Sī zeme bija kā radīta abu dzimumu apkārtklīstošiem meļiem, un viņu arī netrūka. Reti kāds mēnesis pagāja bez šāda klaidoņa parādīšanās un kārtējā briesmu stāsta par princesi vai citu augstu personu, kas gaida, lai viņu izpestī no kādas tālas pils, kur viņu tur gūstā šaušalīgs
neģēlis, parasti milzis. Jūs droši vien domāsit, ka, noklausījies šādu pasaciņu no galīgi nepazīstama cilvēka mutes, karalis vispirmām kārtām prasītu, lai stāstītājs uzrāda kādus dokumentus vai pierādījumus, tad apjautātos, kur šī pils atrodas, kā tur vislabāk nokļūt un tā tālāk. Bet tik vienkārša un parasta doma nevienam neienāca prātā. Nē, ikviens šo klaidoņu melus norija kā zemeņu ogu, neko nepārbaudot un neuzstādot jautājumus. Un tā kādu dienu, kad es nebiju mājās, atkal uzklīda kārtējā pļāpukule — tagad sieviešu kārtas. Sās pavēlniece esot ieslodzīta milzīgā un drūmā pilī kopā ar četrdesmit četrām jaunām, daiļām meitenēm, kas arī gandrīz visas esot princeses; viņas nīkstot nežēlīgajā gūstniecībā jau divdesmit sešus gadus; pils piederot četriem neredzētiem brāļiem, katram esot četras rokas un pieres vidū viena pati acs — tik liela kā auglis. Kāds auglis — netika minēts, parastā nevērība pret faktiem.
Un varat iedomāties? Karalis un viss Apaļais Galds bija stāvā sajūsmā par tik neprātīga piedzīvojuma iespējām. Ikviens no Apaļā Galda bruņiniekiem steidzās^ izlūgties šo godu; bet karalis, par dusmām un sarūgtinājumu viņiem visiem, uzticēja to man, kaut gan es to nebūt neprasīju.
Man vajadzēja krietni piespiesties, lai neizrādītu savas jūtas, kad Klarenss atnesa man šo vēsti. Toties viņam gan nevajadzēja. Viņa lūpas pludot pludoja sajūsmā un pateicībā — sajūsmā par manu^laimīgo likteni un pateicībā par neredzēto žēlastību, ko karalis man izrādījis. Viņš nespēja novaldīt kājas un virpuļoja pa visu istabu gaisīgā svētlaimības ekstāzē.
Man gan no sirds gribējās nolādēt brīnišķo karaļa žēlastību, bet es diplomātiski apslēpu savu īgnumu un darīju, ko varēju, lai liktos iepriecināts. Patiešām — es sacīju, ka es esmu priecīgs. Zināmā mērā tā bija patiesība — es biju priecīgs kā cilvēks, kam noņem skalpu.
Neko darīt, vajadzēja vien samierināties, netērēt laiku ar veltīgu zūdīšanos, ķerties pie lietas un skatīties, kas tur iznāks. Arī melu sēnalās var izrādīties kāds patiesības graudiņš, to nu man vajadzēja atrast, tāpēc es liku vest meiteni pie manis, un klāt viņa bija. Viņa izskatījās gluži piemīlīga, tāda maiga un kautrīga, bet, pēc visām zīmēm spriežot, paļauties uz viņu varēja ne vairāk kā uz dāmu pulksteni. Es sacīju:
— Mīļais bērns, vai kāds jau ir tevi sīkāk iztaujājis par šo pili?
Viņa atbildēja, ka neesot.
— Labi, uz to es arī nemaz necerēju un vaicāju tikai tāpat vien — drošs paliek drošs; tas man tāds paradums. Un neņem, lūdzu, ļaunā, ja atgādinu, ka mēs tevi nepazīstam un tāpēc negribam pārsteigties. Tev, protams, var būt taisnība, un mēs ceram, ka tā patiešām ir, bet pārbaudīt tomēr vajag. To tu saproti pati. Esmu spiests uzdot tev dažus jautājumus, nebaidies un atbildi īsi un skaidri. Kur tu dzīvoji, kad vēl biji savās mājās?
