Tā kā es pēc politiskās varas un ietekmes šajā valstī stāvēju tūlīt aiz karaļa, man izrādīja augstu godu. Manas drānas bija no zīda, samta un brokāta — attiecīgi ļoti greznas un ārkārtīgi neērtas. Bet es apzinājos, ka pieradums drīz samierinās mani ar tādu apģērbu. Arī telpas man pilī ierādīja vislepnākās, gandrīz tikpat krāšņas kā pašam karalim. Sienas spīdēja un laistījās spilgtās zīda drapērijās, toties uz akmens grīdas paklāju vietā čabēja sausas niedres, un neviens nebija papūlējies, lai šīs niedres būtu vismaz vienāda garuma. Runājot par ērtībām, godīgi jāsaka — to vispār nebija. Es te domāju sīkās ērtības, jo tieši sīkās ērtības dara mājas dzīvi tīkamu. Lielie ar rupjiem kokgriezumiem rotātie krēsli bija samērā labi, bet
ne vairāk. Nebija ne ziepju, ne sērkociņu, ne spoguļa, vienīgi kaut kāds metāla rimbulis, kas atspīduma skaidrībā nepārspētu pat ūdens spaini. Un nevienas litogrāfijas pie sienām. No bērna kājas biju pieradis pie hromolitogrāfi- jām un tagad sapratu, ka, pašam to neapzinoties, prasība pēc mākslas iegājusi man asinīs. Man uznāca nostalģija, skatoties uz šo lepni svinīgo, bet nežēlīgo kailumu un atceroties, ka mūsu īsthartfordas namiņā, lai cik pieticīgs tas bija, ienācēja acis katrā istabā priecēja hromolitogrā- fijas vai vismaz trīskrāsaina mājas svētība pār durvīm, - viesistabā mums bija pat deviņas litogrāfijas. Bet šeit, arī manam augstajam rangam atbilstošajā telpā, nebija ne vēsts no mākslas darbiem, ja par tādu neuzskatīja it kā austo, it kā adīto (un vietumis lāpīto) drānu gultas segas apjomos, uz kuras neviena figūra nebija pareizā krāsā vai pareizā formā, un, kas attiecas uz proporcijām, tad tās nevarētu briesmīgāk izkropļot pats Rafaēls, lai kā viņš nebūtu uztrenējis roku trakajos murgos, ko dēvē par «slavenajiem Hemptonkortas kartoniem». Rafaēlam patika dzīt velnu. Mums bija dažas viņa reprodukcijas, viena saucās «Brīnumainais loms», un tajā arī viņš uzstājās kā brīnumdaris, iesprūdīdams trīs vīrus laiviņā, kas apgāztos jau tad, ja tur iecellu suni. Man vienmēr sagādājusi baudu iedziļināšanās krietnā Rafa mākslā, tā bija tik svaiga un nekonvenciāla.
Pilī nebija pat zvana vai rupora. Manā rīcībā nodeva veselu baru kalpotāju, kas augām dienām slamstījās pa _« priekšnamu, bet, ja man kādu vajadzēja, tad atlika vienīgi
iet un pašam viņu pasaukt. Nebija ne gāzes, ne sveču, tikai bronzas bļoda līdz pusei pielieta ar sasmakušiem taukiem un degošu lupatu vidū deva to, ko šeit uzskatīja par gaismu. Daudz tādu bļodu karājās arī gar sienām, un tumsa tādējādi likās vēl drūmāka. Ja vakarā vajadzēja kaut kur iziet, kalps nesa lāpas. Tāpat nebija grāmatu, rakstāmlietu, papīra vai tintes, nedz arī stikla caurumos, kurus te dēvēja par logiem. Stikls jau nu it kā nebūtu nekāda lielā manta — bet pagaidiet, kad tā pietrūks, tad redzēsit. Bet, kas likās pats ļaunākais, — nebija cukura, kafijas, tējas, tabakas. Es redzēju, ka esmu tikai Robin- sona Kruzo līdzinieks, izsviests uz neapdzīvotas salas, kur vienīgā sabiedrība ir vairāk vai mazāk piejaucēti dzīvnieki, un ka man, ja gribēju padarīt savu dzīvi daudzmaz ciešamāku, vajadzēs rīkoties tāpat kā viņam — izgudrot,
meistarot, radīt un pielāgot, likt lietā smadzenes un rokas un neļauties slinkumam. Bet tas savukārt bija īsti manā gaumē.
