Neierobežotas varas apziņa ir ļoti patīkama, vēl jo patīkamāka tā kļūst, ja to labprātīgi uztver arī padotie. Torņa epizode bija likusi nesatricināmus pamatus manai varenībai. Ja pirms tās kāds arī bija izrādījis nenovīdību vai šaubas, tad nu viņš apsvieda kažoku uz otru pusi. Visā karaļvalstī jūs neatrastu neviena, kas uzskatītu par prātīgu jaukties manās darīšanās.
Es ātri pielāgojos savam stāvoklim un apkārtnei. Kādu laiku es gan, no rīta pamozdamies, vēl nosmējos par savu jocīgo sapni un gaidīju ieroču rūpnīcas svilpi, bet maz pamazām tas pārgāja, un beidzot es jau visā pilnībā apzinājos, ka patiešām atrodos karaļa Artura galmā, nevis kādā trakonamā. Pēc tam es iedzīvojos sestajā gadsimtā un jutos tajā tikpat labi, kā būtu juties jebkurā citā; vispār, ja man jāatzīstas, kuram gadsimtam es dodu priekšroku, es sesto nemainītu arī pret divdesmito. Paskatieties kaut vai uz iespējām, kādas te pavērās cilvēkam ar zināšanām, smadzenēm galvā, enerģiju un drosmi stāties pie valsts stūres un traukties spožā nākotnē! Plašākais darba lauks pasaulē, un viss manā ziņā; nekādas konkurences, neviena cilvēka, kurš salīdzinājumā ar manām zināšanām un spējām nebūtu tīrais zīdainis; ko turpretim es varētu sasniegt divdesmitajā gadsimtā? Es varētu kļūt par direktoru kādā fabrikā, tas arī viss; ja divdesmitā gadsimta ielās kāds izmestu tiklu, viņš jebkurā laikā nozvejotu simtiem par mani spējīgāku vīru.
Kāds milzu lēciens! Par to es prātoju un priecājos neapnicis, kā cilvēks, kurš uzurbis naftu. Vēsturē nebija vīra, kas varētu man līdzināties, ja nu vienīgi Jāzeps, bet arī Jāzeps tikai aptuveni, nevis pēc būtības. Jo Jāzepa spožās finansista dāvanas nāca par labu tikai faraonam, plašākai publikai bija pamats viņa darbību vērtēt ļoti negatīvi, toties es biju aplaimojis visus, glābdams sauli, tāpēc visi mani mīlēja.
Es nebiju karaļa ēna, es biju vērtība par sevi, tad jau karalis drīzāk bija mana ēna. Mana vara bija milzīga, un tā nebalstījās uz tukša vārda, kā tas parasti mēdz but, tā balstījās uz patiesa spēka. Te nu es stāvēju pie pašiem cilvēces vēstures otrā lielā perioda avotiem un varēju noskatīties, kā sīkā vēstures straumīte pieaug, vēršas plašumā un dziļumā, varēju virzīt tās ūdeņus,uz tālākiem gadsimtiem; es varēju arī lūkoties, kā turpmāko troņu garās virtenes pavēnī plaukst un zeļ man līdzīgi avantūristi: visi šie Monfori, Geivstoni, Mortimeri, Viljēri, franču kurtizānes, kas cēla karus un vadīja kampaņas, ielasmeitas ar Kārļa Otrā scepteri rokās; taču visā šajā procesijā es neredzēju neviena, kas varētu mēroties ar mani. Es biju Unikums un varēju dzīvot patīkamā apziņā, ka vismaz trīspadsmit ar pusi gadsimtu šo faktu neviens nespēs apstrīdēt vai padarīt par nebijušu.
Jā, varā es biju līdzīgs karalim. Un tomēr bija vēl kāds spēks — lielāks nekā mēs abi kopā. Sis spēks bija Baznīca. To es netaisos apstrīdēt. Un nevarētu, pat ja gribētu. Bet tas lai pagaidām paliek, nāks laiks, kad Baznīca sevi parādīs. No sākuma tā man nekādas īpašas nepatikšanas nesagādāja.
