Un viņš tikās un šķīrās, sev sirdssāpes nesagādājot, b&t
par atstātām meitenēm neraizējās. Edmunds atzina, ka viņa smadzenēm pietiek pilnas slodzes, domājot tikai pašam par sevi.
* * *
Pēc pieteikšanās dzimtsarakstu nodaļā Luters pret Lindu izturējās kā kungs un pavēlnieks, protams, viņš pieklājīgi sacīja: mēs darīsim to un to, bet aiz šī «mēs» veikli nomaskējis Edmunda «es». It kā gribēdams atgūt velti iepriekš zaudēto laiku, viņš katru sestdienu un svētdienu, arī kādu darbdienas vakaru, kad izdevās ātrāk izrauties no darbc, savā mašīnā vadāja Lindu pa Latvijas skaistākajām vietām, vienmēr atrodot arī klusākus stūrīšus. Un tieši šie klusākie stūrīši padarīja Lindu aklu pret dabas skaistumu. Izbailes
Kangaru kalnu pļaviņā un uzmācība Edmunda glāstus viņai bija padarījusi pretīgus, un domas par tuvajām kāzām neko negrozīja.
Kāzas tika lepni nosvinētas, bet vīra dāvinātais maigi zilais, caurspīdīgais naktskrekls un balti klātā gulta Edmundu mīļāku nepārvērta.
Kaut Linda nāca no šaurības, viņu nepārsteidza Edmunda bagāti iekārtotais dzīvoklis un vasarnīca. Viņa taču labi pazina Sandras māju, kur bija gadījies ēst no smalkiem porcelāna traukiem, kafijā cukuru maisīt ar sudraba tējkaroti, dzert limonādi no kristāla glāzes, skatīties ziedus kristāla vāzē, staigāt pa dārgu tepiķi. Tur viņa bija ciemiņš, bet arī te, Edmunda mājā, jutās tāpat — paciemojusies un laiks iet prom. Sākumā pret viņu arī izturējās kā pret ciemiņu. Edmunda māte runāja tik izmeklēti pieklājīgiem vārdiem, ka Linda nevarēja saprast, vai viņa vīramātei ir patīkama, na- tīkama vai vienaldzīga. Bet trešajā dienā pēc kāzām Irēna Lutere uzsāka intīmākas sarunas ar vedeklu. Viņa ierādīja Lindai istabu, mierinoši noglāstīja plecus un laipni sacīja:
— Bērns, nebēdājies, ka es tev lieku gulēt atsevišķā istabā. Laulātiem, ja tas vien iespējams, vajag katram savu istabu, tad ilgāk saglabājas romantika un tik drīz neiestājas apnikums.
— PaldiesI — Linda patiešām bija bezgala pateicīga vīramātei, tomēr apvaldījās un klaji savu prieku neizrādīja.
5im priekam bija īss mūžs. Atsevišķā istaba viņu nebūt nepasargāja no Edmunda nakts apciemojumiem. Linda centās sevi pārliecināt — tam tā jābūt un par to nav jāgudro, bet jāsāk domāt par tuvajiem iestāju eksāmeniem ķīmijas fakultātē. Viņa pajautāja, vai Edmunds pa ceļam no darba nevarētu iegriezties pie mātes un paņemt mācību grāmatas. Edmunds labu brīdi dziļdomīgi klusēja, tad apsolījās. Pievakarē viņš atveda Lindas māti, bet grāmatas ne. Savādi, ka māte, kura visu laiku bija mudinājusi Lindu mācīties, tagad ar Edmundu vienā balsī ņēmās iegalvot, ka vienu gadu varot padzīvot tāpat un atpūsties. Gads turp vai atpakaļ šai vecumā neko neizšķirot, īpaši jau sievietei. Un māte zīmīgi paskatījās Lindā. Kad Edmunds lūdza Lindas māti palīdzēt atrunāt meitu no iestāšanās augstskolā, viņa tūliņ iedomājās — droši vien znotam neērti stāstīt par gaidāmo bērnu, tad jau tāpat mācības paputēs.
