Ja var ticēt klejojošiem bruņiniekiem, ne katrā pilī vēlams meklēt patvērumu. Taču klejojošie bruņinieki nav tie cilvēki, kam ticēt — vismaz ne pēc modernām ticamības mērauklām; tomēr, vadoties pēc viņu laika standartiem un izdarot attiecīgās nolaides, var nonākt pie patiesības. Tas ir ļoti vienkārši: atmetiet no klejojoša bruņinieka apgalvojumiem deviņdesmit septiņus procentus; pārējais būs fakts. Bet šādu aprēķinu izdarīt un uzzināt kaut ko par pili, pirms būšu nospiedis zvana pogu — tas ir, uzsaucis sargkareivjiem —, būtu ļoti saprātīgi. Tāpēc es nopriecājos, kad ap kalnu stīdzošā ceļa apakšējā vijumā iztālēm ieraudzīju jātnieku, kas jāja no pils.
Kad bijām jau pietiekami tuvu, es ieraudzīju, ka galvā viņam ķivere ar spalvu pušķi, bet pāri tērauda bruņām stīvs četrstūra uzpletnis, kas atgādināja herolda kamzoli. Tūlīt gan es pasmaidīju par savu aizmāršību, jo, tuvāk piejājis, salasīju rakstu zīmes uz ērmīgā uzpletņa:
VISAS PRIMADONNAS MAZGĀJAS AR PERSIMONSA ZIEPĒM!
Tā bija manis paša idejiņa ar vairākiem tālejošiem mērķiem šīs nācijas ceļā uz civilizāciju un labklājību. Pirmo un galvenokārt — tas bija viltīgs, paslepens trieciens muļķīgajai klejojošās bruņniecības sistēmai, kaut gan to nenojauta neviens, izņemot mani. Es izlaidu bruņniecības klaidu ceļos krietnu skaitu pašu visdrošsirdīgāko bruņinieku, kādus vien varēju dabūt, iepakotus kā sendvičus starp diviem ziņojumu dēļiem ar šādu vai tādu devīzi, paredzēdams, ka laika gaitā viņu skaits pavairosies pietiekami, lai viņi sāktu izskatīties smieklīgi; savukārt jebkurš bruņās kalts ēzelis justos smieklīgs bez dēļa, jo nebūtu ģērbies pēc pēdējās modes.
Otrkārt, mani misionāri pamazām, neizraisot nekādas aizdomas vai lieku satraukumu, ieviestu elementāru tīrību dižciltīgo aprindās, kas pakāpeniski izplatītos arī tautas zemākajos slāņos, ja, protams, baznīckungi neceltu traci. Un tā būtu Baznīcas pamatu graušana. Pareizāk —pirmais solis uz to. Nākošais — izglītība, vēl nākošais — brīviba — un sāktos Baznīcas sabrukums. Tā kā pēc manas visciešākās pārliecības jebkura autoritatīva baznīca ir autoritatīvs noziegums un autoritatīva verdzniecība, sirdsapziņas pārmetumi mani nemocīja, biju gatavs pacelt pret baznīcu katru ieroci, kas vien spētu to iedragāt. Ko jūs gribat, pat manā agrākajā dzīvē — tajos tālajos gadsimtos, kas vēl nebija ne sakustējušies laika klēpī, — atradās veci angļi, kas iedomājās, ka dzimuši brīvā zemē, «brīvā» zemē, kā tad, ar visiem saviem korporācijas likumiem un īpašuma cenziem — šiem nekrietno žogu režģiem starp cilvēka sirdsapziņas brīvību un Valdošo Anahronismu.
Mani misionāri bija mācīti lasīt zeltītos rakstus uz saviem uzpletņiem — bagātīgais zeltījums arī bija laba ideja, šis barbariskais spožums ļautu man kaut vai pašam karalim uzkārt kaklā reklāmas dēļus —, un šos uzrakstus vajadzēja nolasīt priekšā lordiem un lēdijām un izskaidrot, kas ir ziepes; ja lordi un lēdijas baidītos no tām — likt, lai izmēģina ziepes pie suņa. Nākošais misionāra gājiens bija savākt kopā visu ģimeni un nodemonstrēt ziepes uz savas ādas; viņš nedrīkstēja atstāt neizmantotu nevienu — lai cik bīstamu eksperimentu, kas spētu pārliecināt dižciltīgos par ziepju nekaitīgumu; ja tomēr vēl paliek kādas šaubas, misionāram jānoķer eremīts — ar viņiem pilni visi meži; viņi dēvē sevi par svētajiem, un visi viņus par tādiem arī uzskata. Viņi ir neizsakāmi svēti, dara brīnumus un tiek uzlūkoti bijīgā apbrīnā. Ja eremīts pēc mazgāšanas paliek dzīvs un hercogs tomēr nav pārliecināts, tad neko darīt, jāatstāj viņš mierā.
Pieveikuši uz ceļa kādu klejojošu bruņinieku, mani misionāri lika viņam nomazgāties un zvērēt, ka, tiklīdz viņš būs atveseļojies, viņš uzkārs kaklā reklāmas dēli un izplatīs ziepes un civilizāciju līdz savai mirstamai stundai. Rezultātā ziepju druvas kopēju pulks pamazām vien auga un reforma vērsās plašumā. Mana ziepju fabrika rāvās pāri spēkiem. No sākuma tur pietika ar diviem strādniekiem, bet pirms manas došanās ceļā strādāja jau piecpadsmit vīru — un fabrika darbojās dienu un nakti; atmosfēriskais efekts bija tik pamatīgs, ka pats karalis gandrīz paģība un, pēc elpas cīnīdamies, izdvesa, ka viņš gan vairs ilgāk nespējot izturēt, un sers Lanselots to vien darīja kā staigāja pa jumtu un lādējās, kaut gan es viņu brīdināju, ka uz jumta būs vēl ļaunāk, taču viņš sacīja, ka viņam vajagot vismaz plašuma; un viņš nepārtraukti šķendējās, ka pils neesot īstā vieta ziepju fabrikai un lai viņš esot nolādēts, ja pats ar savām rokām nenožņaugtu vīru, kas iedomātos kaut ko tādu ierīkot viņa mājās. Klāt bija arī dāmas, bet ar to šeit neviens nerēķinājās, viņi lamātos arī bērnu priekšā, ja vējš pūstu no fabrikas puses.
Bruņinieku-misionāru sauca Lakots Vīraspēks, un viņš sacīja, ka pils tur kalnā piederot Fejai Morganai, karaļa Artura māsai un karaļa Uriena sievai, viņu monarhiste bija apmēram Kolumbijas apgabala lielumā — karaļvalsts vidū stāvot, varēja mest akmeņus pāri kaimiņu karaļa robežām. Karaļu un valstu Britānijā bija tikpat daudz kā mazajā Palestīnā Navinas Jēzus laikos, kad cilvēkiem vajadzēja gulēt ar pievilktiem ceļgaliem, jo kājas izstiept bez vīzas nedrīkstēja.
Lakots izskatījās ļoti nomākts, jo bija piedzīvojis smagāko neveiksmi savā kampaņā. Viņam neizdevies pārdot ne gabaliņa ziepju, kaut gan viņš demonstrējis visus reklāmas trikus, pat nomazgājis eremītu, bet eremīts nomiris. Patiešām smaga izgāšanās, jo nu to veco lopu noteikti iecels mocekļu kārtā un ievedīs Romas svēto kalendārā. Nabaga sers Lakots Vīraspēks, viņš vaidēja un grieza zobus dziļā izmisumā. Man sirds asiņoja klausoties, vajadzēja mierināt un remdēt viņa sirdssāpes. Tāpēc es sacīju:
— Neļaujies bēdām, krietno bruņiniek, tā vēl nav sakāve. Galva uz pleciem ir mums abiem, tev un man, un, ja cilvēkam galva uz pleciem, tad viņam nav sakāvju, ir tikai uzvaras. Paklausies vien, kā mēs šo šķietamo nelaimi pārvērtīsim reklāmā, viskolosālākajā reklāmā mūsu ziepēm, kāda vien iespējama, reklāmā, kas pārvērtis sakāvi pie Vašingtonas spožā Materhornas uzvarā. Nosauksim mūsu ziepes jaunā mocekļa vārdā. Kā tev tas patīk?
— Patiesi, tas ir brīnum labi izdomāts.
— Jā, godīgi sakot, no vienas pieticīgas sludinājuma rindiņas vairāk nevar prasīt, tie ir griesti.
Nelaimīgā kolportiera vaigs noskaidrojās. Viņš bija drošsirdīgs puisis un savā laikā izcīnījis daudz spožu uzvaru bruņinieku kautiņos. Lielāko slavu viņam bija atnesušas sadursmes ekskursijā, kurā viņš, līdzīgi man, bija devies ar jumpravu Maledisanti, tikpat nenogurdināmu pļāpātāju kā mana Sendija, vienīgi viņas mute izvirdusi lamas un apvainojumus, kurpretī Sendijas čalošana bija laipna un nevainīga. Es viņa bēdu stāstu zināju, tāpēc it labi sapratu līdzjūtību, kas pavīdēja viņa sejā, kad mēs atvadījāmies. Viņš žēloja mani nelaimē.
Mēs ar Sendiju, tālāk jādami, apspriedām viņa piedzīvojumus, un viņa pastāstīja, ka sera Lakota ķibeles sākušās, jau ceļā dodoties; pašā pirmajā dienā viņu izsitis no segliem karaļa āksts, un tādās reizēs pieņemts, ka meitene pāriet pie uzvarētāja, bet Maledisante to nedarījusi un arī turpmāk palikusi pie viņa, par spīti visām sakāvēm. Es gribēju zināt, kas notiktu, ja uzvarētājs savu trofeju nepieņemtu. Sendija teica, ka par to nevarot būt ne runas, esot vien jāpieņem. Uzvarētājs nedrīkstot atteikties, tas nepieklājoties. So apstākli es iegaumēju. Ja Sendijas pļāpāšana kādubrid kļūtu pārāk nepanesama, es ļautos, lai cits bruņinieks mani pieveic, un viņa varbūt aizietu pie uzvarētāja.
Drīz mēs jau sasaucāmies ar sargkareivjiem uz pils mūra un pēc neilgām pārrunām tikām ielaisti. Par šo vizīti es nevaru pastāstīt neko labu. Man tā nebija nekāda vilšanās, par Fejas kundzi es jau biju dzirdējis diezgan, lai neko patīkamu negaidītu. Viņa turēja šausmās visu karaļvalsti, jo bija pratusi saviem padotajiem iestāstīt, ka ir varena burve. Visi viņas darbi bija nekrietni, visas tieksmes velnišķīgas. Līdz skropstu galiem viņa bija ledaina ļaunuma pilna. Viņas mūža ceļš bija bruģēts ar noziegumiem, starp kuriem slepkavība bija tīrais nieks. Ziņkārības pēc man gribējās viņu redzēt, bet apmēram tā, kā gribētos redzēt sātanu. Man par brīnumu, viņa izrādījās daiļa, melnām domām nebija izdevies ievilkt atbaidošus vaibstus šajā sejā, gadiem nebija izdevies iegrauzt ne grumbiņas atlasa ādā vai laupīt tās ziedošo svaigumu. Viņa mierīgi varētu uzdoties par vecā Uriena mazmeitiņu vai tikt noturēta par sava miesīgā dēla māsu.
Tiklīdz bijām iekļuvuši pa pils vārtiem, mūs veda pie karalienes. Tur bija arī karalis Uriens, labsirdīga, bet visai nomākta izskata sirmgalvis, tāpat dēls, sers Uvēns Baltrocis, ko man bija interesanti redzēt, jo pēc nostāstiem viņš reiz cīnījies viens pret trīsdesmit bruņiniekiem un bija piedalījies arī tajā klejojumā ar seru Gavēņu un seru Markhauzu, ko pārstāstot Sendija dzina mani izmisumā. Bet galvenā atrakcija tomēr bija Morgana, visspilgtākā parādība šajā zālē un neapšaubāmā pils un saimes noteicēja. Viņa lika mums apsēsties un tad ar vissirsnīgākajiem smaidiem un laipnību sāka mani izvaicāt. Ak dievs, viņas valoda bija kā putna dziesma vai stabules, vai vēl kāda saldāka dūdošana! Drīz es vairs nešaubījos, ka šī jaukā sieviete ir ļaunprātīgi apmelota. Viņa vīteroja un vīteroja, un pēkšņi skaists, jauns pāžs varvīkšņoti raibās drānās pieslīdēja graciozi un līgani kā upes vilnis ar zelta paplāti un, ceļus viņas priekšā lokot, pārspīlēja savu pazemību, zaudēja līdzsvaru un mazliet piedūrās viņas kājai. Viņa ietrieca zēnā dunci tik lietišķi un veikli, kā nogalinādama žurku!
Nabaga bērns! Viņš sabruka uz grīdas, nāves mokās noraustīja savus zīdā tērptos locekļus un bija pagalam. Vecajam karalim izlauzās neviļi līdzjūtīgs «O-o!». Viens vienīgs skatiens pataisīja viņu mēmu, un nekādas izsaukuma zīmes vairs nesekoja. Sers Uvēns, paklausot mātes mājienam, izgāja priekšnamā un pasauca dažus kalpus, kamēr kundzes valodiņa saldi urdzēja tālāk.
Es redzēju, ka viņa ir laba namamāte, jo arī tērzēdama ar acs kaktiņu sekoja kalpotājiem, lai viņi bez liekas stomīšanās savāktu līķi un žigli iznestu laukā; kad kalpi atgriezās ar svaigiem, tīriem dvieļiem, viņa sūtīja tos atpakaļ pēc citiem; kad viņi bija beiguši uzslaucīt grīdu un taisījās iet, viņa parādīja uz sarkanu asaras lieluma traipiņu, ko kalpa laiskās acis nebija pamanījušas. Es nopratu, ka Lakots Vīraspēks nav nonācis tiešā saskarē ar pils saimnieci. Cik bieži mēmas, nevilšas liecības ir daiļrunīgākas un skaļākas par jebkuriem vārdiem!
Feja Morgana čaloja, kā čalojusi, tikpat saldi un muzikāli. Brīnumaina sieviete! Un kas viņai bija par skatienu: ja tas pārmetoši vērsās uz kādu kalpu, nelaimīgais sarāvās un sakņupa, kā to dara bailīgi ļautiņi, kad mākoņos uzplaiksni zibens. Es pats pie tā nonāktu, ja būtu viņas kalps. Tāpat kā nabaga vecais Uriens, kas vispār dzīvoja vienās nepārtrauktās šausmās; karaliene pat nepagriezās uz viņa pusi, kad viņš jau samiedza acis.
Sarunas vidū es nejauši paslavēju karali Arturu, uz brīdi aizmirsis, kā šī sieviete ienīst savu brāli. Ar manu mazo komplimentu pietika. Viņa satumsa kā negaisa mākonis, viņa atsauca sargus un pavēlēja:
— Cietumā šos vazaņķus!
Man pat šermuļi pārskrēja, tik slikta slava bija viņas cietumiem. Ne vārdu es nespēju izdomāt vai pateikt sava glābiņa labad. Toties Sendija gan. Kad sarga roka nolaidās man uz pleca, viņa mierīgā paļāvība ierunājās:
— Vai dievs tev prātu atņēmis, nesamanīgā, ka tu uz savu galu dzenies? Tas ir Saimnieks!
Kas par laimīgu ideju — un tik vienkāršu, taču man pašam tā nekad nebūtu ienākusi prātā. Neesmu dzimis kautrīgs viscaur, bet plankumiņiem, un šis bija viens no tiem.
Efekts bija tāds, it kā Sendija būtu nospiedusi elektrības slēdzi. Kundzes vaigs gaiši uzmirdzēja, viņa atkal staroja smaidos, atplauka glaimīgā pieglaudibā, tomēr nespēja gluži apslēpt, ka ir līdz nāvei nobiedēta. Viņa sacīja:
— Jel paklausies vien uz savu kalponi! Itin kā manam gaišajam skatam kas apslēpts paliktu un cilvēkam, kurš pašu Merlinu pieveicis, es tādus vārdus citādi teiktu, kā vien pajokot gribēdama? Es paredzēju tavu atnākšanu un pazinu tevi, līdzko tu spēri kāju pār manu slieksni. Es izspēlēju mazu joku cerībā, ka tu iztrūcināsies un mums kādu no savām mākām parādīsi, jo vai gan jāšaubās būtu, ka tu varēji šos sargus sist ar burvju liesmu un viņus pelnos pārvērst, kāds brīnums nav manos spēkos, taču biju ziņkārīga kā bērns to savām acīm skatīt.
Sargi nebija tik ziņkārīgi un pazuda, tiklīdz viņiem ļāva iet.