Lai nu ko, bet turnīrus Kamelota rīkoja bieži un ar plašu vērienu, vispār tās bija aizraujošas, gleznainas un smieklīgas vēršu cīņas divkājainajiem lopiņiem, tomēr cilvēkam ar praktisku ievirzi diezgan apnicīgas. Taču es tos vienmēr apmeklēju divu iemeslu dēļ, pirmkārt, ja kāds — un valstsvīrs jo sevišķi — vēlas būt ieredzēts, tad viņš nedrīkst atrauties no savu draugu un sabiedrības iecienītajām izpriecām, otrkārt, gan kā valstsvīrs, gan kā praktisks cilvēks es gribēju pamatīgi izpētīt turnīrus, lai redzētu, vai tos nevar kaut kādi racionalizēt. Te nu man jāpiezīmē, ka mans pirmais administratīvais iestādījums — un jau pirmajā dienā, kopš stājos amatā, — bija patentu birojs, jo es zināju, ka bez patentu birojiem un krietniem patentu aizsardzības likumiem jebkura valsts ir līdzīga krabim, kas nevar virzīties uz priekšu, bet tikai sāniski vai atpakaļ.
Laiks gāja, turnīri notika turpat vai katru nedēļu, un dažu labu reizi šie lāga zēni, tas ir, sers Lanselots un citi bruņinieki, mēģināja mani pierunāt, lai taču piedalos arī es, bet es atrunājos, ka gan jau paspēšu, nav kur steigties, tagad man pietiek noņemšanās ar valsts aparātu, kam jābūt kārtīgi noregulētam, ieeļļotam un tad tikai laižamam darbā.
Viens tāds turnīrs vilkās no dienas dienā vairāk nekā nedēļu, tajā piedalījās apmēram piecsimt bruņinieku no pirmā līdz pēdējam. Bija vajadzīgas vairākas nedēļas, lai viņi sapulcētos vien. Viņi jāja zirgos no malu malām, no karaļvalsts vistālākajiem nostūriem, pat no aizjūras zemēm; daudziem bija līdzi dāmas, visiem — ieroču nesēji un veseli bari kalpotāju. Drānas šim raibajam pūlim bija spilgtas un greznas pēc tā laika smalkākajām prasībām, dzīvesprieks neizmērojams, valoda nevainīgi neķītra un vienaldzība pret labiem tikumiem — pilnīga. Viņi cīnījās vai noskatījās, kā citi cīnās augu dienu un no dienas dienā, dziedāja, meta kauliņus, dejoja un ik vakarus līdz vēlai naktij žūpoja. Tā bija īsti dižciltīga laika pavadīšana. Kas par cilvēkiem — savu mūžu jūs tādus nebūsit redzējuši! Nu kaut vai šīs barbariskā greznībā spīdošās daiļās dāmas skatītāju rindās, viņas varēja nolūkoties, kā jātnieku ierindā bruņinieks, asinīm žļādzot, gāžas no zirga, potītes resna pīķa caurdurts, pašas nebūt nekrizdamas tāpēc ģībonī, nē, viņas sita plaukstas un spiedās cita citai virsū, lai labāk redzētu; tikai pa brīžiem kāda ar plašu izmisuma žestu ieslēpa seju mutautiņā, un tad jūs varējāt droši likt divi pret vienu, ka tur bijis kāds piedauzīgs sakars un dāma baidās, ka citādi tas paliks publikai nezināms.
Dzīru troksni pa naktīm, kas citos apstākļos kristu man uz nerviem, es tagad neņēmu ļaunā, jo, tikai pateicoties tam, man nevajadzēja klausīties, kā viņu pūšļotāji griež nost kājas un rokas pa dienu sakropļotajiem bruņiniekiem. Viņi sabojāja manu lielisko zāģi un steķīti arī salauza, bet es neko neteicu. Un, kas attiecas uz manu cirvi… ja man vēlreiz vajadzētu aizdot cirvi hirurgam, es, goda vārds, būtu bēdzis atpakaļ pats uz savu gadsimteni.
Es ne tikai katru dienu noskatījos šo turnīru, bet arī izmeklēju kādu inteliģentāku priesteri no mana Tikumības un Agrikultūras Departamenta un liku viņam visu notiekošo pierakstīt, jo ar laiku, kad tauta būs tam sagatavota, biju iecerējis izdot laikrakstu. Pirmais, kas nepieciešams jaunai zemei, ir patentu birojs, tad jādibina izglītības sistēma un tūlīt pēc tam — jāsāk izdot avīzes. Laikrakstiem ir savas ēnas puses un ne mazums, tomēr tieši laikraksts ir bazūnes pūtiens, kas ceļ nāciju no miroņiem, to nedrīkst aizmirst. Bez laikraksta nāciju neatmodināsi, cita ceļa vienkārši nav. Tāpēc es jau laikus sāku izmēģināt un pētīt, kādu žurnālistikas materiālu varēs izspiest no sestā gadsimta, kad pienāks brīdis likt to lietā.
Un jāatzīst, ka šis priesteris ar savu uzdevumu tika galā it labi. Viņš nepalaida garām nevienu detaļu, un tas ir ļoti svarīgi vietējo notikumu hronikai; jaunībā viņš bija vedis savas baznīcas apbedīšanas grāmatas, un tur, kā zināms, katra detaļa nozīmēja peļņu, jo vairāk detaļu, jo lielāks laupījums: nesēji, pavadītāji, sveces, lūgšanas — viss ietilpa rēķinā; un, ja sērojošais pakaļpalicējs no- skopojās ar lūgšanām, varēja dubultot sveču skaitu — un atkal rēķins kārtībā. Viņš bija iemācījies arī vietumis pasviest pa komplimentam bruņiniekiem, no kuriem varēja gaidīt sludinājumus, tas ir, es gribēju teikt, bruņiniekiem ar vārdu un svaru, tāpat viņam piemita jauks pārspīlēšanas talants, jo savā laikā viņš bija kalpojis par durvju sargu svētam vientuļniekam, kurš dzīvoja cūkkūtī un darīja brīnumus.
Protams, mana iesācēja reportāžām trūka blīkšķa un bļāviena, proti, sensācijas īstā skanējuma; bet to senatnīgā izteiksme bija īpatna, jauka un vientiesīga, tā izstaroja sava laika aromātu un noskaņu, un šie stila ziedi bija zināma kompensācija par daudziem būtiskajiem trūkumiem. Pievedu te mazu izvilkumu no viņa reportāžas.
Tad sers Brians Salinieks un Grumors Grumorsums, pils bruņinieki, cīkstējās ar seru Aglovalu un seru Toru — un seru Grumoru Grumor- sumu pie zemes notrieca. Tad uzjāja sers Karadoss no Skumības torņa un sers Tirkvēns, galma bruņinieki, un cīkstējās ar seru Persivalu no Galisu cilts un seru Lamoraku no Galisu cilts, kas brāļi bija, un sers Persivals cirtās ar seru Karadosu, ka šķēpus līdz pašiem turekļiem nolauza, bet sers Tirkvēns ar seru Lamoraku cirtās tik sirdīgi, ka abi pie zemes ar visiem zirgiem nogāzās, un tie otri divi līdzēja viņiem celties un zirgos atpakaļ tapt. Un sers Arnolds un sers Goters, pils bruņinieki, cīkstējās ar seru Brendailu un seru Keju, un šie četri bruņinieki ar tādu bargumu cirtās, ka aplauza šķēpus līdz pašiem turekļiem. Tad uzjāja sers Pertolops no pils — un stājās pret viņu sers Laionels, un sers Pertolops, zaļais bruņinieks, nogāza pie zemes seru Laionelu, sera Lanselota miesīgu brāli. Un dižciltīgi heroldi, taures pūzdami un viņu vārdus saukdami, uzvarētājus slavināja. Tad sers Bleobaris tik dūšīgi seru Garetu ar šķēpu dūra, ka šķēps salūza un pats sers Bleobaris gar zemi nokrita. Kad sers Galihodins to ieraudzīja, viņš stājās pret seru Garetu — un sers Garets notrieca gar zemi viņu arī. Tad sers Galihads tvēra šķēpu, lai savu brāli atriebtu, un tādā vīzē sers Garets notrieca tiklab viņu, kā seru Dinadanu un viņa brāli seru Lakotu Vīraspēku, un seru Sagramoru Ilgoto, un seru Dodinasu Mežonīgo; un visus tos bruņiniekus viņš ar vienu šķēpu pievārēja. Kad nu īru zemes karalis Agvisans seru Garetu tik diženi cīkstamies redzēja, viņš brīnojās, kas tas būtu par bruņinieku, kas vienu reizi zaļš uzjāj un otru atkal zils. Un tā, katru reizi uzjādams, viņš krāsas mainīja, ka nedz karalis, nedz citi bruņinieki viņu pazīt nejaudāja. Tad sers Agvisans, zemes karalis, pret seru Garetu stājās un sers Garets viņu no sedliem izsita un no zirga gāza. Un uzjāja sers Karadoss, skotu zemes karalis, un sers Garets tiklab jātnieku, kā zirgu gar zemi trieca. Un tāpat viņš ar seru Uriensu, Kalnu zemes karali, darīja. Un uzjāja sers Bagdemaguss, un sers Garets atkal trieca pie zemes tiklab zirgu, kā jātnieku. Un Bagdemagusa dēls Meliganuss ar jo niknu spēku savu šķēpu pret seru Garetu salauza. Un tad cēlais princis sers Galaholts pilnā balsī sauca: «Bruņiniek ar daudzajām krāsām, jebšu krietni tu cīnījies, raugi, ka vari man pretim stāties, ka es ar tevi cīnos!» Sers Garets uzklausīja viņa vārdus un tvēra šķēpu, un viņi ar tādu spēku cirtās, ka prinča šķēps lūza, bet sers Garets viņam pa bruņu cepuri no kreisā sāna iesita, ka viņš līgoties līgojās un no zirga nogāzies būtu, ja karakalpi viņu nenoturējuši. «Tik tiešām,» karalis Arturs sacīja, «dižens ir šis bruņinieks ar daudzajām krāsām.» Tālab karalis lika seru Lanselotu pasaukt un ar šo bruņinieku cīnīties vēlēja. «Valdniek,» sacīja sers Lanselots, «mana sirds liedzas pret viņu stāties, jo viņš šodien gana grūti cīnījies, un, kad labs bruņinieks visu dienu tik krietni uzvarējis, tad neklājas citam bruņiniekam viņa pelnīto slavu laupīt, jo mēs nezinām, kas par ieganstu viņa cīniņam, tiklab nezinām arī, vai viņa sirds- mīļotā dāma nenoskatās, jo mēs redzam, ka viņš pūliņus nežēlo un' uz lieliem varoņa darbiem dzenas, un tālabad,» sacīja sers Lanselots, «man tiktos viņam šo godu atstāt; jebšu manos spēkos viņam to laupīt, es to nedarīšu.»
Todien notika ari kāds nepatīkams starpgadījums, kuru es aiz politiskiem apsvērumiem liku priesterim izsvītrot no turnīra protokola. Kā jūs jau būsiet pamanījuši, Garijs spoži izcēlās tāsdienas kaujās. Ar Gariju es domāju seru Garetu. Tā es viņu pie sevis dēvēju; jūs nopratīsiet, ka es jutu pret viņu dziļas simpātijas, un būsiet uzminējuši. Bet, protams, tikai domās, nekad tā nenosaukdams viņu sarunā ar citiem un nekādi jau ne sarunā ar viņu pašu, jo, būdams dižciltīgs, viņš neciestu ne mazāko familiari- tāti no manas necilās personas. Labi, stāstīšu tālāk: es sēdēju savā ložā, kā pieklājas karaļa ministram. Sers Di- nadans, gaidīdams kārtu iziešanai laukumā, ienāca pie manis, apsēdās un sāka pļāpāt, viņš allaž plijās man virsū, jo es biju svešinieks un viņš meklēja jaunu tirgu saviem jokiem, tik loti nodeldētiem no ilgas lietošanas, ka stāstītājam vajadzēja smieties pašam, jo klausītājam metās nelaba dūša. Es cik nu spēdams izrādīju atsaucību viņa pūliņiem, jo, ja arī ļaunajam liktenim labpatikās, ka viņš zinātu to vienu anekdoti, ko es savā mūžā biju dzirdējis, ienīdis un nolādējis visbiežāk, tad man viņš to nestāstīja. Protiet, to pašu, ko piedēvēja ikvienam ar humoru apveltītam vīram, kas jebkad spēris kāju uz Amerikas zemes no Kolumba līdz Artemusam Vordam. Anekdoti par humoristu, kas veselu stundu bārstījis savus spožākos jokus neaptēstas auditorijas priekšā, neizspiezdams ne pušplēsta smiekliņa, un, kad viņš beidzis, daži plānprātīgi večuki pateikdamies spieduši viņam roku un sacījuši, ka tik jocīgu sprediķi viņiem gan neesot gadījies dzirdēt, viņiem bijis jāvaldās, lai neiesmietos dievkalpojuma vidū. Šī anekdote man nekad nav likusies stāstīšanas vērta, un tomēr esmu bijis spiests to noklausīties simtiem un tūkstošiem, un miljoniem, un biljoniem reižu, lejot izmisuma asaras un rūgti nolādot savu likteni. Un kas gan būtu spējis iedomāties, ka šis bruņās kaltais ēzelis sāks to stāstīt dziļā senatnes tumsā, vēl ilgi pirms vēstures rītausmas, kad pašu Laktanciju varēja saukt par «nelaiķi Laktanciju» un līdz krustnešu dzimšanai vajadzēja paiet vēl piecsimt gadiem? Tiklīdz viņš bija beidzis, ienāca pāžs un aicināja viņu arēnā; dēmoniskos smieklos kratīdamies un savus dzelžus dārdinādams un pļerkstinādams, viņš aizgāja, bet man no nelabuma sagriezās melns gar acīm. Pagāja dažas minūtes, kamēr es atjēdzos un atvēru acis īstajā bridi, lai ieraudzītu, ka sers Garets ar drausmīgu sitienu nogāž viņu zemē; neviļus man paspruka vēlējums: «Žēlīgais dievs, liec, lai viņš būtu nokauts!» Man par nelaimi, es vēl nebiju ne pusteikumā, kad sers Garets metās uz seru Sagramoru Ilgoto un ar varenu dārdienu pārsvieda viņu pār zirga dibenu, un sers Sagramors krizdams dzirdēja manus vārdus un nodomāja, ka tie attiecas uz viņu.
Un, redzat, ja kāds no šiem vīriem bija kaut ko ieņēmies galvā, tad tur nelīdzēja nekas. To es zināju, tāpēc netērēju veltus vārdus un pat nemēģināju izskaidroties. Tiklīdz sers Sagramors bija atlabis, viņš deva man ziņu, ka mums nokārtojams neliels rēķins, un nozīmēja dienu pēc kādiem trim vai četriem gadiem, kā arī divkaujas vietu, to pašu arēnu, kurā biju viņu apvainojis. Es atbildēju, ka uz viņa atgriešanos būšu gatavs cīnīties. Viņš, protiet, devās meklēt Svēto Grālu. Visi šie zeļļi laiku pa laikam aizsvilās uz Svētā Grāla meklēšanu. Tāds ceļojums prasīja vairākus gadus. Viņi ilgi blandījās pa pasauli, pēc labākās sirdsapziņas izokšķerēdami malu malas, kaut gan nevienam no viņiem nebija ne mazākā priekšstata, kā šis Svētais Grāls izskatās, un es domāju, ka neviens no viņiem arī nemaz necerēja to atrast un nezinātu, ko lai ar to iesāk, ja kāds to patiešām atrastu. Vārdu sakot, grālošana bija apmēram kaut kas tāds kā mūsu Ziemeļrietumu jūras ceļa meklējumi. Katru gadu vairākas ekspedīcijas izjāja pēc Svētā Grāla un tikpat daudz glābšanas ekspedīciju savukārt devās meklēt pazudušos grālotājus. Slavas, cik uziet, bet ienākuma nekāda. Un viņi vēl gribēja ievilkt šajās tukšajās blēņās ari mani! Par to man atlika vienīgi pasmaidīt.