Es biju tik ļoti noguris, ka pat bailes nespēja ilgi noturēt mani nomodā.
Kad es beidzot pamodos, liekas, biju nogulējis krietnu laiku. Mana pirmā doma bija: «Kas par brīnumainu sapni! Labi, ka pamodos īstā brīdī, pirms vēl mani sāka slīcināt, kārt vai dedzināt uz sārta … Jānosnaužas līdz svilpei, tad iešu uz fabriku un izrēķināšos ar Herkulesu.»
Bet jau tajā pašā mirklī iečerkstējās rūsainas ķēdes un aizbīdņi, acīs man iesitās gaisma — un manā priekšā stāvēja šis taurenītis Klarenss! Es noelsos vien aiz pārsteiguma, gandrīz vai paliku bez elpas.
— Ko! — es iesaucos. — Tu vēl esi tepat? Tava vieta ir sapnī, bet sapnis jau galā. Zūdi!
Bet viņš tikai aušīgi iesmējās, viņu mana bezizeja lieliski uzjautrināja.
— Lai notiek, — es rezignēti sacīju, — sapnis var turpināties. Man nekur nav jāsteidzas.
— Lūgtum, kāds sapnis?
— Kāds sapnis? Ka esmu nokļuvis Artura pilī, kaut gan tāda karaļa nekad nav bijis, un ka es runāju ar tevi, kaut gan tu esi tikai sapņa rēgs.
— Ko tu neteiksi! Arīg tas ir sapnis, ka tevi rīt sadedzinās? Ha, ha, atbildi nu!
Tas bija trāpīgs cirtiens — līdz kaulam. Es sāku saprast, ka mans stāvoklis ir ārkārtīgi nopietns, vienalga, sapnī vai īstenībā, jo no paša pieredzes zināju, cik dzīvi var būt sapņi un ka sadedzināšana, kaut vai sapnī, nav nekāds joks, un man jācenšas no tās izvairīties visiem līdzekļiem, tīriem vai netīriem. Tāpēc es lūdzoši ierunājos:
— Klarens, mīļo zēn, mans vienīgais draugs, — tu taču esi man draugs, vai ne? Neatstāj mani nelaimē! Palīdzi man izdomāt, kā lai izbēgu no šīs vietas!
— Saki nu vienam cilvēkam! Izbēgt? Kad visi gaiteņi bruņotu karakalpu pilni.
— Protams, protams! Bet cik viņu ir, Klarens? Ceru, ka ne pārāk daudz?
— Divi desmiti. Par bēgšanu velti domāt. — Brīdi paklusējis, viņš vilcinādamies piebilda: — Vēl citi šķēršļi — un smagāki — tavā ceļā likti.
— Citi? Un kādi tie būtu?
— Kungs, zināms tapis, ka … ai nē, es neuzdrīkstos, neuzdrīkstos!
— Kas tapis, nabaga zēn, kas noticis? Kāpēc tu esi tik bāls? Un trīci?
— Tik tiešām — kā tas pār manu galvu kritīs! Es gribu tev pateikt, bet…
— Saņemies, esi vīrs un saki! Es tevi lūdzu.
Viņš svārstījās starp vēlēšanos un bailēm, tad piezagās pie durvīm un palūkojās ārā, ieklausījās un beidzot pienāca uz pirkstgaliem cieši man blakus, pielika muti pie manas auss un aizžņaugtā balsī izčukstēja drausmo vēsti, pats drebēdams nelaimes jausmās, kā cilvēks, kas sper soli nezināmā nākotnē un uzdrīkstas runāt par lietām, kuru pieminēšana vien draud ar nāvi.
— Merlins savā ļaunprātībā burvju tīklu ap tavu celli noaudis, un neatrast šajā karaļvalstī vīra, kas uzdrīkstētos tevi no tīkla valgiem izvilkt! Lai nu dievs stāv man klāt, ka tev to pateicu. Un esi jel labs, esi jel žēlsirdīgs pret nabaga zēnu, kas tev tikai labu grib, jāšu tu mani nodosi, esmu pagalam!
Pirmo reizi pēc ilga laika es varēju atviegloti smieties un iesaucos:
— Merlins noaudis burvju tīklu! Merlins, ko tu neteiksi! Sis lētais kumēdiņu rādītājs, šis vecais buldurīgais ēzelis! Blēņas, tīras, plikas blēņas, vismuļķīgākās blēņas pasaulē. Nē, man patiešām sāk likties, ka no pašām bērnišķīgākām, idiotiskākām, plānprātīgākām māņticībām, kas jel kad … pē, velns viņu rāvis, to Merlinu!
Bet Klarenss jau pusvārdā bija nokritis ceļos un likās vai zaudējam prātu no šausmām.
— Ai, sargājies! Tie ir briesmīgi vārdi! Mūri sabruks pār tavu galvu, ja tā runāsi! Ņem tos vārdus atpakaļ, tiekams nav par vēlu!
Bet nu šī zēna izturēšanās vedināja mani uz labu domu — un es sāku prātot. Ja visi šeit tikpat godīgi un patiesi baidās no Merlina burvju ākstībām kā Klarenss, iad par Merlinu gudrākam vīram, kā, piemēram, man, pietiktu apķērības izmantot viņu lētticību. Es domāju un domāju, līdz sastādīju rīcības plānu. Tad es teicu:
— Celies augšā! Nomierinies un paskaties man acīs! Tu zini, kāpēc es smējos?
— Nē, bet pie mūsu svētas dieva mātes zvērinu — stājies!
— Labi, es tev pateikšu, kāpēc es smējos. Tāpēc, ka pats esmu burvis.
— Tu! — Zēns atsprāga soli atpakaļ un noelsās vien, tas bija nācis pārāk negaidīti, taču viņa seja pauda visdziļāko godbijību. Aha, es nodomāju, tas nozīmē, ka no blēža šajā trakonamā nekādus pierādījumus neprasa, viņam tic uz vārda. Es turpināju:
— Merlinu es pazīstu jau septiņsimt gadu, un viņš …
— Septiņsimt…
— Nepārtrauc mani! Viņš ir miris un augšāmcēlies trīspadsmit reižu un katru reizi devies ceļā ar citu vārdu, dēvēdamies gan par Smitu, gan Džonsu vai Robinsonu, gan Džeksonu, Pītersu, Haskinsu un Merlinu, — ar katru augšāmcelšanos jauns pseidonīms. Es pazinu viņu Ēģiptē pirms trīssimt gadiem; es pazinu viņu Indijā pirms piecsimt gadiem — viņš ir maisījies man pa kājām ar savu dumjo muldēšanu visur, kur vien es pagriežos, nu man pietiek. Kā burvis viņš nekam neder, labi ja zina dažus vecus trikus, pacelties kaut mazliet pāri viduvējībai viņš nav spējis un nespēs nekad. Viņš var uzstāties tikai provinces kaktos uz vienu vakaru, ne vairāk, bet taču ne uzdoties par lietpratēju un nekādi jau ne īsta burvju mākslinieka klātbūtnē. Un redzi, Klarens, es būšu tavs draugs, esi arī tu manējais. Man vajadzīga tava palīdzība. Es gribu, lai tu pavēsti karalim, ka es ari esmu burvis, nevis kaut kāds nieka pūšļotājs, bet pats Visuvarenais Trak-a- Maks, burvju cilts virsvadonis, un būtu vēlams, lai karalis saprastu, ka es te vienā mierā gatavoju nelaimi, kas neatstās akmeni uz akmens šajā karaļvalsti, ja sera Keja projektu izpildītu un man tiktu nodarīts kaut mazākais ļaunums. Tu aiznesīsi karalim manu ziņu?
Nabaga zēns bija tādā stāvoklī, ka gandrīz nespēja man atbildēt. Sirds sāpēja, skatoties uz šo pārbīlī sabrukušo bērnu. Bet viņš apsolīja man visu un no savas puses prasīja, lai es vēl un vēlreiz apzvēru, ka palikšu viņa draugs un nekad nevērsīšu pret viņu savas burvestības. Tad Klarenss, kā ļimstošs vājinieks pret sienu balstīdamies, izgāja no manas celles.
Un pēkšņi mani pārņēma šausmas par savu vieglprātību. Tiklīdz zēns nomierināsies, viņš sāks brīnīties, kāpēc tik varenam burvim kā man vajadzīga maza puikas palīdzība, lai izkļūtu no cietuma, viņš savilks galus kopā un sapratīs, ka esmu blēdis.
Kādu stundu es kremtos par savu dumjo izgāšanos, brīdi pa brīdim lamādams sevi pēdējiem vārdiem. Tomēr beidzot man pavisam negaidīti ienāca prātā, ka šie dieva lopiņi taču vispār nedomā, ka savilkt galus kopā viņi nemaz nav spējīgi un ka nesaskaņu starp sacīto un acīm redzamo viņi neprot saskatīt. Tātad es varēju būt pavisam mierīgs.
