Tas Edmundam bija kā vēja pūtiens kvēlošām oglēm. Nu ir vienreiz gadījusies «retro meitene», nemaz nekautrējas atzīties, ka ļaujas, lai mamma vadā pie rociņas. Retumam vienmēr ir lielāka vērtība, kaut vai tādēļ vien, ka ir retums. Kā redzams, viņa ir no «cietajiem riekstiem», tas ir daudz interesantāk …
Dejas vakara jaunā paziņa Edmundam neaizmirsās, reizēm ienāca prātā arī dienas darba steigā, un viņš nolēma pazīšanos turpināt. Pirmajā sestdienā pēc svētku brīvdienām Edmunds sagaidīja Lindu pie skolas, ne jau pie pašām durvīm, bet noskatīja viņu iznākam, pēc tam, cenšoties būt nepamanīts, gabaliņu sekoja, tad šķērsoja ielu un Lindu «nejauši» satika. «Nejaušās» satikšanās atkārtojās vēl pāris sestdienas, un tad tās kļuva par parastām un vēlāk par norunātām. Arvien labāk Lindu iepazīstot, sapratis, ka no viņa mēģina izvairīties, Edmunds izturējās ļoti atturīgi un celtās vispirms meiteni pie sevis pieradināt. Tas viņam arī izdevās. Atturīgās tikšanās pamazām kausēja Lindas piesardzības ledu. Te bija gadījums, kad varēja kausēt nevis ar karstumu, bet ar vēsumu.
Sākās draudzība, kas pavasara pusē bija aizgājusi tik tālu, ka Edmunds jau drīkstēja ciemoties Lindas mājā, gan tika5 tais reizēs, kad klāt bija māte vai jaunākā māsele Rasnvi. Tā māte stingri noteica, un Linda bija paklausīga meita. Viņa pati arī ar Edmundu labāk jutās cilvēkos. Divatā Lindj mocīja kauns, jo Edmunds reizēm mēģināja viņu apkampt, un viņa nesaprata, kā izturēties — šie skāvieni nebija ne patīkami, ne arī nepatīkami, tomēr Linda nesadūšojās Edmundu tieši atgrūst, tikai centās pieklājīgi izvairīties. Bet ar laiku viņa ar to aprada. Galu galā, kas tur slikts? Kā tad citas meitenes? Vizbuļu ziedēšanas laikā pavadot Lindu mājās, Edmunds jau atļāvās dažus bezkaislīgus skūpstus, kaut viņam nācās pagrūti sevi savaldīt, bet viņš labi saprata, kādi šoreiz spēles noteikumi, ja grib tikt pie uzvaras. Redzot, ka Edmunds nekad nekļūst uzmācīgs, Linda viņam uzticējās un domāja — šādas attiecības turpināsies arī tālāk. Tomēr kaut kas jauns viņas diezgan vienmuļajā dzīvē bija ienācis, tāpat kā pārējām meitenēm bija savs puisis. Un pie tam — kāds vēl!
Edmundam šādas tuvības bija par maz, ieilgušo «mīlas uvertīru» viņš jau sāka just kā personīgo dzīvi traucējošu. Nepacietīgi alkdams attiecības ar Lindu virzīt tuvāk atrisinājumam, viņš kādā jūnija sestdienā piebrauca ar nesen nopirkto luksusa žiguli pie Lindas mājas vārtiem un līksmi satraukts skriešus uzskrēja otrā stāvā, kāpjot pa diviem pakāpieniem uzreiz. Istabā Edmunds pat neapsēdās, apstājās pie durvīm un, šūpojot divos pirkstos mašīnas atslēgu, tūdaļ uzaicināja:
— Linda, braucam izmēģināt jauno mašīnul
Viņa nosarka un paskatījās mātē.
Pirmajā brīdī māte saīga, tad ātri attapās un māksloli laipni pasmaidīja.
—■ Ļoti jauki, jūs mūs visas trīs aizvedīsiet uz kapiem.
