Klusumā un tumsā stāvokļa zināšana maz pamazām kļuva pat apzināšanos. Pati kāda fakta zināšana ir pelēka, tikai fakta apzināšanās dod tam spilgtumu. Starpība ir apmēram tāda, kā būt dzirdējušam, ka cilvēkam ietriekts nazis sirdī, vai redzējušam to paša acīm. Klusumā un tumsā zināšana, ka esmu nāves briesmās, ieguva aizvien dziļāku un dziļāku nozīmi, tā bija jau apzināšanās, kas sprīdi pa sprīdim iesūcās visās porās un uzdzina aukstus šermuļus.
Taču gudrā daba paredzējusi glābiņu arī šādos brīžos: tiklīdz dzīvsudraba stabiņš cilvēka izjūtās ir nokritis līdz zināmam punktam, nāk lūzums — un cilvēks atžirgst. Cerība paceļ galvu, dzīvesprieks mostas tai līdzi, un cilvēks atkal ir gatavs darīt kaut ko sava glābiņa labad, ja vien vēl atlicis kas darāms. Mani gara spēki atgriezās spēji, vienā lēcienā. Es nospriedu, ka aptumsums mani noteikti glābs un ne tikai glābs, bet padarīs mani par visdižāko vīru šajā karaļvalstī; mans dzīvsudraba stabiņš kāpa gandrīz vai pa galu laukā, un manas raizes pagaisa, kā nebijušas. Es biju tik laimīgs, cik vien cilvēkam šajā pasaulē iespējams būt. Nu jau man grūti likās sagaidīt rītdienu, tik ļoti es alku izbaudīt savu lielo triumfa brīdi, kad apbrīnā un godbijībā man pievērsīsies visas nācijas acis.
Un tomēr atlika vēl kāds jautājums, ko es biju uz laiku izstūmis no savām domām. Tā bija pusapzināta nojausma, ka šī māņticīgā tauta, uzzinājusi, kādas briesmas tai draud, gribēs panākt zināmu izlīgumu. Tāpēc, kad dzirdēju tuvojamies soļus, nojausma kļuva par pārliecību — un es nospriedu: — Varu galvot, ka viņi nāk ar izlīgumu. Jauki, ja tas būs saprātīgs, es to pieņemšu. Ja ne — pastāvēšu uz savu un izmantošu visas iespējas, kas man paveras.
Durvis atspraga vaļa, un tajās nostājās bruņukalpi. Viņu virsnieks sacīja:
— Sārts ir gatavs. Eima!
Sārts! Spēki atstāja mani, un es gandrīz saļimu. Tādā brīdī grūti pat elpu ievilkt, rīklē iestrēdzis tāds kamols, ka ne paelst, bet, tikko es spēju parunāt, es teicu:
— Tā ir kļūda — mani dedzinās rīt.
— Pavēle mainīta. Nevilcinies!
Es biju pagalam. Nekāda glābiņa vairs. Galīgā apstulbumā es nevaldīju vairs pat pār saviem locekļiem un varēju tikai jukuša cilvēka bezmērķībā svaidīties pa celli, tāpēc bruņukalpiem vajadzēja sagrābt mani aiz rokām un stiept pa visu pazemes gaiteņu labirintu, līdz beidzot mēs iznirām virszemē un acīs iesitās spalgā dienasvidus gaisma. Un, tiklīdz mēs iznācām pils plašajā pagalmā, es saņēmu otru triecienu — pagalma vidū slējās sārts ar saišķos sasietu žagaru grēdu un mūku blakus. Gar visām četrām sienām stiepās solu pakāpes, zvērodamas skatītāju pūļa krāšņo drānu raibumā. Karalis un karaliene sēdēja savos troņos un, protams, izcēlās pāri visiem.
Lai to ieraudzītu, nevajadzēja vairāk par sekundi. Jau nākošajā sekundē no kāda slēpta kaktiņa izslīdēja Klarenss un uzvaras priekā starojošām acīm sāka čukstēt man ausī jaunākās ziņas. Viņš sacīja:
— Pateicies man, ka soda dienu pārlika agrāk! Neba man viegli nācās to izdarīt! Bet, kad es pavēstīju viņiem, kāda sodība draud, un redzēju, cik lieliskām viņi pārbijās, tad sapratu arī, ka dzelzs kaļama, tiekams karsta. Kālabad es jo sirdīgi ņēmos iestāstīt gan vienam, gan otram, gan vēl kādam, ka tavs spēks tikai rīt pret sauli īstenā spēkā pieņemsies un vajag tevi nomaitāt jau šodien, tiekams tava burvja vara vēl pilnā briedumā nestāv. Godadieva vārds, tie bija salti meli, liela prāta nevajadzēja tos izdomāt, bet bija tev redzēt, kā viņi uzķērās, savā ārprāta izbīlī manus melus par pašu debesu vēsti noturēdami, bet es tamēr smējos piedurknē vienubrīd par viņu dumjību, otrubrīd — slavēdams to kungu, ka viņš savā žēlastībā ļāvis tik niecīgam radījumam kā man būt par ieroci viņa rokā, lai tavu dzīvību glābtu. Ai, cik laimīgi viss paveicās! Tev nemaz nevajag pa īstam saulei kādu ļaunumu nodarīt — lūdzams, ielāgo to, savas dvēseles pestīšanas labad ielāgo! Iztaisi tumsu tikai uz mazu brītiņu, tādu
sīku, mazu tumsiņu. Tāpat būs gana. Viņi sapratīs, ka es savā sirds nevainībā alojies esmu, un, līdzko kritīs tumsas pirmā ēna, viņi sajuks vai prātā no bailēm, tu redzēsi, un viņi palaidīs tevi vaļā un cels augstā godā! Ej un plūc savas uzvaras augļus! Bet neaizmirsti, ai, mans labais draugs, es tevi lūgtin lūdzu — neaizmirsti sauli, ka nenodari tai nekādu postu! Manis labad, tava uzticama drauga labad!
Savās bēdās un izmisumā es nesakarīgi nosolījos pasaudzēt sauli; zēna acis uzstaroja man bezgalīgas mīlas pilnā pateicībā, un man mute nevērās teikt, ka viņš savā labi gribētajā muļķībā pazudinājis mani un iedzinis nāvē.
Kamēr bruņukalpi veda mani pāri pagalmam, klusums bija tik dziļš, ka, ja acis man būtu aizsietas, es varētu domāt, ka esmu te viens, nevis četru tūkstošu liela pūļa priekšā. Ne sīkākā kustība nesaviļņoja šo cilvēcisko radījumu masu, viņi bija nekustīgi kā marmora tēli un tikpat bāli arī, un visu sejās vīdēja šausmas. Sis klusums turpinājās, kamēr mani pieķēdēja pie staba un sāka līdz apnikumam rūpīgi kraut man apkārt žagaru saišķus no potītēm līdz ceļgaliem, no ceļgaliem līdz gurniem, no gurniem līdz viduklim. Tad īsa pauze, vēl dziļāks klusums, ja vien tas būtu iespējams, un karakalps nometās ceļos pie manām kājām ar degošu lāpu; pūlis izstiepa kaklus un ieplestām acīm, savu kustību pat neapzinoties, pacēlās no sēdekļiem; mūks izstiepa rokas pār manu galvu un, pacēlis acis uz zilajām debesīm, sāka latīnisku lūgšanu, tādā pozā viņš vēl kādu laiku norunāja, tad apklusa. Dažus mirkļus es gaidīju, tad arī paraudzījos debesīs, jo muks stāvēja, kā sālsstabā pārvērsts. Kopīgā satraukumā lēni piecēlās pūlis un blenza debesīs. Manas acis sekoja viņu skatieniem; un lai mani zibens nosper, ja tas nebija saules aptumsums! Dzīvība uzmutuļoja manās dzīslās, es biju kā no jauna piedzimis. Melns aplis pamazām slīdēja virsū saules diskam, sirds man kāpa vai pa muti lauka, bet skatītāju rindas un priesteris sastinguši blenza debesīs. Es zināju, ka nākošais skatiens vērsīsies uz mani. Un, kad tas notika, es biju gatavs. Es cildeni saslējos, pastiepis roku pret sauli. Tas tikai bija skats! Varēja pat redzēt, kā šai cilvēku masai pārskrien šermuļu vilnis. Noskanēja divi saucieni viens pakaļ otram:
— Lāpu klāt!
— Es aizliedzu!
Pirmais saucējs bija Merlins, otrais — karalis. Merlins pietrūkās no sava sēdekļa — es nopratu, ka viņš taisās pats piegrūst lapu. Es sacīju:
— Paliec, kur esi! Ja bez manas atļaujas pakustēsies kaut jel viens cilvēks — lai arī pats karalis, es sitīšu viņu ar pērkonu un pārvērtīšu pelnos ar zibeni!
Pūlis padevīgi atšļuka atpakaļ solos, kā es jau biju paredzējis. Merlins vēl dažus mirkļus vilcinājās, un pa to īso laika sprīdi es stāvēju kā uz adatām. Tad apsēdās arī viņš — un es dziļi uzelpoju, jo nu es biju situācijas kungs. Karalis teica:
— Esi žēlsirdīgs, krietno ser, neizaicini vairs ilgāk ļauno nelaimi, lai šī sodība iet mums secen! Mums tika sacīts, ka tava burvja vara tikai rīt ap dienas vidu pilnā spēkā pieņemsies, bet…
— Jūsu Majestāte domā, ka šī ziņa izrādījusies maldīga? Jā, tie bija meli.
Efekts bija graujošs; pūļa rokas izmisumā pacēlās pret debesīm, un pār karali nobrāza vesela lūgumu vētra, lai pērk manu žēlsirdību par jebkuru cenu un novērš nelaimi. Karalis arī pats alka pildīt savu padoto gribu. Viņš teica:
— Prasi, ko vēlies, visužēlīgo ser, kaut pusi manas valsts, bet padzen šo posta ēnu, glāb sauli!
Mana nākotne bija nodrošināta. Es tvertu savu laimi abām rokām, nevilcinoties ne mirkli, bet nevarēju aizturēt saules aptumsumu, tātad tas atkrita. Tāpēc es prasīju laiku pārdomām. Karalis jautāja:
— Bet cik ilgi, cik ilgi, krietno ser? Esi žēlsirdīgs, jo, raugi, kļūst tumšāks ik ar brīdi! Lūgtum, cik ilgi?
— Ilgi nē. Pusstundu vai varbūt stundu.
No tūkstoš mutēm lauzās sirdi plosoši protesti, bet tur es neko nespēju līdzēt, jo neatcerējos, cik ilgi velkas pilns saules aptumsums. Un vispār es biju apjucis pats, un man vajadzēja padomāt. Ar aptumsumu kaut kas nebija kārtībā, un šis apstāklis nelika man mieru. Ja tas nebija tas pats, ko es domāju, tad kā man uzzināt, vai šis patiešām ir sestais gadu simtenis, nevis ieilguši murgi? Ak dievs, ja man izdotos atrast kādu pieturas punktu! Es iedegos jaunā cerībā. Ja zēns nav sajaucis datumu un šodien patiešām ir divdesmitais, tad šis nav sestais gadsimts. Satraukumā es paraustīju mūku aiz piedurknes un jautāju, kura mēneša diena pašlaik ir.
Velns viņu rāvis, viņš atbildēja, ka divdesmit pirmāl Man kļuva nelabi no šīs atbildes. Lūdzu mūku padomāt, vai viņš nav kļūdījies, bet viņš zināja pavisam droši, ka šodien ir divdesmit pirmais. Tā, mazais vējagrābslis atkal visu saputrojis! Stunda arī atbilda sestā gadsimta aptumsumam, to es pirmīt redzēju pats savām acīm, jo pagalmā bija saules pulkstenis. Jā, es biju karaļa Artura galmā, un man atlika vienīgi cik spējams izmantot situāciju.
