Jā, šo lietu es nokārtoju; es panācu, lai nabaga vīru laiž mājās. Man ļoti gribējās nostiept uz moku sola pašu bendi — un ne jau tāpēc, ka viņš bija krietns, centīgs un apzinīgs sava amata kalps, jo patiešām nevar cilvēkam pārmest, ka viņš labi pilda savu pienākumu, bet lai atriebtos par to tīksmīgumu, ar kādu viņš mocīja un dzina izmisumā jauno sievieti. To man izstāstīja priesteris un dedzīgi pastāvēja uz viņa sodīšanu. Dažu labu reizi man vajadzēja piedzīvot šādus nepatīkamus momentus. Es domāju — epizodes, kas rādīja, ka ne visi priesteri bija blēži un pašlabuma meklētāji, bet ka daudzi, pat vairākums, kas darbojās vienkāršās tautas vidū, bija sirsnīgi un taisnīgi un darīja visu, lai remdētu cilvēku bēdas un ciešanas. Tur nu neko nevarēja līdzēt, kaut gan bieži tas man krita uz nerviem. Taču to es laidu pār galvu. Nav manā dabā ilgi raizēties par lietām, ko nespēju grozīt.
Tomēr tas man nepatika, jo šis apstāklis samierināja cilvēkus ar autoritatīvo baznīcu. Mums vajadzīga reliģija -— tas skaidrs bez vārdiem —, bet, manuprāt, ticību vajag saskaldīt vismaz četrdesmit brīvās sektās, lai tās skatās cita citai uz pirkstiem, kā manu laiku Savienotajās Valstīs. Spēka koncentrācija politiskā aparātā ir kaitīga, un autoritatīva baznica ir politisks aparāts — kā politisks aparāts tā ir radīta, auklēta, lolota un audzināta; tā ir naidīga jebkādai cilvēciskai brīvībai, un to labo, ko baznīca dara, baznīca darītu vēl labāk, ja būtu sadalīta sektās. Tas nav likums, tas nav bauslis, tikai manas — atsevišķi ņemta cilvēka domas: tāpēc ne vairāk vērtas kā pāvesta domas — šajā gadījumā varbūt pat mazāk.
Nudien es nevarēju nostiept bendi uz moku sola, tāpat kā nevarēju neņemt vērā priestera taisnīgo sūdzību. Sā vai tā, cilvēkam jācieš savs sods, tāpēc es atstādināju bendi no amata un iecēlu par diriģentu jaunajam orķestrim, kam vajadzēja stāties pakārtā orķestra vietā. Viņš izmisīgi lūdzās, viņš teica, ka neprot spēlēt, — ticama aizbildināšanās, taču nepietiekama — galmā nebija neviena muzikanta, kas prastu.
Karaliene nākamajā rītā bija ļoti sašutusi, uzzinot, ka viņa nedabūs ne Hugo dzīvību, ne īpašumu. Bet es sacīju, ka viņai jānes Savs krusts, ka pēc likuma un parašām viņai šī cilvēka dzīvība un manta gan noteikti pienākas, taču šim vīram bija vainu mīkstinoši apstākļi, un karaļa Artura vārdā es viņam piedevu. Briedis postīja viņa laukus, un viņš to nogalināja pēkšņā dusmu uzliesmojumā, nevis lai gūtu sev kādu labumu, un viņš aiznesa to uz karaļa mežu cerībā, ka vainīgo neviens neatklās. Nolādēts sievišķis, es nekādi nespēju viņai iestāstīt, ka pēkšņas dusmas ir vainu mīkstinošs apstāklis brieža — vai pat cilvēka — nogalināšanā, tāpēc es atmetu ar roku, lai viņa pūšas, cik uziet. Es biju domājis, viņa sapratīs manu piezīmi, ka pēkšņās dusmas gadījumā ar pāžu mīkstina viņas noziegumu.
