— Gandrīz aizbaidīji cilvēkus.
— Tie nu gan bija no bailīgajiem! Kāda vilka pēc tu jaucies pa vidu nelaikā? Ja patielētos, vēl vienu simtu nolaistu, un arī tad būtu pārmaksāts.
— Es domāju, ka …
•— Šoreiz būtu bijis labāk, ja tu nepūlētos domāt.
Otrā rītā, tas iekrita svētdienā, abi sarunātie vīri reizē ar gaismu ieradās Miltiņu vasarnīcā. Uz ceļa, pie lielajiem vārtiem, paklausīgi stāvēja rātns, milzīgi platos ratos iejūgts, lamzīgs zirgs. Tas bija trešais strādātājs, kam noraktā zeme jāved prom. Tēvs un dēls izmetās kreklos un rāvās, sviedrus slaucīdami.
Profesors pienāca, paskatījās, bet, dziļi nokaunējies, ka viņš tā strādāt nevarētu, iebēga mājā un visu laiku nīka kamīna istabā, kura vienīgā bija jau dzīvošanai derīga.
Pēcpusdienā, ap sešiem, dūšīgie racēji bez kādas kautrēšanās iegāja istabā un vecākais paziņoja:
— Tā teikt, nāciet pieņemt darbu.
Miltiņš pabrīnījās, kā tik drīz tikuši galā, un gāja skatīties paveikto.
— Kas norunāts, norunāts, — viņš pateica, noskaitīja solītos divus simtus un iemanījās istabā. Tūdaļ piesēdies pie galda, iedziļinājās grāmatā, tā cerot vismaz kādu laiku paglābties no Sofijas pārmetumiem. Steidzams darbs vīram ir drošs vairogs, kas pasargā no traucējošām sievas runām.
Vakariņās Sofija aicināja Krišu trīs reizes, kamēr piedabūja pie ēdamgalda.
— Kur Miltiņš iztērē savu nopelnīto naudu, tas citiem ir pilnīgi vienalga, — Sofija, saprotams, nenocietās nepateikuši, — bet šitie abi meklēs atkal nākošo «miltiņu». Paši maitājam cilvēkus un vēlāk, acis iepletuši, brīnāmies, ka par ūdens krāna izlabošanu, kam patērē trīs minūtēs, jādod trīs rubļi.
Profesors neatbildēja, tikai, dzerot tēju, atcerējās kādu rakstu, kas aizsākts trīs mēneši marinējās rakstāmgalda atvilktnē, un nu pienākusi īstā reize to pabeigt. Ilgajos kopdzīves gados viņš bija pietiekoši labi iepazinis Sofiju, lai droši zinātu, ka pie vakariņām aizsāktā tēma vismaz nedēļu tiks pasniegta dažādās variācijās kā piedeva katrā maltītes reizē.
— Rītdien braukšu uz Rīgu, nevaru bez grāmatām steidzamu rakstu uzrakstīt. Tev vajadzēs jaunnedēļ palikt vienai un sagaidīt kantora sūtītos strādniekus.
Šoreiz Sofija neko neteica, tikai nodomāja: «Tur neko nevar darīt, ^a sieva ārpus mājas nestrādā, tad tai jābūt par ķēdes suni, ko piesien, kur katrreiz vajadzīgs.»
Nākamajā dienā pusseptiņos profesora Miltiņa zilā žiguļa pārgāzētā motora izmisīgā rēkoņa izrāva no miega tuvāko kaimiņu Vībotni. Miltiņam, izbraucot atmuguriski, mašīna nenofurējās taisni, stingri vilka vai nu uz labo, vai kreiso pusi, bet viņš bija izdomājis labu metodi: neko daudz neskatoties, nospieda gāzes pedāli līdz grīdai, un žigulis, gandrīz vai palēkdamies, atradās uz ce|a. Viņam laimējās — vairāk nekā reizes trīs vasarā spārnus neapskrambāja. Pats profesors to izskaidroja tā: drošam pieder pasaule.
Vībotne īgni apsviedās uz otra sāna. Viņa sieva pamodusies gari nožāvājās un miegaini noteica:
— Vai Miitiņš nevarēja pusstundu vēlāk sākt bendēt savu auto? Jāceļas vien augšā, tikpat otrreiz neiemigs.
Arī Sofija, noskatoties, kā zilais žigulis pazūd ceja līkumā aiz ievāja, nodomāja: brīnums, kā no tādiem rēcieniem motors nepārplīst. Lielos vārtus viņa neaizvēra. Drīz vajadzētu ierasties mašīnai ar strādniekiem un būvmateriāliem.
Visu nedēļu Sofija no rītiem atvēra vārtus, lai strādniekiem nebūtu lieki jākavējas, un vakarā, nevienu nesagaidījusi, atkal tos aizvēra. Katru dienu viņa izdomāja darba vadītājam veltītu runu, bet viņš nemaz neilgojās to noklausīties un nerādījās.
Svētdien atbrauca Miltiņš. Visu dienu ar makšķeri nosēdējis Gaujmalā, personīgi pārliecinājās, ka zivis neķeras, un vakarā atkal aizbrauca.