Patlaban visvairāk apgrūtināja milzīgā interese par mani. Liekas, visa tauta gribēja mani redzēt. Kļuva zināms, ka saules aptumsums nobaidījis britu zemi gandrīz līdz nāvei; kamēr tas bija vilcies, visa valsts no vienas malas līdz otrai kritusi nožēlojamā panikā; baznīcas, svēto vientuļnieku mītnes un klosterus apsēduši raudoši pūļi, kuriem šķitis, ka pasaules gals ir klāt. Tad izplatījusies vēsts, ka šo drausmīgo postu piesaucis kāds svešzemnieks, varens burvis karaļa Artura galmā, ka viņš jau grasījies nopūst sauli kā sveci uz visiem laikiem, bet karalim izdevies nopirkt viņa žēlastību, viņš izkliedējis burvību un tagad ir slavens un godāts kā cilvēks, kas glābis pasauli no bojā ejas un cilvēku cilti no iznīcības. Un, ja jums skaidrs, ka visi tam ticēja un ne tikai ticēja, bet pat sapņos neiedrīkstējās apšaubīt, jūs varat būt droši, ka visā Britānijā neatrastos cilvēks, kas nebūtu ar mieru nostaigāt piecdesmit jūdzes, lai tikai uz mani paskatītos. Protams, runāja vairs tikai par mani, cita temata nebija, pat karaļa slava un popularitāte šķita nobālusi salīdzinājumā ar manējo. Nepagāja ne divdesmit četras stundas, kad sāka ierasties pirmās delegācijas; un tās pulcējās jau divas nedēļas pēc kārtas. Ciems un visas apkārtējās lauku mājas bija ļaužu pilnas. Reizes divpadsmit dienā man vajadzēja iziet un parādīties bijīgās šausmās stingstošiem pūļiem. Sis pienākums kļuva man par srnagu nastu, prasīdams daudz laika un nervu, bet to, protams, tīkami atalgoja plašā slavas un goda parādīšana. Brālis Merlins staigāja zaļš no skaudības un dusmām, un arī tas man bija liels gandarījums. Es nespēju saprast tikai vienu — kāpēc no manis nelūdz autogrāfus? Apvaicājos par to Klarensam. Pie visiem svētajiem! Man vajadzēja viņam paskaidrot, kas tas ir. Viņš atbildēja, ka visā zemē labi ja kāds ducis priesteru mākot lasīt un rakstīt. Varena zeme, ko tu neteiksi!
Bija man arī citas rūpes. Sie ļaužu bari sāka prasīt pēc jauna brīnuma. Ari gluži dabiski. Protams, jau tas, ka, atgriezušies savās tālajās mājvietās, viņi varētu lielīties, ka paši savām acīm redzējuši cilvēku, kas spēj pavēlēt saulei debesīs un izdarīties ar to pēc sava prāta, paceltu viņus augstu pāri skaudīgajiem kaimiņiem, bet pavisam cita lieta, ja viņi būtu redzējuši, kā šis burvis dara brīnumus, un varētu stāstīt par tiem, — tad gan ne tikai kaimiņi vien, bet ļaudis no malu malām skrietu uz viņiem paskatīties! Man vajadzēja pakļauties sabiedriskai domai. Es gan zināju nākamā mēness aptumsuma datumu un stundu, bet tas bija pārāk tālu. Pēc diviem gadiem. Es maksātu lielu naudu par iespēju to pasteidzināt un laist apgrozībā tieši tagad, kad aptumsumu tirgū tik varens pieprasījums. Bija ļoti žēl muļķīgas aizkavēšanās dēļ to izniekot tādā laikā, kad gandrīz vai pavisam noteikti tas vairs nevienam nebūs vajadzīgs. Ja tas būtu paredzams, teiksim, pēc mēneša, es vēl varētu kaut kā izgrozīties, bet pēc diviem gadiem — tur nu vairs nebija ne mazāko izredžu iesist peļņu no aptumsuma, tāpēc es pat nemēģināju. Un vēl — Klarenss bija pamanījis, ka vecais Merlins sparīgi ņemas ar kūdīšanu. Viņš izplatīja baumas, ka es esot blēdis un nerādot ļaudīm brīnumu tikai tāpēc, ka nevarot. Sapratu, ka nu jāsāk rīkoties. Rīcības plāns man jau bija padomā.
