Vēl pēc brīža — un mēs jau bijām laukos. Kas gan varēja būt jaukāks un tīkamāks par šo meža taku vientulību spriganā rudens rīta dzestrumā! No pakalniem mēs redzējām plašas, zaļas ielejas ar sudrabotiem upju līkumiem un vietumis, kā salas jūrā, izkaisītām birzīm un vientuļiem milzu ozoliem, kas meta zālē melnus ēnu apļus; pāri ielejām, ar pamali saplūzdamas, atkal zilgoja pakalnu viļņainās rindas, un tur, kur šie viļņi likās uzsituši pelēku vai baltu putu pikuci, tur — mēs zinājām — slējās kāda pils. Mēs šķērsojām pašas dabas iekoptus, rīta rasā mirgojošus zālienus, mēs slīdējām kā rēgi pār kūdraino paklāju, kurā noslāpa zirga pakavu skaņas; kā sapnī mums uzmirdzēja meža klajumu zaļganie, cauri koku lapotnēm krītošie, saules piestigotie mijkrēšļi, un pie mūsu kājām dzidri, vēsi strautiņi kūleņoja un čaloja pār krācēm, un ūdeņu pus- čukstus dziedātā dziesma veldzēt veldzēja ausis; brīžiem mēs pametām pasauli, ienirdami meža svinīgi tumšos dziļumos, dobjā krēslā, kuras biklie iemītnieki aizspurdza un pazuda skatam, vēl pirms bijām paspējuši pacelt acis uz tāda spurdziena pusi, un kur tikai paši agrākie putniņi sāka mosties un skriet savās rīta darīšanās: cits ar dziesmu, cits ar ķildu, cits ar noslēpumainu klaudzināša- nos un bungāšanu pa tārpu aizēsta koka mizu kaut kur nepieejamos meža biezokņos. Un tā, soli pa solim, kamēr atkal iznirām klajumā.
Bet jau pāris stundu pēc saules lēkta izjāt klajumā trešo, ceturto vai piekto reizi vairs nebija tik patīkami kā agrāk. Tuvojās dienas karstums. Jau tagad to manīja. Mēs bijām nojājuši krietnu ceļa gabalu bez mazākās paēnas. Interesanti pavērot, kā — ja jau reiz sākušās — aug un pieņemas plašumā sīkas neērtības. Tas, kam es no sākuma nebiju pat pievērsis uzmanību, nu krita uz nerviem — ik ar brīdi jūtamāk un jūtamāk. Kad man pirmās desmit — piecpadsmit reizes ievajadzējās kabatas lakatiņa, es vēl nemaz neuztraucos, jāju vien mierīgi tālāk un aizmirsu to, par ko nebija vērts domāt. Taču beidzot man vajadzēja kabatas lakatiņu un tikai kabatas lakatiņu, es nespēju domāt ne par ko citu kā vien par kabatas lakatiņu, lidz niknuma lēkmē novēlēju karātavām stulbeni, kas izgudrojis bruņas bez kabatām. Jo, redzat, kabatas lakatiņu līdz ar dažiem sīkumiem es biju iebāzis bruņu cepurē, bet šo cepuri cilvēks pats saviem spēkiem nemaz nevarēja noņemt. Tas man neienāca prātā, kabatas lakatiņu cepurē iebāžot, pareizāk sakot, es to nezināju. Taisni otrādi, man šī vieta likās ļoti ērta. Un tagad apziņa, ka tepat jau tas ir — p.ie rokas un tomēr galīgi neaizsniedzams —, kļuva arvien sāpīgāka un grūtāk panesama. Jā, palaikam tas, ko cilvēks nevar dabūt, bijis tieši tas, ko cilvēks grib dabūt, — to būs pamanījis ikviens no mums. Mutautiņš vairs neļāva man pievērsties nekam citam, par pasaules centru bija kļuvusi paša bruņu cepure, un jūdzi pakaļ jūdzei manas domas kavējās tur, mutautiņā un ap mutautiņu, un manu sarūgtinājumu ik ar bridi pavairoja sāļās sviedru straumītes, kas tecēja man acīs un ko es nevarēju noslaucīt. Tas var izklausīties pēc sīkuma — uz papīra, — bet
tas nebija nekāds sīkums, tas bija posts un izmisums. Es nelietotu šos vārdus, ja tā nebūtu bijis. Es nolēmu nākošo reizi ņemt līdzi groziņu, lai tas izskatītos kā izskatīdamies un lai katrs saka, ko grib. Dzelžos kaltie Apaļā Galda švīti droši vien uzskatītu to par piedauzību un saceltu lielu brēku, bet, kas attiecas uz mani, — es pirmajā vietā stādu ērtības, nevis stilu. Tā mēs kratījāmies vien uz priekšu, vietumis ceļš bija putekļains, putekļu mākoņi līda man acīs un mutē, liekot šaudīt un birdināt asaras; man par to varbūt nevajadzētu runāt, bet es negribu neko noklusēt. Cilvēks vien esmu.
Sāka izskatīties, ka šajā tuksnesīgajā Britānijā mēs vis- pāi nevienu nesastapsim, pat milzi ne; kaut gan savā pašreizējā noskaņojumā es biju nobriedis kautiņam ar \ milzi, tas ir, ar tādu milzi, kuram kabatā mutautiņš. Citi bruņinieki, protams, tīkotu pēc viņa bruņām, bet man pietiktu kaut vai ar viņa raibo kaklautu, savus dzelžus viņš manis pēc varētu mierīgi paturēt.
Bruņas tikmēr kļuva arvien karstākas un karstākas. Saule plaucēja un ik ar brīdi jo vairāk kveldināja tēraudu. Un, kad cilvēkam jācieš tāds karstums, viņu uztrauc katrs sīkums. Kad es laidu zirgu rikšos, es grabēju kā trauku grozs, un tas mani kaitināja — it īpaši tāpēc, ka es nekādi nevarēju ierīkoties tā, lai vairogs nesistos un nedārdētu vai nu pret manām krūšu, vai muguras bruņām; soļos jājot, manas locītavas izmisīgi kauca un čīkstēja kā tač- kas ritenis, un, tā kā, lēni jājot, nebija arī spirdzinošā pretvēja, es svilu kā cepeškrāsnī; un, jo lēnāka gaita, jo smagāk spieda bruņu smagums, tā vien likās, ka ik ar minūti svaram nākusi vēl kāda tonna klāt. Turklāt visu laiku vajadzēja mainīt rokas, pārspraužot šķēpu no vienas puses otrā, jo ilgi vis tādu šķēpu nevarēja vienā rokā noturēt.
Jūs droši vien paši būsit pamanījuši, ka tad, kad sviedri tek aumaļām, neizbēgami pienāk brīdis, kad jūs — kad jums — vārdu sakot, sāk niezēt. Jūs esat iekšpusē, jūsu rokas ir ārpusē, un pakasīties nevar — tērauds starpā. Tas nav viegli, sakiet, ko gribat. Vispirms ieniezas vienā vietā, tad otrā, tad vēl kaut kur, kņudoņa plešas un plešas, tā pārņem visu miesu no galvas līdz kājām, un nav iespējams pat iztēloties, kā cilvēks tad jūtas un cik nepatīkami tas ir. Un, kad niezēšana bija sasniegusi kulmināciju un man jau likās, ka nupat vairs neizturēšu, zem sejsega ielīda muša un nometās man uz deguna, sejsega plāksnes
bija iestrēgušas, man neizdevās tās pacelt, es varēju tikai purināt galvu, kas jau bija sakarsusi līdz baltkvēlei, bet muša — nu, paši zināt, kā uzvedas muša, kad jūtas pilnīgā drošībā, — galvas purināšana viņai lika vienīgi pārlidot no deguna uz lūpas, no lūpas uz ausi un sīkt un sīkt kā apsēstai, un sisties pret bruņām un kost, un iedzīt mani tādā izmisumā, ka es to vienkārši vairs nespēju izturēt. Es padevos, liku Alisandei atskrūvēt bruņu cepuri un noņemt to nost. Tad viņa izņēma no cepures pirmās nepieciešamības priekšmetus, piesmēla to ar ūdeni un, kad es biju krietni padzēries, atlikumu salēja man aiz bruņām. Jūs nevarat iedomāties, kā tas spirdzināja! Viņa smēla un lēja vēl, līdz.kamēr es biju cauri slapjš un jutos atkal labi.
