Karaliene, redzēdama, ka esmu mierīgs un nekādu aizvainojumu neizrādu, bez šaubām, nosprieda, ka esmu viņas vārdiem noticējis, jo viņas bailes izgaisa, un drīz viņa jau tik neatlaidīgi plijās man virsū, lai parādu savu burvju spēku, kādu nogalinādams, ka mani tas sāka jau apgrūtināt. Man par lielu atvieglojumu, viņas uzmākšanos pārtrauca aicinājums uz lūgšanu. Vienu gan nevarēja noliegt: lai cik varmācīgi, slepkavīgi, mantrausīgi un morāliski pagrimuši bija Anglijas dižciltīgie, viņi bija dziļi un aizrautīgi reliģiozi. Nekas nespēja novērst viņus no baznīcas prasītajām ticības ceremonijām, tās viņi pildīja regulāri un no visas sirds. Ne vienu reizi vien man gadījies redzēt bruņinieku, kas, nogāzis zemē savu pretinieku, vispirms noskaita lūgšanu un tad tikai pārgriež viņam rīkli, tāpat kā dažu labu citu, kas, uzglūnējis slēpnī un aizraidījis ienaidnieku viņā saulē, steidzas uz tuvāko ceļmalas baznīciņu, lai locītu ceļus pazemīgā pateicības lūgšanā, pat nepakavējies aplaupīt līķi. Tik jauki un sirsnīgi momenti nav sastopami pat Benvenuto Cellīni — desmit gadu simteņus vēlākā svētā vientieša dzīvē. Ikviens Britānijas augstmanis ar visu ģimeni katru dienu izstāvēja gan rīta, gan vakara dievkalpojumus savā privātajā kapelā, un dienas gaitā pat visnekrietnākie reizes piecas vai sešas gremdējās kopīgās lūgšanās. Sis nopelns visā pilnībā pieder baznīcai. Tas man jāatzīst, lai gan nekāds draugs katoļu baznīcai neesmu. Un bieži pats pret savu gribu esmu nodomājis: «Ko gan šī zeme iesāktu bez baznīcas?»
Pēc lūgšanām mēs ēdām vakariņas lielajā banketu zālē, kas, simtiem lāpu apgaismota, mirdzēja visā savā izšķērdīgajā, rupjajā krāšņumā, kāds piederējās zāles saimnieku karaliskajai kārtai. Vienā zāles galā uz paaugstinājuma stāvēja atsevišķs galds karalim, karalienei un seram Uvē- nam. Zemāk cauri visai zālei stiepās kopīgais galds. Ka- raļpārim tuvākajā galā sēdēja abu dzimumu dižciltīgie viesi, viņu pieaugušie ģimenes locekļi un galms sešdesmit viena cilvēka sastāvā, tālākajā — karaļpils zemākie ierēdņi ar saviem padotajiem simt astoņpadsmit cilvēku sastāvā, un aiz katra sēdētāja vēl stāvēja livrejots sulainis, kas apkalpoja mielasta dalībniekus. Tas bija ļoti jauks skats. Galerijā orķestris ar cimbolēm, ragiem, arfām un citām šausmām ievadīja dzīres ar gaudulīgu melodiju, kas izklausījās pēc vēlākos gadsimtos pazīstamās dziesmas «Salda miera pilna sirds» rupja pirmuzmetuma. Patlaban tā bija jauna, un orķestrim būtu gan derējis vairāk piestrādāt mēģinājumos. Sī vai cita iemesla dēļ karaliene lika komponistu pēc vakariņām pakārt.
Pēc mūzikas priesteris, kas stāvēja aiz karaļa galda, sacīja cildeni garu lūgšanu šķietamā latīņu valodā. Tad sulaiņu bataljons metās uz priekšu no saviem posteņiem, drāzās, šāvās, lidoja, grāba, nesa — un varenā barošana sākās; ne vārds vairs neatskanēja, visi spēki bija atdoti darbam. Žokļu rindas vērās vaļā un ciet vienā ritmā, radot skaņu, kas līdzinājās apslāpētai pazemes mašīnu rūkoņai.
Haoss ilga pusotras stundas un beidzās ar prātam neaptveramu iznīcības ainu. No mielasta goda un lepnuma — milzīgā meža kuiļa, kas tik diženi un iespaidīgi slējās galda vidū, nu bija palicis pāri kaut kas krinolīna stīpām līdzīgs; un kuilis jau bija tikai piemērs un simbols tam, kas noticis ar visiem pārējiem ēdieniem.
