Sandra ievēroja, ka Juris ir mazliet iereibis.
— Tu neizskaties priecīga par manu ierašanos un mūsu ģimenes laimes atgriešanos, — Vāravs vēroja Sandru.
— Ja mums var būt kādas laimes druskas, tad tikai katram atsevišķi un nekad vairs kopā.
Vāravs lāgā neieklausījās, ko viņa sacīja.
— Tur vēl trakāk griež nost skābekli. Mana «kundze numur divi» ir vienotā frontē ar savu māti, kad viena saskaišas, otra šņāc līdzi. «Vobščem, daragaja», es atnācu atpakaļ.
Tagad Vāravs gaidīja, ka Sandra beidzot viņam kritīs ap kaklu un raudās prieka asaras, bet viņa pat nepakustējās.
— Esi atnācis par vēlu, esmu sapratusi, ka dzīve bez tevis ir tīrāka. Ja gribi zināt — es jau labu laiku pacietu tevi tikai kā Anniņas tēvu.
— Esmu ar mieru šo «tikai tēva» lomu turpināt, jo mazāk jūtu, jo ērtāk dzīvot.
— Juri, tev drīz būs četrdesmit, vai beidzot nav pienācis laiks atmest frivolo attieksmi pret citiem cilvēkiem un dzīvi?
— Pateicos par manis audzināšanu, skolotāja Vārava.
— Ar tevi runāt veltīgi, tāpēc paklausies — es tevi vairs nekad negribu redzēt!
— Tas nozīmē, ka man jāiet?
— Nē, varu iet arī es.
— Tāds nelietis es vēl neesmu, lai maisītos mātes un sava bērna dzīvoklī, — Vāravs izņēma no kabatas atslēgu saišķi un uzsvieda uz galda.
Piegājis pie durvīm, viņš pagriezās atpakaļ. Šurpnākt viņu dzina pārliecība, ka Sandra gaidīs kaut vai simt gadus, un atpakaļceļš pie viņas vienmēr būs brīvs. Vai kāds cits to aizšķērsojis? Nevarētu būt.
— Vai te iemaisījies trešais? — Viņš cieši paskatījās Sandrā, lai redzētu viņas niknumu par nepamatoto jautājumu.
Viņa neatbildēja un nekļuva redzami dusmīga, arī apvainota nelikās. Sandras klusēšanu Vāravs saprata kā apstiprinājumu.
— Labi, es aizeju atpakaļ, uz savu lauvu krātiņu. Vai tev nav žēl mani grūst lauvām zobos?
— Tu pats esi ieskrējis tais zobos. Un tevis žēlošanas normu visu jau esmu atdevusi. Priekš tevis man vairs nekā nav. — Sandra piegāja pie loga un pagrieza Jurim muguru.
Vāravs izgāja paceltu galvu, bet, pa kāpnēm lejupkāpjot, galva liecās arvien zemāk. Otrā stāvā viņš apstājās un atskatījās. Varbūt sauks atpakaļ? Nesauca. Vāravam radās nomācoši nepatīkama apziņa, ka viņš dzīvs būdams ir jau nomiris Sandrai. Un tur augšā palika tik daudz tāda, ko viņš nekad un nekur citur neiegūs.
7
Lindas skolā gadījās nepatīkams notikums. Piektajā stāvā grūstījās bariņš zēnu, daži sāka mētāties ar somām. Kāda ar grāmatām pilna smaga soma pārmetās pāri margām un krita taisnā virzienā uz apakšējā vestibilā stāvošās meistares Bergas galvu. Par laimi, meistare sarunājās ar Osvaldu Egli, kas, savās ākstībās imitējot kritienus un citus trikus, ieguvis gandrīz vai virtuozu veiklību, saķēra somu rokās un apturēja tās lidojumu. Meistare dabūja tikai nelielu triecienu pa plecu, arī Osvaldam nekāda savainojuma. Osvalds kļuva par dienas varoni. Audzēkņu vidū cirkulēja briesmīgi pareģojumi, kas būtu noticis, ja tuvumā negadītos Jampampiņš. «Bergai smadzeņu satricinājums kā likts! Ko niekus, beigta uz vietas!» Atradās pāris zēnu, kas jokojoties piesolīja Osvaldam «uzlikt saules brilles» par notikuma dabiskās gaitas izjaukšanu. Pēc viņu domām, meistarei Bergai būtu derējis neliels smadzeņu satricinājums.