— Noziegumu! — viņa iesaucās. — Kā tu runā! Noziegumu, tik tiešām! Es taču taisos par viņu samaksāt! — Jā, nebija nekādas nozīmes apelēt pie viņas prāta. Audzināšana — audzināšana ir viss, tikai audzināšana veido cilvēku. Mēs runājam par dabu, tās ir muļķības, nav nekādas dabas; ar šo kļūdīgo apzīmējumu mēs domājam iedzimtību un audzināšanu. Mums nav savu domu, mums nav
patstāvīgu spriedumu, tie mums ir iedvesti un ieaudzināti. Viss, kas mūsos oriģināls un par ko mūs varētu taisnīgi cildināt vai nopelt, brīvi novietotos zem batista izšujamās adatiņas smailes, pārējais būvēts no atomiem, ko mūsu apziņā ieguldījusi un iedzemdinājusi biljoniem gadu garā senču virkne, sākot ar Ādama māla piku vai sienāzi, vai pērtiķi, no kura tik garlaicīgi, uzpūtīgi un neveiksmīgi attīstījusies mūsu cilts. Kas attiecas uz mani, tad vienīgais, kas man rūpēja šajā lēnajā, skumjajā svētceļojumā, šajā patētiskajā dreifā starp divām mūžībām, bija noskatīties un pieticīgi nodzīvot tīru, pilnskanīgu un nevainojamu dzīvi un saglabāt sevī to mikroskopisko atomu, kas bija patiešām mans, pārējais varēja mierīgi laisties atpakaļ nebūtībā, man gar to nebija nekādas daļas.
Nē, velns šo sievišķi rāvis, prāta viņai nebūt netrūka, saprašanas arī ne, bet audzināšana bija pārvērtusi viņu ēzelienē — protams, tikai no daudz vēlāku gadsimtu viedokļa. Nogalināt pāžu nebija noziegums — viņa drīkstēja nogalināt un mierīgi pastāvēja uz savām tiesībām, neapzinādamās nekādu vainu. Viņa dzīvoja veselu paaudžu neapšaubītā un neiedragātā pārliecībā, ka likums, kas atļauj viņai nogalināt jebkuru savu padoto, kad vien ienāk prātā, ir absolūti pareizs un taisnīgs likums.
Un tomēr — pat Sātanam jādod gods, kas viņam pienākas. Viņa pelnīja uzslavu, un es gribēju uzslavēt, taču vārdi diez kāpēc ķērās kaklā. Viņai bija tiesības nogalināt zēnu, bet ne mazākā pienākuma par to maksāt. Viņa gluži labi zināja, ka rīkojas cēli un augstsirdīgi, samaksādama par zēnu. Elementāra taisnīguma dēļ man vajadzēja bilst kādu labu vārdu, bet es nespēju — lūpas neklausīja. Es nevarēju padzīt no savām gara acīm nelaimīgo, sāpju salauzto vecmāmuļu un uz grīdas saļimušo skaisto, noslepkavoto bērnu, kura greznais zīda tērps mirka viņa sirds asinīs. Kā viņa varēja par to samaksāt? Kam viņa varēja samaksāt? Taču, ņemot vērā, kā šī sieviete audzināta, viņa pelnīja uzslavu, pat dievināšanu. Tikai es nespēju to pateikt, es biju audzināts citādi. Es varēju vienīgi sagrābstīt komplimentu, tā sakot, no ārpuses, un, lai cik bēdīgi neliktos, tas bija patiess.
— Majestāte, jūsu pavalstnieki būs sajūsmā.