Līdz ar kūkām un citiem našķiem sākās smaga dzeršana un runāšana. Galons pēc galona vīna un medus salija abēju dzimumu rīklēs, visi kļuva omulīgi, tad laimīgi, tad vētraini līksmi un taisīja pamatīgu troksni. Vīrieši stāstīja tādas anekdotes, ka šausmas klausīties, bet neviens nesarka, un, kad anekdotes sāls bija saprasta, dzīrotāju zviegšana tricināja cietokšņa mūrus. Dāmas nepalika parādā un izmeta jociņus, kas pašai Navaras Margaritai vai visudiženajai Anglijas Elizabetei liktu paslēpt seju mutautiņā, bet šeit neviens neslēpās, tikai smējās, pareizāk sakot, rēca. Gandrīz visu neķītrību galvenie varoņi bija garīdznieki, kas nebūt nemulsināja pils kapelānu, viņš smējās līdz ar citiem un, kad arī viņu skubināja dziedāt, norēca tikpat piedauzīgu dziesmu kā pārējās, kas tovakar skanēja pie galda.
Ap pusnakti visi bija noguruši un pārsmējušies līdz vēdergraizēm un, protams, arī piedzērušies kā nu kurais: cits izplūda asarās, cits sirsnibā, cits jautrs, cits atkal ķildīgs, vēl cits nolūzis un zem galda. No dāmām visbais- mīgāk piedzērās kāda jauna, daiļa hercogiene, kurai šis bija kāzu priekšvakars. Pašlaik viņa būtu varējusi pozēt Orleānas hercoga jaunās meitas portretam tajā slavenajā vakarā, kad viņu ļenganu, pārdzērušos, neķītrās lamās brēcošu nesa uz gultu zaudētajos un apraudātajos Paval- donības laikos.
Pēkšņi, kamēr priesteris jau cēla rokas un visas vēl pie apziņas esošās galvas godbijīgi noliecās, lai saņemtu svētību, zem durvju velves zāles otrā galā parādījās sirma, pār savu kruķi salīkusi veca dāma; viņa pacēla kruķi, pastiepa to pret karalieni un kliedza:
— Lāsts un dieva sodība pār tevi, tu sieva bez žēlastības, kas nokāvi manu nevainīgo mazdēliņu un padarīji par tuksnesi šo veco sirdi, kurai nebija ne bērna, ne drauga, ne atbalsta, ne mierinājuma šajā pasaulē kā vienīgi viņš!
Dzīrotāji drausmās pārkrustījās, jo lāsts tajos laikos nozīmēja kaut ko briesmīgu, bet karaliene ar nāves uguni acīs majestātiski saslējās un izmeta pavēli:
— Ņemiet viņu ciet! Uz sārta!
Sargi jau atstāja savas vietas, lai pildītu pavēli. Kauns un negods bija uz kaut ko tādu skatīties. Ko darīt? Sendija vaicājoši palūkojās uz mani, es sapratu, ka pār viņu atkal nākusi iedvesma. Es sacīju:
— Dari, kā zini.
Viņa pielēca kājās un pagriezās pret karalieni. Viņa pacēla roku, norādīja uz mani un teica:
— Jūsu augstība, viņš saka, tam nebūs notikt. Liec, lai karakalpi atstājas no tās sievas, arig viņš satrieks šo pili pīšļos un putekļos, un gaisīs tā no zemes virsus kā sapnis rīta svīdumā!
Nolādēts, nu gan viņa nezina, ko sola! Ja karalienei ienāks prātā . . .
Bet ar to pašu mans apjukums beidzās un bailes pārgāja, kā nebijušas, jo karaliene padevās uz vietas un neizrādīja ne mazāko pretestību; viņa tikai pamāja, ka pavēle atsaukta, un nošļuka savā krēslā. Apsēdās viņa jau skaidrā prātā. Tāpat kā vairums pārējo. Dzīrotāji lēca kājās, atmetuši galma ceremonijas pa roku galam, un barā šāvās uz durvīm, apgāzdami krēslus, sasizdami traukus, grūzdamies, plēsdamies, cits pār citu spiezdamies, viņi lauzās laukā, pirms neesmu pārdomājis un aizpūtis šo pili visuma drūmajos klajos. Jā, jā, jā, lētticīgi viņi bija bez gala. Neaptverami lētticīgi.
Nabaga karaliene bija tik ļoti satriekta un pazemota, ka baidījās pat pakārt komponistu, neprasīdama man atļauju. Man bija viņas ļoti žēl — un, domāju, katram būtu, jo viņai ciešanas bija patiesas, tāpēc es saprāta robežās gribēju būt atsaucīgs un nenovest stāvokli nevēlamās galējībās. Tāpēc es vispusīgi pārdomāju šo lietu un beidzot liku muzikantiem vēlreiz nospēlēt mums «Salda miera pilno sirdi». Pārliecinājies, ka viņai taisnība, es atļāvu pakārt visu orķestri. Sī mazā piekāpšanās uzreiz padarīja karalienes dzīvi gaišāku. Valstsvīrs maz ko iegūst, dzelžaini pastāvēdams uz savu varu jebkurā vietā un lietā, jo tādējādi viņš ievaino padoto lepnumu un krāj draudus savai varenībai. Sīkas pielaides šad vai tad, ja tās nevar nodarīt neko ļaunu, ir gudrākā politika.
Tagad, kad karaliene bija nomierinājusies un gandrīz jau pavisam laimīga, vīna tvaiki atkal kāpa galvā un viņa atguva valodu. Tas ir, atsāka veco mūziku — lika šķindēt savas balss sudraba zvārgulītim. Runāšanā viņa bija meistariene. Man neklājās atgādināt, ka ir jau ļoti vēls, ka esmu ļoti noguris un man ļoti nāk miegs. Atlika vienīgi izturēt līdz galam. Nožēloju, ka neaizgāju gulēt, kamēr tas bija iespējams. Tā nu viņas zvārgulītis šķindēja un šķindēja miegā grimušās pils dobjajā, spokainajā klusumā, kurā tikai brīdi pa brīdim kā no dziļas pazemes atskanēja kaut kas apslāpētiem kaucieniem līdzīgs — nāves moku atbalss, no kuras man auksts skrēja pa kauliem. Karaliene apklusa, viņas acis uzmirdzēja labpatikā, viņa atlieca daiļo galviņu, kā to ieklausīdamies dara putni. Skaņa atkal ieurbās nakts klusumā.
— Kas tas ir? — es jautāju.
— Patiesi stūrgalvīga dvēsele un ilgi pacieš. Nu jau daudzas stundas.
— Ko pacieš?
— Spīdzināšanu. Nāc, tu lielus jokus redzēsi. Jāšu viņš joprojām neatzīsies, tu varēsi paraudzīties, kā viņu saplēš gabalos.
Ak, tavu piemīlīgu pekles radījumu — un vēl tik nosvērtu un nesatricināmu, kur man visas dzīslas sāpēja, jūtot līdzi nezināmā cilvēka mokām! Mūs pavadīja bruņās tērpti sargi ar degošām lāpām rokās, mūsu soļi dobji atbalsojās garajos, drēgnumā čūlājošos gaiteņos un akmens kāpnēs, kas oda pēc gadusimteņu pelējuma un tumsas, — garš, baismīgs ceļš, ko nebūt nepadarīja īsāku un gaišāku burves sudraba mēlīte, kas stāstīja par cietēju un viņa noziegumu. Viņu uzdevis anonīms ziņotājs par brieža nomaitāšanu karaļa mežā. Es sacīju:
— Uzklausīt tikai nezināmu liecinieku nav taisnīgi, Jūsu Augstība. Godīgāk būtu konfrontēt apsūdzēto ar apsūdzētāju.
— Patiesi, kā neatgādājos to nieka dēļ paģērēt. Un, būtu atgādājusies, neba tas ko dotu, apsūdzētāja vaigu slēpa nakts tumsība, viņš tikai pasacīja mežsargam un tūdaļ aizgāja, un tādējādi mežsargs viņu nepazina.
— Tātad vienīgi šis nepazīstamais redzēja brieža nošaušanu?
— Apžēliņ, neviens to nav redzējis, nepazīstamais šo iesīkstējušo neģēli netālu no zemē guļošā brieža ieraudzīja un, par karaļa taisnīgām tiesībām degdams, nāca un viņu mežsargam uzdeva.
— Tātad arī nepazīstamais bija netālu no brieža? Vai nav iespējams, ka viņš pats to briedi nogalinājis? Viņa dedzība varēja būt tikai maska — tā izskatās diezgan aizdomīga. Un ko Jūsu Augstība cer panākt ar šī vīra spīdzināšanu? Kāds no tās labums?