Pirmdienas rītā Sofija, kā parasti, atvēra lielos vārtus. Vai tad vienreiz neatbrauks? Cenšoties sevī iekurināt labu noskaņojumu, viņa apstaigāja kārtīgi apkoptās puķes. Rīta saule apspīdēja krāsās un formā dažādos, rasu atdzērušos, svaigos dāliju ziedus. Un turpat netālu kā baltas zvaigznes garos kātos tikko jaušami šūpojās vēlīnās margrietas. Un aiz tām asteru rindas degtin dega sarkanās, zilās, violetās, rozā un baltās liesmās. Apskatot dārzu, iemantojusi puslīdz labu garastāvokli, Sofija Miltiņa ievēroja pie kaimiņa Vībotnes sētas ar granti pilnu smago mašīnu. Sarkanmatains un tikpat kupli sarkanbārdains šoferis, izliecies pa pavērtajām kabīnes durvīm, sarunājās ar Vībotnes sievu.
Sofija nogaidoši skatījās. Laikam prasa ceļu uz Miltiņu vasarnīcu. Nē. Šoferis, izgāzis granti, aizbrauca. Tie arī vēl nebija beiguši būvēties. -f*
Profesora sieva ieinteresēta piegāja pie kaimiņu sētas un pajautāja:
— Kā jūs granti dabūjāt?
Vībotņa sieva panāca tuvāk.
— Šoferis prasīja, vai nezinot, kuram saimniekam te esot vajadzīga grants. Es teicu — mums arī derētu, un viņš par desmitnieku atdeva.
— Ak tā. — Sofija pagriezās prom, atslēdza šķūnīti un paņēma lāpstu. Jāsāk aprakt ābelītes. Vēl netika galā ar vienu koku, kad iepretī Miltiņu vasarnīcai apstājās smaga mašīna.
Beidzot ir klāti
Sofija iedūra lāpstu zemē un laipnības apdvestu seju piegāja tuvāk pie vārtiem sagaidīt atbraucējus. Blakus šoferim sēdēja viņai jau pazīstamais galdnieks Jānis. Viņš izkāpa no kabīnes ar nelielu čemodānu rokā, nolicis to zemē, piegāja atvērt mašīnas pakaļējo bortu. Uz ceļa izvēlās divi vīrieši. Augumā garākais pirmais pierausās kājās un, aiz pleciem sagrābis otru, krietni sīkāko, rāva to augšā.
— Pāvel, slienies, esam galā! — viņš mudināja.
Par Pāvelu nosauktais pūlējās piecelties, bet viņa melnais, sprogainais matu cekuls liecās uz leju. Skaidri redzams — galva smaga, bet kājas lokanas kā ieveramā gumija un nevarīgas.
Sofijas laipnību ar rāvienu nomainīja saskābums. «Vai tie varēs cementu izkraut, paši kā maisi.»
Nekādu cementa maisu nebija. Galdnieks Jānis izcēla no mašīnas divas lielas, stipri apbružātas somas, reizē ar savu čemodānu nolika tās iekšpus sētas, pēc tam, atgriezies atpakaļ, aizvēra bortu. Ierūcās motors, un mašīna aizslīdēja prom.
— Labrīt, saimniec, — apsveicinājās galdnieks, par tiem diviem līdzbraucējiem nelikās ne zinis, it kā nemaz nebūtu ar viņiem pazīstams, — lūdzu šķūņa atslēgu, man tur nolikti instrumenti.
— Šķūnis vaļā. — Sofija vēroja, kas norisinās uz ceļa.
Tikko Pāvelam izdevās nostāties vertikāli, viņš meklējoši
skatījās sev pie kājām.
— Kur mana soma?
— Esi mierīgs, — otrs atbildēja, — tavu «teļa kuņģi» neviens neņems, pat ja tu piemaksātu. Jānis nolika pie vietas.
Jautājumu par somu noskaidrojis, Pāvels, otrā atbraucēja pieturēts, ejot meta plašas sāniskas cilpas. Tā vien knapi pietika lielo vārtu platuma, lai viņi abi streipuļiem paplašinātajā gaitā iekļūtu dārzā.
— Mani sauc Peņģerots. — Garākais sniedza Sofijai tumši iedegušu, kā lāpsta platu plaukstu.
Par Pāvelu nosauktā vīrieša sīkā auguma svārstību amplitūda bija tik liela, ka viņam radās nepieciešamība pieturēties pie tuvumā augošās ābelītes zara, kas, neizturējis raustī- sanu, nolūza. Neizlaižot no rokām nolauzto zaru, Pāvels klanīdamies šļupstoši apgalvoja:
— Dzeršanas pie mums nav, kas nav, tas nav..,
Sofija nesaprata, vai šausmināties vai brīnīties. Kādu dzeršanas pakāpi tad šie abi uzskata par īstu dzeršanu?
No mājas atskanēja āmura klaudzieni: Jānis jau strādāja.
Pāvels nekavējoties parādīja savas īpašās spējas visur ieraudzīt solus. Viņš aizklenderēja līdz sarkanajam soliņam pie lielā rožu krūma un, uz tā atkritis, iemiga.
Peņģerots turējās diezgan stabili, un mēle viņam klausīja pavisam labi. Ar roku parādījis uz aizmigušo, viņš stāstīja:
— Pāvels tagad nevar daudz turēt, bet sāk jau atkopties. Nabags nesen kā no sanatorijas. Divi gadi tur sabija.