Edmundam bija savi ieskati, kamēr vēl Linda viņam nav apnikusi, no darba pārbraucis, viņš to gribēja sev blakus, vienmēr pasaucamu, vienmēr gatavu iet visur līdzi, nevis tādu, kas atrunājas ar nevaļu vai nogurumu. Un no bērna Edmunds vairījās. Viņam nebūtu nekādi iebildumi paucināt mazu Edmundiņu vai Lindiņu, jā, bet ar vienu noteikumu: ja mazuli atnestu stārķis. Viņš nekādi nespēja iedomāties Lindai piebriedušu vidukli, sapampušas kājas, kā to bija redzējis savu paziņu sievām. Turklāt sievietes pēc bērna dažreiz izmainās. Viņam nebija vajadzīgs izkaltis žagars, ne arī apvēlušās muciņas mīklas mīkstumi, viņam vajadzēja Lindu tādu, kāda viņa ir tagad. Un arī tas vēl, bērns — tie ir jauni pienākumi. Par to būs ne tikai jāgādā, bet arī jādomā, jāraizējas.
Linda ļāvās pierunāties, ļāva citiem domāt viņas vietā.
Agrāk Linda vasarās brauca uz kolhozu pie mātesbrāļa Ernesta, kur viņš bija agronoms, un tur, kā jau laukos, darba nekad netrūka. Tagad iestājās tukšums, nebija ierasto mācību, ne lauku darbu. Pastiprinājās ciemiņa sajūta un arī vēlēšanās šo ciemošanos izbeigt. Vīramāte vēl arvien runāja izmeklētiem vārdiem un neko darīt nelika. Lindas iesaistīšanu mājas darbos viņa uzdeva vecākai sieviņai — patālai radiniecei Emmai. Sī neko negudrojot, kādu rītu pēc brokastīm pateica:
— Vedekliņa, cielaviņa, pietiks kāzoties, ķeries nu pie veļas baļļas!
Ar to dienu sākās Lindas nebeidzamie saimniecības darbi, vienmēr kaut ko var nospodrināt vēl spodrāku, iztīrīt vēl tīrāku, turklāt pie vasarnīcas ziedēja rozes un citas krāšņas puķes, kas necieta sausumu un nezāles. Redzot vedeklā čaklu cielaviņu, arī Irēne Lutere apmācīja viņu sev palīgos, ierādīja, kā apstrādāt kleitām apakšmalu, kā gludināt un reizēm pat ar mašīnu sašūt rūpīgi sadiegtos drēbes gabalus. Vajadzēja justies kā ģimenē derīgam cilvēkam. Dzīvoja Linda tagad glītā mājā pie glītiem cilvēkiem. Ko vēl vai.āk varēja gribēt? Tomēr sāka mocīt doma: par ko sevi pārdevusi? Tam viņa pati atrada mierinājumu — te nākusi, lai saglābtu savu godu, un ar visu jābūt mierā, arī ar Edmunda soļiem, kas vakaros tuvojās viņas istabai un arvien iedvesa nepatiku.
Iepazīstot Luteru māju pilnīgāk, nevarēja nedomāt par to, no kurienes šī lepnība rodas. Edmunds un viņa māte nepelnīja labi, bet Lindas mātes audžutēvs profesors Miltiņš, kas visur uzdevās tikai par makšķernieku, patiesībā ne tikai lasīja lekcijas, bet arī neskaitāmi daudzas stundas nosēdēja pie rakstāmgalda, un šais stundās tapa ne viena vien grāmata. Miltiņiem tāpat ir mašīna, un viņi ceļ vasarnīcu, toties nekādu sudrabu un ar kristāliem pilnu vitrīnu viņiem nav. Esot bijušas divpadsmit sudraba tējkarotes, no tām palikušas vairs tik septiņas, pārējās Miltiņš izkalis žibujos. Māsīcai Sandrai savādāk, viņiem mantota pilna bufete no Jura tēva — slavenā gleznotāja Vārava.
Ar sevī slēptām šaubām un nepatiku Lindas jaunā dzīve tomēr iegāja noteiktā ritmā, bet dienas vilkās gausi, nesagādājot ne īstu prieku, nedz arī dziļas bēdas. Tomēr ikdienas vienmuļi pelēkajos toņos gleznotajā akvarelī drīz parādījās arī tumšākas krāsas otas triepieni.
Rudenī, gatavojoties pārcelties uz Rīgas dzīvokli, Linda saiņoja promvedamos traukus. Pēdējo viņa paņēma no vīramātes istabas graciozu beļģu kristāla vāzi un iedomājās to pirms iesaiņošanas īpaši rūpīgi pārmazgāt. Vēlāk viņa pati nevarēja saprast, kāpēc ienāca prātā mazgāt ar karstu ūdeni. Tas bija tikai mirklis, un rokas kļuva tukšas, bet izlietnē sabira mirdzoši kristāla gabali. Briesmīgi! Lindai vajadzēja pieķerties pie izlietnes malas, jo šķita — sirds tūliņ apstāsies, pēc tam tā sāka ātri dauzīties un kāpa kaklā, kā prom bēgot. Muļķīgas neapdomības dēļ cilvēka izdomas un roku darinātās skaistās vāzes vairs nebija. Un kā to pārdzīvos vīramāte? Izlasījusi no izlietnes spīdošās drumslas, Linda iegāja lielajā istabā, kur Edmunds un māte pārsprieda, kādas mantas aizvedamas un ko var atstāt tepat. Paskatījusies iz- bīļa pilnām un palīdzību lūdzošām acīm Edmundā, viņa uztraukumā izsausušu muti stostīdamās atzinās savā pārkāpumā. Brīdi istabā iestājās klusums, tik neciešams klusums^ kas draudēja sagāzt sienas. Tad mātei un dēlam izmainījās sejas. Linda pabrīnījās, cik dusmas spēj padarīt cilvēku neglītu. Sevišķi Irēnai Luterei tas nepiestāvēja, viņa izskatījās vismaz gadus desmit vecāka.
— Ārprāts! — Edmunda mātei aizsmaka balss, viņa dziļi ievilka elpu, lai vēl ko pateiktu. — Vajadzēja man saprast, ka tādam no žagaru čupas izlīdušam skuķim, kas vienīgi māla bļodu ir redzējis, nedrīkst dot rokā labu mantu.
Arī Edmunds nikni skatījās Lindā un valdījās, lai neie- sistu.
— Vai tu maz apjēdz, cik tāda vāze maksā?
— Es .. . es . .. kad studēšu, sakrāšu stipendiju un nopirkšu, — Linda mēģināja taisnoties.
— Nopirksi? Nē, tu paklausies, Edmund, viņa nopirks … — Irēnes Luteres balsī bija dzirdams dusmām piesā^ tināts izmisums, — šodien tu tādu vāzi nemaz nevari dabūt.
Vērojot abus saniknotos cilvēkus, Lindai sāka pāriet uztraukums. Ne jau pasaule gājusi bojā… Skaistuma žēl. Zēlums, jā. Bet kāpēc niknums? Skopuma dēļ. Gandrīz pavisam mierīga Linda gāja uz savu istabu, tikpat viņa te neko vairs nevarēja līdzēt.
— Tu redzi, tu redzi … Aiziet, kā nekas nebūtu noticis. Ne viņa pirkusi, ne viņai kāda daļa. — Vīramātes sašutums uzbangoja vēl augstāku vilni.
— Neuztraucies, mamm, — dēls mierināja, — ja cilvēks no mazotnes neko labu nav redzējis, tad daudz no viņa nevar gribēt.
Pie vakariņu galda Edmunds uz Lindu pat nepaskatījās. Tas nebūt netraucēja viņu vakarā ieiet Lindas istabā un, nepasakot ne vārda, apgulties viņai blakus. Alkatīgi apmierinājis iegribas, viņš tikpat mēms aizgāja uz savu istabu. Toreiz Linda izjuta, cik gara var būt bezmiega nakts, un redzēja, kā pamazām mostošā diena izdzenā tumsu.
