Jā, patiešām dīvaini, cik īss mūžs ir cilvēka apmierinātībai. Vēl pirms kāda brīža, kad es rūgti mocījos zirga mugurā, šis miers, šī atpūta, šis saldais, klusais pavēnis pie murdoša strauta, kur es varēju veldzēties pēc patikas, ielejot aiz bruņām pa šļācienam ūdens, man liktos īsta debesu svētlaimes saliņa; bet nu jau es sāku justies neapmierināts — daļēji tāpēc, ka es nevarēju aizkūpināt savu pīpi, jo, lai gan es jau pirms krietna laika biju ierī-' kojis sērkociņu fabriku, biju aizmirsis paņemt sērkociņus līdzi, un vēl daļēji tāpēc, ka mums nebija ko ēst. Te nu jums ir vēl viens šī gadsimta un cilvēku brīnišķīgās neapdomības piemērs. Bruņinieki, ceļā dodamies, paļāvās tikai uz gadījumu, jau pati doma piekārt pie šķēpa sviestmaižu groziņu viņiem liktos skandaloza. Visā tajā Apaļā Galda kompānijā noteikti nebija neviena bruņinieka, kurš nebūtu ar mieru drīzāk nomirt badā nekā piekārt kaut ko tādu pie sava karoga kārts. Un tomēr tas būtu bijis prāta darbs. Es jau grasījos kontrabandas ceļā iegrūst dažas
sviestmaizes bruņu cepurē, bet tiku pieķerts, man vajadzēja atvainoties un nolikt tās atpakaļ, un manas sviestmaizes aprija suns.
Tuvojās nakts, pie tam — ar vētru. Satumsa ātri. Mums atlika vienīgi pārgulēt tepat. Jumpravai es atradu drošu patvērumu zem klints pārkares, pats devos tālāk, kamēr uzgāju otru. Biju spiests gulēt bruņās, jo pats no tām izkļūt nevarēju, pieņemt Alisandes palīdzību ne tik, tā būtu jau publiska izģērbšanās. Tik tālu faktiski gan nenonāktu, jo zem bruņām biju apģērbts, tomēr ar mātes pienu iezisti aizspriedumi nav tik viegli atmetami; es zināju, ka brīdī, kad man vajadzētu novilkt savus strupos tērauda bruncīšus, es justos ļoti neērti.
Līdz ar vētru mainījās laiks; jo niknāk pūta vējš, jo mežonīgāk zemi patagoja stāvgāzu lietus, jo aukstāks un aukstāks kļuva. Ļoti drīz visvisādas vabolītes, skudras, tārpi un cita nešķīstība, no lietus bēgdama, sāka līst zem manām bruņām, lai sasildītos; un, kamēr daži no viņiem uzvedās diezgan pieklājīgi, ieritinājās mana apģērba krokās un gulēja, viss lielais vairums nevarēja vien norimties, paši nezinādami, kurp viņi trencas un ko meklē; īpaši jau skudras, kas nebeidzamā procesijā pārstaigāja mani no kāju pēdām līdz galvvidum un atkal atpakaļ un kutināja tik nepanesami, ka ar skudrām es nekad vairs negribētu gulēt kopā. Cilvēkiem, kas nokļūst līdzīgā situācijā, es no sirds neiesaku vārtīties un plosīties, jo tas piesaistītu arī pārējo kukaiņu uzmanību un tad viņi visi līdz pēdējam skrietu šurp, lai izdibinātu, kas te notiek, un stāvoklis kļūtu nesalīdzināmi ļaunāks, un, protams, liktu lādēties vēl briesmīgāk, ja tas vispār būtu iespējams. Taču, ja cilvēks nevārtīsies un neplosīsies, viņam būs jānobeidzas, tāpēc izvēle starp abiem variantiem neko negroza. Pat jau galīgi sasalis ragā, šo skudru kutināšanos es jutu un raustījos kā līķis, ko apstrādā ar elektrisko strāvu. Es nozvērējos, ka pēc šī ceļojuma nekad vairs nevilkšu mugurā bruņas.
Visās šajās mocību stundās, gan ledū sastindzis, taču degdams dzīvā ugunī, ko uz manas ādas sakūra sīko ložņātāju pūļi, manas pārgurušās smadzenes plosīja tas pats neizdibināmais jautājums: kā cilvēki pacieš šīs nožēlojamās bruņas? Kāpēc viņi tik sīksti pie tām turas no paaudzes paaudzē? Kā viņi vakaros vispār aizmieg, zinādami, cik drausmīgas mokas viņiem nesīs rīts?