— Moderas zemē, krietno ser.
— Moderas zeme. Tā kā nebūtu dzirdēts. Tavi vecāki ir dzīvi?
— To gan nepateikšu, arīg viņi vēl dzīvi, jo ilgi gadi pagājuši, kopš mani pilī ieslodzīja.
— Tavs vārds, lūdzu?
— Jumprava Alisanda Lakarteluāza, ar jūsu laipnu atvēlēšanu, krietno ser.
— Vai šeit kāds cilvēks var apstiprināt, ka tevi patiešām tā sauc?
— Nešķietas gan, krietno ser, jo pirmo reizi te esmu.
— Vai tev ir kāds raksts, vēstule, nu, kaut kāds dokuments, kas liecinātu, ka tu esi tā, par ko uzdodies?
— Nebūtin ne; un kam tas vajadzīgs? Nevaid man mēles mutē, ka nespētu pati pasacīt?
— Bet, ko par sevi saki tu pati un ko par tevi saka cits, ir divas pavisam dažādas lietas.
— Dažādas? Kā gan tas varētu notikt? Bīstos, ka nesaprotu, cienīgs un godīgs kungs.
— Nesaproti? Kas par nolādētu zemi, kur … atvaino, ludzu, ne, pie visiem velniem … ne tādu nieku tu nespēj saprast? Nevari saprast, kāda starpība ir starp to, ko tu pati… sasodīts, kāda velna pēc tev tik idiotiski nevainīgs ģīmis?
— Man? Tik tiešām kā nezinu, ser, viss dieva rokās.
— Ja, jā. Droši vien rokās … Neņem ļaunā, ja tev šķiet, ka esmu dusmīgs. Es neesmu. Parunāsim par kaut ko citu. Teiksim, par to pili, kurā dzīvo četrdesmit piecas princeses ar trim milžiem priekšgalā, — kur atrodas šis harēms?
-— Harēms?
— Atvaino, pils. Kur atrodas pils?
— Ai, dižena ir tā pils, stipri mūrēta un bargi apsargāta, un tālās zemēs atronas. Daudzas jo daudzas jūdzes līdz tai pilij jājamas.
— Cik daudzas?
— Ak, cienīgs un godīgs kungs, neba man to zināt, jo nav tām jūdzēm skaita, bez gala un bez malas tās tek un tek, un katra nākamā gluži tāda pati kā tā iepriekšēja izrādās, un neviens tās saskaitīt neiespētu, jāšu ne katru rokā ņemdams un pie malas likdams, kāds darbs gan vienīgi dieva tā kunga spēkos, nei cilvēkam viņa miesas vājumā, kā tu pats, krietno …
— Pietiek, pietiek, nevajag attālumu! Pasaki labāk, kā uz to pili aizkļūt. Kādā virzienā tā atrodas?
— Ak, lūgtum, gaišo ser, tā pils nekādā virzienā neatrodas, jo, raugi, ceļš vis neiet taisni, bet griežas līkumu līkumiem, kālabad virziens nestāv uz vietas, bet ir savu reizi zem vienām debesīm un savu reizi atkal zem citām, un, kad tu šķieties uz rīta pusi ejam un drošu prātu uz priekšu dodies, jau nākamā brīdī tu pamani, ka ceļš otrādi apmeties, un šis brīnums atkal un atkal no jauna notiek, un tu vari tikai zūdīties, ka tukšā prāta lepnībā raudzījis esi spītēt tā kunga gribai, kas nav devusi pilij citu virzienu kā vienīgi to, kas visnotaļ viņa rokās, un, ja tas nebūs bijis tā kunga prāts, tad drīzāk visas pilis un visi virzieni no zemes virsus pazudīs, tikai pīšļus un putekļus savās pēdās atstājot, ka mēs, zemes tārpi, neaizmirstam, jāšu dievs grib, tad grib un, jāšu dievs negrib, tad …
— Jā, protams, protams, kā gan citādi, atvilksim mazliet elpu; lai paliek virziens, pie visiem elles velniem virzienu, es atvainojos, tūkstoškārt atvainojos, es šodien kaut kā nejūtos labi, neņem vērā, ko es te runāju pats ar sevi, tas man tāds vecs paradums, vecs un nelāgs paradums, un grūti no tā tikt vaļā, ja cilvēkam sāp vēders no barības, kas gatavota nez cik senos laikos pirms viņa dzimšanas. Žēlīgais dievs, vai tad cilvēkam var normāli darboties vēders, ēdot trīspadsmit gadu simteņus vecus cāļus! Bet es jau sacīju — nepievērs tam nekādu uzmanību, labāk … jā, vai tev ir tā novada karte? Jo krietna karte .