Tumsa un pūļa izmisums kļuva arvien dziļāki un dziļāki. Nu es sacīju:
— Esmu visu apdomājis, ser karali. Jums par mācību es ļaušu tumsai plesties un naktij nākt pār pasauli; vai es nodzēsīšu sauli uz visiem laikiem vai likšu tai atkal spīdēt, atkarīgs tikai no jums. Un tagad uzklausiet un iegaumējiet manus noteikumus: jūs paturat karaļa varu pār visu savu valsti, kā arī visu jūsu karaliskai cieņai atbilstošo godu un slavu; toties mani jūs ieceļat par nemainīgu pirmo ministru un valsts saimniecības pārvaldnieku, maksājot man vienu procentu no tīrās peļņas, ko dos mana saimniekošana, salīdzinājumā ar valsts tagadējiem ienākumiem. Ja manām vajadzībām ar to nepietiks, algas paaugstinājumu es neprasīšu. Tas jūs apmierina?
Nogranda vētraini aplausi, un biezējošā pustumsā atskanēja karaļa balss:
— Atraisiet viņa saites un atdodiet viņam brīvību, un lai godina viņu augsts vai zems, bagāts vai nabags, jo viņš ir jūsu karaļa labā roka visā spēkā un varā un viņa sēdeklis būs uz troņa augstākā pakāpiena! Bet tagad izkliedē šos tumsas draudus, lai atkal valda gaisma un līksmība un visa pasaule tevi svētī!
Taču es sacīju:
— Ja parasts cilvēks tiek apkaunots ļaužu acīs, tas neko nenozīmē, bet negods kristu pār pašu karali, ja šie, kas redzējuši viņa pirmo ministru kailu, neredzētu viņu no tāda kauna glābtu. Atļaušos palūgt, lai kāds atnes manu uzvalku.
— Tas tev vairs nepiedienas, —• karalis iebilda. — Nesiet greznākas drānas, ietērpiet viņu kā princi!
Atruna līdzēja. Man vajadzēja, lai viss paliek, kā bijis, līdz pilnīgam saules aptumsumam, citādi viņi atkal sāktu prasit, lai es izkliedēju tumsu, un to es, protams, nekādi nespēju izdarīt. Sūtot pēc apģērba, es ieguvu laiku, bet ar to nepietika. Tāpēc man bija nepieciešams vēl kāds aizbildinājums. Es sacīju, ka būtu dabiski, ja karaļa domas mainītos un viņš sāktu nožēlot solījumus, ko devis satraukuma brīdī, tāpēc es likšu tumsai vēl kādu brīdi pieaugt un, ja pieņemamā laikā valdnieka lēmums negrozīsies, es izkliedēšu tumsu. Ne karalis, ne viņa padotie gan nebija ar to mierā, tomēr es paliku pie sava.
Kamēr es cīnījos ar sestā gadsimta neērtajiem apģērba gabaliem, tumsa kļuva arvien dziļāka un dziļāka, melnāka un melnāka. Beidzot tā bija piķa melnumā, un pūlis novaidējās drausmās, jūtot spocīga nakts vēja vēsmu un redzot, kā debesīs iedzirkstas zvaigznes. Beidzot, man par prieku un visiem par it saprotamām bēdām, aptumsums bija pilnīgs. Es sacīju:
— Karalis klusē, tātad nav mainījis savu lēmumu. — Tad es pacēlu roku, pastāvēju tā krietnu brīdi un baisā svinīgumā noskandēju: — Lai burvības vara klīst un gaist, nenodarot nekādu postu!
Vēl dažus mirkļus nenotika nekas, valdīja dziļa tumsa un kapa klusums. Bet, kad pēc kādām sekundēm parādījās saules diska sudrabainā maliņa, pūlis izplūda gavilēs un kā palu straume gāzās pie manis svētīt un pateikties, un Klarenss jau nu nekādi nebija šo plūdu pēdējā vilnī.