Es samaksāju trīs penijus par savu brokastu tiesu; tā, protams, bija ekstravagance, jo par šo naudu varēja paēst brokastis vismaz ducis vīru; bet man bija labs garastāvoklis, un arī pēc dabas esmu izšķērdīgs; turklāt šie ļaudis visā savā nabadzībā gribēja dalīties ar mani brokastīs par velti; man bija prieks pasvītrot savu sirsnīgo pateicību ar krietnu naudas balvu, viņu rokās šī nauda noteikti nestu vairāk laba nekā manā bruņu cepurē, jo tēraudā kaltie peniji svēra pamatīgi un pusdolāra lielā ceļa nauda bija man par smagu nastu. Taisnība, es tajās dienās vispār šķaidījos ar naudu, bet daļēji tas notika tāpēc, ka vēl nebiju pielāgojies šejienes vērtību samēriem; kaut gan jau ilgi dzīvoju Britānijā, es nekādi nespēju līdz galam aptvert, ka penijs karaļa Artura valstī ir apmēram tas pats, kas divi dolāri Konektikutā — īstenie dvīņu brāļi pēc savas pirktspējas. Ja es būtu izjājis no Kamelotas kaut vai dažas dienas vēlāk, es varētu šiem cilvēkiem samaksāt jaunās, spožās monētās no mūsu pašu kaltuves, man tas būtu darījis prieku un arī viņiem noteikti ne mazāku. Es biju pilnībā ievedis Amerikas valūtas sistēmu. Jau pēc nedēļas vai divām centiem, piecniekiem, desmitniekiem, divdesmitpiecniekiem un pusdolāriem, kā arī mazumiņam zelta vajadzēja sīkā, bet nepārtrauktā straumītē ieplūst karalistes komerciālajās dzīslās, un es gribēju redzēt, kā svaigas asinis spirdzina tās jaunai dzīvei.
Fermeri jutās spiesti kaut kā atlīdzināt manu devību, vai nu es to gribēju vai ne, tāpēc es ļāvu aizdot man kramu un dzelzi; un, tiklīdz viņi bija mūs ar Sendiju ērti ierīkojuši zirga mugurā, es aizkūpināju pīpi. Kad pirmais dūmu mutulis izvēlās caur mana sejsega režģiem, šie cilvēki bēgšus iebēga mežā, bet Sendija ar dobju brīkšķi novēlās no zirga dibena. Viņi bija noturējuši mani par vienu no tiem uguni spļaujošiem pūķiem, par kuriem tik daudz dzirdēts no bruņiniekiem un citiem profesionāliem meļiem. Man vajadzēja neiedomājami nopūlēties, lai atsauktu šos ļaudis atpakaļ vismaz dzirdamības tuvumā un izskaidrotos. Tad es viņiem sacīju, ka tā ir tikai sīka burvestība, kas nevar nodarīt ļaunu nevienam, izņemot manus ienaidniekus. Ar roku uz sirds es apzvērēju, ka visi, kas nejūt pret mani naidu, var droši man tuvoties un pienākt klāt, lai ieraudzītu, kā tie, kas nebūs nākuši, mirst turpat uz vietas. Tad nu viņi bija klāt kā naglas. Nelaimes gadījumu nebija, jo neviens neizrādījās pietiekami ziņkārīgs, lai paliktu uz vietas un paskatītos, kas tad notiks.
So lielo bērnu dēļ man nācās kādu laiku aizkavēties, jo, tiklīdz viņu izbīlis bija pāri, viņus pārņēma tāda sajūsma par manu draudīgo ugunsbrīnumu, ka man vajadzēja izsmēķēt viņiem par prieku vēl divas pīpes, un tikai tad es varēju atkal doties ceļā. Tomēr šis laiks nebija gluži zemē nosviests, jo tas ļāva Sendijai īsti pierast pie jaunās para- dības. Viņai, tik tiešā tuvumā esošai, tas bija vairāk kā nepieciešami. Tas uz kādu laiku pat apstādināja viņas pļāpājamās dzirnavas, un to es uzskatīju par lielu ieguvumu.
Bet svarīgākais ieguvums bija kāda atziņa. Nu es biju gatavs cīņai ar jebkuru milzi un cilvēkēdāju, kas gadītos man ceļā.
Nakti mēs pārlaidām pie kāda svēta vientuļnieka, bet jaunā iespēja man pavērās nākamās dienas otrā pusē. Mēs jājām pāri plašai pļavai, jo tā iznāca taisnāk, es biju nogrimis domās, neko nedzirdēdams un neko neredzēdams, kad Sendija pēkšņi aprāvās pusvārdā — iesāktā vēl no rīta — un iekliedzās:
— Aizstāvies, lord! Tava dzīvība briesmās!
Viņa noslīdēja no zirga, paskrēja gabaliņu atpakaļ un apstājās. Es pacēlu acis un attāla koka ēnā ieraudzīju kādu pusduci bruņinieku un viņu ieroču nesēju; spraigā rosīšanās liecināja, ka tur patlaban savelk seglu siksnas un gatavojas uzbrukumam. Grimstot dziļās pārdomās, kā šajā zemē iznīdēt varmācību un atdot cilvēkiem viņu nolaupītās tiesības un vīrestību, nenodarot nevienam pāri, es nebiju pat aizkūpinājis jau sen piebāzto pīpi. Es iešķīlu uguni un pievilku pilnas plaušas dūmu, kad viņi metās uzbrukumā. Pie tam visi reizē, bez kādiem tur bruņnieciskiem smalkumiem, par kuriem tik daudz lasīts, — viens pieklājīgs rīkļurāvējs pret otru, kamēr citi paliek malā un noskatās godīgā divkaujā. Nē, uz mani gāzās viss bars, svelpdami un rībēdami kā lielgabalu zalve, galvas noliektas, spalvu pušķi pa vējam kā putojošas straumes, šķēpu smailes manu krūšu augstumā. Tas bija varens skats, skaists skats — ja uz to lūkotos, sēžot kokā. Es iespraudu savu šķēpu balstā un, sirdij kakla galā pukstot, nogaidīju, kamēr tērauda vilnis būs jau tik tuvu, lai izgāztos pār mani, un tad izgrūdu caur sejsega režģiem baltu dūmu stabu. Jums vajadzēja redzēt, kā vilnis pašķīda un gāzās atpakaļ! Tas bija vēl skaistāks skats nekā iepriekšējais.
Bet kādu divsimt — trīssimt jardu attālumā jātnieki apstājās, un tas mani mulsināja. Mana pašapmierinātība sašļuka, tās vietā nāca bailes; es nodomāju, ka nu gan esmu pagalam. Sendija staroja un taisījās izlīt daiļrunībā; taču es aprāvu viņu un teicu, ka mana burvestība kaut kādā veidā nav sasniegusi savu mērķi, ka viņai žiglāk jākāpj zirgā un mums jāglābjas bēgot, cik nagi nes. Bet kur nu — viņai tas nenāca ne prātā! Viņa sacīja, ka mana burvestība esot atņēmusi šiem bruņiniekiem spēku; viņi nejājot projām tāpēc, ka nevarot, gan mēs redzēšot, kā viņi sākšot krist no segliem, un tad mums tikšot viņu zirgi un bruņas. Es nespēju pievilt tik vientiesīgu ticību, tāpēc sacīju, ka viņa maldās, — kad mana dūmu un uguns burvestība iedarbojas, tad pretinieks mirst uz vietas; nē, ja šie vīri nav miruši, tad kaut kas sagājis šķērsām; es nevaru to izskaidrot, bet mums ar steigu jābēg, jo viņi kuru katru brīdi var mums atkal uzbrukt. Sendija iesmējās un sacīja:
— Apžēliņ, ser, šie nevaid tādu ļaužu! Sers Lanselots ietu cīnīties ar pūķiem un neatstātos, un bruktu viņiem virsū vēl un vēl, un vēlvienreiz, tiekams viņus pievārējis un nomaitājis nebūtu; un tā darītu sers Pelinors un sers Aglovals, un sers Karadoss, un labi ja vēl kāds retais, bet nava citu, kas to uzdrīkstētos, lai katrs runā ko runādams. Arīg tu domā, ka tiem lempjiem tāpat nav gana un viņi vēl gribēs?
— Ko tad viņi gaida? Kāpēc nejāj projām? Neviens viņus netur. Manis pēc viņi var taisīties, ka tiek. Kas bijis — izbijis, un cauri.
— Projām, tu saki! Lai mierīga tava sirds! To viņi ne domus neuzdrīkstēsies, nē, nē, šie nav no tādiem. Viņi gaida, lai padotos.
— Ej nu, ej, ja viņi tik tiešām vai patiesi, kā nu jūs to sakāt, grib padoties, tad kāpēc viņi to nedara?
— Mīļuprāt viņi to darītu, bet, zinājis tu, kādā godā tur puķus, tu viņus tālab neniecinātu. Viņi bīstas.
— Nu labi, tad jāšu pie viņiem un …
— Ai, apdomā jel, viņi nepanesīs tavu tuvošanos! Es pati iešu.
Un viņa gāja. Tādam ceļojumam viņa bija ļoti parocīga radība. Man pašam šis pasākums liktos diezgan šaubīgs. Pēkšņi es ieraudzīju, ka bruņinieki jāj projām, bet Sendija nāk atpakaļ. Tas bija atvieglojums. Es nospriedu, ka viņai nav laimējies iesist vārtos, es domāju, sarunā, jo citādi tā nebūtu bijusi tik īsa. Bet izrādījās, ka viņa visu nokārtojusi veiksmīgi, pat spoži, varētu teikt. Viņa pasacījusi šiem vīriem, ka es esot Saimnieks, un ar to pieticis, Sen- dijas vārdiem runājot, viņi «iztrūcinājušies līdz sirds dibinām» un bijuši gatavi pildīt visu, lai ko viņa prasītu. Tad viņa nozvērinājusi bruņiniekus divu dienu laikā ierasties karaļa Artura galmā, padoties ar visiem zirgiem un zirglietām, lai ar to pašu kļūtu par maniem bruņiniekiem un vasaļiem. Viņa bija nokārtojusi šo lietu nesalīdzināmi labāk, nekā es to būtu spējis pats. Zelts no meitenes!