— Tātad es došu sešas segas, siltas un biezas, sešas vīles, lielas un cietas, sešus Hudzonas dunčus, smailus un garus, divas kanoe, ko taisījis Mogums, Mantu Darinātājs, desmit suņus ar platiem pleciem, spēcīgus vilcējus, un trīs šautenes — vienai gan salauzts gailis, bet tā ir laba šautene un to katrā ziņā iespējams salabot.
Kišs apklusa un pārlaida acis pār lokā sēdošo vīru nopietni vērīgajām sejām. Bija Lielās Zvejas laiks, un viņš lūdza Gnobu dot viņam savu meitu Susu par sievu. Tas notika Svētā Jura misijā pie Jukonas, un te bija sapulcējušies ļaudis no ciltīm, kas mitinājās simtiem jūdžu plašā apkaimē. Viņi bija ieradušies no ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem, pat no Tozikakatas un tālās Tananas.
— Un tālāk, ak, Gnob, — tu esi tananas cilts virsaitis, bet es, Kišs, Kiša dēls, esmu tlungetu cilts virsaitis. Tālab, kad mana sēkla uzzels no tavas meitas klēpja, starp abām ciltīm sāksies draudzība, liela draudzība, un nākamajos laikos tananieši un tlungeti būs asinsbrāļi. To es esmu teicis, un tā es darīšu, es darīšu tā. Bet kā būs ar tevi, ak, Gnob, ko darīsi tu?
Gnobs cienīgi pamāja ar galvu, bet červeļainā, vecuma grumbotā seja kā neizdibināmā maska noslēpa dvēseli, kas mājoja aiz tās. Viņa mazās ačeles gailēja kā divas oglītes pa šaurajām spraudziņām, un smalkā, čērkstošā balstiņā viņš iepīkstējās:
— Bet tas vēl nav viss.
— Ko tad vēl? — Kišs noprasīja. — Vai es tev nepiedāvāju pilnīgu mēru? Vai jel reizi kāda tananas cilts meitene ir ienesusi ciltī tik lielu izpirkuma maksu? Tad nosauc man to.
Neslēptas ņirgas nošalca apkārt pa loku, un Kišs saprata, ka šo cilvēku acīs viņš ir apkaunots.
— Nē, nē, labo Kiš, tu mani nesaprati. — Gnobs mierinoši pacēla roku. — Maksa ir laba. Tā ir lieliska maksa. Es neko neiebilstu arī pret salauzto šautenes gaili. Bet tas vēl nav viss. Kāds ir pats vīrs?
— Jā, kā ir ar vīru? — izsmejoši saucieni atskanēja no loka.
— Stāsta, — Gnobs pīkstēja griezīgā balstiņā, — stāsta, ka Kišs nestaigājot savu tēvu ce]us. Stāsta, ka viņš klīstot tumsībā, meklēdams svešus dievus, un ka viņš esot kļuvis gļēvulis.
Kiša seja pietvīka.
— Tie ir meli! — viņš skaļi iekliedzās. — Kišs nebaidās ne no viena!
— Stāsta, — vecais Gnobs pīkstēja, — ka viņš klausoties baltā cilvēka runas Lielajā Mājā un klanoties baltā cilvēka dievam, un bez tam vēl stāsta, ka baltā cilvēka dievs neciešot asinis.
Kišs nodūra acis, un viņa rokas drudžaini sažņaudzās. Iezemieši lokā nicīgi smējās, un šamanis Medvans, cilts augstākais priesteris un pūšļotājs, kaut ko iečukstēja Gno- bam ausī.
Šamanis iešmuka ēnu mežģī aiz ugunskura apgaismotā apļa, izbukņīja no turienes smuidru puisēnu un, nostādījis to Kišam tieši pretī, iespieda Kiša rokā dunci.
Gnobs paliecās uz priekšu.
— Kiš! O, Kiš! Vai tu uzdrīkstēsies nokaut cilvēku? Skaties! Tas ir vergs Kicnu. Dur, o, Kiš, dur ar visu savas rokas spēku!
