— Kā iet ar mākslas taisīšanu? — Linda apvaicājās, kaut domas viņai tiecās uz citu pusi.
— Vobščem, filma būs, mākslas nebūs. Tikai nabadzības dēļ tas scenārijs iekļuva zaļajā ielā. Negribējās nīkt dīkstāvē, tāpēc uzņēmos. No gandrīz vai nekā dieva dāvanu neiztaisīsi. Ko var izspiest no aktiera, ja nav ne raksturu, ne atmosfēras. Mūsu filmas direktore Vanda gan pārliecināta — viss būšot okei!
Sandra, baidīdamās, ka Linda, atbildot Jurim, nepasviež dzeloņainu vārdu pušķi, iejaucās sarunā:
— Un kāds grupā mikroklimats?
— Pelēkā garlaicība. Galvenajā lomā tāds «bučmūiis/> vien ir — bez asuma. Tonusa pacelšanai tikai viena seks- bumba — Ailita. Bet precētie vīri neuzdrošinājās iet ganībās pāri aploka sētai. Visiem bail no Vandas: zina, ka viņai tādās lietās mēie aiz zobiem neturas, citādi kāds būtu aizsācis romāna pirmo daļu.
— Jūsu pavieglajā kompānijā tieši vajadzīgs kāds tikumīgs cilvēks. — Varēja redzēt — Sandras priecīgā noskaņojuma augstā pakāpe saplaka. Seksbumbas pieminēšana atmiņā uzvandīja Jura aizpērnās vasaras papiidmīiestību, kas pēkšņi un spilgti uzplauka, bet, par laimi, ātri novīta.
Neatvairāmais vīrietis skaļi iesmējās:
— Vandai viegli būt tikumīgai, viņa ir tik neizskatīga, ka varētu netraucēti un bez briesmām nosoļot caurspīdīgā kleitā no dienvidpola līdz ziemeļpolam un atpakaļ.
Lindai sagrumbojās piere. Tipisks salonu debiiiķis!
— Nu tu runā šķērsām. Vispirms, Vanda ir gluži normāla l/'.knl.i un, otrkārt, — Sandra uzsvēra katru vārdu, — dažām sievietēm varbūt negadās apprecēties, bet ikviena va? ai- rast kaut kādu vīrieti, ar kuru paklīst.
— Tavs neapgāžamo argumentu arsenāls, protams, ir ne izsīkstošs, — Vāravs ironiski pasmīnēja.
Virtuvē svilpes trauks ziņoja, ka ūdens vārās. Un īsta reizē: tas pārtrauca negatīvi uzlādēto sarunu.
— Linda, pastrīdies piecas minūtes ar Juri, es tikmēr apliešu kafiju un uzklāšu galdu. Sviestmaizes un putukrējuma torte jau gaida ledusskapī.
— Es tev palīdzēšu, — Linda pieteicās.
Juris piecēlās.
— Es arī.
Galdu klāja Jura kabinetā. Kafijas smarža un, kopīgi rīkojoties, izraisījušās runas aizskaloja pierūgteno noskaņojumu. Sandra atplauka. Linda, lēnām malkojot kafiju, skatījās māsīcā. Pēc dažām laipnības apdvestām replikām, kas tika veltītas vīram un skanēja iepriekšējo asumu izlīdzinošā toni, Linda saprata, ka vismaz šovakar te ir lieka. Viņa pēkšņi pastūma malā pusizdzertu kafijas tasi un sacīja:
— Paldies, ir jau vēls, es iešu.
Neviens viņu necentās pierunāt vēl palikt. Sandra izgāja priekšnamā izvadīt ciemiņu.
— Sandriņ, nobāz, lūdzu, kaut kur manu somu! Atvedu drēbes mazgāšanai, bet aizmirsu paņemt līdzi Rīgas dzīvokļa atslēgas. „ %
Cik vajadzība veikli laiž pasaulē melus!
Izgājusi uz ielas, Linda ieraudzīja pilsētu jau izkrāsojušos ar vakara uguņiem. Apgaismotas mājas it kā paceļas augstāk pretī tumšām debesīm. Dienā logi izskatās akli un šķiet vienaldzīgi, bet, redzot tos gaišus, nāk prātā, ka aiz loga aizkara dzīvo dažādi cilvēki, dažādas, pašu veidotas vai likteņa pasviestas, dzīves. Aiz kāda loga priecājas, citur skumst malā nostumts vientulis, kaut kur cilvēks laiski garlaikojas, nemācēdams atrast savai ikdienai krāsainību, kādu moka sāpes, katram taču savējās jāizcieš pašam, vienalga, kas tu esi. Tādas domas Lindai padarīja pilsētu noslēpumu pilnu un pastiprināja viņas jau tā skumjo noskaņu.
Mākoņi pāri jumtiem sijāja sīkas lietus lāses. Sarkanie, zilie, dzeltenie un zaļie reklāmu burti, saplūduši košos plankumos, atspīdēja lietus aplaistītajā asfaltā, piešķirot ielai mānīgu dziļumu. Garāmbraucošās mašīnas vilka sev līdzi aizmugures uguņu zīmētas žilbinoši sārtas sliedes.
Lindai patika naksnīgā Rīga. Labu brīdi viņa vēroja krāsaino gaismu spēli. Bet cik ilgi tā uz ielas stūra stāvēsi? Viņa atkal gaidīja ceturto trolejbusu. Nobraukusi trīs piestātnes, Linda izkāpa un pa apakšzemes tuneii gāja uz staciju. Šoreiz gan bez somas, tomēr raižu smagums arī nebija nekāds vieglais nesamais.
2
No Rīgas centra puses pār iuglas kanāla tiltu pārbrauca dzeltens luksusa žigulis. Aizmugurē palika priekšpilsētai raksturīgais nevienādu namu mistrojums: jaunās desmitstāvu un piecstāvu celtnes iecirtīgi kaitināja no nojaukšanas paglābušās šī rajona pirmdzimtās — mazas, vecmodīgas koka mājiņas un patālāk no ielas dažas glītas vienstāva savrupmājas. Aizmugurē palika arī visādās krāsās zibošais, kustīgais mašīnu mudžeklis. Kā bezgalīgi garš, pelēks paklājs līdzenā, vienmuļā šoseja paklausīgi gūlās zem riteņiem. Garām paslīdēja lēzena pļava, un tālāk tuvu ce|am pienāca priežu mežiņi.
Liekot mašīnai ripot ar mēreniem astoņdesmit kilometriem stundā, auto vadīšana nespēja nodarbināt visu dzeltenā žiguļa vadītāja prātu. Pie stūres sēdošā, žurku pelēkā smalka velvetona uzvalkā ģērbtā elegantā vīrieša galvā sāka skraidīt dažādas domas.
Vispirms remontu un celtniecības kantora privātā sektora filiāles vadītāja amats, kurā viņš noturējās jau vairākus gadus, lika pagudrot, uz kādu objektu todien brauks. Būs jāiegriežas Gaujmalā, jāpaskatās, kā ceļas profesora Miltiņa vasarnīca. Pārāk gausi tur virzās darbi, ceturtais gads no pamatu ielikšanas. Nav smuki. Un pie tam profesora sieva ir Lindas mātesmāsa. Jā, Linda, Linda … Ar viņu ir pavisam slikti. Un Edmundam Luteram nostājās blakus vakardiena. Tas, ko Linda sarunāja, nebūtu nekas briesmīgs, starpgadījums pludmalē arī nekas traģisks, bet pievakarē … Vēl tagad uznāca drebulis, atceroties, ar kādām bailēm viņš atmūķēja no iekšpuses aizslēgtās Lindas istabas durvis. Mātei mājās mūžīgi lielas miega zāļu rezerves, ko var zināt, kāds acumirkļa dullums kādreiz tādam skuķim uznāk. Bet istaba bija tukša, no ārpuses nepilnīgi piegrūstā loga izsaldēta. Uz mazā galdiņa neredzēja pusizdzertu ūdens glāzi un tukšu lumināla iesaiņojumu, tur gulēja balta papīra lapa, un uz tās auksti spīdēja Lindas laulības gredzens. Tas paziņoja: es aizeju! Bet kur ies Linda? Pie mātes, saprotams, gulēs saliekamā gultā un strēbs auzu pārslu piena zupu. Cilvēks ātri pierod pie labiem apstākļiem un bezrūpības. Vai viņa būs spējīga aizmirst savu skaisto istabiņu un pusdienās tirgū pirkto karbonādi? Vai tas neliks staigāt atpakaļceļu? Praktiskajam dzīvē ir daudz lielāka nozīme, nekā mēs paši domājam. Bet kas viņai īsti sakāpis galvā? Atturīga viņa bija vienmēr, bet jauniņa vēl, nav īsta sieviete atmodusies.
Iespējams, ka nemaz nevajadzēja dzīties uz Rīgas dzīvokli — viņu meklēt, droši vien izskraidījās pa jūrmalu, nomierinājās un atgriezās savā istabā. Tas šķita ticami, īpaši jau tāpēc, ka Edmunds tam gribēja ticēt.
