adresi. Pa ceļam galvenokārt runāja viņa. Kad taksis apstājās, Ēriks izkāpa pirmais, pasniedzis dāmai roku, palīdzēja tikt ārā no mašīnas un paklanījās.
— Paldies par patīkami kopā pavadīto laiku. Man diemžēl jābrauc uz slimnīcu. Uz redzēšanosl — Viņš noskūpstīja šīvakara galda kaimiņienei roku.
Glītiņā blondīne, ieejot mājā, skaļi aizcirta durvis. «Te nekādas «redzēšanās» vairs nebūs.»
Ēriks ar to pašu taksi aizbrauca līdz Sandras mājai. Iegājis pagalmā, viņš, vēl neatslēdzis savas mašīnas durvis, paskatījās augšup uz Sandras istabas logu. Caur dzelteno nakts aizkaru spīdēja blāva gaisma. «Viņa vēl neguļ… Ja es uzietu augšā? Pagaidi, pagaidi, milzu lempi, vispirms tas būs nepieklājīgi, un, otrkārt, tev var atgādināt: pa tām durvīm, pa kurām ienāci, var aiziet arī prom.» Tomēr vēlēšanās redzēt Sandru bija stiprāka par pieklājības jūtām un iespējamo kaunu, ja viņam parādīs durvis.
Sandra sestdienas vakarus veltīja literatūrai, bieži vien ielasoties tālu pāri pusnaktij. Tobrīd, kad Ēriks jau kāpa pa kāpnēm, viņa nolika grāmatplauktā Gilberta romānu «Dzimtais akmens» un piegāja pie dīvāna, lai uzklātu gultas drēbes. īsi, bailīgi ieskanējās durvju zvans. Kas varētu nākt tik vēlu? Tūliņ pazibēja doma —- Juris. Piegājusi pie durvīm, Sandra drošības labad pavaicāja:
— Kas tur ir, lūdzu?
— Es, Ēriks Ausmanis.
Trīcošām rokām Sandra atslēdza durvis. Ēriks viņu ieraudzīja nobālušu.
— Vai ar tēvu kas slikts? — Balss viņai drebēja.
— Neuztraucies, tēvam nekas nekait. Varbūt ieaicināsi istabā, man ir kas sakāms tieši vev.
— Lūdzu, novelc mēteli! — Pieklājīgie vārdi tomēr laipni neizklausījās.
istabā Sandra pasniedza Ērikam krēslu un pati apsēdās uz dīvāna. Viņas gaišzilais trikotāžas kombinezons labi parādīja nevainojami proporcionālo augumu.
— Kas, lūdzu, ir šīs nakts vizītes iemesls? — Ievērojusi vēlīnā viesa pētošo skatienu, Sandra piecēlās un pārsēdās uz krēsla.
Ēriks šo vietas maiņu saprata kā izvairīšanos no pavedinošas situācijas un pasmaidīja.
— Iemesls esi tu. Man vajadzēja tevi redzēt.
Sandrai pēkšņi radās vēlēšanās pieglaust galvu Ērika platajiem pleciem, bet viņa nebija no tām, kas varēja ļauties mirkļa laimei, nedomājot par tālāko. Sevis aizsargāšanai Sandra kā vairogu izvēlējās ironiju, kas neļautu patiesajām jūtām izpausties sejā. Domājot ko pasacīt, viņa nejauši paskatījās pulkstenī.
— Tieši divi naktī. Man laikam ir tas gods redzēt mūsdienīgu sirmot sākušu Žiljēnu, tikai es neesmu Renāla kundze. — Pārvarot sevī pretīgumu, Sandra izlikās ciniska. — Interesanti, ko tu man piedāvāsi? Vīrietis man ir jau bijis.
«Nu, mīļā, mani tu neapmānīsi. Tu, draudziņ, nemaz neesi tik droša par sevi, ja mēģini ietīties sev nepiedienīgos vārdos.» Ērikā nekas no viņa jūtām pret Sandru nemainījās.
— Es tev piedāvāju ideālu variantu — vīrieti un cilvēku vienā personā.
— Pašreklāma reti kad pārliecina.
— Pārciesta nelaimīga mīlestība nevienu nav padarījusi imūnu pret nākošo. Es tagad dučiem pērku loterijas lozes — un visas tukšas, tā ir visdrošākā zīme, ka man jālaimē mīlestībā. Kāpēc tu baidies būt laimīga?