Kad beidzot atausa diena, no manis bija palikusi pāri nožēlojama nelaimes čupiņa: galīgi slims, pusnemaņā no bezmiega, pārguris no vārtīšanās pa zemi, pamiris badā no ilgas gavēšanas, iztvīcis pēc vannas, lai tiktu vaļā no šiem elles kukaiņiem, un turklāt vēl reimatisma savilkts. Un kā to visu bija pārcietusi dižciltigā būtne, titulētā aristokrāte, jumprava Alisande Lakarteluāza? Viņa bija gulējusi kā nosista, pamodusies mundra kā vāverīte, un, kas attiecas uz vannu, tad to nepazina ne viņa, ne citi šīszemes augstmaņi, tāpēc nejuta pēc tās nekādu vajadzību. Pēc mūsdienu mērauklas šie cilvēki bija tikai savdabīgs mežoņu paveids. Dižciltīgajai dāmai, liekas, nerūpēja arī brokastis — vēl viena mežonības pazīme. Savos klejojumos pa Britāniju viņi bija pieraduši pie ilgiem gavēņiem un prata tos paciest; prata arī pirms došanās ceļā uzpildīties ilgam laikam, gluži tāpat, kā to dara indiāņi un žņaudzējčūskas. Sendija droši vien bija pieēdusies vismaz uz kādām trim dienām.
Mēs devāmies ceļā vēl pirms saules lēkta, Sendija sēdēja zirgā, es kliboju pakaļ. Pēc kādas pusstundas mēs uzdūrāmies nožēlojami skrandainiem radījumiem, kuri šķita labojam to, ko šeit dēvēja par ceļu. Viņi izrādīja man kustonisku pazemību; un, kad es piedāvājos dalīties viņu brokastīs, neiedomājamais pagodinājums satrieca viņus tā, ka viņi no sākuma nespēja pat ticēt, ka es runāju nopietni. Mana dāma nicīgi uzmeta lūpiņu un pagāja malā, visiem dzirdot, pateikdama, ka viņa gan drīzāk ēstu pie vienas siles ar lopiem, — un, ja šī piezīme samulsināja nabaga velnus, tad tikai tāpēc, ka dāma viņus vispār pieminējusi, bet ne tāpēc, ka viņi justos aizskarti vai apvainoti, nebūt ne. Un tomēr viņi pat nebija vergi, saimnieka kustamā manta. Likums sarkastiski atzina viņus par brīvzemniekiem. Septiņas desmitdaļas šīs zemes brīvo iedzīvotāju bija vienas kārtas ar viņiem; sīki «neatkarīgie» saimnieki, amatnieki un tamlīdzīgi; tas nozīmē, ka tieši viņi bija īstā nācija, īstā un vienīgā, kas dara derīgu darbu un ir saglabāšanas un patiesas cieņas vērta, jo bez viņiem nācijas vairs nebūtu, no angļu tautas paliktu pāri tikai sīku drazu kārtiņa — proti, karalis, augstmaņi un muižniecība — dīkdieņi, kas neprata nekādas vērtības radīt, toties lieliski prata tās izšķērdēt, radījumi, kuriem saprātīgi iekārtotā pasaulē nebūtu nekāda pielietojuma un svara. Taču ar atjautīga trika palīdzību šī apzeltītā minoritāte, kurai pieklātos vilkties gājiena astē, ar paceltu galvu un plīvojošiem karogiem drasēja priekšgalā, pašrocīgi iecēlusi sevi īstās Nācijas godā; un neskaitāmie mēmie radījumi tik ilgi bija pieļāvuši šādu gājiena kārtību, ka nu jau uzskatīja to par vienīgo pareizo un ne 'tikai pareizo, bet arī taisnīgo. Priesteri bija iestāstījuši viņu tēviem un stāstīja viņiem arī, ka šis smieklīgais iestādījums ir paša Dieva radīts; un tā nu viņi, nemaz nepadomādami, cik maz ticams, ka dievs debesīs uzjautrinātos ar tik lētiem un nožēlojamiem jokiem, viņi bijīgā padevībā uzskatīja, ka tā tam arī jābūt.
Mūsdienu amerikāņa ausīm šo lēnprātīgo radījumu runas veids likās diezgan ērmīgs. Viņi bija brīvzemnieki, bet nevarēja atstāt sava lorda vai sava bīskapa zemes bez kunga atļaujas; viņi nedrīkstēja paši malt savus graudus un cept savu maizi — to vajadzēja darīt kunga dzirnavās un ceptuvēs, protams, krietni par to samaksājot, no savas personiskās mantas viņi nedrīkstēja pārdot nenieka, neatvēlot kungam krietnu procentu no ienākuma, nedz arī kaut ko pirkt no cita, atkal nenorēķinoties ar kungu skaidrā naudā par tādu iespēju; kunga ražu viņiem vajadzēja novākt bez maksas un būt gataviem jebkurā brīdī ķerties pie šī darba, atstājot savu labību lietus un negaisa varā, viņiem vajadzēja pieļaut, lai kungs stāda savus augļu kokus viņu tīrumos, un norīt savu sašutumu, kad nevērīgie augļu novācēji izbradāja druvu; tāpat viņiem atlika vienīgi sakost zobus, kad mednieku kavalkā- des auļoja pa laukiem, iznīcinot viņu pacietīgos pūliņus; paši viņi nedrīkstēja turēt baložus, bet viņiem vajadzēja savaldīgi noskatīties, kā kunga baložu bari izknābā viņu vārpas, jo par putna nogalināšanu draudēja briesmīgs sods; kad raža beidzot bija novākta, laupītāji nāca strīpām, lai noplēstu savu daļu, — vispirms Baznīca nosmēla treknu desmito tiesu, tad karaļa pilnvarotais divdesmito, tad bagātīgi pagrābās milorda sūtītie ļaudis, un tikai tad līdz ādai aplaupītais brīvzemnieks drīkstēja atlikumu ievest savā klētī, ja tas vispār vairs bija pūliņu vērts; tad nāca nodokļi, nodokļi, atkal nodokļi un vēlreiz nodokļi, un uz tiem nodokļiem jauni nodokļi — visi pār brīvā un neatkarīgā nabaga galvu, bet neviens pār lordu vai baronu, neviens pār izšķērdīgo augstmani vai visu aprijošo Baznīcu; lai barons varētu netraucēti gulēt, brīvzemniekam pēc smagas darba dienas vajadzēja visu nakti sēdēt pie dīķa un ar pātagu tramdīt vardes; ja brīvzemnieka meita — bet nē, šo pēdējo monarhisma neķītrību pat papīrs nepanesīs; un, beidzot, ja brīvzemnieks, kritis jau galējā izmisumā no šīm mocībām, nav spējis tādu dzīvi vairs panest, atteicies no tās, lai meklētu glābiņu un žēlsirdību nāvē, lēnprātīgā Baznīca notiesā viņu uz elles ugunīm mūžīgi mūžos, laipnais likums aprok viņu pusnaktī pie krustcelēm un iesprauž apses mietu mugurā, viņa saimnieks, barons vai bīskaps konfiscē visu viņa mantu, bet atraitni un bāriņus padzen no mājām.
Un te nu bija pulciņš tādu brīvzemnieku, agrā rītā stājušies pie barona vai bīskapa ceļa labošanas, lai atstrādātu trīs dienas katrs — bez maksas; ikviens ģimenes tēvs un ikviens ģimenes dēls — trīs dienas katrs bez maksas, un vēl pa dienai vai divām virsū no katra ģimenes kalpa. Tas atgādināja man visu, ko biju lasījis par Franciju un francūžiem pirms mūžīgā piemiņā svētās Revolūcijas, kas noskaloja gadu tūkstošiem krāto neģēlību vienā spējā asiņu vilni uzreiz; un tomēr arī tad no augstmanības drausmīgā parāda tika iekasēta vienīgi lāse asiņu par katru mucu, kas bija izspiesta no franču tautas desmit gadu simteņu ilgās netaisnības, negoda un izmisuma lēnajā spīdzināšanā, kurai līdzināties nespēja pat elles mocības. Neaizmirsīsim un ņemsim vērā, ka bija tikai divi terora uzliesmojumi — slepkavošana izmisuma afektā no vienas puses un tā bezsirdīgā, aukstasinīgā slepkavošana no otras; daži mēneši no vienas puses, gadu tūkstoši — no otras, apmēram desmit tūkstoši nāvei nodoto — no vienas; simtiem miljonu — no otras; bet mēs šausmināmies par visiem šī sīkā terora briesmu darbiem, kaut gan tas, godīgi runājot, bija tikai acumirkļa terors; padomāsim labāk — kas ir īsās nāves šausmas zem cirvja pret lēno nāvi no bada, aukstuma, pazemojuma, nežēlības un izmisuma visa mūža garumā? Kas ir nāve no zibens spēriena pret nāvi lēni gruzdošā sārtā? Terora upuru zārki ietilptu vienā Parīzes kapsētā — tā terora, par kuru mēs tik cītīgi esam mācījušies šausmināties un liet asaras, — bet visā Francijā nesatilptu vecā un īstā terora zārki, tā neizsakāmi rūgtā un drausmīgā terora, kura plašumu saredzēt un šausmu bezdibeņus pelnīti apraudāt mums nav mācījis neviens.
Sie nabaga šķietamie brīvzemnieki, mani brokastu un sarunu biedri, bija tik pārpilni vispazemīgākās bijības pret savu karali, Baznīcu un augstmaņiem, cik vien varētu vēlēties viņu ļaunākais ienaidnieks. Tas bija kaut kāds nožēlojams absurds. Es jautāju, vai viņi spēj iztēloties tautu, kurā ikvienam cilvēkam būtu tiesības balsot un kura tad pati nodotu savas balsis par to, lai pār viņiem valdītu uz visiem laikiem tikai viena ģimene un tās pēcnācēji, vienalga, kādi tie padevušies — gudri vai muļķi —, atņemot varu visām pārējām ģimenēm, balsotājus ieskaitot. Un vai šī tauta nodotu savas balsis par to, lai daži simti ģimeņu tiktu pacelti žilbinoši augstā kārtā, apveltīti ar visiem zemes labumiem un mantojamām privilēģijām, atņemot to pārējām ģimenēm, paša balsotāja ģimeni ieskaitot?
Viņi tikai tukši blenza uz mani un teica, ka viņi nezinot, nekad neesot par to domājuši un viņiem neesot nācis ne prāta, ka jel kādai tautai būtu iespējams, lai ikviens runātu līdzi valdības izvēlēšanā. Es sacīju, ka esmu tādu tautu redzējis un ka šī tauta paturēs savas tiesības, kamēr kāds tai neuzspiedīs valsts baznīcu. Bet arī tas viņus neiespaidoja — vismaz no sākuma ne. Tad pēkšņi viens no viņiem pacēla acis un lūdza mani atkārtot, ko esmu teicis, — atkārtot lēni, lai viņš varētu to kārtīgi saprast. Es atkārtoju, un pēc brīža viņš bija aptvēris lietas būtību, uzsita dūri uz ceļgala un teica, ka, viņaprāt, tauta, kurai pašai tiesības izvēlēties, nekad brīvprātīgi nekļūtu citiem par kāju pameslu un ka brīvas izvēles laupīšana tautai noteikti ir noziegums, pie tam lielākais no visiem. Es sevī nodomāju:
Sis ir īstais vīrs. Ja man tādu būtu vairāk, tad ar viņu atbalstu es vienā rāvienā novestu zemi pie labklājības, pašā saknē mainīdams pārvaldes sistēmu, tādējādi pierādot, ka tieši es esmu bijis Anglijas uzticamākais pilsonis.
Jo, redzat, es saprotu uzticību kā uzticību savai zemei, nevis tās varas iestādēm un ierēdņiem. Tikai dzimtene ir cilvēka īstais un mūžīgais pamats, tas, kas modri jāsargā un jāmīl, tas, kam jāglabā uzticība; pārvaldes sistēma ir ārpusēja, tā ir kā apģērbs, un apģērbs var novalkāties, kļūt par skrandām, kas nav vairs valkājamas un nepasargā miesu no sala, slimībām un nāves. Glabāt uzticību skrandām, pastāvēt uz skrandām, pielūgt skrandas un mirt par skrandām — tā ir nedomājoša, tīri kustoniska uzticība; tāda piedienas monarhijai, ir monarhijas dibināta, un monarhija lai to patur. Es biju no Konektikutas, kuras Konstitūcijā rakstīts: «Visa politiskā vara pieder tautai, jebkura brīva valdība kalpo tautas gribai un ir dibināta tautas labā; tikai tautai visos laikos pieder nenoliedzamās un neatņemamās tiesības mainīt valdības formas tādā veidā, kādu tā uzskata par vēlamu.»