— Neģ tā netīšām tā pati zālīte būtu, ko neticīgie pari tālām jūrām atveduši un kas eļļā ar sīpolu un arīdzan šķipsniņu sāls novārīta esot…
— Kas, karte? Par ko tu runā? Tu nezini, kas ir karte? Labi, labi, nevajag, tikai nesāc paskaidrot, es neciešu paskaidrojumus; tie visu sarežģī tā, ka neko vairs nevar saprast. Ej vien projām, uz redzēšanos, Klarens, pavadi viņu!
Nu man reiz bija galīgi skaidrs, kāpēc šie ēzeļi nemēģina izzināt no meļiem nekādus sīkumus. Var jau būt, ka šī skuķa paurī bija kāds faktiņš, bet to nevarēja izpumpēt pat ne ar hidraulisko sūkni, nedz arī izsist laukā ar primitīvām spridzināšanas metodēm, te bija darbs jau dinamītam. Viņa taču bija gatavā zoss, bet karalis ar saviem bruņiniekiem uzklausīja viņu kā lappusi no svētiem rakstiem. Spriediet paši, kas tā bija par kompāniju. Un tiklab arī par galma vientiesīgiem tikumiem — šai klaidonei nebija grūtāk piekļūt pie paša karaļa viņa pilī, kā manā zemē un laikā pie kāda veča nabagmājā, kur nu; karalis bija priecīgs viņu redzēt un priecīgs uzklausīt: ar tādu dēku azotē šī skuķe viņam bija tikpat mīļa kā līķis apbedītājam.
Es tikko biju galā ar savām pārdomām, kad atgriezās Klarenss. Es nosūkstījos par veltīgajiem pūliņiem izdibināt no meitenes kaut jel vienu pieturas punktu pils atrašanai. Jauneklis izskatījās tā kā pārsteigts, tā kā apjucis un atzinās, ka viņš savukārt esot brīnījies, kāpēc es meitenei visus šos jautājumus uzdodu.
— Žēlīgā debess! — es iesaucos. — Vai tad man nav jāatrod šī pils? Kā es, tavuprāt, to izdarīšu?
— Brīnums gan, jūsu godība, uz to atbildēt vieglāk par vieglu. Viņa jās tev līdzi. Tā viņas allažiņ dara. Viņa jās kopā ar tevi.
— Ar mani? Kas par muļķībām?
• — Tik tiešām, ka viņa to darīs. Viņa jās tev līdzi. Pats redzēsi.
— Ko? Viņa blandīsies ar mani pa kalniem un lejām, dauzīsies ar mani pa mežiem — divatā ar mani, kur es taču esmu tikpat kā saderināts! Tas būtu skandāls. Padomā pats, pēc kā tas izskatīsies!
Ai, mīļā sejiņa, kas atausa manā priekšā! Zēns aizsvilās ziņkārē par šo maigo noslēpumu. Es nozvērināju viņu nevienam to neizpaust un čukstus nosaucu vārdu: «Pusija Flenegana.» Viņš izskatījās vīlies un teica, ka neatceroties grāfieni ar tādu vārdu. Kas gan šim mazajam galminiekam varēja būt dabiskāks par tūlītēju titula meklēšanu! Klarenss jautāja, kur viņa dzīvojot.
— Austrumu Hār… — Es atjēdzos un paliku pusvārdā, mazliet apmulsis es piebildu: — Lai tas pagaidām paliek, parunāsim kādu citu reizi.