•— Es baidos no tās nelaimes, ko atnes laime.
Ēriks piegāja pie Sandras un apskāva viņu.
— Tas viss, ko mēs runājam, ir pupu mizas, mēs taču esam vajadzīgi viens otram.
Sandra atraisījās no apkampiena un piegāja pie durvīm.
— Lūdzu, ej projām … Es tev lūdzu … — Šis lūgums tika izsacīts kā pavēle.
Ēriks noskūpstīja Sandrai roku un, neko neteicis, aizgāja. Viņš aizgāja, nemaz nejuzdamies izdzīts, viņš aizgāja, lai atnāktu.
* * *
Miltiņu vasarnīcas dārzā gar visu ceļmalu trakoja ceriņ- ziedu smarža. Svētdienas pievakarē Sandra, saplūkusi lielu klēpi sniegbalto, tumši samtaini violeto un kautrīgi gaišvio- leto ceriņu ziedu, ielika tos nupat no garāžas izbraukušajā žigulī un pavaicāja tēvam:
— Vai drīkstu aiziet paskatīties Gauju, dienā ar logu mazgāšanu neiznāca laika.
— Ej vien, es uztaurēšu.
Sandra līdz pašai krastmalai neaizgāja, apsēdās pjavā uz pagājušā gada siena kaudzes tukšajiem zārdiem. Netālu piesietā «piena tantes» brūnā govs pacēla galvu, lielām acīm ziņkārīgi paskatījās un atkal turpināja ēst. Virs pļavas sīkajiem ziediem bariņos plivinājās dzelteni un balti tauriņi. Brīžiem no raibā pulka divi atšķīrās un turpināja dejojošu lidojumu pārī. «Dabā ir harmonija, bet kāpēc tās bieži trūkst cilvēka dzīvē, kurš taču ir dabas valdnieks?» To iedomājusies, Sandra centās izjust tikai zaļo klusumu un aizmirst visu nepatīkamo.
Ilga aizmiršanās neiznāca, mašīnas signāls sauca prom no tīkamā klusuma. Kad Sandra iegāja dārzā, profesors Miltiņš jau sēdēja pie stūres un žigulim blakus stāvēja pastāvīgie vasarnīcas iemītnieki: Sofija, Jura māte un Anniņa.
— Mammīt, kad tu atbrauksi? — Anniņa, trešo reizi samīļojusi Sandru, bija tuvu asarām.
— Pēc divām dienām. Gaidi mani un klausi vecmāmiņām!
— Es gaidīšu. Atā! Atā!
Rīgas dzīvoklī Sandra tūliņ uzģērba puķaino katūna mājas kleitu un sāka vannas istabā mazgāt Anniņas drēbes. Pievakarē, pabeigusi mazgāšanu, viņa iegāja savā istabā un, piekususi no dienas darbiem, apsēdās mīkstajā krēslā. Blakus smaržoja uz mazā galdiņa vāzē ieliktie Gaujmalas ceriņi. Sandra, ievērojusi baltajā ceriņu vālītē «laimes ziediņu» ar piecām ziedlapām, atcerējās, ka bērnībā viņa šādus ziedus īpaši meklēja un apēda, jo ticēja, ka tad piepildīsies iedomātā laime, kas toreiz bija vai nu ļoti sīka, vai pasakaina un neiespējama. Šīs atmiņas izvilināja rūgtu smīnu. Šodien pasakām viņa vairs netic, ko tādā gadījumā varētu vēlēties?
Mājas vienmuļajā klusumā varēja sadzirdēt grabināšanos. Sandra ieklausījās. Kāds no ārpuses slēdza durvis. Viņa izbijusies pietrūkās kājās un nostājās istabas vidū. Sandrai par šausmām kāds jau atslēdza iekšdurvis, noklakšķēja priekštelpas elektrības slēdzis, un soļi nāca tieši uz viņas istabu. Durvis atvērās, un tajās stāvēja Juris Vāravs ar tik nevainīgu sejas izteiksmi, it kā viņš būtu aizgājis vienīgi uz piena veikalu. Skatīdamies Sandrā, viņš sacīja:
— Tu esi paspējusi iedegt, tev piestāv balts naktskrekls.
Sandra atjēdzās no izbailēm. Uzvilkusi halātu un istabas
kurpes, viņa piedāvāja Vāravam krēslu.
— Apsēdies, lūdzu.