Jā, tā bija dīvaina zeme, bezgala interesanta. Un tauta! Pats vientiesības un lētticības iemiesojums, īsti trusīši. Brīvības veselīgajā atmosfērā dzimušam cilvēkam bija sāpīgi noklausīties, cik pazemīgi un no visas sirds viņi apliecina savu lojalitāti karalim, baznīcai un aristokrātijai, lai gan viņiem nebija vairāk pamata mīlēt un godāt karali, baznīcu un aristokrātiju kā vergam mīlēt un godāt pletni vai sunim mīlēt un godāt garāmgājēju, kas iespēris viņam ar kāju. Ak dievs, it kā jebkura karaļvara, lai cik ierobežota, jebkura aristokrātija, lai cik apcirpta, jau pati par sevi nebūtu apvainojums! Bet, ja cilvēks ir dzimis un audzis tādā iekārtā, viņš droši vien pats nespēj to pamanīt un neticētu arī tad, ja viņam kāds to teiktu. Lai kaunētos par savu piederību cilvēku dzimumam, pietiek iedomāties tās netīrās putas, kas vienmēr uzpeldējušas troņos bez jel mazākajām tiesībām vai loģiska attaisnojuma, tos trešās šķiras ļautiņus, kas vienmēr saukušies par aristokrātiju, — visu šo monarhu un augstmaņu varzu, kas aizietu bojā, ka ne gailis <pakaļ nedziedātu, ja viņiem vajadzētu iztikt ar saviem speķiem, kā spiesti iztikt par viņiem daudz krietnāki cilvēki.
Karaļa Artura valdītās britu nācijas lielākā daļa pavisam atklāti sastāvēja no vergiem, par vergiem viņus sauca, un ap kaklu viņi nēsāja dzelzs stīpas; pārējie arī bija vergi, lai gan viņus tā nesauca; viņi uzskatīja un dēvēja sevi par brīviem cilvēkiem. Patiesībā visa šī tauta pasta- vēja tikai tāpēc, lai zemotos karaļa, baznīcas un augstmaņu priekšā, vergoja, svīda asins sviedrus, mira badā, lai viņus pabarotu, strādāja, lai viņi pavadītu savu laiku rotājās, dzēra izmisuma kausu līdz mielēm, lai viņi būtu laimīgi, staigāja skrandās, lai viņi tērptos zīdā un dārgakmeņos, maksāja nodokļus, lai viņiem tie nebūtu jāmaksā, visu mūžu cieta zaimus un pazemojumus, lai viņi staigātu godībā un justos kā zemes virsū nokāpuši dievi. Un vienīgais paldies par to visu — pļaukas un nicināšana, bet viņi bija tik pazemīgi savā garā, ka pat tādu uzmanības pierādījumu uzskatīja par godu.
Mantotas idejas ir dīvaina dabas parādība, ko interesanti novērot un pētīt. Man bija savas, karalim un padotajiem savas. Abos gadījumos tās sakņojās dziļi savā laikā un paradumos, un cilvēkam, kurš ķertos ar loģiku un pārliecināšanu tās iznīdēt, tāda darba veikšanai gan vajadzētu slēgt visai ilga termiņa līgumu. Tā, piemēram, šiem ļaudīm bija pārmantota doma, ka cilvēks bez titula un garas senču rindas, lai kādi būtu viņa talanti un sasniegumi, radības kāpnēs nestāv neko augstāk par kustoni, tārpu vai kukaini, toties es biju mantojis atziņu, ka par šīm cilvēku cilts vārnām, kas greznojas senču goda un nepelnītu titulu pāva spalvās, vērts tikai pasmieties. Attieksme pret mani bija dīvaina, toties dabiska. Uz mani skatījās tā, kā zvērnīcas īpašnieks un publika skatās uz ziloni, precīzāk nepateiksi. Ļaudis, protams, bijīgi apjūsmo viņa milzīgo augumu un neticamo spēku, viņi ar lepnumu runā par brīnumiem, ko atšķirībā no viņiem var paveikt zilonis; tāpat viņi nezin kāpēc lepojas ar to, ka saniknots zilonis var iedzīt panikā tūkstoš vīrus. Bet vai tas padara ziloni par vienu no viņiem? Visskrandainākais klaidonis, grāvī gulēdams, par tādu iedomu tikai pasmīnētu. To viņš nespētu ne saprast, ne aptvert, ne kaut vai aptuveni stādīties priekšā. Nu, tad redzat, karalim, augstmaņiem un visai tautai, līdz pašam pēdējam vergam un klaidonim, es biju tikai tāds zilonis un ne vairāk. Mani apbrīnoja un no manis baidījās, bet tā, kā apbrīno un bīstas no stipra zvēra. Dzīvnieks nebauda cieņu — gluži tāpat kā es, mani pat nerespektēja. Man nebija ne dižas cilts, ne mantota titula, tāpēc karaļa un augstmaņu acīs es biju tikai zemes tārps; tauta mani apbrīnoja bijīgās šausmās, bet viņu šausmām nebija piejaukts ne krislītis cieņas, jo viņi bija dzimuši un auguši pārliecībā, ka cieņa pienākas tikai dižciltībai un lorda titulam. Te nu jūs redzat, ko spēj Romas katoļu baznīcas visvarenā roka. Nieka divos vai trijos gadsimtos tā bija pārvērtusi cilvēku dzimumu tārpu dzimumā. Pirms baznīca kļuva par augstāko varu pasaulē, cilvēki bija cilvēki, staigāja paceltām galvām, viņiem piemita vīra lepnums, drosme un neatkarība, un, ja kāds sasniedza augstu stāvokli, tad parasti pats saviem spēkiem, nevis pēc radu rakstiem. Bet tad priekšplānā izvirzījās Baznīca ar kara cirvi rokās, gudra un viltīga, tā visdažādākajos veidos prata novilkt ādu pār acīm kaķim vai, sacīsim, tautai; tā bija Baznīca, kas izgudroja «karaļa dievišķās tiesības» un iemūrēja tām — ķieģelīti pa ķieģelītim — pamatu no desmit baušļiem, izvilkdama ķieģeļus no krietnas celtnes, lai uzbūvētu nekrietnu; tā sludināja (vienkāršajai tautai) pazemību, paklausību augstākstāvošiem, pašaizliedzības skaistumu; tā sludināja (vienkaršai tautai) iecietību pret pāridarījumu; tā sludināja (atkal vienkāršai tautai, tikai vienkāršai tautai) panesību, gara nabadzību, nepretošanos ļaunumam; tā nodibināja sabiedrības kārtas un aristokrātiju un mācīja visu kristīgo pasauli liekties šo kārtu priekšā un pielūgt tās. Sī inde turējās kristietības asinīs līdz manam dzimtajam gadsimtam, un pat krietnākie angļu tautas pārstāvji mierīgi noskatījās, kā tie, kas nebija viņu mazā pirkstiņa vērti, nekaunīgi manto un patur lordu kārtas privilēģijas un troni, un ne tikai bija mierā ar tik dīvainu sabiedrisko kārtību, bet pat no sirds lepojās ar to. Tas lieku reizi pierāda, ka nav nekā tāda, ko cilvēks nevarētu paciest, ja kopš dzimšanas tā radināts. Protams, šī kauna pilnā rangu un titulu godināšana bija asinīs arī amerikāņiem — vai nu man to nezināt; bet, kad es pametu Ameriku, tā jau bija iznīkusi — vismaz tautas apziņā. Ar to noņēmās vairs tikai saujiņa snobu. Un, ja slimība manāma vairs vienīgi šaurā lokā, tad var droši apgalvot, ka epidēmija principā pārvarēta.