Kas varēja but jaukaks par mieru un atputu! Bet pilnība šajā dzīvē nekad nav bijusi sasniedzama. Pirms kāda laika es biju izgriezis sev pīpi un sagatavojis arī it brangu tabaku — ne jau īsto, bet tādu, kādu smēķē indiāņi, — no kaltētiem vītolu gremzdiem. Sīs tīkamās lietas atradās cepurē, un es biju ticis tām klāt, bet izrādījās, ka man nav sērkociņu.
Ce|ojuma laikā sāku apzināties vēl vienu neērtību, proti, ka esam pilnīgi atkarīgi no apstākļiem. Bruņās tērpts iesācējs nevar uzkāpt zirgā bez palīgiem, turklāt vairākiem. Ar Sendiju nepietika, man vismaz nepietika. Mums vajadzēja gaidīt, kamēr kāds nāks garām. Gaidīt klusumā būtu it patīkami, jo man pietika, par ko domāt, un es gribēju apkopot savus novērojumus. Es taisījos apdomāt un izspriest, kā tas varējis notikt, ka saprātīgi vai kaut jel tikai pa pusei saprātīgi cilvēki izvēlējušies sev par apģērbu tērauda bruņas, ņemot vērā visas to neērtības, un kā šī mode varējusi noturēties no paaudzes paaudzē, kad bija taču pilnīgi skaidrs, ka tās mocības, ko es cietu šodien, viņi cietuši un cieš katru sava mūža dienu. Es gribēju izdomāt, ka atvieglināt šīs ciešanas un apgaismot ļaužu prātus, lai viņi nodod šo muļķīgo modi iznīcībai; bet uz domāšanu pašreizējā situācijā nebija ko cerēt. Tur, kur atrodas Sendija, cilvēks nevar domāt.
Viņa bija gluži rātna un labsirdīga radībiņa, bet viņas mēle kustējās nemitīgi, kā dzirnavu rats, un no viņas pļapāšanas man sāpēja galva, kā pilsētniekiem tā sāp no riteņu klaboņas ielās. Ja Sendiju varētu aizkorķēt, viņa būtu jauka ceļa biedrene. Bet Sendija bija no tām, kuras
nomirtu, ja tiktu aizkorķētas. Viņa tarkšķēja no rīta līdz vakaram, un jūs varbūt domājat, ka no tik smagas pārslodzes viņas dzirnavas varētu uz kādu bridi samaitāties, bet nē — tās nekad neizgāja no ierindas, nedz arī Sen- dijai kādreiz pietrūka vārdu. Viņa spēja malt un bīdelēt, kulstīt un spindzēt kaut vai veselu nedēļu no vietas, viņas motoru nekad nevajadzēja ieeļļot vai atdzesēt. Un tomēr rezultāts bija tikai tukša gaisa tricināšana. Domu Sendi- jas galviņā nebija ne tik, cik rīta miglā. Viņa bija dzimusi pļāpa, kas tarkšķēja, tarkšķēja un tarkšķēja, gvelza, gvelza un gvelza, klabēja, klabēja un klabēja visvientiesīgākajā sirds nevainībā. Es neieklausījos viņas malšanā no rita, kad mani kā lapsenes no pūžņa apsēda neskaitāmas citas nepatikšanas, bet pēcpusdienā es laiku pa laikam atgādināju:
— Atpūties jel kādu brīdi, mīļais bērns, tā tu vari iztērēt visu valsts gaisu, un tad to vajadzēs ievest no ārzemēm, bet karaļa kase jau tāpat ir diezgan patukša.