Doma, ka Linda atgriezusies, jūtami pagaiņāja prom nelāgo omu, arī saule spīdēja gaiši kā vasarā, ne vēsts no vakardienas lietiem un vējiem. Varbūt viss vēl būs labi, sieviešu noskaņojums mēdz būt tikpat mainīgs kā laiks.
— Sātans tāds!
Nokauca bremzes.
Peiēkraibs kaķis pārskrēja pāri ceļam, pat neapjēgdams, cik maz pietrūka, lai vakarnakt noķertā pele būtu pēdējā viņa mūžā. Bet Edmunds nebija māņticīgs, pie tam ļaunumu nesot tikai melns kaķis.
Jācer, ka vasarnīcā satiks pašu Miltiņu. Smalks cilvēks, kā jau profesors. Viņa sievu Sofiju gan negribētos redzēt.
Dzeltenais žigulis nogriezās pa labi no šosejas. Ja Edmunds Luters būtu zinājis, kas pēdējā laikā norisinājās Miltiņu vasarnīcā, viņš todien būtu izvēlējies mašīnai citu virzienu.
* # jk
Sofija Miltiņa jau trīsdesmit piecus gadus, kopš precējusies ar Krišu Miltiņu, pacietīgi turēja savās rokās saimniecības rūpju grožus, kas gan nebija neko smagi, bet raustīja uz dažādām pusēm, un tāpēc rīvēja nervus. Uzmundrināja viņa sevi, reizēm skaļi kurnēdama par nebūšanām. Pēdējos četros gados Sofijas šķendēšanās normas lielāko daļu paņēma vasarnīcas būvēšana. Toruden, apnikusi plēsties ar kantora sūtīto «prorabu», Sofija, iepērkoties ciema veikalā, kairam kaut cik pazīstamam vietējam iedzīvotājam pieteica, ja saklaušinot kādus būvju strādniekus, lai sūtot uz Miltiņu vasarnīcu. Viņas pieteikums atrada dzirdīgas ausis. Viendien dārzā ienāca divi saules un vēja nobrūnināti, dūšīgi vīri — viens pusmūžā, otrs, viņam skatā ļoti līdzīgs, tā ap
divdesmit. Satikuši Sofiju, viņi, vērtējoši noskatot, apstaigāja apkārt vasarnīcai. Tā bija vienstāva gaiši pelēko ķieģeļu māja ar garāžu zem tās un plašu, vaļēju lieveni priekšplānā. Atnācēji apstājās pie garāžas durvīm.
— Garāža ir, bet mašīna stāv ārā, laikam nav kas norok iebraucamam ceļam slīpumu. To mēs varētu uzņemties, ko? — Vecākais paskatījās uz jaunāko, kurš piekrītoši pamāja ar galvu.
Pats profesors, kā jau saimnieks, arī nāca runāties. Apsēdās visi četri dārzā uz sola. Vecākais, kurš, spriežot pēc lielās līdzības, bija jaunekļa tēvs, gari vārdus stiepdams, sacīja:
— Tā teikt, lielas patikas svētdienās savu laiku notērēt mums nav, bet no laba prāta izlīdzēt mēs varētu.
— Ļoti patīkami, — profesors Miltiņš jutās aizkustināts no šādas cilvēku labsirdības.
— Tā teikt, mēs par darbu prasām četri simti rubļu, — stingri paziņoja vecākais.
Sofija Miltiņa skaļi novaidējās:
— Nē, to mēs nevaram samaksāt, mēs nezogam, mums nauda jānopelna. Un tas darbs nav arī tādas summas vērts.
Miltiņš pavērās Sofijā pārmetuma pilnu skatienu, izmisīgi domādams, ka ar to pašu laimīgi atrastie cilvēki, ne sveiki nepateikuši, celsies un ies.
Necēlās vis. Vecākais vispirms nopētīja Sofiju. Velna mātīte, tā laikam no darba kaut ko saprot. Kas šai dārzu apkopis, gan jau pati. Veltīja īsu mirkli arī profesoram. Pats gan tāds, tūliņ var redzēt — neko nejēdz, bet ne jau viņam te liela teikšana. Brīdi vecākais vīrs domāja, tad izlēma:
— Lai iet par diviem simtiem.
Jaunākajam nebija līdzrunāšanas tiesību, laikam vēi nebija pietiekošas gudrības dzīves mākslā.
Profesors Miltiņš, baidīdamies, ka Sofija atkal neiejaucas, ar gluži jauneklīgu veiklumu trūkās kājās, sirsnīgi sniedza tiem abiem roku un norunāja jau rītdien sākt darbu.