Zēns trīcēdams gaidīja dūrienu. Kišs raudzījās puisēnā, un viņa domās atbalsojās mistera Brauna augstās tikumības mācības, bet gara acu priekšā šaudījas mistera Brauna izteiksmīgi attēlotās elles liesmas. Duncis nokrita zemē, bet zēns uzelpoja un grīļīgiem soļiem izsteberēja no ugunskura apgaismotā laukuma. Pie Gnoba kājām guļošais vilku suns atņirdza vizošos zobus un grasījās lēkt zēnam pakaļ. Šamanis iespēra sunim ar kāju, un šī rīcība ierosināja Gnoba galvā jaunu ideju.
— Paklau, o, Kiš, kā tu rīkotos, ja kāds ar tevi darītu, rau, tā? — To teikdams, Gnobs sniedza Baltajam Ilknim kaltēta laša strēmeli, bet, tiklīdz dzīvnieks tvēra pēc tās, ar nūju sāpīgi iebelza sunim pa purnu. — Vai pēc tam, o, Kiš, tu rīkotos tā?
Baltais Ilknis, pieplacis pie zemes, luncinādamies tiecās nolaizīt Gnoba roku.
— Klausies! — Atbalstīdamies pret Medvana plecu, Gnobs bija piecēlies stāvus. — Esmu ļoti vecs, un tāpēc, ka esmu ļoti vecs, es tev ko pastastīšu. Tavs tēvs, Kiš, bija varens vīrs. Viņam patika klausīties loka stiegras dziedāšanu kaujas laukā, un, lūk, šīs acis ir skatījušas viņu metam šķēpu tā, ka smaile rēgojās ārā no ienaidnieka ķermeņa. Bet tu neesi tāds. Kopš tu esi novērsies no Kraukļa, lai upurētu Vilkam, tu baidies no asinīm un māci arī savus cilts ļaudis baidīties no asinīm. Tas nav labi. Jo dzirdi, kad es vēl biju zēns — re, tāds kā Kicnu—,visā zemē nebija neviena baltā cilvēka. Bet tad tie ieradās cits pēc cita, šie baltie cilvēki, un tagad to te ir daudz. Tie ir nemierpilni radījumi, nekad tie nepaliks rāmi zvilnam pie ugunskura, ja vēders pilns, neraizēdamies par to, kur rītdien ņemt gaļu. Tā vien rādās, ka pār viņiem guļ lāsts un, lai to izpirktu, viņiem lemts mūžam pūlēties un mocīties.
Kišs bija pārsteigts. Viņa atmiņā neskaidri atausa mistera Brauna stāstītā senu laiku teiksma par kādu Ādamu, un viņš jauta, ka misters Brauns runājis patiesību.
— Viņi sagrābj savās rokās visu, ko vien ierauga, šie baltie cilvēki, un viņi ceļo pa visām malām un ierauga itin visu. Viņu sarodas arvien vairāk, un, ja mēs neko neuzsāksim, ar laiku viņiem piederēs visa zeme, bet Kraukļa ciltīm vairs nebūs kur palikt. Tālab ir nepieciešams cīnīties ar viņiem, līdz pēdējais būs izdeldēts. Tad mēs varēsim paturēt visus jūras šaurumus un visu zemi, un varbūt mūsu bērni un bērnubērni tad varēs dzīvot pārticībā un pieņemties resnumā. Ir gaidāms varens cīniņš, kad Vilks ar Kraukli saķersies krūti pret krūti, bet Kišs negrib cīnīties un neļaus cīnīties arī saviem cilts ļaudīm. Tāpēc man nav pa prātam, ka viņš ņemtu par sievu manu meitu. Tā es esmu runājis, es, Gnobs, tana- nas cilts virsaitis.
— Bet baltie cilvēki ir labi un gudri, — Kišs atbildēja. — Baltie cilvēki mums daudz ko iemācījuši. Baltie cilvēki ir devuši mums segas, dunčus un šautenes — tādas, kādas mēs nekad neesam izgatavojuši un nekad arī neprastu izgatavot. Atceros, kā mēs esot dzīvojuši pirms viņu atnākšanas. Toreiz es vēl nebiju piedzimis, bet tēvs man par to stāstīja. Kad gājām medībās, mums vajadzējis pielavīties alnim tik tuvu, lai mestais šķēps to varētu aizsniegt. Šodien mēs lietojam baltā cilvēka šautenes, kas šauj tālāk, nekā dzirdamas bērna raudas. Mēs esot ēduši zivis, gaļu un ogas — nekā cita nebijis ko ēst — un ēduši visu bez sāls. Cik daudz no jums ir tādu, kas vēlētos atgriezties pie zivīm un gaļas bez sāls?
Dažs labs būtu ticis pierunāts, ja vien Medvans nepie- lēcis kājās, pirms vēl Kišs paguva apklust.
— Vispirms, Kiš, es tev ko jautāšu. Baltais cilvēks no Lielās Mājas tev stāsta, ka nokaut nedrīkst. Bet vai mēs nezinām, ka baltie cilvēki nokauj? Vai mēs esam aizmirsuši lielo kauju pie Kojukukas? Vai lielo kauju pie Nukluk- jetas, kurā trīs baltie cilvēki nonāvēja divdesmit no tozi- kakatu cilts? Vai kāds domā, ka mēs vairs neatceramies tos trīs tananas cilts vīrus, kurus nogalināja baltais cilvēks Meklrots? Pasaki man, o, Kiš, kālab šamanis Brauns jums stāsta, ka nokaut nedrīkst, ja visi viņa brāļi nokauj?
— Nē, nē, atbilde nav vajadzīga, — iepīkstējās Gnobs, kamēr Kišs savā prātā centās atrisināt šo pretrunu. — Tas taču ir ļoti vienkārši. Šis labais cilvēks Brauns grib cieši saturēt Kraukli, kamēr viņa brāļi izplūc tam spalvas. — Gnoba balss kļuva spalgāka. — Bet tik ilgi, kamēr vēl ir kaut viens tananas cilts vīrs, kas spēj dot sitienu, vai kaut viena meitene, kas spēj dzemdēt zēnu, Kraukļa spalvas netiks izplūktas.
Gnobs uzrunāja muskuļotu jaunekli viņpus ugunskura:
— Un ko teiksi tu, Makamuk, kas esi Susu brālis?
Makamuks piecēlās. Gara rēta pār visu seju bija sarāvusi viņa augšlūpu it kā nemitīgā smīnā, kas nepavisam neatbilda acu cietsirdīgajai kvēlei.
— Šodien, — viņš ierunājās ar viltīgiem aplinkiem, — es nācu garām tirgotāja Meklrota būdai. Durvīs es redzēju bērnu, kas uzsmaidīja saulei. Bērns paraudzījās manī ar tirgotāja Meklrota acīm un sabijās. No būdas izskrēja māte, lai viņu nomierinātu. Māte bija Ziska no tlungetu cilts.
Niknuma rēcieni uzbangoja visapkārt, pārskanēdami Makamuka balsi, ko viņš tīšuprāt vēl noklusināja, patētiski uzrunādams Kišu, pacēlis roku ar apsūdzot pastieptu pirkstu.
— Vai tā? Savas sievietes jūs, tlungeti, dodat projām un nākat pie tananas cilts meklēt citas? Bet mūsu sievietes, Kiš, ir vajadzīgas mums pašiem, jo mums jāaudzina vīri — daudz vīru, gatavojoties tai dienai, kad Krauklis saķersies ar Vilku krūti pret krūti.
Cauri piekrišanas saucienu brāzmai spalgi izlauzās Gnoba balss:
— Un tu, Nosabok, kas esi Susu vismīļākais brālis?
Tas bija slaids un lokans jaunietis ar indiāņiem tipisko
ērgļa degunu un augsto pieri, bet kādas nervu kaites deļ vienas acs plakstiņš ik pa brīdim samiedzās, it kā viņš zīmīgi pamirkšķinātu. Kad Nosaboks piecēlās, plakstiņš pievērās un uz mirkli aizsedza aci. Tomēr šoreiz to neap- sveica ar parasto smieklu šalti. Visas sejas palika nopietnas.
— Es arī gāju garām tirgotāja Meklrota būdai, — Nosaboks runāja maigi guldzošā, meitenīgā balsī, kas skanēja ļoti jauneklīgi un atgādināja viņa māsas balsi. — Un es redzēju indiāņus, kuriem sviedri plūda pār acīm un kuru kājas pārpūlē grīļojās, — es saku, es redzēju indiāņus, kuri stenēja, stiepdami baļķus tirgotāja Meklrota jaunceļamajam veikalam. Un pats savām acīm es redzēju viņus skaldām malku, ar ko šamaņa Brauna Lielo Māju uzturēt siltu garo nakšu salā. Tas taču ir sieviešu darbs. Tananas cilts vīri nekad to nedarītu. Mūsu asinsbrāļi var būt tikai vīri, nevis sievietes, bet tlungeti ir sievas.
Iestājās dziļš klusums, un acis no visām pusēm vērās Kišā. Viņš uzmanīgi un vērīgi paraudzījās visapkārt, tieši ieskatīdamies katra pieauguša vīra sejā.
— Tā, — viņš neizteiksmīgi noteica. Un vēlreiz atkārtoja: — Tā. — Tad, vairāk nebildis ne vārda, apcirtās un aizgāja tumsā.
Spraukdamies starp ķepurīgiem bērneļiem un vilku suņiem ar saboztu spalvu, viņš izgāja cauri lielajai apmetnei un pašā viņā malā piegāja pie sievietes, kas strādāja ugunskura gaismā. No vīteņaugu sakņu lūku šķiedrām viņa pina auklu Lielajai Zvejai. Labu brīdi Kišs nerunādams vēroja, kā viņas veiklās rokas ievieš kārtību un vienveidību samudžināto šķiedru murskulī. Patīkami bija noskatīties pār darbu nolīkušajā meičā ar spēcīgām rokām, augstām krūtīm un gurniem, kas šķita kā radīti mātes pienākumu pildīšanai. Viņas bronzas krāsas seja ņirbošo liesmu atspulgos laistījās zeltaina, mati bija zilgani melni un acis kā spoži ahāti.
— Ak, Susu, — Kišs pēdīgi ierunājās, — pagājušajās dienās tu mani uzlūkoji laipni un arī vēl nesen …
— Es tevi uzlūkoju laipni tāpēc, ka tu biji tlungetu cilts virsaitis, — viņa aši attrauca, — un tālab, ka tu biji stalts un spēcīgs.
— Ja tā …
— Bet tas bija senajās dienās Lielās Zvejas laikā, — viņa steigšus piebilda, — pirms vēl bija ieradies šamanis Brauns un samācījis tev aplamības, un novirzījis tavas kājas uz svešām takām.
— Bet es taču tev stāstīju, ka …
Susu pacēla vienu roku, un šī kustība bija tieši tāda kā viņas tēvam.
— Nē, nē, o, Kiš, es jau zinu, kādi vārdi drūzmējas tavā rīklē, un atbildēšu tev tūdaļ pat. Ir iekārtots tā, ka zivis ūdenī un zvēri mežā rada pēcnācējus pēc savas līdzības. Un tā ir pareizi. Tāpat tas ir arī ar sievietēm. Arī viņām jārada pēcnācēji pēc savas līdzības, un pat meitene, kamēr tā vēl ir meitene, jauš gan dzemdību mokas, gan sāpes krūtīs, gan mazas bērna rociņas sev ap kaklu. Un, ja šādas jausmas kļūst spēcīgas, meitene slepus raugās visapkārt, meklēdama vīru — vīrieti, kas būtu piemērots tēvs viņas bērniem. Tā jutos arī es. Ar šādām jūtām es uzlūkoju tevi un redzēju, ka tu esi stalts un spēcīgs, zvēru mednieks un cīnītājs kaujās, spējīgs sagādāt pietiekami gaļas, kad es ēdīšu par diviem, spējīgs atvairīt jebkuras briesmas, kad es būšu kļuvusi vārga un bezpalīdzīga. Bet tas bija tajās dienās, kad mūsu zemē vēl nebija ieradies šamanis Brauns un samācījis tev …
— Bet tas nav tiesa, Susu! Esmu dzirdējis no viņa tikai labus vārdus …