Vai viņš viņu redzēšot? Es Jaušot uz viņu kaut vai paskatīties?
To apsolīt man bija nieka lieta — kas tad galu galā ir trīspadsmit gadsimti, — ja viņš tā vēlas, un es teicu: «Protams.» Bet nopūsties es nopūtos, tur es neko nevarēju darīt. Lai gan patiesibā man nebija par ko nopūsties, jo viņa taču vēl nemaz nebija dzimusi. Bet tāda nu reiz ir cilvēka sirds: tā neprāto, bet mīl, vienkārši mīl.
Visu to dienu un vakaru neviens nerunāja ne par ko citu kā vienīgi par manu ekspedīciju. Apaļā Galda puiši sirsnības uzplūdos bija gatavi mani vai uz rokām nēsāt; aizmirsuši vilšanos un sarūgtinājumu, viņi tik aizrautīgi pārsprieda milžu sagūstīšanu un veco, pārbrie- dušo jumpravu izlaišanu brīvībā, it kā šis darbs būtu viņiem uzdots. Viņi bija kā bērni un patiešām mīļi bērni, bet ne vairāk. Viņi deva man nebeidzamus padomus, kā milži meklējami un kā sagūstāmi; mācīja buramvār- dus pret ļaunām varām, piedāvāja ziedes un dažnedažādus draņķus, ko triept uz ievainojumiem. Bet nevienam no viņiem neienāca prātā, ka, ja es reiz esmu tik varens burvis, par kādu uzdodos, man nav vajadzīgas ne viņu ziedes, ne pamācības, ne buramvārdi pret ļaunām varām, jā, galu galā pat ne ieroči vai bruņas, lai pieveiktu jebkuru uzbrucēju, kaut tas būtu vai ugunis spļaujošs pūķis vai no elles liesmām izlēcis, vēl gluži karsts sātans, nerunājot jau nemaz par tik nožēlojamiem pretiniekiem kā šie provinces kaktā dēdošie milži.
Man vajadzēja uzēst agras brokastis un jau ar rīta ausmu doties ceļā, jo tā bija pieņemts, bet elles cīniņš ar paša personiskām bruņām mani nedaudz aizkavēja. Iekļūšana bruņās nekādi nav viegls darbs, pārāk daudz detaļu. Vispirms jāsatin apkārt dubulta sega, tāda odere starp miesu un cieto, auksto tēraudu, tad jāuzvelk piedurknes un bruņu krekls, austs no sīkiem, smalkiem tērauda gredzentiņiem, šis audums ir tomēr tik vijīgs, ka, zemē nomests, bruņu krekls sabrūk kā slapji zvejas tikli; tas ir ļoti smags, un laikam gan pasaulē nav nepiemērotāka materiāla naktskreklam, bet daudzi ar to iztiek — nodokļu ievācēji, reformisti, vienzirga karaļi ar šaubīgu titulu un tamlīdzīgi ļautiņi; tad jāauj kurpes — tādas plakanas ar dzelzs stīpām pārjumtas laiveles — un jāieskrūvē papēžos milzīgi pieši. Pēc tam jāiesprādzējas cisku un plecu bruņās, tad jāuzkar muguras plāksne un krūšu plāksne, jau skaidri jūtot, ka nupat kļūst par smagu, bet nē — krūšu plāksnes apakšmalai jāpieskrūvē platu tērauda plātņu bruncīši ar izgriezumu mugurpusē, lai varētu sēdēt zirgā, un šis ogļu spaiņa izkropļojums nekādi nevairo valkātāja skaistumu vai ērtības, gar to pat rokas nevar noslaucīt; tālāk jāapjož zobens, jāiemauc rokas divos taupības krāsniņu skursteņos, tad jāiesprūdās tērauda cimdos un galvā jāuzmauc tērauda žurku lamatas ar dzelžu pinumu gar malām, lai aizsargātu arī kaklu, — un gatavs tu esi, iespīlēts kā svece lejamā formā. Dejot tad nenāk ne prātā. Šādās bruņās iesaiņots cilvēks ir līdzīgs riekstam, ko neatmaksājas kost pušu — kodols ir pārāk sīks salīdzinājumā ar čaumalu.
Apaļā Galda puiši man palīdzēja, pats es nebūtu ticis galā. Tiklīdz mēs bijām beiguši, ienāca sers Bedivers, un es uzreiz sapratu, ka nebūt neesmu izvēlējies ērtāko tērpu garam ceļojumam. Cik dižens viņš izskatījās — slaids, plecīgs un stalts! Koniskā tērauda bruņu cepure sniedzās tikai līdz ausīm, sejsegs sastāvēja vienīgi no tērauda plāksnītes, kas aizsargāja degunu; citādi viņš no kakla līdz papēžiem bija tērpts vijīgā bruņu stieplīšu auduma kreklā un biksēs. Pāri tam visam no pleciem līdz potītēm pletās ērts apmetnis, arī, kā jau minēju, no tērauda gredzentiņiem, iešķelts no vidukļa uz leju gan priekšpusē, gan mugurpusē, lai, seglos sēdot, malas brīvi nokarātos gar zirga sāniem. Viņš devās uz svēto grālošanu un bija ļoti piemēroti apģērbts. Es atdotu nezin ko par tādu ietērpu, bet nebija vairs laika velna dzīšanai. Saule jau bija uzlēkusi, karalis ar visu galmu gaidīja mani ārā, lai atvadītos un novēlētu laimīgu ceļu; ilgāka kavēšanās būtu apgrēcība pret galma etiķeti. Un pašam tikt zirgā ari nebija ko domāt; kas to mēģinātu, tas piedzīvotu rūgtu vilšanos. Tevi stiepj un stīvē, kā pie mums saulesdūriena ķertu gājēju stiepj uz aptieku, uzsprūda zirgā un iesēdina seglos, un vēl iebāž kājas kāpšļos; visu laiku tu jūties tik kokaini un ērmīgi, it kā tas viss nenotiktu ar tevi, bet ar kādu citu, — gluži kā cilvēks, kas pēkšņi apprecējies, vai zibens vai kaut kā tamlīdzīga ķerts, un nav paspējis ne lāgā attapties, ne apjēgt, kur viņš vispār atrodas. Tad īpašā tureklī pie manas kreisās kājas ieslēja burinieka mastu, ko viņi te dēvē par šķēpu, un es krampjaini sagrābu to plaukstā; beidzot man uzkāra kaklā vairogu — un es biju gatavs pacelt enkuru un doties jūrā. Visi izrādīja man bezgalīgu sirsnību, un kāda galma dāma pašrocīgi pasniedza man atvadu kausu. Nu ceremonija bija galā, līdzi ņemamai jumpravai atlika vienīgi nosēsties uz mana seglu spilvena, ko viņa arī izdarīja un vēl apķērās man apkārt ar abām rokām, lai nenokristu.
Tā nu mēs devāmies ce]ā, visi sauca mums ardievas un māja ar mutautiņiem un bruņu cepurēm. Un visi, kurus mēs sastapām, jājot lejā no pakalna un cauri ciematam, godbijīgi mūs sveicināja, izņemot skrandainos nomales puikas. Viņi sauca:
— Re, kāds ķēms! — Un apmētāja mūs ar dubļiem.
Mana pieredze rāda, ka puikas tādi bijuši visos laikos. Nekas viņiem nav svēts, viņi nejūt cienību ne pret ko un ne pret vienu. Viņi brēca: — Šļūc pa diegu, plikpauri! — pravietim, kas, nevienam pāri nedarīdams, gāja savu ceļu sirmā senatnē; viņi bombardēja mani ar zemes pikām viduslaiku svētītajā mijkrēslī, un to pašu atceros no Bjū- kenana valdīšanas laikiem — kad es savukārt biju puika. Pravietim bija lāči, lai izrēķinātos ar puikām, es arī labprāt būtu nokāpis no zirga un izrēķinājies ar savējiem, bet tas nu reiz negāja cauri, jo tad es netiktu zirgā atpakaļ. Cik riebīga tāda zeme, kurā ne ceļamkrānu nav!