— Tātad manā īpašumā ir daži bruņinieki, — es sacīju, kad mēs jājām tālāk. — Kas to būtu domājis, ka es savā kustamas mantas sarakstā ievedīšu kaut ko tādu! Es taču nezinu, ko ar viņiem iesākt, ja nu vienīgi izlozēt loterijā. Cik viņu tur bija, Sendij?
— Septiņi, ja tev labpatikas, ser, turklāt vēl viņu karakalpi.
— Labs ķēriens. Kas viņi ir? No kāda elles ūķa tie tipi mums uzkūlušies?
— No kāda elles ūķa tie tipi mums uzkūlušies?
— Jā, kur viņi dzīvo?
— A, es tevi nesapratu. Tā es arī pēcāk teikšu. — Domīgi un maigi, it kā vārdus smalki izgaršodama, viņa atkārtoja: — Tie tipi uzkūlušies… uzkūlušies… no kāda elles ūķa… no kāda ūķa tie tipi mums uzkūlušies, jā, tik tiešām: no kāda elles ūķa tie tipi mums uzkūlušies? Patiesi, ka šiem vārdiem daiļa un brīnišķa skaņa un ausij jo tīkama šķietas. Es atkārtošu tos stundīgi savos patapas brīžos, tiekams neķersies. No kāda elles ūķa tie tipi mums uzkūlušies? Tā gan bija! Mana mēle to locīt izloka, un, jāšu vēl vērā ņemam, ka …
— Neaizmirsīsim tos kovbojus, Sendij.
— Kovbojus?
— Jā, bruņiniekus, es gribēju teikt. Nupat vēl tu solīji man pastāstīt par viņiem. Atceries? īsi sakot, tiesnesis nosvilpis, spēle var sākties.
— Tiesnesis?
— Jā, jā, jā! Sit pa bumbu. Klāj vaļā faktus un netērē tik daudz avīžu, lai iekurinātu nieka plītiņu! Pastāsti man par šiem bruņiniekiem!
— Miļuprāt bez kavēšanās to darīšu. Tad, raugi, šie divi devās ceļā un iejāja lielā mežā. Un …
— Debesu dievs!
Kā redzat, es tūlīt aptvēru savu kļūdu. Es biju palaidis vaļā viņas runājamās dzirnavas; tā bija tikai mana vaina; nu viņai vajadzēs vismaz mēnesi, lai aizrunātos līdz kādam jēdzīgam faktam. Un, kā jau parasti, viņa sāks kaut kur no vidus un beigs bez atbildes uz jautājumu. Ja mēģināšu iejaukties, viņa vai nu neliksies ne zinis un mals vien tālāk, vai izmetīs dažus vārdus un griezīsies atpakaļ, lai sāktu no gala. Tātad iejaukšanās varēja vienīgi kaitēt, tomēr man vajadzēja iejaukties un pat darīt to diezgan bieži, lai glābtu savu dzīvību; jo cilvēkam, ja uz viņa galvas augām dienām vienmuļi krīt ūdens lāses, jāiet bojā.
— Debesu dievs! — es novaidējos savā izmisumā. Viņa tūlīt griezās atpakaļ un sāka no gala:
— Tad, raugi, šie divi devās ceļā un lielā mežā iejāja. Un …
— Ķādi divi?
— Sers Gavēns un sers Uvēns. Un tā viņi pie mūku klostera nojāja un pa nakti tur izmitināti tapa. No rīta, klostera mesu noklausījušies, viņi jāja projām, tiekams pie liela meža nojāja, un tad sers Gavēns ieraudzīja ielejā torni un divpadesmit daiļas jumpravas un divus bruņiniekus augstos zirgos, un tās jumpravas turpan un šurpan gar koku staigāja. Un tad ieraudzīja sers Gavēns, ka tajā kokā balts vairogs pakārts, un, kolīdz jumpravas tam garām iet, viņas vairogam virsū spļauj un citas atkal ar dubļiem met…
— Jā, Sendij, ja es šajā zemē tādas lietas nebūtu redzējis pats savām acīm, es neticētu. Bet esmu to redzējis un it labi varu iztēloties šīs daiļās būtnes, kas maršē gar vairogu un spļaudās. Sievietes te visas uzvedas nudien kā plānprātīgas. Jā, jā, un es te domāju jūsu smalkākās dāmas no visaugstākajām aprindām. Pati vienkāršākā telefona meitene tūkstošiem jūdžu gara vada galā varētu mācīt laipnību, iejūtību, kautrību un pieklājīgu uzvedību jebkurai karaļa Artura galma hercogienei.
— Telefona meitene?
— Jā, tikai neprasi, lai es sāku skaidrot; tādu meiteņu šeit vēl nav un ilgi nebūs, cilvēks bieži sarunā viņām rupjības, kad viņas nemaz nav vainīgas, un tad cilvēks mokās un viņam ir kauns trīspadsmit gadu simteņus no vietas par savu nekrietno un netaisno izturēšanos, jo, protams, džentlmeņi tā nekad nedara, kaut gan es… man, godīgi sakot, jāatzīstas …
— Varbūt viņa . . .
— Labāk nepieminēsim viņu, nevajag, es tev tapat to nevarēšu paskaidrot, un tu nekad nesapratīsi.
— Tavs prāts lai notiek. Tad sers Gavēns un sers Uvēns jāja klāt un sveicināja viņas, un vaicāja, kālab viņas šo vairogu niecina. Cienīgi un godīgi kungi, sacīja jumpravas.
to mēs jums pateiksim. Ir mūsu zemē bruņinieks, kam šis baltais vairogs pjeder, un viņš ir drošs un sirdīgs karavīrs, bet visas lēdijas un augstas dāmas viņš nonievā, tālab mēs viņa vairogu apspļaujam. Patiesi, sacīja sers Gavēns, neklājas krietnam bruņiniekam visas lēdijas un augstas kārtas dāmas nonievāt, bet varbūt viņš nonievā jūs citaslab, varbūt viņam mīļas citu zemju lēdijas un augstas kārtas dāmas un viņš savukārt mīļš tām dāmām, ja viņš, kā jums labpatikas teikt, drošs un sirdīgs karavīrs ir.
— Kā tad, drošs un sirdīgs, tas viņām patīk, Sendij, tas viņām ir īstais. Vai tādam vīram arī prāts galvā, to viņas neprasa. Ak, Tom Soijer, Džon Hīnen, Džon L. Salivan, kāpēc jūs neesat šeit? Divdesmit četru stundu laikā jūsu kājas jau būtu zem Apaļā Galda, jūs godātu par «seriem», bet vēl pēc divdesmit četrām stundām jūs būtu pārdalījuši savā starpā visas galma precētās princeses un hercogienes. Faktiski jau šis arī ir tikai mazliet smalkāks ko- manču bars, un nav tajā nevienas skvo, kas to vien negaidītu, lai viņai pasvilpj kāds ar garāku skalpu virteni pie jostas.
— . . . ja viņš, kā jums labpatikas teikt, ir drošs un sirdīgs karavīrs, — sacīja sers Gavēns. — Un kā viņu sauc?
— Ser, — jumpravas atbildēja, — viņa vārds ir Mark- hauzs, karaļdēls no īru zemes.
— Īrijas karaļa dēls, tu gribēji teikt, nevar būt karaļdēls no zemes. Tagad uzmanies un turies cieši, mēs lēk- sim pāri grāvim … Nu redzi, cik labi mums tas izdevās! Sis zirgs varētu uzstāties cirkā, viņš ir dzimis pirms sava laika.
— Es viņu itin labi pazīstu, — sacīja sers Uvēns, — viņš ir krietns un godīgs brunenieks visā savā būšanā.
Savā būšanā! Ja tev ko var pārmest, Sendij, tad vienīgi to, ka tu esi par daudz arhaiska. Bet tas nav svarīgi.
— … jo es redzēju viņu turnīrā, kur jo daudzi krietni bruņenieki sanākuši bija, bet neradās neviens, kas viņam līdza stāvētu. Ai, jumpravas, sacīja sers Gavēns, man domāt, tas nepaies jums ar godu, jo nevaid tālu vīrs aizjājis, ja viņa vairogs te pakārts, un vai tad šie jūsu bruņenieki savos zirgos pret viņu noturēsies, un kādu cieņu jūs tad iemantosiet, jo es vairs te nepalikšu un neskatīšos, ka jūs krietna vīra vairogu zaimojat. Un, tā sacīdami, sers Uvēns un sers Gavēns nostāk pajāja un ieraudzīja, ka taisni virsū viņiem auļo sers Markhauzs lielā zirgā. Un, kad divpadesmit jumpravas redzēja seru Markhauzu jājam, viņas bēdza uz torni kā trakas — un dažas gar zemi nokrita. Tad viens no tiem torņa bruņeniekiem pacēla savu vairogu un diktā balsī teica: ser Markhauz, aizstāvies! Un tad viņi triecās kopā uz lielu cīkstēšanos, tā ka tas bruņenieks savu šķēpu pret seru Markhauzu salauza, un sers Markhauzs cirta viņam tik dūšīgi, ka viņam sprandu un zirgam muguru pārcirta . ..
— Jā, tur jau ir tā nelaime, ka viņi nobendē pārāk daudz zirgu.
— To redzēdams, otrais torņa bruņenieks griezās pret Markhauzu, un viņi viens uz otru tik sirdīgi metās, ka torņa bruņenieks itin drīz gar zemi bija un zirgs un jātnieks uz vietas beigli.
— Atkal zirgs pagalam! Ka es tev saku, tādas lietas ir jāizbeidz reizi par visām reizēm. Nesaprotu, kā cilvēki, kam sirds krūtīs, to var pieļaut un vēl jūsmot!
— Tad nu abi tie bruņenieki cirtās kopā uz lielu cīkstēšanos .. .
Nopratu, ka esmu bijis iesnaudies un izlaidis labu gabalu. Laikam jau Īrijas bruņinieks tikmēr bija sācis kauties ar abiem nejaušajiem viesiem. Tā arī izrādījās.
— Tad sers Uvēns cirta seram Markhauzam, ka viņa vairogs pašķīda, un sers Markhauzs cirta viņam, ka zirgs un jātnieks gar zemi nokrita un seram Uvēnam kreisais sāns pušu.
— Godīgi sakot, Alisande, visa šī tava veclaicīgā runas maniere ir diezgan neizteiksmīga, vārdu krājums trūcīgs, un tavos stāstos nav ne mazākās dažādības, tā ir kaila faktu Sahāra bez neviena spilgtāka zaļumiņa; tāpēc viss, ko tu stāsti, skan zināmā mērā vienmuļi; faktiski šie kautiņi ne ar ko neatšķiras cits no cita: divi vīri cērtas kopā uz lielu cīkstēšanos; cīkstēšanās ir labs vārds un izsaka lietas būtību, tāpat kā apkaušana vai izlaupīšana, vai piesavināšanās un simtiem citu, bet ir taču jāredz starpība! Viņi tev to vien dara kā cērtas kopā uz lielu cīkstēšanos, un šķēps salūst, vienam vairogs pušu, otrs gar zemi, zirgs un jātnieks nolauž sprandu, tad nākošais kandidāts uz lielu cīkstēšanos salauž sev šķēpu, otrs pārcērt viņam vairogu — un atkal zirgs un jātnieks gar zemi un aplauž sprandu, tad kārta nākošajam un nākošajam, un atkal nākošajam, līdz viss materiāls izlietots; un, kad nu cilvēks grib aprēķināt spēles rezultātu, tad izrādās, ka nevienu ciņu nevar atšķirt no otras, nedz arī zināms, kas uzvarējis; un, kas attiecas uz priekšstatu, tad šīs dzīvās, negantās, zobenos šķindošās kaujas aina ir kļuvusi bāla un mēma — kā spoku plandīšanās miglā. Un kā gan ar tik nabadzīgu vārdu krājumu varētu atainot, teiksim, tik iespaidīgu skatu kā, piemēram, Romas degšana Nerona laikā? Vienīgi pateikt: «Pilsēta nodegusi, par apdrošināšanu nav gādāts, puika izsita logu, ugunsdzēsējs pārlauza sprandu.» Vai tā kāda ugunsgrēka aina?!
Manuprāt, tā bija diezgan iespaidīga lekcija, bet Sendija nelikās traucēties; viņas tvaiki sāka mutuļot, līdzko es nocēlu vāku.
— Tad sers Markhauzs grieza savu zirgu un Gavēnam ar šķēpu virsū jāja. Un, kad sers Gavēns to redzēja, viņš pacēla vairogu — un viņi nolieca šķēpus un ar visu savu zirgu spēku kopā cirtās, un trieca viens otram pa vairogiem, bet sera Gavēņa šķēps pārlūza …
— To es jau paredzēju.
— … bet sera Markhauza šķēps palika vesels, un caur to sers Gavēns un viņa zirgs gar zemi nokrita …
— Skaidrs. Un nolauza sprandu.
— … un sers Gavēns žigli kājās pielēca un izrāva zobiņu, un metās uz seru Markhauzu, un sākās liela cīkstēšanās ar zobiņiem, tā ka viņu vairogi gabalos sašķīda un viņi sadauzīja savas cepures un krūšu bruņas un savainoja viens otru. Bet sers Gavēns, kolīdz devītā rīta stunda pagājusi bija, aizvien stiprāks tapa un trijās stundās trīskārt spēkā pieņēmās. To redzēja sers Markhauzs, un liels bija viņa brīnums, kā tāda spēkā pieņemšanās būtu tapusi, un atkal viņi cirta cits citam jo dziļas brūces; un, kad dienasvidus pienāca …
Sī vienmuļam lietum līdzīgā graboņa atsauca atmiņā zēna dienu ainas un skaņas.
— Ņūūheivh. Desmit minūts priekš uzkošan! — Konduktors zvanis div minūts pirms vilcien atiešan! — Pasa- žier uz Krasta līniju sakāpj pēdējos vāģos, šis vāģs neies tālāk — āboļ — appelsīn — banān — maizīts — cept kukkrūūz! . ..
— … un saule bija pāri pusdienai, un laiks uz vakara zvaniem nāca. Sera Gavēņa spēks mazumā gāja un dila, ka nemaz vairs turēt, bet sers Markhauzs lielāks un lielāks tapa …
— No ka viņa bruņas, protams, spraga visas kniedes, bet tādus sīkumus jau te neviens neņem vērā.
— … tad raugi, ser bruņeniek, sers Markhauzs teica, patiesi, kā tu krietns un dūšīgs bruņenieks esi un nav man gadījies sastapt nevienu, kas tev spēkā līdzinātos, kamēr tas bija, un nevaid starp mums liela strīdiņa, tālab žēl man tev pāri darīt, kad tavs spēks pie gala nācis. Ai, laipno bruņeniek, sers Gavēns uz to atbildēja, tu sacīji vārdus, ko es būtu sacījis. Un noņēma viņi savas bruņu cepures un deva mutes viens otram, un apzvērēja kā mīļi brāļi līdz mūža beigām palikt…
Bet te man atkal pārtrūka stāsta pavediens un es aiz- snaudos, vēl nodomādams, cik žēl, ka vīri, apveltīti ar tik izcilu spēku — spēku, kas ļāva viņiem, šajos neganti cie tajos un smagajos dzelžos iekaltiem, sviedros pludojot, cirst, dauzīt un kapāt vienam otru sešas stundas no vietas, nav dzimuši laikā, kad viņu spēkam būtu atradies jēdzīgāks pielietojums. Ņemsim, piemēram, ēzeli: ēzelim ir tieši tāds spēks, tas tiek izmantots derīgā darbā, ēzeļa vērtība šajā pasaulē ir tā, ka viņš ir ēzelis. Tāds spēku pārstatījums nevar dot augļus, tāpēc to nevajadzētu pat mēģināt. Bet, ja kaut kas iesākts aiz pārpratuma, tad nelaime ir jau notikusi — un nav zināms, kā no tās izkulties.
Kad es atkal pamodos un ieklausījos, es pamanīju, ka esmu izlaidis vēl vienu nodaļu un ka Alisande ar saviem varoņiem jau aizkjuvusi tālu uz priekšu.
— Un tā viņi jāja un nonāca dziļā lejā, kas ar akmeņiem pilna bija, un ieraudzīja dzidru strautu pa to leju tekam un augstāki avotu, no kura tas strauts savu sākumu ņēma, un trīs jumpravas pie avota sēžam. Sajā zemē, sacīja sers Markhauzs, neviens bruņinieks nav kāju spēris, kopš tā kristīgu ticību pieņēmusi, un viņu dīvaini piedzīvojumi gaida…
— Tā nav laba forma, Alisande. Sers Markhauzs, Īrijas karaļa dēls, runā tāpat kā pārējie; tu varētu viņam piešķirt īru izloksni vai vismaz kādu raksturīgu teicienu, tad klausītājs viņu pazītu, tiklīdz viņš sāktu runāt, un nevajadzētu pat viņa vārdu nosaukt. Tas ir parasts literārs triks, ko lieto visi kārtīgi rakstnieki. Pieņemsim, tu liktu viņam sacīt: «Sajā zemē, deviņi pērkoni, neviens bruņinieks nav spēris kāju, kopš tā kristīta, bet, deviņi pērkoni, viņu gaida dīvaini piedzīvojumi!» Un tu pati redzētu, ka tā skan daudz labāk.
— .. . neviens bruņinieks nav kāju spēris, bet viņu gaida dīvaini piedzīvojumi, deviņi pērkoni. Tik tiešām tev tiesa, gaišo lord, jebšu grūti to izteikt, taču es pūlēšos, un, kazi, ar laiku man tekošāk ies. Un viņi piejāja pie tām jumpravām un sveicināja viņas, un vecākajai jumpravai bija zelta kronis galvā, un bija viņai trīskārt pa divdesmit gadu, ja ne vairāk …
— Jumpravai?
— Patiesi tā, dārgo lord, un mati zem viņas vainaga balti bija.
— Celuloīda zobi, deviņi dolāri par visu komplektu, un pavisam noteikti no tiem, kas cilājas kā cietokšņa restes ēdot un krīt laukā no mutes smejoties.
— Tai otrai jumpravai bija trīsdesmit gadu un zelta stīpa pierē. Tai trešai jumpravai bija piecpadesmit gadu…
Atmiņu viļņi pāršalca manu dvēseli un aizskaloja Sen- dijas balsi.
Piecpadsmit! Lūsti, mana sirds! Ai, mana mīļotā, uz mūžiem zaudētā! Tieši piecpadsmit gadu bija viņai, tik maigai un daiļai, viņai, kas man bija visa pasaule, viņai, kuru es nekad vairs neredzēšu! Kā lai domas par viņu neaizvestu mani atmiņu plašajās jūrās pretim tai miglā slīgstošajai laika saliņai, laimīgajam laikam pēc daudziem, daudziem gadu simteņiem, kad es, jaukā vasaras rītā no saldiem sapņiem par viņu pamodies, sacīju: «Hallo, centrāle!» — lai dzirdētu viņas dārgo balsi kūstam atbildē: «Hallo, Henk!» — kas bija debesu mūzika manām apburtajām ausīm. Viņa pelnīja trīs dolārus nedēļā un bija to vērta.
Es vairs nespēju sekot Alisandes tālākajiem skaidrojumiem, kas bijuši mūsu sagūstītie bruņinieki, tas ir, protams, ja viņa vispār varēja to kaut cik jēdzīgi izskaidrot. Man bija vienalga, manas domas skumji klīda laiku tālumos. No nejaušiem šī vienmuļi tekošā stāsta mirkļiem es tikai neskaidri nopratu, ka trīs bruņinieki uzsēdinājuši katrs savā zirgā pa jumpravai, ka viens aizjājis uz ziemeļiem, otrs uz austrumiem, trešais uz dienvidiem meklēt piedzīvojumus, lai atkal satiktos pēc gada un vienas_ dienas. Gads un viena diena — un bez nekādas bagāžas! Te nu jūs redzat, cik vientiesīgi ļautiņi apdzīvoja šo zemi.
Saule jau rietēja. Apmēram trijos pēc pusdienas Alisande sāka man stāstīt, kas bijuši šie kovboji, un viņa ar tiem bija tikusi jau krietni tālu. Agrāk vai vēlāk viņa, bez šaubam, nonāktu galā, bet Sendija nebija tas cilvēks, ko var pasteidzināt.
Mēs tuvojāmies pilij, kas slējās kalna galā, lielai, smagai, diženai celtnei, ap kuras pelēkiem torņiem un vaļņu zobiem kuploja efejas un kuras cildeno stāvu krāšņi zeltīja rietošas saules stari. Tā bija lielākā pils no visām ceļā redzētajām, un es jau nodomāju, ka šī pati būs īstā, ko 'mēs meklējam, bet Sendija teica — nē. Viņa nezinot, kam šī pils pieder, pa ceļam uz Kamelotu viņa neesot tur iegriezusies.