Tīra taisnība, un tomēr es apņēmos kādu dienu karalieni pakārt, ja vien būšu dzīvs. Daži no zemes likumiem bija pārāk nekrietni, caurcaurēm nekrietni. Saimnieks drīkstēja nogalināt savu vergu bez kāda iemesla — aiz dusmām, ļaunprātības vai vienkārši gara laika, gluži kā mēs redzējām kronēto personu nogalinām savu vergu, un to viņa drīkstēja darīt ar jebkuru, jo viņas vergi bija visi un katrs. Muižnieks drīkstēja nogalināt brīvu pilsoni un maksāt par viņu naudā vai graudā. Dižciltīgais dižciltīgo varēja nogalināt bez kādiem izdevumiem, cik nu tas attiecās uz likumu, toties viņam bija jārēķinās ar līdzīgu atmaksu. Katrs drīkstēja kādu nogalināt, tikai vienkāršais cilvēks un vergs nedrīkstēja — viņiem šīs privilēģijas nebija. Ja viņi nogalināja,^ tad tā bija slepkavība, un slepkavību likums nepieļāva. īsa un ātra izrēķināšanās notika ar pārdrošnieku — un viņa ģimeni arī —, kas bija pacēlis roku pret kādu no sabiedrības greznākajām kārtām. Ja zema dzimuma cilvēks ieskrāpēja dižciltīgā ādu kaut vai tik viegli, ka ne asins lāgā neuzsprāga, viņu tomēr tiesāja kā slepkavu: sarāva gabalos uz rata vai ar zirgiem, un ļaudis pūļiem vien skrēja to skatīties, plēst jokus un lieliski izpriecāties; un daudzas no krietno skatītāju piezīmēm bija tikpat rupjas un piedauzīgas kā tās, ko, vēstīdams par kāda kļūmīga Luija XV ienaidnieka saraustīšanu gabalos, savā grāmatā ietilpinājis piemīlīgais Kazanova.
Man šī drūmā pils jau bija līdz kaklam un gribējās ātrāk tikt projām, bet to es nevarēju, jo mani nomāca vēl kaut kas, ko mana sirdsapziņa neļāva un nekad mūžā neļautu aizmirst. Ja man vajadzētu radīt cilvēku no jauna, es viņu radītu bez sirdsapziņas. Tā ir viena no cilvēka visapgrūtinošākajām īpašībām, un, lai gan sirdsapziņa, protams, dara daudz ko labu, tomēr tās pakalpojumi neatmaksājas; es mīļuprāt iztiktu ar mazāk labuma, bet vairāk miera. Taču šīs atkal ir tikai manas personiskās domas; citi, kam mazāk pieredzes, var domāt savādāk. Katram ir tiesības uz personiskiem uzskatiem. Es pastāvu tikai uz vienu: esmu jutis savu sirdsapziņu ilgus gadus un zinu, ka man tā sagādājusi vairāk bēdu un nepatikšanu nekā jebkura cita no manām iedzimtajām īpašībām. Droši vien no sākuma es to vērtēju augsti, jo augsti mēs vērtējam visu, kas mums piemīt, bet, ak vai, cik muļķīgi tā domāt! Vajag tikai palūkoties no citas puses, lai redzētu, cik tas aplam: ja man krūtīs būtu kalēja lakta, vai es ar to lepotos? Protams, ne. Bet, ja tā labi padomā, no labsajūtas viedokļa nav nekādas būtiskas atšķirības starp sirdsapziņu un laktu. To esmu izjutis tūkstošiem reižu. Un laktu var izšķīdināt ar skābi, ja tā nav ilgāk panesama, bet līdzekļa, ar ko varētu iznīdēt sirdsapziņu ar visām saknēm un līdz mūža galam, cik man zināms, nav.
Tātad bija kaut kas, ko es gribēju nokārtot pirms došanās tālākā ceļā, patiesi —- nepatīkama lieta, pretīgi ķerties klāt. Bet tā mani kremta visu rītu. Es jau būtu varējis runāt ar veco karali — bet ko tas dotu? Viņš bija izdzisis vulkāns, kas savā laikā gan darbojies, bet nu viņa uguns sen atliesmojusi, nu karalis bija vairs tikai majestātiska pelnu kaudze; lēnprātības un labvēlības viņam pietika, lai pakalpotu manam mērķim, bet nekāda labuma man no viņa nebūtu. Sis tā saucamais karalis bija tukša vieta, vienīgais spēks te bija karaliene. Un viņa. bija Vezuvs. Viņa varētu izrādīt laipnību, izcepot jums par godu veselu baru zvirbuļu, bet viņa izmantotu šo iespēju, lai apraktu zem sava izvirduma veselu pilsētu. Taču es nospriedu, ka itin bieži, kad cilvēks sagaida visļaunāko, galu galā tik ļauni nemaz nenotiek.