Tātad pilsonis, kurš redz, ka sabiedrības politiskais apģērbs ir novalkājies, tomēr klusē un necīnās par jaunu tērpu, ir nelojāls; viņš ir nodevējs. Pat ja viņš būtu vienīgais, kas pamanījis šo novalkāšanos, tas viņu neattaisno; viņa pienākums ir aģitēt par jaunu apģērbu, tāpat kā pārējo pienākums ir balsot pret viņu, ja pārējie šo novalkāšanos nesaskata.
Un tagad man vajadzēja dzīvot zemē, kurā balsstiesības uz valsts varu piederēja labi ja sešiem no katra iedzīvotāju tūkstoša. Ja šie deviņsimt deviņdesmit četri izrādītu neapmierinātību ar savu valdību un gribētu to mainīt, atlikušie seši visi kā viens brēktu uz debesīm par tādu ne- lojalitāti, tādu negodu, tādu melnākās nodevības zaņķi! Vārdu sakot, es biju kļuvis par akcionāru akciju sabiedrībā, kur deviņsimt deviņdesmit četri locekļi dod visu peļņu un dara visu darbu, bet pārējie seši uz visiem laikiem ievēlējuši sevi valdē un pievāc dividendes. Manuprāt, šiem deviņsimt deviņdesmit četriem apkrāptajiem bija vajadzīgs jauns valdības kurss. Manu tieksmi uz ārējiem efektiem vislabāk apmierinātu atteikšanās no Saimnieka posteņa, lai saceltu dumpi un pārvērstu to revolūcijā; bet no Džeka Keida un Vota Teilora pieredzes es zināju, ka bez ļaužu materiāla secīgas attīstīšanas līdz revolūcijas pakāpei tāds mēģinājums tikpat kā noteikti atstātu mani ar garu degunu. Un es nebiju radis palikt ar garu degunu, pat ne tad, ja pats būtu pie tā vainīgs. «Apvērsums», kas jau labu laiku nodarbināja manas smadzenes, visai būtiski atšķīrās no Keida — Teilora iecerēm.
Tāpēc es nesāku skubināt uz dumpi un asins izliešanu šo vīru, kas te sēdēja un grauza melnu maizi pazemotu un apmuļķotu aunu barā, bet pavilku viņu sānis un ap- spriedos par ko citu. Kad biju beidzis, palūdzu mazliet tintes no viņa vēnas un ar skaidiņu uzrakstīju uz bērza tāss gabala:
«Nosūti viņu uz fabriku.» — pasniedzu to viņam un sacīju:
— Ej uz Kamelotu un nodod šo tāss gabaliņu Amiasam Lepulē, ko es saucu par Klarensu, viņš sapratīs.
— Tad jau viņš ir priesteris, — virs teica, un entuziasms viņa sejā apdzisa.
— Ko, priesteris? Vai tad es tev neteicu, ka nekādi baznīcas kalpi, nekādi bīskapu un pāvesta papēžu laizītāji netiek laisti manai fabrikai ne tuvumā? Vai es tev neteicu, ka arī tu vari tur nokļūt vienīgi tādā gadījumā, ja tava ticība, lai kāda tā būtu, ir vienīgi tava darīšana?
— Itin tā, ser Saimniek, un prieks man bija to dzirdēt, tālab jo lielāka mana noskumšana un šaubīšanās, ka mani pie priestera sūti.
— Viņš nav nekāds priesteris, es tev jau teicu.
— Nav priesteris, taču prot lasīt?
— Jā, nav priesteris un tomēr prot lasīt un rakstīt ari, ja gribi zināt. Es pats viņam iemāciju.
Vīra seja noskaidrojās.
— Un tas būs pirmais, ko iemācīsies arī tu, kad nokļūsi fabrikā.
— Es? Visas savas asinis līdz pēdējai lāsei es dotu par to augstu gudrību! Vergs jums būšu līdz mūža galam par …
— Nē, līdz mūža galam tu nekad un nevienam vairs nebūsi vergs. Tavs lords vai bīskaps gan pievāks to mazumiņu, kas tev pieder, bet nekas. Klarenss par visu parūpēsies.