— Iesim iekšā, novērtēsim, kādā kvalitātē padarīts darbs, — viņa vedināja ciemiņu mājā.
Kamīnistabā Edmunds ieklepojās.
Sofija skaļi pasmējās.
— Dūmo, vai ne? Šorīt salu nost un iekurināju kamīnu. Sākumā tā dūmoja, ka gribēju iet aizņemties gāzmasku, tad iedomājos, ka pagales jāstutē stāvus pie kamīna mugur- sienas, tagad ir puslīdz ciešami.
Edmunds pieliecās un paskatījās kamīna iekšienē uz augšu.
— Hm… Tāds nevar vilkt, nepareizi uzmūrēts, nav kā^
piena.
— Kam par to «kāpienu» būtu jāzina, darba vadītājam vai dievam?
— Visur jau nevar būt klāt.
— Bet kas kamīnu pārmūrēs?
— Padomāsim, padomāsim. — Sekoja ieraksts kabatas grāmatiņā.
Sofija piegāja pie loga.
— Paskatieties, zem palodzes tāda sprauga, ka var pirkstu iebāzt. Ir jau romantiski sajust vēju svilpojam, bet mums ir tie gadi, kad gribam vēja šņākšanu klausīties siltā istabā.
Edmunds uzreiz neatrada vārdus, ar ko atrunāties. Sofija, nemaz atbildi negaidīdama, aicināja viņu tālāk:
— Ienāciet virtuvēl
Tur acis piesaistīja plīts. Virspusē ķieģeļi bija sabrukuši. Izskatījās tā, it kā kāds milzīgi smagām kājām būtu pastaigājies pa plīts virsu un pie katra soļa iebrucis.
— Mūsu vasarnīcā lokāla zemestrīce nav bijusi, kā pirmo reizi iekurināju, plīts tūliņ sajuka, — Sofija skaidroja, — bet Miltiņš par darbu samaksāja simt rubļu.
— Vajadzēs pārmūrēt. Vai ir vēl kādas sūdzības? — Atkal ieraksts kabatas grāmatiņā.
— Pirmai reizei pietiks ar tām pašām, bet tagad mazliet pastaigāsimies pa dārzu.
Edmunds atviegloti uzelpoja: nu Miltiņa izrādīs savas puķes, un to viņš viegli pārcietīs. Nez kādēļ Sofija veda viņu uz malkas grēdas pusi? Tur viņa apstājās pie lūžņu kaudzes un sāka cilāt sarūsējušus cirvjus, lāpstas, pāris lielos āmurus. Turpat pielijušas divas javas jaucamās muldas bezpalīdzīgi ļāvās rūsas iznīcināšanas kārībai.
— Tos jūs ar vieglu roku norakstījāt, — Sofija dzēlīgi paskatījās Edmundā, — savus strādniekus esat pieradinājuši domāt vienīgi par biezāku rubli. Paskatieties pāri sētai, Vībotne rūcina elektrisko cementa maisāmo. Vai tā mašīna jums gadījumā nav pazīstama?
— Mums to ir daudz, kas visas var pazīt.
— šito pagājušā mēneša strādnieki «uzspēra gaisā» Vībotnēm par simts rubļiem. Laikam zināja, ka nevarēs pazīt — ir jūsējā vai nav jūsējā.
Edmunds ieklepojās.
— Būs jāpievelk skrūves stingrāk.
— Saimnieka acu jums nav, tur tā nelaime. Saimniekojat, kā pastardienu gaidīdami.
— lešu parunāt ar amatniekiem, — tā Luters cerēja tikt vaļā no profesora sievas, bet viņa gāja līdzi.
— Kamēr runāsiet, uzvārīšu kafiju.
Edmunds Luters jau bija nogaršojis pietiekami «rūgtu kafiju».
—- Ļoti pateicos, bet citreiz, — viņš demonstratīvi paskatījās pulkstenī, — es tiešām steidzos, neiznāk vairs pat laika ieiet pie strādniekiem.
Atvadoties Edmunds, kā jau radinieks, noskūpstīja Sofijai roku un apsolījās:
— Personīgi pats pasekošu un stimulēšu jūsu vasarnīcas nobeigšanas darbus.
Sofija atsāka rakšanu, nemaz nenoticot radinieka jaukajiem solījumiem. «Tā stimulē darbus, ka varbūt divtūkstošajā gadā pabeigs, bet līdz tam vēl deviņpadsmit gadi jāgaida, un to mēs ar Krišu nepiedzīvosim.»
Luters, paglābies savā automašīnā no profesora sieva?, līdzjūtīgi iedomājās par pašu profesoru. «Kā tas Miltiņš var izturēt? Bet balta galva nabagam jau arī ir.»