Staigājot pa kapiem, Edmunds pūlējās neizrādīt savu nepatiku, viņš pat runāja tā, it kā tieši būtu ļoti vēlējies vizināt viņas visas trīs.
Pārvedis mājās māti un meitas, brītiņu pakavējies istabā, Edmunds drīz cēlās promiešanai. Parasti Linda viņu līdz vārtiņiem pavadīja, šoreiz māte mudīgi iebilda:
— Ej vien, Lindiņ, mācies fiziku, es Edmundu izvadīšu.
Paspiežot Lindas mātei roku, Edmunds iešķobīja sejā
greizu pieklājības smaidiņu.
«Sargā kā vista zem spārniem cālēnus, bet vienreiz spārni būs par īsiem, un tad varēs kladzināt, cik grib, cālēni tāpat staigās savu ceļu.»
Edmunds, kaut arī aizgāja sliktā noskaņojumā, tomēr a>" stingru pārliecību, ka noskatītais cālēns no viņa neizspruks.
Pienāca brīdis, kad izlaiduma balle bija nodejota, galda atvilktnē apliecība par vidusskolas beigšanu, un Linda, apmierināta ar dzīvi, saules gaismas un siltuma pielijušā vasaras svētdienā sagaidīja savu astoņpadsmito dzimšanas dienu. Jau no rīta māte un Rasma bija uzklājušas galdam baltu galdautu un vidū nolikušas pašgatavotu torti ar brūnu šokolādes drupatu astoņpadsmitnieku virsū.
Arī Edmunds domāja par šo dzimšanas dienu, šoreiz gan nepiebrauca mašīnu pie mājas vārtiem, bet atstāja to sān- ieliņā. Līdzko Lindas māte atvēra durvis, viņš pasniedza trīs baltas rozes un, noskūpstījis viņai roku, sacīja:
— Tas māmiņai par tik jauku meitu.
Un tad septiņas tumšsārtas rozes Lindai. Tur jau katrai sirdij jāiesilst, ja tā nav no akmens, bet sievietēm nemēdz būt akmens sirdis.
Laipni aicināts pie galda un nogaršojis jubilejas torti, Edmunds ieminējās, vai māmiņa nelaistu jubilāri mazliet pasēdēt kafejnīcā. Jau iepriekš viņš bija izlēmis, ka Lindas piekabi — māti un māsu — nevadās, tad tūliņ saslims ar drausmīgu migrēnu, un būs nepieciešams atgriezties mājās. Laikam trīs baltās rozes bija darījušas savu — Edmundam nevajadzēja saslimt ar migrēnu, un viņš, pieturot Lindu pie elkoņa, izgāja uz ielas. Luters nemaz nedabūja izlietot visu savu daiļrunības prasmi, pārliecinot Lindu, ka tik skaistā dienā būtu tīrais grēks nīkt piepīpētā telpā, ja var izbraukt zaļumos un padzert kafiju no termosa. Cik vilinoši ļauties mašīnas ātrumaml Un vai tad Edmunds kāds svešs garāmgājējs? Linda bez bažām iesēdās ērtajā žiguļa sēdeklī. Brauciens patiešām bija lielisks. Vējš veldzējoši pūta vaļējā logā. Garām zibēja pļavu un koku dažādais zaļums. Edmunds netraucēja, viņš pameta tikai slepenus, īsus skatienus; lai skuķēns papriecājas, lai izbauda braukšanas tīksmi. Pie Kangarkalniem Edmunds iegrieza mašīnu pa labi mežā, tad kādu gabalu taisni pa malkas ceļu un nelielā, viņam labi pazīstamā pļaviņā apturēja žiguli ēnā zem lielas priedes. Veikli izkāpis, pasniedza Lindai roku un palīdzēja izkļūt no mašīnas. Apieties ar sievietēm viņš prata.
33
— Nu, mana karaliene, es tev dzimšanas dienā dāvinu visu šo mežu, debesis un sauli.
2 — 490
Linda iesmējās.
— Un es tev dāvinu visu pasauli.
Edmunds saņēma Lindas seju plaukstās un tā svešādi ieskatījās viņai acīs.