Bet, ja cilvēks šajā pasaulē par kaut ko var būt mierīgs, tad viņš tūlīt sāk meklēt citu iemeslu raizēm. Es aptvēru, ka esmu pielaidis vēl vienu kļūdu: biju sūtījis zēnu pie viņa pavēlnieka ar draudiem, ka es te izmantoju savu cietuma pavaļu, gatavodams nelaimi; tagad šie cilvēki, kas taču atplestām mutēm brīnumu vien gaida, gribēs, lai es viņiem piemēra pēc kaut ko parādu. Vai arī prasīs, lai es nosaucu to iecerēto nelaimi. Jā, es biju atkal pārsteidzies, man vajadzēja laikus par to padomāt. Ko man tagad darīt, ko teikt, lai iegūtu kaut mazliet laika? Atkal es biju ķezā — tik pamatīgi kā vēl nekad… Jā, tur jau skan soļi — viņi nāk. Kaut jel vienu brīdi vēl varētu padomāt … Dievs, rokā ir! Esmu glābts!
Redzat, man ienāca prātā saules aptumsums, pašā pēdējā mirklī es atcerējos, kā Kolumbs, Kortess vai vēl kāds no viņiem savas dzīvības glābšanai izspēlēja pret mežoņiem saules aptumsumu. Tas bija trumpja dūzis, ko varēju izspēlēt arī es, pat nekrizdams plaģiāta grēkā, jo es taču būšu to izdarījis gandrīz vai tūkstoš gadus pirms viņiem.
Ienāca Klarenss, nomākts un izmisis, un sacīja:
— Es steidzos ar tavu vēsti pie karaļa — mūsu pavēlnieka un tūdaļ priekš viņa vaiga pielaists tapu. Karalis gauži iztrūcinājās un jau grasījās dot pavēli, ka tevi tūdaļ atsvabina, ietērpj greznās drānās un goda kambarus ierāda pēc tavas augstas kārtas, bet tad nāca Merlins un samaitāja visu, jo viņš iestāstīja karalim, ka tu savā ne- samanībā pats nezinot, ko runājot, un tavi draudi tikai plānprātiņa iedomas un tukša lielīšanās esots. Viņi ilgi strīdējās, bet Merlins nievādams teica: «Kālab tad viņš to bargu nelaimi vārdā nesauc? Neba citādi, ka nespēj.» Uz to karalis neattapās atbildēt un tevislab nenieka sacīt nejaudāja, tamdēļ, gauži negribēdams pret tevi jel mazāko necieņu izrādīt, karalis lūdz, lai tu saproti, kā viņam ap sirdi, un cik šī lieta vērā ņemama, un lai tu nosauc šo nelaimi — kādā vīzē un kad tā mūs piemeklēs. Ai, lūgtum, nevilcinies ar atbildi, jo tava vilcināšanās divkārtīgas un trīskārtīgas briesmas pār tavu galvu krāj! Esi jel prātīgs un nosauc to nelaimi!
Es ļāvu klusumam sabiezēt, lai mani vārdi noskanētu jo iespaidīgāk, un tad jautāju:
— Cik ilgi es jau esmu ieslodzīts šajā ūķī?
— Tevi ieslodzīja, kad vakarējā diena uz galu gāja, un tagad ir deviņi no rīta.
— Skat! Esmu gan krietni gulējis. Jau deviņi no rīta. Te ir tumšs, kā acī durams, neko nevar saprast. Tātad šodien ir divdesmitais?
— Jā, divdesmitais.
— Un rīt mani dzīvu sadedzinās?
Zēns nodrebēja.
— Cikos?
— Pašā dienasvidū.
— Nu, tad klausies, kas tev jāpasaka! — Es ieturēju pauzi un veselu minūti drausmā klusumā slējos pār sa- kņupušo zēnu; tad dobjā balsī, no sākuma klusi, bet ik pēc rūpīgi izsvērtas, dramatiskas pauzes draudīgāk un diženāk, līdz mana balss granda kā nenovēršama likteņa pērkoni, pasludināju:
— Ej un saki karalim, ka tajā stundā es sitīšu pasauli ar melnu pusnakts tumsību; es izdzēsīšu sauli, un tā nespīdēs vairs nemūžam, zemes augļi sapūs bez gaismas un siltuma, un pasaules ļaudis mirs bada nāvē visi līdz pēdējam!
Zēnu man vajadzēja iznest no celles uz rokām, viņš bija saļimis šausmās. Es nodevu viņu sargkareivjiem un gāju atpakaļ.