Dzirdējis to visu, es gribēju redzēt arī vīrieti. Viņam bija trīsdesmit četri gadi, bet pēc izskata — visi sešdesmit. Viņš sēdēja uz stūraina akmens bluķa — galva noliekta, rokas uz ceļgaliem, garo matu kumšķi nokārušies pāri sejai — un kaut ko pie sevis murmināja. Viņš paslēja zodu un lēni trulā vienaldzībā mūs uzlūkoja, tad aizmiedza acis pret lāpu griezīgo gaismu, nolaida galvu, sāka atkal murmināt un vairs nelikās mūs ne redzam. Un vēl te bija kāds savā mēmumā aizkustinoši daiļrunīgs liecinieks. Cietumnieka potītes un roku locītavas bija viscaur vecās, gludās važu rētās, un arī važas bija turpat, piekaltas akmenim, uz kura viņš sēdēja, bet šī ierīce dīki gulēja uz grīdas, pārklājusies ar biezu rūsas kārtu. Važas nav vairs vajadzīgas, kad cietumnieka gars ir salauzts.
Es nekādi nevarēju iekustināt šo cilvēku, un tad es sacīju, ka aizvedīšu viņu pie viņas — pie līgavas, kas šķitusi viņam visdaiļākā meitene pasaulē, iemiesots rožu, pērļu un rasas mirdzums, prātam neaptverams dabas brīnums, ar acīm kā nevienai citai un balsi kā nevienai citai, ar to svaigumu, maigo jaunības grāciju un daili, kas viņam likusies piemītam tikai sapņu parādībai, ne zemes radījumam. Viens skatiens uz viņu — un šīs dzīslās sastingušās asinis sāks riņķot, viens skatiens …
Bet man nācās vilties. Viņi sēdēja viens otram pretim uz klona, ar vāju dzīvniecisku ziņkāri palūkojās viens otra sejā neizpratnes aizmiglotām acīm, tad aizmirsa viens otra klātbūtni un nolaida acis — un varēja redzēt, ka viņu domas atkal aizklīdušas sapņu un ēnu valstībā, par kuru mums nekas nav zināms.
Es liku viņus izlaist no cietuma un nogādāt pie viņu draugiem. Karalienei tas ļoti nepatika. Personiski gan viņa šajā lietā nebija ieinteresēta, bet viņa uzskatīja, ka tā būtu necieņas izrādīšana seram Brezam Sarispitē. Es nomierināju karalieni, apsolīdams gādāt, lai šis sers tādu goda aizskārumu tomēr panestu, ja tas viņam liktos nepanesams.
Es izlaidu četrdesmit septiņus gūstekņus no drausmīgajām žurku alām un atstāju tikai vienu. Viņš bija lords un nogalinājis otru lordu, karalienes radinieku. Otrais lords bija uzglūnējis viņam slēpnī un meties no aizmugures viņu nokaut, bet šis zellis izmanījies pats pārgriezt uzbrucējam rīkli. Taču ne jau par to es atstāju viņu cietumā, bet par ļaunprātīgu kāda sava nelaimīgā ciema kopīgās un vienīgās akas saindēšanu. Karaliene bija noskaņota pakārt viņu par sava radinieka nogalināšanu, taču to es nepieļāvu: nav nekāds noziegums nogalināt slepkavu. Es teicu, ka mīļuprāt atvēlu viņai pakārt šo vīru par akas izpostīšanu, ar to tad viņa arī samierinājās, jo tas tomēr bija labāk nekā nekas.
Un, ak debess, cik niecīgi bija četrdesmit septiņu šeit ieslodzīto cilvēku pārkāpumi! Patiešām — dažs labs te vispār nesēdēja tāpēc, ka būtu ko nodarījis, bet vienīgi lai gandarītu kāda ļaunprātību — un ne vienmēr pašas karalienes, bet viena vai otra viņas drauga ļaunprātību. Nesenākā cietumnieka pārkāpums bija kāda piezīme. Viņš izteicis domu, ka visi cilvēki esot vienādi, ne labāki, ne sliktāki par citiem, un atšķiroties tikai ar apģērbu. Viņš sacījis, ja visu tautu noģērbtu pliku un parādītu šo baru kādam svešiniekam, svešinieks neatšķirtu karali no pūšļotāja vai hercogu no viesnīcas kalpa. Acīmredzot pat idiotiska audzināšana nebija spējusi pārvērst šī cilvēka smadzenes nekam nederīgā putrā. Es palaidu viņu brīvībā un nosūtīju uz savu fabriku.
Dažas no pazemes cellēm bija izcirstas pilskalna stāvās klints ārmalā un katrā iekalta šaura loga strēlite, pa kuru gūsteknim par mierinājumu iespīdēja sīks svētītās saules stariņš. Bet vienam no šiem nelaimīgajiem tas sagādāja īpašas mokas. No savas tumšās bezdelīgu ligzdas klints augstumos viņš pāri plašajai ielejai varēja saskatīt savu māju un divdesmit divus gadus bija sirdssāpēs un ilgās lūkojies pa šo spraugu. Viņš redzēja vakaros spīdam ugunis, redzēja dienās pa sētu staigājam cilvēku stāvus — savu sievu un bērnus, noteikti kādu no viņiem, bet, kuru tieši, tādā tālumā nevarēja atšķirt. Gadu gaitā viņš dažkārt pamanīja tur svinam svētkus, pūlējās priecāties līdzi un lauzīja galvu, vai tur notiek kāzas vai citas godības. Un viņš redzēja bēres, tās plosīja viņa sirdi. Viņš varēja saskatīt zārku, bet nespēja noteikt tā lielumu un nezināja, vai apglabā sievu vai kādu no bērniem. Viņš varēja redzēt, kā sastājas sēru gājiens ar priesteriem un bēriniekiem un svinīgi aiziet, nesot līdzi savu noslēpumu. Mājās viņš atstāja piecus bērnus un sievu, deviņpadsmit gados pa vārtiem bija izgājušas piecas bēru procesijas — un neviena tik pieticīga, ka varētu glabāt kalpu. Tātad viņš bija zaudējis piecus no saviem dārgajiem, tikai viens nu bija palicis dzīvs — tagad jau bezgalīgi, vārdos neizsakāmi dārgs —, bet kurš? Sieva? Bērns? Tas nu bija jautājums, kas grauza viņu dienām un naktīm, miegā un nomodā. Taču kaut kāda dzīves interese un pusstariņa gaismas cietuma tumsā ir liels atspaids cilvēka miesai un garam. Sis vīrs bija samērā labi saglabājies. Kad viņš beidza savu bēdu stāstu, es jutos tāpat, kā justos jebkurš, kam piemīt kaut vai mērena cilvēciska ziņkāre, vārdu sakot, arī es biju iededzies uzzināt, kurš no viņa ģimenes locekļiem palicis dzīvs.
Tāpēc es pats aizvadīju viņu uz mājām un biju klāt negaidītā atkalredzēšanās brīdī, kad plosījās mežonīga prieka taifūni un cikloni un lija laimes asaru Niagaras; un, tavu brīnumu, mēs ieraudzījām kādreizējo jauno namamāti uz sirmojoša pusmūža sliekšņa un bērnus — gan vīriešu, gan sieviešu dzimuma —, dažus jau precējušos un stājušos ģimenes kārtā, un neviens pats no visas ģimenes nebija miris! Novērtējiet karalienes velnišķīgo izdomu: cietumnieku viņa sevišķi ienīda un bija pati izgudrojusi visas šīs bēres, lai plosītu viņa sirdi; viņas ģēnija augstākais uzliesmojums bija atstāt vienu no ģimenes it ka dzīvu, lai cietumnieka dvesele mocītos minējumos.