— Jāšu viņš neatzīsies, viņa dvēsele ies pazušanā. Dzīvību par savu noziegumu viņš tāpat parādā likumam — un es gan pieraudzīšu, lai viņš savu parādu nomaksā! — bet bojā eja draud manai dvēselei, ja ļaušu viņam, savus grēkus neatzinušam un atlaišanu nesaņēmušam, mirt. Neba es tāda muļķe, ka viņam par patikšanu ellē nonāktu!
— Bet, Jūsu Augstība, ja nu viņam nav ko atzīties?
— Itin drīz mēs to redzēsim. Jāšu nomocīšu viņu līdz nāvei un viņš neatzīsies, varbūt tas patiesi rādīs, ka viņam nav bijis ko atzīties, — jebšu kas to var droši teikt? Bet tālab vien, ka viņam nav bijis ko atzīt, mana dvēsele lai taptu nolādēta dēļ savus grēkus neatzinuša vīra? Nē, savu dvēseli es būšu glābusi.
Tāda nu bija tolaiku stūrgalvīgā nevēlēšanās domāt. Pārliecināt viņu būtu veltīgas pūles. Argumentiem nav varas pār akmenscieti ieaudzinātu uzskatu, argumenti to spēj satricināt tikpat maz, kā viļņi satricina klinti. Un viņa bija audzināta gluži tāpat kā citi. Sīs zemes visgaišākie prāti nespētu atrast karalienes pārliecībā nekādu kļūdu.
Kad mēs iegājām moku kambarī, manām acīm pavērās skats, ko es nekad nespēšu aizmirst, lai kā pūlētos. Jauns milzis, ap gadiem trīsdesmit, gulēja nostiepts uz moku sola, ap roku un kāju locītavām sasieto virvju gali bija pārmesti pār četrām vinčām. Viņš bija bāls kā nāve, seja sastingusi mokās, piere lielās sviedru lāsēs. Pār viņu bija noliecies garīdznieks, blakus bende, sargi stāvēja savās vietās, gar sienām tverekļos kūpēja lāpas; kaktiņā sakņu- pusi sēdēja jauna sieviete ar sāpēs drebošām lūpām un mežonīgām vajāta dzīvnieka acīm; viņas klēpī gulēja zīdainis. Kad mēs parādījāmies uz sliekšņa, bende viegli pagrieza savas mašinērijas rokturi, kas izrāva kliedzienu gan no spīdzināmā, gan sievietes mutes; bet es uzsaucu, un bende atlaida virves, pat nepaskatījies, kas runā. Es ne- varēju piejaut šo zvērību, es nomirtu, ja man būtu uz to jāskatas. Es liku karalienei līdz ar visiem pārējiem atstāt moku kambari, lai es varu parunāt ar apsūdzēto viens; kad viņa taisījās iebilst, es čukstus piebildu, ka nevēlos kalpu priekšā ar viņu strīdēties, bet prasu paklausību karaļa Artura vārdā kā viņa tiešais pārstāvis. Viņa redzēja, ka jāpadodas. Es lūdzu, lai viņa pasaka šiem cilvēkiem, kas es esmu, un atstāj mūs vienus. Patīkami tas nebija, bet viņa norija šo krupi un izdarīja pat vairāk, nekā es biju prasījis. Es gribēju tikai balstīties uz viņas autoritāti, bet viņa teica:
— Jums būs darīt visu, ko šis lords pavēlēs. Viņš ir Saimnieks.
Manam vārdam patiesi piemita burvju spēks, to varēja redzēt no šo žurku locīšanās. Karalienes sargi sastājās rindā un kopā ar viņu un lāpu nesējiem maršēja projām, pazemes gaiteņi atbalsoja aizejošo soļu stingro takti. Es biju licis pārcelt cietumnieku no moku sola uz guļamās lāviņas, paprasījis zāles viņa ievainojumiem un vīnu, ko padzerties. Sieviete pierāpās klāt un skatījās karsti, mīloši, bet tramīgi — it kā baidīdamās, ka viņu nepadzen; viņa pat mēģināja zagšus pieskarties vīra pierei un atlēca atpakaļ šausmās, kad es neviļus pagriezos uz viņas pusi. To bija sāpīgi redzēt.
— Ak dievs, — es teicu, — glāsti viņu, meitēn, cik gribi! Dari visu, kas tev patīk, neliecies par mani ne zinis!
Jā, un tad viņas acis kļuva pateicīgas kā dzīvniekam, kas sapratis, ka viņam dara labu. Bērnu nolikusi, viņa tūlīt pieglaudās vīra vaigam, roka glāstot slīdēja pār viņa matiem, no acīm plūda laimes asaras. Vīrs atguva samaņu un glāstīja savu -sievu ar acīm — tas bija viss, ko viņš varēja darīt. Nu es nolēmu, ka laiks iztīrīt šo midzeni, un te vairs nepalika neviens, izņemot cietumnieka ģimeni un mani. Tad es teicu:
— Nu, mans draugs, pastāsti man, kas tev par šo lietu sakāms, ko viņa saka, es jau zinu.
Vīrs pagrozīja galvu par zīmi, ka nerunās. Bet sievietei — vismaz man tā likās — mans jautājums patika. Es turpināju:
— Tu mani pazīsti?
— Jā. Artura valstībā visi tevi pazīst.
— Tādā gadījumā, ja tev par mani stāstīta patiesība, tev nebūtu jābaidās ar mani runāt.
Sieviete dedzīgi iejaucās:
— Ai, visugaišo lord, pārrunā viņu! Tu vari, un tu iespēj! Ai, viņa ciešanas ir briesmīgas, un viss tikai manis, manislab! Kā man to panest? Jele varētu es ieraudzīt viņu mirstam vieglā, ātrā nāvē! Ai, manu Hugo, es nespēju to vairs izturēt!
Un viņa elsodama sabruka pie manām kājām un lūdzās. Taču ko viņa lūdza? Sava vīra nāvi? Nu es vairs galigi neko nesapratu. Bet Hugo pārtrauca viņu, sacīdams:
— Mieru! Tu neapjēdz, ko prasi. Vai lai nolemju bada nāvei savus mīļos paša vieglas nāves labad? Vajadzētu tev mani krietnāk pazīt.
— Pagaidiet, — es teicu. — Es te kaut ko nesaprotu. Tā ir ačgārnība. Lūdzu . ..
— Ai, manu dārgo lord, tikai pārrunā viņu! Paraugies, kā viņa mocības manu sirdi plosa. Ak, kālab viņš negrib atzīties, kālab liedz man atspirgšanu un mierinājumu, ka viņš ātrā nāvē gājis …
— Kādas aplamības tu runā? Viņš izies no šejienes kā brīvs vīrs, nevis mirs kaut kādā tur nāvē!
— Viņš ir glābts! Jo pats karalis ar sava kalpa muti runā! Un Artura vārdi ir zelts.
— Beidzot jūs saprotat, ka varat uz mani paļauties. Kāpēc ne tūlīt?
— Kas gan šaubījās? Nele es, patiesi, nedz viņa.
— Kāpēc tad tu negribi man pastāstīt, kā tas notika?
— Tu man vēl neko solījis nebiji.
— Skaidrs, skaidrs … Un tomēr es arī tagad vēl nesaprotu. Tu pacieti spīdzināšanu un neatzinies, ar to taču pat visvājākajai saprašanai būtu diezgan, lai zinātu, ka tev nav ko atzīties.
— Man, gaišo lord? Kā tad tā? Es biju tas, kas briedi nomaitāja.
— Tu pats nomaitāji? Nē, patiešām, tik neizprotamu gadījumu man nav nācies …
— Dārgo lord, ceļos krizdama, es vinu atzīties lūdzu, bet…
— Tu lūdzi! Jo talak, jo trakak! Kāpēc tu gribēji, lai viņš to dara?
— Tas viņam ātru navi atnestu, un visas nežēlīgās mocības secen ietu.
— Zināma jēga tur ir. Bet viņš negribēja to ātro nāvi.
— Viņš? Viņš gribēja gan, vari nešaubīties.
— Nu, tad kāda velna pēc viņš neatzinās?
— Ak, gaišo lord, savu sievu un sīku bērniņu bez maizes kumosa un jumta virs galvas pamest?
— Nu, zelta sirds.es tevi saprotu. Ļaunais likums atņem notiesātā māju un mantu un palaiž viņa atraitni un bāreņus pasaulē ar ubaga tarbu. Viņi var gan nomocīt tevi līdz nāvei, bet bez tavas atzīšanās nedrīkst aplaupīt tavu sievu un bērnu. Tu stāvēji par viņiem kā vīrs, un tu, uzticīgā sieviete un dzīves biedre, pūlējies atbrīvot savu vīru no mocībām par savas lēnās bada nāves cenu, patiešām, vīrietim jāapzinās sava niecība, iedomājoties vien, uz kādu pašaizliedzību spējīgs jūsu dzimums. Es nosūtīšu jūs abus uz savu koloniju, jums tur patiks — tā ir Fabrika, kurā es no akliem smaga darba automātiem gribu veidot cilvēkus.