Noskaidrojusi, ka noticis negadījums bez ļauna nodoma un bez bīstamām sekām, direktore atkal mierīgi sēdēja savā kabinetā pie sava galda, savā krēslā.
Un tieši todien meistare Mīlšteine pastāstīja Teraškēvicam par savu nodomu, kas saistījās ar Lindu Luteri un, kā jau bija paredzējusi, guva atsaucību. Abi saprata, ka direktore pēc atgadījuma ar lidojošo somu nav labā omā, tomēr iegāja viņas kabinetā. Mīlšteine, tikko apsēdusies, tūliņ pavēstīja:
— Es atradu sev vietnieku un rudenī eju pensijā.
Direktore šūpoja divos pirkstos pildspalvu.
— Interesanti, kas ir šis vietnieks?
— Mūsu septītās grupas audzēkne Linda Lutere.
— Lutere… Lutere … Tā gaišmate, kuru jūs negribējāt pieņemt?
— Tā pati, bet tagad esmu viņu pietiekami iepazinusi.
Teraškēvics pagaidām sarunā neiejaucās.
— Kāpēc domājat, ka Lutere piemērota audzinātājas darbam?
— Viņa teicami mācījās, ne reizes nenokavēja mācības un darbu.
—- Tās, protams, labas īpašības, bet ar to vien nepietiek, lai strādātu par meistari. Ņemiet vērā, ka šīs grupas audzēkņiem ir vidējā izglītība un viņu acīs neiegūs autoritāti meistars, kurš stāvēs uz viena pakāpiena ar audzēkņiem. Audzinātāja redzes apvārsnim jābūt plašākam un skatījumam dzīvē dziļākam, citādi tas var veikt tikai formālas funkcijas vai sliktākā gadījumā kļūt par izsmiekla objektu.
Meistare Mīlšteine un Teraškēvics saskatījās.
— Lutere studēs vakara nodaļā ķīmiju, un studijas viņas apvārsni paplašinās, — Mīlšteine centās pārliecināt.
— Un ko jūs sakāt? — direktore jautāja Teraškēvicam.
— Estētikas stundas rādīja, ka Luterei diezgan attīstīta personiskā estētiskā pasaule un aktīva attieksme pret dzīvi. Un domāju, viņai būs arī audzinātājam nepieciešamās trīs «ības» — pacietība, izturība, iecietība.
— Es kļūstu pārāk inerta audzinātājas darbam, — Mīlšteine mēģināja direktori ietekmēt arī no tādas puses.
— Jūs ar Luteri jau runājāt?
— Nē. Man vispirms bija jāzina jūsu domas, es liku viņai lejā pie garderobes uzgaidīt.
— Pasauciet, paskatīsimies!
Teraškēvics piecēlās.
— Es aiziešu, ko jūs staigāsit piektajā stāvā lejā un augšā.
Tikko viņš izgāja no direktores kabineta, koridorā satika Osvaldu Egli.
— Jūs šodien gadāties vienmēr īstā reizē tuvumā, — Teraškēvics sacīja, — noejiet lejā, tur vajag būt Luterei, pasakiet, lai viņa tūliņ ierodas pie direktores!
Osvalds skriešus noskrēja pa kāpnēm un, ieraudzījis Lindu, svinīgi ziņoja:
— Linda, saturies, «Runcis Bazilio» ar briesmīgi nopietnu ģīmi lika tev pateikt, lai tūliņ ierodoties pie direktores.
Linda kāpa lēnām, nekādu pārkāpumu, ko būtu izdarījusi, viņa nevarēja iedomāties. Direktores kabinetā ieraudzītie trīs cilvēki atmiņā uzvandīja to dienu, kad iestājās skolā. Teraškēvics viņai pasniedza krēslu.