— Tu patiešām to vari, tu taču esi mana pasaule.
Linda pagrieza galvu sāņus un neaizvainojoši, lēnām atbrīvojās. Edmunds neļaunojās, atstāja Lindu, piegāja pie mašīnas, izcēla no pakaļējā sēdekļa glītu groziņu un nolika blakus malkas grēdai, tad vēlreiz noklaudzināja žiguļa durvis un zaļajā zālē, rūpīgi izgludinot krokas, izklāja sarkan- rūtainu pledu.
Linda stāvēja pļaviņas vidū un skatījās augšup, kā virs koku galotnēm riņķoja vanags. Sākumā lieliem apļiem, pamazām aizvien mazākiem un palēnām laidās zemāk. Laikam nolūko medījumu, viņa nodomāja.
Bet Edmunds vēroja Lindu. Vējš viegli kā kautrēdamies plivināja viņas pār pleciem brīvi palaistos gaišos matus. Raibajā lēta zīda kleitā, vienkāršās baltās sandalēs kailajās kājās viņa izskatījās dabiska un svaiga, kā tikko sākusies diena, parasta un līdzīga iepriekšējām un tomēr arī noslēpumaina: varbūt atnesīs kaut ko jaunu. To iedomājies, Edmunds piegāja pie Lindas un nostājās cieši līdzās. Zilas debesis virs galvas, zaļa pļava zem kājām, un mīļa meitene blakus; viņš to saprata pa savam — nebija jau te braucis jūsmot, kā priežu galotnes tiecas pretī saulei. Viņš sakampa Lindu rokās un pacēla kā mazu bērnu. Kaut arī nelabprāt, viņa tomēr ļāva sevi nest. Vai tad viņi nebija draiskojušies? Kad trijatā — Linda, Edmunds un māšele Rasma gāja Biķernieku mežā pastaigāties, Edmunds bieži vien uzaicināja spēlēt sunīšus un, Lindu noķēris, vienmēr pacēla rokās un griezās riņķī. Rasma tad smējās, kā lieliem cilvēkiem patīkot muļķoties.
Edmunds nolika meiteni uz sarkanrūtainā pleda, pārliecās pār viņu un noskūpstīja. Arī tas nebija nekas jauns. Linda vēl nepazina kaislas izjūtas un neiedomājās, kādu uguni skūpsts uzšķiļ piedzīvojušam vīrietim divvientulībā. Tikai kad Edmunda rokas kļuva uzmācīgas, viņu pārņēma stindzinošas bailes, kas paralizēja spēju pretoties. Kā vārgs čuksts skanēja izmisis lūgums:
— Edmund … lūdzu, laid mani… lūdzu, nevajag …
Edmunds nemaz neievēroja Lindas nevarīgo pretestību.
Vanags savu cālēnu bija dabūjis.
Linda, sakņupusi, uz ceļgaliem seju paslēpusi, klusi raudāja. Edmunds glāstīja viņai piecus.
— Neraudi, es tevi mīlu un nepametīšu, — pats viņš sabijās, to pateicis, — šie vārdi viņam gluži nemanot paši no sevis izrāvās pirmo reizi mūžā.
Linda vēl ilgi nemitējās raudāt, viņu mokoši neatstāja vainas apziņa. Vajadzēja saprast… vajadzēja … vajadzēja …
Edmunds Luters Kangaru mežā doto vārdu turēja, jo šoreiz nejuta to drīzo apnikumu kā citos gadījumos, viņš saprata, ka ieguvis tīkamu meiteni, no kuras viņam arvien vairāk un vairāk negribējās atteikties.
Lindai sākās bezgala garās dienas no pieteikšanās dzimtsarakstu nodaļā līdz kāzām.
