— Mani vairāk ietekmēja rūpnīca. Agrāk es nedomāju par vienkāršā darba darītājiem.
— Un ko jūs varat teikt par mūsu pedagogu un audzēkņu savstarpējām attiecībām?
Linda padomāja, tad, redzēdama, ka visi viņā skatās, centās runāt, cik prātīgi mācēja.
— Kopsummā skola savu mērķi sasniedz .,. Tomēr daļa audzēkņu labprāt maksimāli saņem materiālās vērtības, ko viņiem dod, bet tam skolas devumam, ko saņemot pašiem arī jāpiepūlas, tur ir minimāla centība.
Direktores lūpu kaktiņos pavīdēja smīns.
— Un tas ir pedagogu nevarības rezultāts?
— Nē, kāpēc… Vienaldzīgo pedagogu nemaz nav daudz, bet vaina sākas ārpus skolas. Daļa pusaudžu te ienes cinismu, ko diezgan var redzēt aiz skolas durvīm.
— Pēc jūsu domām, audzinātāju darbs mūsu skolā ir mazcerīgs?
Mīlšteine paskatījās uz Teraškēvicu, bet no viņa akmeņainās sejas izteiksmes neko nenolasīja.
— Nē, tā es nedomāju, bet tas ir grūts un jābūt… — Linda gribēja sacīt «ķertam uz savu darbu», bet aprāvās, — jābūt entuziastam un ar izdomu.
Direktore, caur atvērto logu domīgi pavērojusi pagalmu, atkal pievērsās Lindai.
— Meistare Mīlšteine nolēmusi iet pensijā. Savā vietā par meistari viņa izraudzījusi jūs. Esat ar mieru?
Kāpēc uzaicināta uz pārrunām, Linda visu sarunas laiku centās atminēt, bet šādu iznākumu nevarēja iedomāties un pārsteigta tūdaļ neatbildēja.
— Jūs taču esat izvēlējusies skolotājas profesiju un šeit var iegūt labu praksi, — pozitīvai atbildei viņu laipni mudināja Teraškēvics.
— Es nezinu .. . Vai tūliņ jāatbild?
— Būtu vēlams. Es varētu mierīgu prātu iet mājās, — Mīlšteine jautājoši lūkojās Lindā.
Nupat dzirdētais piedāvājums vilināja Lindu ar iespējām paveikt ko savu un tai pašā laikā arī baidīja — varbūt uzveļ sev nastu, ko panest nebūs pa spēkam. Brītiņu viņa šaubījās, tad sacīja:
— Esmu ar mieru tikai ar tādu norunu, līdzko redzēsiet, ka netieku galā, lūdzu, nesaudzējiet mani!
Mīlšteine, iepriecināta par sava nodoma izdošanos, uzmundrinoši sacīja:
— Gan jau būs labi.
* *■ *
Sestdienā Kaspara vectēva māsas Oidzītes virtuvē dažādas smaržas cīnījās par virskundzību. Vispirms pieteicās smilšu mīklas cepumi, pēc tam to smaržu centās nomākt cepta vista. Kasparam bija uzdots atrasties sasaucamā attālumā no Oidzītes, un bieži viņam vajadzēja atnest to un padot šito vai kaut ko pieturēt. Pēcpusdienā ap pieciem iepriekšējo virtuves aromātu nomāca svaigi samalta kafija. Viss bija paveikts, varēja klāt galdu trim personām. Oldzīte jau uzvilkusi brūnraibo zīda kleitu un uzsējusi sniegbaltu, mežģīnēm apšūtu priekšautu. Uzmanīgi pārlūkojot abas istabas, vai kārtība pietiekama, viņa klusiņām dungoja «Miglā asaro logs». To vērojot, Kasparu sagrāba smeldze, kas ielija arī viņa acīs un tur palika. Ap šo laiku, no darba mājup ejot, reizēm pieskrēja Ēriks. Kaut šodien būtu tukšā reize un draugs neparādītos! Kasparam negribējās savās sajūtās ar kādu dalīties. Ēriks viņa noskaņojumus vienmēr ieraudzīja un nemanāmā veidā izvilināja atklātību.
Ēriks tomēr atnāca un ar apbrīnu aplūkoja pie Kaspara nekad neredzēto, tik lepni klāto galdu.
— Tu laikam esi ieaicinājis kādu ārzemju diplomātu, un mana klātbūtne ir traucējošs faktors.
— Ieaicināts ir kaut kas vairāk, nekā tu domā, bet par tavas runas pēdējo daļu, man jāatzīstas, tu esi uzminējis.
— Kaspar, kā tev nav kauna, — Oldzīte viņu aprāja, nesdama no virtuves ceturto šķīvi, uz kura uzlika brūni apceptu vistas gabalu, — tūliņ sataisīšu gurķi ar krējumu un ieliešu tev krūzīti kafijas.
Pasniegusi apsolīto, viņa iegāja savā istabā un atstāja draugus vienus.
— Ēē, draudziņ, — Ēriks, nogaršojis cienastu, paskatījās pretimsēdošā Kasparā, — no tevis dveš globāla mēroga bēdīgums. Daži ārsti kā līdzekli pret depresiju iesaka skriešanu lielākos attālumos. Aizjoz uz hipodromu un apskrien pāris riņķus!
— Tu neko nesajēdz, es varbūt esmu priecīgs, tikai izskatos bēdīgs.
— Cik man zināms par cilvēku, tad vienai no sajūtām Jāņem virsroka. Un kāds iemesls tavam garīgajam neiīdz- svaram?
Kaspars, tāpat kā citās reizēs runājot ar Ēriku, atklāti atzinās:
— Pats vari iedomāties: pēdējā laikā prieki un bēdas man nāk no Lindas.
— Ja padomā, tiešām jocīgi, tikai aizvakar uzzināju, ka tava Linda ir Sandras māsīca. Tev ir palaimējies — bez kādiem līkločiem un grāvmalas pureņu noplūkšanas esi apstājies pie savas iemīļotākās puķes… Kā viņu sauca? Pie orhidejas.
— Ja vēlies zināt, šis galds klāts par godu Lindai. Viņa nāks ciemos iepazīties ar Oldzīti.
— Tādā gadījumā nesaprotu tavu bēdīgumu, sajēdzu vienīgi to, ka man jāsteidzas prom, — Ēriks pabeidza izdzert kafijas tasi.
— Izrādās — pat tu reizēm nesaproti… Oldzīte domā nezin ko, bet es no Lindas esmu sajutis vienīgi draudzību.
— Pupu mizas, arī tad nav jāmirst nost. Tu vari sevi mierināt ar Kāmī vārdiem: «Netapt mīlētam ir tikai neveiksme, nelaime ir nemīlēt.»
— Tu mani ļoti iepriecināji.
— Jokus vairs nesaproti. Es pazīstu divas Lindas tuvas radinieces. Sandras mātei nekas nav noslēpts, viņa staigā pa pasauli ar sirdi uz plaukstas, bet Sandru nemaz tik viegli nevar saprast. Linda taču ir Sandras māsīca, varbūt tu maldies?
— Nav ko maldīties, es būtībā neesmu viņai piemērots. Kas tad es esmu? Neinteresants dārznieks -— un vairāk nekas. Un mans atbalsts, kā es domāju sākumā, viņai nav vajadzīgs.
— Bet tev ir dzejnieka dvēsele, kuras bieži vien trūkst pašiem dzejniekiem. — Ēriks piecēlās. — Nerādi viņai tādu ģīmi, ar kādu vakaros var bērnus baidīt, lešu prom, lai tu varētu paspēt sevi pārskaņot uz citu meldiju.
— Es arī eju, man ar Lindu norunāts tikties skvēriņā pie Ķīmijas fakultātes.
Visās tikšanās reizēs Kaspars ieradās pirmais, bet tajā vasaras saules un zaļuma pilnajā dienā viņš ieraudzīja nelielajā skvēriņā Lindu jau sēžam uz sola un bārstām baložiem maizes druskas. Viņa bija ģērbusies baltā kokvilnas džemperī un baltos kuplos svārkos. Vērojot, kā baložu bars knābā pasviesto barību, Linda tūliņ nepamanīja atnākušo Kasparu, kas klusējot skatījās un gaidīja, kad viņu ievēros.
SATURS
I d a | a
Gaišmate ar somu 3
II da(a
Katram sava orhideja 31
M i r d z a Kļava KATRAM SAVA ORHIDEJA