Bet atgriezīsimies pie mana nenormālā stāvokļa karaļa Artura valstībā. Te nu es biju, milzis starp punduriem, pieaudzis cilvēks starp bērniem, saprāta bāka starp kurmju cienīgiem prātiņiem, pēc jebkuras loģiskas mērauklas vienīgais patiesi lielais cilvēks visā britu zemē; taču gluži tāpat, kā tas bija Anglijā ap to laiku, kad es piedzimu, jebkurš visstulbākais grāfs, kas varēja pieradīt, ka viņa ciltskoks neminamos laikos cēlies no kādas Londonas padibenēs sameklētas karaļa piegulētājas, skaitījās augstākas kārtas par mani. Tāds tips Artura karaļvalstī baudīja godu un cieņu, lai arī viņa personība būtu tikpat tumša kā viņa prāts un tikumi tikpat netīri kā izcelšanās. Bija gadījumi, kad viņš drīkstēja sēdēt karaļa klātbūtnē; es to nedrīkstēju nekad. Es viegli varētu tikt pie kāda titula un lidz ar to pacelties krietni augstāk ļaužu un pat karaļa acīs, neraugoties uz to, ka viņš pats būtu šī titula piešķīrējs. Bet es neprasīju titulu un atteicos, kad man to piedāvāja. Cilvēkam ar maniem uzskatiem tāds tituls nedarītu prieku, un tas nebūtu arī godīgi pret manu dzimtu, kurai, ciktāl man zināms, nekad nebija nekas kopīgs ar melno bastarda šķērssvītru ģerbonī. Nekāds tituls nespētu dot gandarījumu manai pašcieņai un lepnumam, ja to man nebūtu piešķīrusi pati tauta, vienīgā, kam uz to likumīgas tiesības; tādu titulu es cerēju iekarot; un patiešām — ilgos krietna un godājama darba gados es to iekaroju un nēsāju ar augstu un tīru lepnumu. So titulu kādu dienu neviļus izmeta ciema kalējs, citi to priecīgi pārķēra kā īsti trāpīgu vārdu, ar smiekliem un piekrišanas saucieniem par mani nobalsots, tas lidoja no mutes mutē, desmit dienās pārskrēja visu karaļvalsti un kļuva tikpat pazīstams kā paša karaļa vārds. Nekā citādi mani pēc tam vairs nesauca ne tautas valodās, ne karaļa padomes svinīgajās apspriedēs par valsts lietām. Sis tituls bija — Saimnieks. Pašas tautas izvēlēts. Tas man patika. Arī pēc sava augstuma. Nebija daudz tādu, kas iztika ar vienu vārdu. Ja runāja par hercogu, grāfu vai bīskapu, tad taču nevarēja zināt, par kuru no viņiem, vai ne? Bet, ja runāja par Karali, Karalieni vai Saimnieku, tad tikai par vienīgo.
Starp citu, karalis man patika, un kā karali es viņu cienīju — cienīdams viņa ieņemamo amatu; tas ir, cienīju tik, cik nu vispār biju spējīgs cienīt jebkuru nepelnītu virskundzību, bet kā uz cilvēkiem es uz viņu un viņa galminiekiem skatījos no augšas uz leju, to neizrādot. Es viņiem arī patiku, un viņi cienīja manu ieņemamo amatu, bet es patiku viņiem kā dzīvnieks bez izcelšanās un kaut vai viltotas dižciltības, viņi skatījās no augšas uz mani, bet īpaši necentās to neizrādīt. Es neuztiepu savu attieksmi viņiem, viņi neuztiepa savu attieksmi man, mēs bijām kviti, mūsu savstarpējie rēķini ideālā līdzsvarā un visi apmierināti.