Šī līdzjūtība drīz iztvaikoja, to izgaisināja uzmācīgās domas par Lindu, šīs domas lika triekt mašīnu ar simt kilometriem stundā un dzīties uz Jūrmalu, kaut arī Edmunds atkal atcerējās viņas laulības gredzenu uz baltās lapas.
3
Linda iegāja stacijā, un tai raibajā cilvēku upē, kuras straume plūda virzienā uz Jūrmalas peronu, nu bija par vienu blondu galvu vairāk. Līdz ar visiem tikusi uz perona, viņa ierasti paskatījās pulkstenī un uzrakstā, kāda ir elektriskā vilciena galastacija. Pēc trim minūtēm līdz Slokai. Tas der. Kā, lūdzu? Vai viņai šoreiz vajadzīgs vilciens uz Jūrmalu? Trīs minūtēs neko daudz izdomāt nevar, un Linda iejaucās tuvākajā pulciņā pie zaļā vagona aicinoši atvērtajām durvīm, kas viņai solīja drīzu tikšanos ar ērtu, patīkamu istabu, tomēr, neziņā svārstoties, apstājās. Dūšīga sieva, enerģiski grozot cieši pieguļošā bikšu kostīmā iespīlētos apaļumus un airējoties rokām, Lindu aizķēra ar savu koferi un gandrīz paklupa. Paskatījusies sāņus, viņa zemā, aizsmakumā balsī nošķendējās:
— Stāv ceļā kā tāda aizsapņojusies zoss!
Linda pakāpās atpakaļ. Ja tagad brauks, tad diez vai otrreiz sadūšosies aiziet. Nevis zoss, bet vista, kas paveikusi savu bēdīgi slaveno lidojumu. Tikai nebūt par vistu! Un viņa palika uz vielas, skatoties, kā cilvēki iekāpj vagonā, kā aizveras durvis, kā vilciens aizslīd. Un ne tikai vilciens vien bēg prom, tas aizrauj arī pamatu, kas zem kājām, un viņa nu stāv kaut kur gaisā. Ilgi tā noturēties nevarēs, bet, lai paceltos debesīs, trūkst spārnu, būs jākrīt, un nav dzirdēts, ka būtu arī citādi kritieni kā tikai uz leju. Ko nu? Varbūt gaidīt nākamo vilcienu? Linda strauji apsviedās un gandrīz skriešus noskrēja lejā pa kāpnēm, prom no perona, kam bijj tik liels pievilkšanas spēks. Brīdi viņa bezmēķīgi laipoja stacijas drūzmā, tad nejauši apstājās pie citām kāpnēm, kuras pateica, kas darāms. Lēnām Linda uzkāpa pusstāvu un ieskatījās uzgaidāmā telpā. Viņu tūliņ apņēma salijušu drānu izgarojumu smaka. Uz garajiem soliem daži snauda, citi sarunājās. Tukšu robu tikpat kā nebija. Palūkojās blakus nodalījumā, arī tur tas pats gaiss un cilvēku biezums. Trešā garenā, koridoram līdzīgā telpa bija tukšāka. Līdzās lielajai palmai, atspieduši muguras pret sola atzveltni, apkampušies, snauda jauns pāris. Pretējais sols bija neaizņemts. Linda nosēdās pie loga un aizvēra acis, bet šī nebija tā reize, kad miegs atnāk ar acu aizvēršanu, gluži otrādi, tirdošās domas vairāk koncentrējās un nedeva mieru.
Tad tiktāl ir tikts deviņpadsmit gados, ka jāpārnakšņo stacijā! Un nav pat neviena, kuram pa īstam uzvelt vainu. Labi, beidzot ir saņēmusies izdarīt to, kam ilgāku laiku sevi gatavojusi, bet gaidītā apmierinājuma vietā tikai nomācoša neziņa — ko darīt? Kur palikt? Tie svešie, kas te visapkārt, brauks uz kādu noteiktu vietu vai savām mājām. Kaut arī mājas var būt visādas, to Linda gluži labi zināja, tomēr tās ir vieta, kurā satek daudzi pavedieni — pavedieni, kas piesien cilvēku, un cilvēks parasti ir kaut kur piesiets. Bet viņai visa dzīve ir iegājusi uzgaidāmā telpā. To pārdomājot, Lindai uzmācās pat fiziski smeldzoša vientulības un pamestības sajūta. Pirmo reizi šādu sajūtu viņa iepazina savās lepnajās kāzās, septiņdesmit svinīgi ģērbtu viesu uzmanības lutināfa un ar pakalpīgi mīlīgo Edmundu pie labās rokas. Laikam vientulības čūska žņaudz visstiprāk, kad jūties viens daudz cilvēku vidū. Toreiz Lindai pat māte šķita svešiniece, tāpēc ka pie katras izdevības čukstēja: «Cik es esmu priecīga par tavu laimi!» Un tad uzmācīgie saucieni: «Rūgts! Rūgts!» Linda tikai vienīgā zināja — patiešām ir rūgts. Un kāpēc?