Dažādas domas mācās cita citai virsū. Ar cilvēku tā ne- apietas kā tagad ar viņu. Ar cilvēku ne, bet viņa te ir tikpat kā viena no tām daudzajām lietām, kas iegādātas vai nu vajadzībai, vai priekam, vai izskatam. Un pats briesmīgākais: pārdomās sabruka līdzšinējais mierinājums, ka viņa šajās mājās dzīvo, savu godu saglabājot. Vai tikai tā viņa negrima dziļāk? Vai laulība ar Edmundu nebija Kangaru meža kļūdas palielināšana? Tagad tā ir jau kļūda kvadrātā, un kas būs tālāk? Diez kā viņas vietā darītu Sandra? Droši vien ietu prom. Iet prom? Ar to nedrīkst steigties. Jāizdomā kas cits, kā turpmāk dzīvot, nevis, kā Sandra saka — daži tikai veģetējot. Bezmiega naktī Linda bija izlēmusi: lai Edmunds un viņa māte dzīvo ar savu prātu, bet viņa turēsies pie «žagaru čupā» iegūtās saprašanas. Galvenais — tagad jāmācās, nekādā ziņā nedrīkst neizturēt konkursu. Atkal izdevās atrast jaunu mierinājumu.
Otrā dienā Luteri pārcēlās uz Rīgu, un Linda trīsistabu dzīvoklī dabūja pašu mazāko istabu ar logu uz Gorkija ielu, tieši pretī trolejbusa piestātnei. Tanī pašā vakarā viņa, nevienam nekā neteikusi, aizbrauca pie mātes un atveda mācību grāmatas. Tikko atnāca atpakaļ, Edmunds pavēra viņas istabas durvis un, ieraudzījis Lindu izņemam no somas fizikas grāmatu, ironiski pasmīnēja: «Grib savu spītību izrādīt, izliekoties, ka mācās un viss pārējais viņai vienaldzīgs.»
Edmunds, tāpat arī viņa māte, pusnedēļu staigāja drūmu seju, it kā nupat būtu šķīries no tuva cilvēka. Edmunds
gribēja redzēt Lindu noraudājušos par savu pārkāpumu un tā sekām. Un ko viņa? Iebāž galvu grāmatā kā strauss smiltīs un neko neredz, nemaz neuztraucas par vīra īgnumu.
Linda savu izturēšanos nemainīja, klusējot paveica uzticētos darbus un tūliņ pie grāmatām. Edmunds apspriedās ar māti, un abi vienojās — skuķis saniķojies. Māte deva padomu:
— Spītību ar pretspīfību visgrūtāk salauzt, vieglāk ar laipnību. Šādā atmosfērā man arī darbs lāgā nesokas. Sieva paliek sieva. Mums pirmajiem jāsāk runāt, mēs te noteiksim klimatu, nevis viņa.
Pamazām ģimenes attiecības ievirzījās iepriekšējā — ārēji pieklājīgajā formā. Edmunds domāja — niekošanās ar mācīšanos izbeigsies, bet Linda sēdēja pie grāmatām ar pieaugošu cītību, un vīru sāka kaitināt sievas mūžīgā steiga uz savu istabu, it kā kaut kāda sērskābes formula būtu kas vairāk nekā vīrs, tomēr viņš apvaldījās, neko nesakot, —- . bija taču norunāts pēc gada atļaut iestāties ķīmijas fakultātē.