Izmantodams savu valstsvīra varu, es ieliku Merlinu cietumā — tajā pašā cellē, kurā biju sēdējis es. Tad izsūtīju heroldu ar tauri, lai nolasa manu publisko paziņojumu, ka vēl divas nedēļas būšu aizņemts ar svarīgām valsts darīšanām, bet ap otrās nedēļas beigām es kādā vaļas brīdī likšu debesu uguņiem saspert Merlina akmens torni un lai piesargās tie, kas tikmēr uzklausīs par mani visādas nevalodas. Turklāt vairāk par šo vienu brīnumu es viņiem nerādīšu, ja kāds nebūs ar to mierā un sāks kurnēt, es pārvērtīšu kurnētājus par zirgiem un likšu zirga darbā. Ar to pašu pūlis bija nomierināts.
Es izraudzijos Klarensu par savu uzticības personu, protams, tikai daļēji, un mēs visā slepenībā ķērāmies pie darba. Es viņam sacīju, ka šāda veida brīnumam vajadzīga neliela sagatavošanās, bet ka nāve sitīs uz vietas to, kurš kaut vai ar pušplēstu vārdu par šiem priekšdarbiem ieminēsies. Ar to pietika, lai viņam mute būtu ciet. Mēs slepeni izgatavojām pāris bušeļu pirmšķirīga šaujampulvera, un ieroču meistari manā vadībā izkala zibens novedēju un dažas stieples. Vecais seno romiešu būvētais akmens tornis bija ļoti apjomīgs — bet gandrīz uz brukšanas robežas arī. Savā ziņā rupjā akmens celtne zaļos efeju vijumos, kas ietērpa to līdz pašam galam, bija pat skaista. Tornis slējās vientuļā pakalnā, labi redzams no pils un vēl kādu pusjūdzi visapkārt.
Mēs strādājām pa naktīm, uzpildīdami veco torni ar pulveri, kur vajadzīgs, izņēmām no iekšpuses akmeņus un piebāzām ar pulveri mūrus, kas torņa pamatnē bija piecpadsmit pēdu biezumā. Izurbām kādu duci dobumu un sabērām katrā puspudu sprāgstvielas. Ar tik pamatīgu lādiņu mēs varētu uzspridzināt Londonas Taueru. Kad pienāca trīspadsmitā nakts, mēs iestādījām zibeņnovedēju vienā pulvera dobē un nostiepām vadus pie visām pārējām. Jau pēc mana paziņojuma nolasīšanas torņa apkaimē neviens nedrīkstēja rādīties, bet četrpadsmitās dienas rītā es drošības labad atkal izsūtīju heroldus ar brīdinājumu, ka visiem jāturas jūdzes attālumā no torņa. Sekoja piebilde, ka nākošo divdesmit četru stundu laikā es brīnumu parādīšu, iepriekš dodams skatītājiem zīmi: ja brīnums būs gaidāms dienā, pils torņos uzvilks karogus, ja naktī — tad turpat iedegs lāpas.
Pērkona negaisi pēdējā laikā uznāca bieži, tāpēc es nebaidījos no neveiksmes, un, ja arī vajadzētu kādu dienu vai divas novilcināt, tas neko negrozīja, es katrā laikā varēju pateikt, ka esmu aizņemts ar svarīgām valsts darīšanām un ļaudīm jāpagaida.
Un, protams, jau no paša rīta saule vai pa zemes virsu ripoja — kopš trim nedēļām šī bija pirmā diena, kad debesīs neredzēja ne mākonīša: bet tā nu reiz pasaulē notiek. Es sēdēju istabā un skatījos pa logu. Klarenss brīdi pa brīdim ieskrēja, lai paziņotu, ka publikas satraukums aug augumā un ka visi apkārtējie lauki, cik tālu vien no pils mūriem var saredzēt, melni no milzu pūļiem. Beidzot sacēlās vējš un parādījās mākonis — taisni īstajā vietā un arī laikā — ap vakara krēslu. Es vēroju, kā tālais mākonis milst un kļūst arvien melnāks, un nospriedu, ka nu pienācis mans brīdis. Es pavēlēju iedegt lāpas, izlaist no cietuma Merlinu un atvest pie manis. Pēc stundas ceturkšņa es uzkāpu brustvērā, kur jau stāvēja karalis ar galmu un skatījās tumsā uz Merlina torņa pusi. Tumsa jau bija tik dziļa, ka necik tālu nevarēja redzēt; bet visi šie ļaudis un vecie bruņu torņi, vietumis grimdami biezā ēnā un vietumis sārtodamies lielo lāpu sarkanajos atspīdumos, izskatījās patiešām ļoti gleznaini.
Merlins ieradās drūmā noskaņojumā. Es sacīju:
— Tu gribēji sadedzināt mani dzīvu, kaut gan es tev nebiju nodarījis nekā ļauna, pēc tam tu mēģināji aptraipīt manu profesionālo godu. Tāpēc es likšu, lai debesu ugunis aprij tavu torni, bet taisnīguma labad došu tev iespēju parādīt arī savus spēkus; ja tu domā, ka vari izkliedēt manu burvību un novērst debesu ugunis, ķeries pie nūjas un bliez vārtos. Tavs sitiens!
— Es varu, krietno ser, un darīšu. Nešaubies ne brīdi.
Viņš novilka neredzamu apli uz pils jumta, nobēra vidū
šķipsnu pulvera un aizdedzināja; pacēlās aromātisku dūmu mutulītis, kas lika apkārtējiem bailēs atkāpties, mest krustus un justies visai neomulīgi. Tad viņš sāka murmināt un vēzēties ar rokām. Maz pamazām viņš noveda sevi tādā kā trakuma lēkmē un grieza rokas kā vējdzirnavu spārnus. Tikmēr negaiss bija gandrīz pavisam klāt; vēja brāzmas plivināja lāpu liesmas un lika dejot ēnu virpulim, krita pirmās smagās lietus lāses, tumsa bija piķa melnumā, un sāka plaiksnīties zibeņi. Mans zibeņnovedējs tagad, protams, jau uzlādējās. Nu vajadzēja pasteigties, kamēr nebija par vēlu. Tāpēc es teicu:
— Tev bija diezgan laika. Es devu tev visas iespējas un neiejaucos. Nu ir skaidrs, ka tava burvība par vāju. Būs tikai godīgi, ka tagad sākšu es.
Es trīsreiz novicināju rokas, nograndēja varens sprādziens, un vecais tornis uzsprāga gaisā, uguņu vulkāns pārvērta nakti gaišā dienā un atklāja skatam veselus akrus zemei pieplakušu ļaužu. Bet kaļķu un mūra šķēpeļu lietus.lija vēl veselu nedēļu pēc tam. Tā vismaz ļaudis runāja, fakti varbūt gan runātu ko citu.
Tas bija efektīgs brīnums. Uzmācīgo skatītāju pūļi bija aizmēzti. Nākamajā rītā dubļos redzēja tūkstošiem pēdu, bet visas veda projām. Ja es izsludinātu jaunu brīnumu, tad publika droši vien nebūtu ne ar policiju sadzenama.
Merlina akcijas bija noslīdējušas uz nulles. Karalis jau taisījās atņemt viņam mēnešalgu un padzīt pavisam, bet es to nepieļāvu. Es teicu, ka Merlins varētu nodarboties ar laika ziņām un citiem sīkākiem darbiem un ka es viņam varētu šad un tad piepalīdzēt, ja viņš pats dažkārt netiktu galā ar saviem nemākulīgajiem burvju trikiem. No viņa torņa nebija palicis pāri ne tik, cik divos pirkstos saņemt, bet es liku uz valsts rēķina to atjaunot un piedāvāju viņam par apmešanās vietu, taču tam viņš bija par lepnu. Un, ja runājam par pateicību, ne paldies es no viņa nesagaidīju. Vecais bija ciets kā krams, vai nu tas kādam patika vai nepatika, bet, taisnību sakot, nevarēja taču prasīt diez kādu sirsnību no cilvēka, kurš tik rupji nobīdīts malā.