Ґ * *
Pēdējā skolas gadā Lindai vēl nebija atradies savs puisis, kā tas bija gandrīz visām citām vienpadsmito klašu mellenēm, un tā gadījās, ka Oktobra svētku sarīkojumā viņa ne vienu vien deju dabūja tikai noskatīties, kā citi dejo. Jau domāja par mājās iešanu, kad pienāca Ingūna, ko klasē sauca par «ziņu biroju». Viņa vienmēr zināja, kurš no visu Rīgas teātru aktieriem šķīries un ar ko no jauna precējies, tāpat par rakstniekiem un citiem ievērojamiem cilvēkiem. Arī pašreiz viņa bija uzzinājusi satriecošu jaunumu, un paturēt to tikai savā zināšanā nebija viņas spēkos.
—- Tu zini, Linda, — Ingūnas sejas izteiksme bija apmēram tāda, it kā viņa nupat būtu atklājusi septīto kontinentu, — zāles viņā galā fizikas «učuks defilē» ar tādu vīrieti — skaistāku par grieķu dievu. Esot šim brālēns. Kā tu domā, vai viņš dejos arī?
Lindu šī Ingūnai aktuālā problēma neinteresēja.
— lešu mājās, — viņa vienaldzīgi atbildēja un virzījās uz durvīm.
No skatuves puses žilbinājās sarkanas, zilas un dzeltenas elektrisko lampiņu rindas, un magnetofons iesvieda zālē senlaicīgā valša «Pie skaistās, zilās Donavas» skaņas. Savādi, plašā telpa bija tukšāka nekā parasti, daži šo klasisko deju, kuras mūžam sākās jau otrais gadu simtenis un kura savā laikā ietekmējusi pasaules lirisko mūziku, neprata vai nevēlējās dejot.
Lindai patika šī dabiskās kustībās slīdošā deja un bija žēl iet prom, viņai gribējās vienai pašai griezties valša ritmā, bet nevar taču ļauties acumirklīgai sajūtai un izrādīties par dullu arī tad, ja ir tikai septiņpadsmit gadi.
Pie durvīm Lindai paklanījās «par grieķu dievu skaistākais vīrietis», pēc pases datiem, Edmunds Luters, trīsdesmit gadus vecs. Viņš aicināja Lindu dejot tikai tāpēc, ka viņa gadījās tuvumā, bet tūdaļ Luteram gaišmatainā meitene iepatikās. Vispirms tāpēc, ka viņu tikpat kā nejuta rokai, viņa valsēja tik viegli, it kā būtu bez svara un zemes pievilkšanas spēks uz to neiedarbotos. Uzreiz varēja manīt — šī meitene neprot koķetēt, un tas ir dabiskums, nevis īpašs koķetērijas veids. Viņā nejuta arī lielum lielam vairumam sieviešu piemītošo īpašību — klaji izrādītu vēlēšanos pat'kt, par katru cenu patikt — arī tiem patikt, kuri pašām vienaldzīgi vai pat nepatīkami.
Bet Linda uzskatīja Edmundu Luteru par sev nepiemērotu deju partneri vecuma ziņā, turklāt viņas uztverē šis vīrietis bija pārāk lepni ģērbies un arī tādēļ neiederējās viņai blakus. Līdzko izskanēja valša skaņas, kas dejotājus tur savā varā, Linda neslēpa nelaipnību, lai saprot, jo ātrāk no viņas svešais atstāsies, jo labāk. Bet Edmunds nebija no tiem, kas paies malā, ja kāda meitene viņu ieinteresējusi, pie tam romāniskajā plāksnē viņam tobrīd bija tukšums. Nelda, ar kuru sagājās jau pāris gadus, kļuvusi apnicīgi vienaldzīga. Sagādājot Lindas klases biedrenēm bagātīgu materiālu, par ko sačukstēties, Edmunds tūliņ pēc valša lūdza tiesības nākošai dejai. Ja ir labs dejas partneris, tiem, kam patīk dejot, aiziet priekšlaikus no deju zāles nemaz nav viegli. Linda nebija izņēmums, viņa palika, tikai sevi pavadīt mājās neatļāva, bez kādas stostīšanās pateica tīru patiesību: