38532.fb2 KONEKTIKUTAS JE??IS KARA?A ARTURA GALM? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 15

KONEKTIKUTAS JE??IS KARA?A ARTURA GALM? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 15

X n o d a ļ a civilizācijas sākumi

Apaļais Galds drīz vien uzzināja par izaicinājumu un ņēmās to dedzīgi apspriest, jo tādas lietas puišus sevišķi interesēja. Karalis domāja, ka nu man jādodas meklēt piedzīvojumus, lai es izpelnītos slavu un godu un būtu cienīgs pretinieks Sagramoram, kad viņa grālošanas gadi būs apritējuši. Es lūdzu mani atvainot, es sacīju, ka man vispirms vajadzīgi kādi trīs vai četri gadi, lai mani val­stiskie pasākumi ieietu pareizās sliedēs; tad būšu gatavs ce|otājs; galu galā sers Sagramors ap to laiku vēl tāpat nebūs atgriezies no grālošanas, tāpēc mana aizkavēšanās neko negrozīs, vienīgi laiks nebūs velti nosists; tad es būtu jau sešus vai septiņus gadus pavadījis savā postenī, un man- bija pamats cerēt, ka tikmēr manis veidotais valsts aparāts būs pietiekami nostiprinājies, lai es varētu droši ņemt atvaļinājumu.

Es jutos visai apmierināts ar to, ko man jau bija izde­vies paveikt. Daudzās slepenās vietās un klusos nostūros biju iekārtojis visdažādākās pagrīdes rūpnīcas — nākot­nes industrijas kodolu, tādus kā dzelzs un tērauda misio­nārus manis ieplānotajai civilizācijai. Tur es biju savācis visus jaunekļus ar gaišākiem prātiem, ko man bija izde­vies sameklēt, un mani aģenti visu laiku siroja pa zemi, meklēdami papildspēkus. Es apmācīju nejēgu barus un pārvērtu tos speciālistos — jebkura amatniecības darba un zinātnieciskas ievirzes speciālistos. Sie mani bērnudārzi plauka slepenībā nezināmās nomalēs, un neviens tur ne­drīkstēja iegriezties bez speciālas atļaujas — jo man bija jābaidās no Baznīcas.

Sācis es biju ar skolotāju sagatavošanu un veselu virkni svētdienas skolu, rezultātā man šajās vietās tagad bija labas pamatskolas, kas darbojās pilnā sparā, tāpat arī vesels komplekts visdažādāko protestantu kongregāciju, kas visas zēla un plauka. Katrs varēja izvēlēties kristīgo ticību pēc savas gaumes, šajā ziņā valdīja pilnīga brīvība. Bet ar ticības mācību vajadzēja nodarboties pašām baz­nīcām un svētdienas skolām, manās mācību iestādēs to nepasniedza. Es jau varētu dot priekšroku savai sektai un bez kādām grūtībām pārvērst visus par prezbiteriāņiem, bet tas būtu apvainojums cilvēka dabai vispār; cilvēku cilts garīgās prasības ir tikpat dažādas kā vēdera prasī­bas, ādas krāsa un sejas panti, un cilvēks tikai tad sa­sniedz īsto tikumisko briedumu, kad viņa reliģiozais ietērps pēc sava piegriezuma, krāsas un izmēra vislabāk pieguļ viņa garīgajam augumam ar visu tā stūrainību un atšķirībām; un bez tam mani biedēja vienota baznīca; tā kļūst par varenu spēku, varbūt pašu varenāko no iespēja­miem, un, kad vēl tās vadība nokļūst savtīgās rokās, kā tas palaikam ari notiek, tā nozīmē nāvi cilvēka brīvībai un paralīzi cilvēka domām.

Visas rūdas raktuves piederēja karalim, un to bija daudz. Agrāk raktuves izmantoja tā, kā jau mežoņi mēdz darīt — viņi nesa rūdu ar maisiem no zeme ieraktām bedrēm, iegūstot ne vairāk par tonnu dienā; es nostādīju raktuvju izmantošanu uz zinātniskiem pamatiem, tiklīdz tas kļuva iespējams.