2*
Te sava loma arī Edmunda mātei. Irēna Lutere bija viena no tām izdaudzinātajām Rīgas šuvējām,, kuras darba istabā iekļuvušās dāmas centās cita citu pārtrumpot uzmanības apliecināšanā, lai tikai varētu parādīties sabiedrībā viņas šūtā kleitā. Jaunībā Irēna bija apbrīnota skaistule un vēl tagad savos piecdesmit gados, vienmēr frizēta, ar mēru krāsojusies un gaumīgi ģērbta, dzirdēja vienu otru ne pārāk liekuļotu komplimentu. Edmundam toreiz bija divi gadi, kad viņa aizgāja no vīra un otrreiz no tā laika netika precējusies, bet nekad sveši vīrieši pie viņas nenakšņoja. Irēna Lutere, visu «morāli nelikumīgo» stingri noslēpjot, dzīvoja ilūzijā, ka saglabā savu māju tīru, un mājai bija jābūt tīrai, jo tur auga viņas dēls Edmunds, kuram tika dots viss, ko bērns vien var vēlēties, bet no viņa arī prasīja to, ko no bērna var gaidīt. Vispirms viņam vajadzēja cienīt mātes darbu. Pie mammas bieži nāca jaunas un vecākas, tievas un apaļīgas, ļoti skaistas un mazāk glītas tantes, tām visām Edmundam bija jāpaklanās, jāpievelk kāja, jāsaka labdien un tūliņ jāiet savā istabā un klusi jāuzvedas. Tikko Edmunds varēja noturēt šķīvi, viņam lika palīdzēt klāt galdu, tikko viņam bija pa spēkam nospiest lupatu, lai ūdens nepilētu, vajadzēja mazgāt sākumā savu istafiu, vēlāk virtuvi un priekštelpu. Pieradis no mazām dienām veikt zināmus pienākumus, viņš skolā bija vērīgs skolēns, bet arī agri ielāgoja visu apkārt redzēto un dzirdēto un izdarīja secinājumus sev par labu. Bieži viņam māte atgādināja: «Tu man esi tik centīgs bērns, man priekš tevis nekā nav žēl.» Edmunds gribēja pēc iespējas vairāk saņemt un centās. Un ne reizi vien viņš noklausījās līdzīgas sarunas, kā par mammas ilggadējo klienti Abeltiņu. Pašu Ābeltiņu mamma sagaidīja ar glaimīgiem vārdiem:
35
— Cik jūs atkal lieliski izskatāties! Ai, un cik burvīgu samtu esat dabūjusi, tas jums lieliski piestāvēs.
Bet, līdzko šī tante aizgāja, mamma virtuvē attālai radiniecei Emmai, kura palīdzēja saimniecības darbos, sacīja:
— Tu redzēji, kā Ābeltiņa madāma šogad uzblīdusi un šūs samta kostīmu, tur var no ādas izlīst, un tikpat nekādu «šikumu» nedabūs. 2ēl drēbi izniekot.
Skolu sākot, Edmunds jau zināja — ir izdevīgi vienreiz runāt tā un citreiz par to pašu savādāk. Tā viņš auga, un viņu uzskatīja par ļoti jauku un patīkamu.
Cīnoties ar dzīvi, gluži nemanot pienāca laiks, kad Irēna Lutere savam vienīgajam dēlam nopirka pirmo bārdas dzenamo aparātu, to atdodot Edmundam, viņa bez kādiem ievadiem pateica:
— Dēls, nu tu esi pieaudzis, un ņem vērā, cita sieviete drīkstēs pārkāpt manas mājas slieksni tikai pēc tavām kāzām. Pārejošiem romāniem ir paredzēti izbraukumi mežā.
Edmunds mātes padomu ņēma vērā, un pirms pazīšanās ar Lindu mežā vai upmalā uz sarkanrūtainā pleda tika gulējušas pāris trauslas gaišmates, burvīga brunete un čigāniska tumšmate. Skaistās meitenes, būdamas pārliecinātas par savu varu, reizēm pieviļas biežāk nekā neglītākās, kuras parasti ir apdomīgākas. Katra no agrākām Edmunda meitenēm, sēžoties žigulī, cerēja iegūt tiesības visu mūžu vizināties viņa mašīnā, bet Edmunds bija apdomīgs vārdos. Mīlestības un mūžīgas uzticības apzvērēšanu gluži labi var aizstāt apgalvojums: