— Susu, — Kišs viņu pārtrauca, — jel uzklausi mani…
— Virs būtu iesitis man ar nūju un licis uzklausīt, — viņa nicinoši nospurca. — Bet tu … še! — Susu iegrūda tam saujā lūku grīsti. — Sevi es tev dot nevaru, bet šo te gan. Tavām rokām šis darbs ir kā radīts. Tas ir sieviešu darbs — pin vien!
Viņš aizsvieda lūku vīkšķi, un viņa bronzas krāsas seja kļuva blāva aiz dusmās pieplūdušajām asinīm.
— Vēl kas, — Susu turpināja. — Ir sens paradums, ko pildījuši kā tavs tēvs, tā manējais. Ja vīrs krīt kauja, viņa skalpu aiznes uzveicējs par uzvaras zīmi. Ļoti labi. Bet tev, kas esi atkritis no Kraukļa, ir jāpaveic vairāk. Tev jāatnes man ne skalpi, bet galvas, divas galvas, un tad es tev došu nevis lūkus, bet ar zīlēm izšūtu jostu, maksti un garu krievu tērauda dunci. Tad es atkal uzlūkošu tevi laipni un viss būs labi.
— Tā, — vīrietis apsvērdams sacīja. — Tā. — Tad viņš pagriezās un aizgāja pāri gaismas lokam.
— Nē, o, Kiš! — Susu sauca viņam pakaļ. — Nevis divas galvas, bet vismaz trīs!
Tomēr Kišs uzticīgi turējās pie savas jauniernantotās ticības, dzīvoja kārtīgi un lika saviem ļaudīm turēties pie baušļiem, kā sludināja reverends Džeksons Brauns. Visu laiku, kamēr ilga Lielā Zveja, viņš nelikās zinis par tananiešiem, laida gar ausīm kā nicīgās piezīmes, tā daudzu cilšu sieviešu apsmieklu. Pēc Lielās Zvejas Gnobs līdz ar saviem ciltsļaudīm, vezdami līdzi krietnu krājumu saulē kaltētu un dūmos kūpinātu lašu, devās uz Lielajām Medībām Tananas augštecēs. Kišs noskatījās, kā viņi aizbrauc, taču joprojām uzcītīgi piedalījās misijas dievkalpojumos, kur centīgi skaitīja lūgšanas un savā zemajā basā ievadīja dziesmas.
Reverends Džeksons Brauns bija sajūsmā par šo dziļo basu un uzskatīja Kišu par visuzticamāko no saviem atgrieztajiem, cerēdams no viņa lielas lietas. Meklrots to apšaubīja. Viņš neticēja atgriezto pagānu pastāvībai un nemaz neslēpa savus uzskatus. Taču misters Brauns savā ziņā bija plaša vēriena cilvēks, un reiz viņš augu garo rudens vakaru tik pārliecinoši aizstāvēja savu pārliecību, ka tirgonis, atspiests no visiem saviem atbalsta punktiem, pēdīgi izmisis izsaucās:
— Lai man sašķaida pauri ar āboliem, Braun, bet, ja Kišs vēl divus gadus noturesies, es pats kļūšu par jaunatgrieztu kristīgo!
Misters Brauns nemēdza laist garām izdevīgu gadījumu, tālab tūdaļ apstiprināja šo norunu ar vīrišķīgu rokas spiedienu, un turpmāk nu Kiša uzvedībai vajadzēja noteikt Meklrota dvēseles vispēdējo mājvietu.
Bet tad kādu dienu, kad ziemas sērsna jau bija noklājusi zemi tik stingri, ka varēja braukt ar nartām, pienāca vēsts. Svētā Jura misijā ieradās kāds tananas cilts vīrs, !ai iegādātos munīciju, un atveda ziņu, ka Susu esot vērsusi acis uz Nīkū, jaunu, dūšīgu mednieku, kas pie vecā Gnoba ugunskura nokrāvis bagātīgu izpirkumu par meiteni. Tieši tai laikā reverends Džeksons Brauns sastapa Kišu uz meža cirtēju takas, kas ved lejup uz upi. Kiša aizjūgā skrēja viņa labākie suņi, un zem nartu siksnām bija pabāzts viņa lielāko un stiprāko sniegkurpju pāris.
— Kurp dodies, o, Kiš? Vai medībās? — misters Brauns apvaicājās, atdarinādams indiāņu runas veidu.
Kišs brīdi cieši raudzījās viņam acīs, tad paskubināja suņus. Vēlreiz pagriezies atpakaļ un domīgi pavēries misionārā, Kišs atbildēja:
— Nē, es dodos tieši uz elli.
Klajā laukumiņā, it kā cenzdamās ierakties sniegā, lai paslēptos no baismās vientulības, grupiņā stāvēja trīs nodriskātas teltis. Soļus desmit atstatu cieši visapkārt drūmi slējās mežs. Spodri zilo debess klajotni aizsedza dūmakains, miglains aizkars, solīdams drīzu sniegu. Nejautās ne vēsmiņa, nedzirdēja ne skaņas — visur tikai sniegs un klusums. Nemanīja arī parastās kņadas, kāda mēdz valdīt apmetnēs, jo mednieku grupai bija laimējies uziet briežu baru, un medījums bija bagātīgs. Talab pēc gavēņa dienām bija notikusi izšķērdīga dzīrošana, un nu visi gaišā dienas laikā gulēja ciešā miegā savās aļņādu pajumtēs.
Vienas telts priekšā blakus ugunskuram sniega bija iedurti pieci pāri sniegkurpju, un pie uguns sēdēja Susu. Vāverādu parkas kapuce sedza meitenes matus un ap kaklu bija cieši savilkta, bet kailās rokas veikli darbojās ar adatu un brieža dzīslu, pabeidzot darināt sarežģītu rakstu ādas jostai ar koši sarkana auduma apmali. Kaut kur aiz teltīm īsi un spalgi iekaucās suns, tikpat pēkšņi atkal apraudamies. Teltī aiz meitenes muguras viņas tēvs pa miegam reiz iekrācās un iestenējās. «Murgi moka,» Susu pie sevis pasmaidīja. «Tēvs kļūst vecs, tas pēdējais gurna gabals bija par daudz.»
Viņa piestiprināja pēdējo krellīti, aizmeta dzīslā mezglu un piesvieda ugunī žagarus. Tad Susu ilgi vērās liesmās, līdz pacēla galvu, izdzirdusi sasalušo sniegu spalgi iečirkstamies zem mokasīnos autām kājām. Viņai līdzās sta- vēja Kišs, viegli salīcis zem nastas, ko turēja plecos. Nesamais bija vaļīgi iesiets mīksti izmiecētā aļņādā, Kišs to nevērīgi nosvieda sniegā un apsēdās. Ne vārda nebilduši, abi ilgi raudzījās viens otrā.
— Tāls ir ceļš, o, Kiš, — Susu pēdigi ierunājās, -— tāls ir ceļš no Svētā Jura misijas pie Jukonas.
— Jā, — Kišs izklaidīgi atbildēja, kāri aplūkodams jostu un novērtēdams tās izmērus. — Bet kur ir duncis? — viņš noprasīja.
— Te. — Susu izvilka dunci no parkas iekšpuses un ļāva tā asmenim visā garumā noplaiksnīt uguns gaismā. — Tas ir labs duncis.
— Dod to man! — Kišs pieprasīja.
— Nē, Kiš, — Susu pasmējās. — Nezin vai tev ir lemts nēsāt šo dunci.
— Dod to man! — Kišs atkārtoja, balss noskaņu neizmainīdams. — Man ir lemts to nēsāt.
Susu acis, valšķīgi slīdēdamas garām Kišam pie aļņādas saiņa, pamanīja, ka sniegs zem tā lēnām krāsojas spilgti sarkans.
— Kiš, vai tās ir asinis? — viņa jautāja.
— Jā, tās ir asinis. Bet dod man jostu un garo krievu dunci!
Viņai pēkšņi sametas baisi, bet reizē viņa tīksmi notrīsēja, kad Kišs skarbi izrāva jostu viņai no rokām, — notrīsēja tīksmē par šo skarbumu. Susu maigi pavērās Kišā, jauzdama sāpi krūšu galos un mazas rociņas ķeramies sev ap kaklu.
— Josta darināta sīkākam vīrelim, — KiŠs nīgri aizrādīja, cieši savilkdams jostu ap vēderu un aizāķēdams sprādzi pašā pirmajā caurumiņā.
Susu pasmaidīja, un acis tai kļuva vēl glāsainākas. Atkal viņa juta maigās rociņas sev ap kaklu. Kišs izskatījās tik skaists, un josta tiešām bija par mazu, tā darināta sīkākam vīrelim. Bet kas par to? Viņa var izšūt vēl daudz jostu.
— Bet asinis? — viņa iejautājās, iedegdamās arvien vairāk pieaugušās cerībās. — Kiš, bet asinis? Vai tur ir … vai tās ir … galvas?
— Jā.
— Tām jābūt nesen kā nogrieztām, citādi asinis būtu sasalušas.
— Ja, nav jau auksts, un asinis ir svaigas, pavisam svaigas.
— Ai, Kiš! — Viņas seja tvīka un staroja. — Un tās ir man?
— Jā, tev.
Kišs satvēra aļņādu aiz stūra, strauji parāva saini, un galvas izripoja sniegā.
— Trīs, — Kišs satraukumā aizžņaugtā balsī nočukstēja. — Nē, vismaz četras.
Bet Susu sēdēja sastingusi. Tur viņi gulēja — Nīkū ar maigajiem vaibstiem, Gnoba vecīgā, krunkainā seja, Ma- kamuss, kas viņai uzsmaidīja ar savilkto augšlūpu, un pēdigi Nosaboks, kura plakstiņš pa vecai paražai noslī- dzis virs meitenīgi gludā vaiga zīmīgā mirkšķienā. Tur tās guļ — liesmu plīva trizuļo par tām, bet zem katras sniegā arvien plašāks plešas koši sarkans loks.
Uguns karstuma atkausēta, baltā sērsnas garoza zem Gnoba galvas ielūza, un galva gluži kā dzīva virpuļodama atvēlās un apstājās pie Susu kājām. Bet viņa nepakustējās. Arī Kišs sēdēja nekustīgi, ar nemirkšķošām acīm stingi vērdamies tai sejā.
Mežā kāda pārāk smagi piesnigusi priede nosvieda savu sniega nastu, un dunošas atbalsis aizšalca pāri klajumam, bet viņi pat nesadrebēja. īsā diena izdzisa, un tumsa jau tinās ap nometni, kad pie ugunskura pierikšoja Baltais Ilknis. Suns apstājās' pa gabaliņu, lai izpētītu stāvokli, bet, kad neviens to projām nedzina, pienāca tuvāk. Viņa deguns aši pasviedas sānis, nāsis notrīsēja un spalva visgarām mugurai sabozās, taisnā ceļā viņš sekoja piepeši uzvēdījušai smaržai un nonāca pie saimnieka galvas. Vispirms suns to piesardzīgi apošņāja un ar garu, sarkanu mēli nolaizīja tai pieri. Tad dzīvnieks pēkšņi aptu- pās, pacēla purnu pret pirmo, vēl blāvi mirgojošo zvaigzni un uzsāka garās vilka gaudas.
No šīm skaņām Susu atjēdzās. Viņa pameta ašu skatienu uz Kišu, kurš, izvilcis no maksts krievu dunci, vērīgi raudzījās meitenē. Kiša seja bija cieta un apņēmības pilna, un Susu tajā izlasīja likumu. Atmetusi atpakaļ par- kas kapuci, viņa atsedza kaklu un piecēlās. Vēl Susu palika stāvam un ar ilgu skatienu pavērās visapkārt — uz meža apmali, uz blāvajām zvaigznēm pie debess juma, uz apmetni, uz sniegā iedurtajām sniegkurpēm —, ar pēdējo ilgo, visaptverošo skatienu viņa apņēma visu savu dzīvi. Viegla vēja pūsma atsvieda sānis meitenes matu šķipsnu, un vienu dziļu elpas vilcienu ilgi viņa, galvu pagriezusi, ļāva tai dvašot sev tieši sejā.
Susu vēl iedomājās par saviem bērniem, kas tā arī nekad nepiedzims, tad piegāja pie Kiša un teica:
— Esmu gatava.