— Jā, pavisam muļķīgā modē ar trīscollu naglām iekrita.
Nu Sofijai bija skaidrs, kas tā par sanatoriju. Atkal īstie
gadījušies!
— Jūs neuztraucās, — Peņģerots turpināja, — ar mums ir tā —- mēs strādājam kā paši priekš sevis.
— Te vairāki ir bijuši tādi, kas strādāja kā paši priekš sevis, bet no viena gala būvēja, otrs juka laukā.
Peņģerota ausīm Sofijas teiktais paskrēja garām, viņš runāja tālāk savu:
— Vispirms jānolīgst par maksu, pie tā, ko aprēķinās «prorabs», saimniekam no savas puses jāpiesviež tik daudz, lai kopā sanāk trīsdesmit rubļu dienā. Citādi mēs te nepaliekam, mums robu netrūkst.
— Vai nav par daudz gribēts?
— Es dzirdēju, jūsu vīrs esot profesors, — Peņģerots gribēja visu pamatīgi noskaidrot, — tas, ko mēs darām, ir darbs, nevis kā jūsējais — skatās mikroskopā un skaita, cik blusai kāju.
— Mans vīrs nav biologs, — Sofija aizstāvēja savu Miltiņu.
— Vienalga, kaut kāds logs jau ir, varbūt filologs. Tie pavisam nevienam nav vajadzīgi. — Peņģerots atbalstījās pret elektrisko sūkni, tā iegūstot stabilitāti ilgākai stāvēšanai.
— Es, kā pabeidzu skolu, tūliņ iemācījos amatu un sev nozvērējos grāmatu vairs rokā neņemt. Kopš tā laika nevienas grāmatas vāku neesmu atvēris, bet vai es dzīvoju sliktāk nekā citi?
Vai man nav sievas? Ir.
Vai man nav bērnu? Ir.
Vai man nav savas mājas? Ir.
Sofijai apnika Peņģerofa monologs, īpaši jau tāpēc, ka viņas vīrs patiešām bija filologs. Viņa pārtrauca iesilušo runātāju ar jautājumu:
— Vai granti un cementu šodien atvedīs?
— Solīja, ka būšot. Tad norunāts, — Peņģerots kļuva lietišķs. — Maksa, kā es teicu, un katru dienu trauks no jūsu puses, bez garīgo dzērienu siltuma nav nekāda iekā- riena šancēt.
Sofija parādīja Peņģerotam pagaidu mājiņu, kas bija piebūvēta cieši blakus šķūnim. No rītiem to atslēdza, un vienīgās istabas durvis stāvēja līdz galam atvērtas.
— Savāciet savu palīgu un ejiet atpūsties, šodien tikpat ar jums neko nevar sarunāt.
Tikko Peņģerots uzmodināja uz sola snaudošo Pāvelu, tas tūliņ apgalvoja:
— Dzeršanas pie mums nav, kas nav, tas nav …
Runājot viņš Izvilka no bikšu kabatas saņurcītu trīsrubļu
gabalu.
— Kundzīt, vai jūs šito trīnīti nevarētu samainīt?
— Man nav sīknaudas, — Sofija skarbi atcirta.
— Sīkāk nevajag, bet rupjāk — pret piecīti, lai trauks sanāk.
Pie vārtiem piebrauca smagā mašīna ar granti, un Pāvela trīs rubļi palika nesamainīti.
Peņģerots mudināja Sofiju:
— Saimniec, dodiet šoferim sarkano, citādi viņš granti neatstās un mums nebūs ko rubīt.
Sofija nesaprašanā apstulba — par kantora pievestiem materiāliem nav jāmaksā tūliņ, bet — kad piesūta rēķinu.
— Nu, saimniec, ko čammājas, mudīgāk! — Peņģerots izrīkoja.
Tiešām, ko tie rīt darīs, gulēs, vai? Miltiņa iegāja istabā pēc naudas.
Kad šoferis, pat paldies nepateicis, ieslidināja kabatā desmit rubļus un aizbrauca un tie divi bija no Sofijas acīm nozuduši aiz pagaidu mājiņas durvīm, viņa atjēdzās un sāka domāt. Šoferis bija tas pats sarkanmatainais, kas no rīta atstāja Vībotņiem, patiesībā Miltiņiem domāto vezumu. Un viņa, muļķe, samaksāja tikpat, cik Vībotni. Pēc tam Mil- tiņam vēl piesūtīs rēķinu par abiem grants vedumiem.
Profesora sievai piemita veselīgs paradums — dusmas un īgnumu viņa mēdza izlādēt darbā. Todien zemes aprakšana
viņai sevišķi veicās, tomēr viss dusmu lādiņš vēl pilnībā nebija ar lāpstas palīdzību novadīts zemē, kad pie Miltiņu vasarnīcas atkal apstājās mašīna, šoreiz dzeltens žigulis, no kura izkāpa elegants vīrietis žurku pelēkā velvetona uzvalkā.
— Labdien, veiksmi darbā! — Viņš iznesīgi paklanījās.
— Labdien, — Sofija jutās pārsteigta, ieraugot Edmundu Luteru. — Esat pagodinājis mūsu māju kā celtnieks vai kā radinieks?
— Abējādi, kā saka — ar vienu šāvienu divus zaķus.
—- Kā manai krustmeitai Lindai klājas?
— Lindai? … Hm … Tā kā viņa pati vēlas …
— Cik es saprotu, tad labi, pasveiciniet, un lai viņa brauc ciemos!
«Daudz tu gan saproti» Edmunds nogaidoši klusēja.
— Nu tad sāksim vispirms ar celtniecību. Jūs esat kļūdījies, varbūt kaut kur ir pieprasījums pēc piedzērušiem vīriešiem, bet man viņi nav vajadzīgi. Mēs prasījām strādniekus un būvmateriālus.
Edmunds Luters nodomāja, ka Miltiņam vajadzētu pielikt pie vārtiem uzrakstu: «Uzmanību, nikna sieva!». Kad viņa taisa muti vaļā, tad taisni mežā jābēg.
— Cienījamā Sofija, — Edmunda laipnajā balsī nemaz ne- ieskanējās viņa pārdomas, — es šos cilvēkus neesmu apdzirdījis. Nav manās interesēs, viņi man norauj darbu tāpat kā jums.
— Varbūt viņi dzer no jūsu atbalstītās piemaksāšanas sistēmas un garlaicības? Recepti, kā no grants un ūdens vien var pagatavot apmetamo javu, neesat izgudrojuši, bet cements un kaļķi nav atvesti. Ja tie cilvēki būtu atbraukuši skaidrā, droši vien liktos pilni no nekā nedarīšanas.
«Tādai tantiņai viss ir skaidri zināms un saprotams, tur jau katrs var iziet no eņģēm, ar viņu runājot. Jāsola pēc iespējas vairāk, kļūs varbūt mierīgāka.»
— Mums nav lielas izvēles, strādniekus komplektējot, daži atnāk ar krietnu dzērāja stāžu. Tagad divi tādi pie jums strādās, pamēģiniet tos pāraudzināt, tad redzēsiet, cik viegli tas izdodas. Un par būvmateriāliem neraizējieties, piebraukšu kantorī, atsūtīsim visu, kas vajadzīgs. — Lielākas ticamības labad Edmunds izņēma kabatas grāmatiņu un pierakstīja.