Tā pienāca ziema, no ārpuses mierīga, bet Edmundā rūga dusmas uz Lindas grāmatām, kas padarīja sievu patstāvīgāku un rāva prom no viņa. Ziemā Edmunds labā toņa dēj bija paradis staigāt uz koncertiem un teātriem, un Lindai viņam blakus vajadzēja būt labi ģērbtai. Edmunds teica: «Tāda manta, kas citus nespēj ieinteresēt, man nav vajadzīga.» Viņš arī sievu ierindoja mantu sarakstā, un Lindai radās jauni tērpi, uz kuriem viņai ļoti patika paskatīties, bet, tos apģērbusi, jutās kā ielīdusi svešā ādā. Gada beigās pēc koncerta «Mikrofons-80» Linda, tikko pārnākusi mājās, iekāra skapī brūna samta kostīmu, kas viņai šķita īpaši grezns, uzvilka mājas kleitu un steidzīgi, kamēr vēl dūša nebija saskrējusi papēžos, iegāja Edmunda istabā. Sarunai ar vīru viņu sadū- šināja koncerta starpbrīža tikšanās ar bijušo skolas laika draudzeni Ligitu. Kādreizējā draudzene ironiski izteicās, ka līdz ar uzvārda mainīšanu Linda esot neticami pārvērtusies un tāpēc laikam vairs neklājoties tikties ar veciem draugiem. Vai tad varēja taisnoties, ka Edmunds un viņa māte lika nepārprotami saprast: Luteru mājā Lindas draugiem vietas nav. Pat Lindas māšeles Rasmas apciemojumi kļuva arvien retāki un īsāki, bija jau ievērojusi, ka jaunie radi viņu tik^i pacieš.
— Es tev gribu ko pajautāt, — Linda, tāpat pie durvīm stāvot, pūlējās runāt pēc iespējas mierīgi.
— Lūdzu, beidzot esi atcerējusies, ka ar vīru laiku pa laikam der parunāties, — Edmunds to sacīja bez dzēlības, viņš bija labā omā.
— Es kaut ko nesaprotu — tev nav tik liela alga, lai piederētu viss, kas tev ir.
— Tev jāsaka — mums piederētu, mums… Un nevajag meklēt problēmas tur, kur to nav.
— Ir gani Ja tu neko nestāstīsi, es tās dfēbes neģērbšu …
— Neaizmirsti, ka mana mamma arī nesēž, rokas klēpī salikusi, un vari būt pilnīgi droša, es nopelnu pietiekoši vienas sievas apģērbam un sudraba karotes es tev nelieku kaklā kārt.
— Bet no kurienes tie sudrabi, tie kristāli un pārējais, kas te redzams, — Linda pamāja ar roku visapkārt istabai.
— Nauda mētājas pat tuksnesī, to vajag tikai mācēt paņemt. Tagad ir tik daudz tādu, kas nepārliek vienīgi no plikas algas, ka tos vairs neskaita. Saproti — ne-skai-ta .., Esmu pārāk pieradis pie komfortablas dzīves un nedomāju riskēt pasēdēt pie stingrāka režīma. Esi mierīga — tev nedraud salmu atraitnība. Valsts manta pie maniem pirkstiem nepielīp, es ņemu to, kas pats ielien kabatā.
— To tu man neiestāstīsi, godīga nauda svešā makā nelien.
— Tu esi neticami naiva. Tie, kas ceļ personiskās mājas, katrs savu grib ātrāk redzēt gatavu. Es nevienam neko neprasu, viņi paši uzbāžas. Pagājušovasar, — Edmunds skaļi iesmējās, — vienā dienā apbraukāju trīs iesāktas vasarnīcas, vakarā mājās, novelkot svārkus, atradu aploksni ar divsimt rubļiem, nemaz nepamanīju, kurš no tiem saimniekiem pārskatījās un savu kabatu samainīja ar manējo.
— Mans krusttēvs Miltiņš nekad nevienam aploksni nepiedāvātu.
— Un tāpēc tavs Miltiņš arī ceļ vasarnīcu četrus gadus un nevar vēl zināt, kad pabeigs. Un vispār — viņš neprot dzīvot.
— Tu gribēji teikt — neprot iedzīvoties, — Linda saprata, ka nespēs ietekmēt Edmundu tāpēc, ka tam viņai trūkst paša galvenā — trūkst mīlestības.
Nekas pēc šīs sarunas nemainījās, vienīgi Edmunda mātes pieklājīgā izturēšanās kļuva tāda, kā tikko no ledusskapja izņemta.