Jā, es biju raženi darbojies progresa labā, kad mani pārsteidza sera Sagramora izaicinājums.

Četri gadi apritēja — un tad! Jūs ne iedomāties neva­rat, ka kaut kas tāds pasaulē iespējams. Neierobežota vara ir ideāla lieta, ja tā ir īstajās rokās. Debesu despotisms ir absolūti perfekts valdīšanas veids. Zemes despotisms arī varētu būt absolūti perfekts valdīšanas veids, ja notei­kumi būtu tie paši, protiet, ja despots būtu vispilnīgākais cilvēku cilts pārstāvis un viņa mūžs — bezgalīgs. Bet, tā kā arī vispilnīgākajam cilvēkam reiz jāmirst un jāat­stāj despotisma groži nepilnīga pēcnācēja rokās, zemes despotisms ir ne vien slikts valdīšanas veids, bet pat vis­sliktākais no iespējamiem.

Mani darbi rādīja, ko var paveikt despots, ja viņa rīcībā ir veselas karaļvalsts spēki. Sī tumsonīgā zeme pat neno­jauta, ka esmu ieperinājis deviņpadsmitā gadsimta civi­lizāciju tai pašā deguna galā! Gan cieši noslēpta ziņkā­rīgām acīm, tā tomēr pastāvēja kā neapejams un neapgā­žams fakts, ar ko vajadzēs rēķināties, ja man būs lemts dzīvot un veiksies arī turpmāk. Sis fakts bija tikpat drošs un reāls kā mierīgs vulkāns, kas nevainīgi slienas zilās debesīs, ne dūmu mutulīša neizpūzdams un nelikdams manīt, kāda elle vārās tā dziļumos. Manas skolas un baz­nīcas pirms četriem gadiem bija bērni — nu tās bija pieau­gušas, manas darbnīcas bija izvērtušās par fabrikām; tur, kur agrāk man bija ducis speciālistu, tagad bija tūkstotis; kur agrāk bija viens spožs eksperts, tagad bija piecdesmit. Es, tā sacīt, stāvēju ar pirkstu uz slēdža, gatavs jebkuru brīdi nospiest to un pasaules nakti pārvērst gaismā. Bet es nebūt netaisījos darīt to piepeši. Tas nebija manā daba. Cilvēki neizturētu tādu satricinājumu, bez tam — kas vēl bīstamāk — tajā pašā brīdī ar visu savas autoritātes spēku man kluptu pie rīkles Romas katoļu baznīca.

Nē, es virzījos uz priekšu ļoti piesardzīgi. Visā zemē slepeni darbojās manas uzticības personas, kuru uzdevums bija pa\kripatiņai vien graut bruņniecības spožumu, iecirst pa robam gan šādā, gan tādā aizspriedumā un pakāpeniski līdzināt ceļu saprātīgākai iekārtai. Savā apgaismošanas sistēmā es ar katru reizi iededzu tikai pa vienam vatam vairāk, ne citādi, un taisījos arī turpināt tādā garā.

Visā slepenībā es biju izkaisījis pa karaļa Artura valsti arī virkni speciālu skolu dažādās nozarēs, un tās strādāja labi. Biju nolēmis savu izglītības tīklu laika gaitā papla­šināt arvien vairāk un vairāk, ja vien mani no tā neattu­rētu kādi negaidīti šķēršļi. Viens no maniem dziļākajiem noslēpumiem bija mana Vestpointa — mana kara akadē­mija. To es viscentīgāk slēpu no citu acīm, tāpat arī savu kara flotes akadēmiju, ko es biju dibinājis nomaļā ostā. Abas plauka, man par lielu gandarījumu.

Klarensam nu jau bija divdesmit divi gadi, viņš bija mans vietnieks, mana labā roka. Viņš bija īsta pērle, uz­tici, ko gribi, — ar visu tiks galā. Pēdējā laikā es gata­voju viņu žurnālista darbam, jo tuvs likās brīdis, kad va­rēsim ķerties pie laikraksta izdošanas, sākumam neko lielu — sīku iknedēļas avīzi, ko eksperimenta pēc varētu izplatīt manos civilizācijas bērnudārzos. Viņš metās šajā darbā ar pilnu krūti, goda vārds, viņš bija dzimis izdevējs. Pašlaik viņš gan pārdzīvoja personības dalīšanos: runāja sestā gadsimta valodā, rakstīja —. deviņpadsmitā. Viņa žurnālistikas stils jo dienas kļuva augstāks, tas jau bija sasniedzis Alabamas štata avīžniecības spožākās virsotnes, ne pēc satura, ne pēc formas to nevarēja atšķirt no šī no­vada žurnālistu produkcijas.

Un vēl mums bija kāds liels ieguvums. Tas bija tele­grāfs un telefons, mūsu pirmā pārdrošība šajā plāksnē. Līnijas kalpoja tikai dienesta vajadzībām, un tās vaja­dzēja turēt noslēpumā līdz piemērotākam laikam. Līnijas licēju komanda strādāja galvenokārt pa naktīm. Viņi iekār­toja pazemes vadus, jo stabus sliet mēs baidījāmies, tie varētu izraisīt nevēlamu ziņkāri. Pazemes vadi bija pie­tiekami labi abām vajadzībām, jo par izolāciju biju parū­pējies es pats, un manis izgudrotais izolācijas materiāls kalpoja nevainojami. Manām komandām bija uzdots vilkt līnijas taisni pār laukiem, izvairoties no ceļiem, un nodibi­nāt sakarus starp visām daudzmaz ievērojamām pilsētām, nosakot to atrašanās vietas pēc uguņu atspīdumiem un at­stājot katrā sakaru punktā pa dežurantam. Sajā karaļ­valstī vispār neviens nevarēja pateikt, kur kāda vieta

atrodas, jo neviens nekad nedevās ceļā uz kādu noteiktu vietu, savos klejojumos uzdūrās tai tikar nejauši un devās tālāk, pat neiedomājoties pavaicāt, kā to sauc. Laiku pa laikam mēs izsūtījām topogrāfiskas ekspedīcijas pētīt zemi un sastādīt karaļvalsts karti, bet vienmēr iejaucās garīdz­nieki un cēla skandālus. Tāpēc no šī darba mums vaja­dzēja pagaidām atteikties; nebūtu prātīgi izsaukt pār savu galvu Baznīcas dusmas.

Kas attiecas uz valsts vispārējo stāvokli, tas nelikās citāds kā pirms manas parādīšanās, lai gan patiesībā bija daudzējādi mainījies, taču tik viegli un paslepus, ka pār­maiņas nelikās manāmas. Es, piemēram, pat nebiju aiz­skāris nodevu ņemšanas kārtību, ja nu vienīgi karaļa kasei paredzētās nodevas. Tās es biju sistematizējis un nostādījis uz efektīgiem un taisnīgiem pamatiem. Rezul­tātā ienākumi bija gandrīz četrreiz lielāki, bet no­dokļu nasta sadalīta daudz vienmērīgāk, tā ka visa ka­raļvalsts atviegloti uzelpoja un no sirds cildināja manu valdīšanu.

Godīgi sakot, uzspiestais atvaļinājums nāca īstā reizē,- un es neiebildu. Agrāk tas mani saniknotu, bet tagad viss bija drošās rokās un gāja kā pa diegu. Karalis man pēdējā laikā jau vairākkārt bija atgādinājis, ka ceļojuma atlik­šana, ko es prasiju pirms četriem gadiem, vairs nav tālāk pieciešama. Nepārprotams mājiens, ka man jādodas meklēt piedzīvojumus un jāgādā par savu reputāciju, lai es būtu cienīgs krustot šķēpus ar seru Sagramoru, kurš gan vēl arvien meklēja Svēto Grālu, bet viņam pakaļ jau bija izsū­tītas vairākas glābšanas ekspedīcijas, un kuru katru gadu varēja notikt, ka viņu patiešām atrod. Tā kā, redzat, es šo piespiedu atvaļinājumu jau biju paredzējis, tas mani ne­pārsteidza nesagatavotu.