Bez manas iejaukšanās viņš nekad netiktu brīvībā. Feja Morgana nīda viņu no visas sirds un nemūžam par viņu neapžēlotos. Taču viņa noziegums bija drīzāk vieglprātība nekā apzināts ļaunums. Sis vīrs bija teicis, ka viņai esot sarkani mati. Tādi viņai patiešām bija, bet par to neklājās runāt. Kad sarkanmataini cilvēki ieņem augstu stāvokli sabiedrībā, viņu mati ir kastaņbrūni.
Ņemiet vērā: starp šiem četrdesmit septiņiem cietumniekiem bija pieci, kuru vārdus, nodarījumus un ieslodzīšanas gadu neviens vairs neatcerējās! Viena sieviete un četri vīrieši — visi līki, grumbaini, vecuma plānprātībā krituši patriarhi. Viņi paši jau sen bija aizmirsuši, ko īsti noziegušies! Par notikušo viņiem bija tikai neskaidri pieņēmumi, nekā noteikta, nekā tāda, ko viņi pārvaicāti spētu atcerēties otrreiz. Virkne garīdznieku, kam pēc saviem dienesta pienākumiem vajadzēja ik dienas lūgt ar cietumniekiem dievu un atgādināt, ka Tas Kungs te viņus novedis ar gudru ziņu, un mācīt, ka pacietība, pazemība un nepreto- šanās spaidiem ir tas, ko Viņš vismīļāk ierauga pie zemākajām kārtām, gan zināja nostāstus par šīm nožēlojamām cilvēku drupām, bet ne vairāk. Taču arī nostāsti vēstīja tikai par ieslodzījuma laiku, nevis par ieslodzījuma iemesliem. No tiem neapšaubāmi varēja izsecināt, ka ikviens no minētajiem cietumniekiem nav redzējis dienas gaismu vismaz trīsdesmit piecus gadus: cik ilgi ieslodzījuma gadi katram pagājuši pirms šī «vismaz», atlika vienīgi minēt. Karalis un karaliene par viņiem arī zināja tikai to, ka cie-, tumnieki saņemti mantojumā līdzi valstij un tronim no iepriekšējās firmas. Pavadzīmju šai kustamajai mantai nebija, tāpēc jaunie īpašnieki nelikās ne zinis par nevērtīgo guvumu. Es jautāju karalienei:
— Tad kāpēc jūs viņus nelaidāt vaļā?
Smags jautājums. Viņa nezināja, kāpēc, viņai tas nekad nebija ienācis prātā. Te nu viņa stāvēja, ne brīdi neapzinādamās, ka viņas rīcība sasauksies ar nākamā Ifas cietokšņa gūstekņu nelaimju stāstu. Tagad man ir skaidrs, ka sievietei ar viņas audzināšanu cietumnieki bija tikai īpašums — ne vairāk, ne mazāk. Un, kad mēs mantojam īpašumu, mēs nesviežam to projām ari tad, ja mūsu acīs tam nav nekādas vērtības.
Kad es izvedu savu cilvēkveidīgo sikspārņu kolekciju zem klajas debess spožā pēcpusdienas saulē — kas vispirms gan sita ar aklumu pie žēlsirdīgas tumsas pieradušās acis —, tas bija ievērības cienīgs skats. Skeleti, putnu biedēkļi, punduri, aizkustinoši rēgi — vislikumīgākie bērni, ko Monarhija dzemdējusi Dieva žēlastības un Autoritatīvās Baznīcas pavēnī. Es izklaidīgi nomurmināju:
— Kaut es varētu viņus nofotografēt!
Jūs arī būsit redzējuši cilvēkus, kuri nekad neatzīsies, ka nav sapratuši kāda jauna, skanīga vārda nozīmi. Jo tumsonīgāki viņi ir, jo nožēlojamākā centībā traucas pierādīt, ka viņus jūs nepārsteigsit. Karaliene bija taisni no šīs sugas un tāpēc vienmēr izrīkojās galīgi šķērsām. Tikai mirkli viņa svārstījās, tad atplauka pēkšņā saprašanā un iesaucās, ka viņa izdarīs man šo pakalpojumu.
Es nobrīnījos vien. Viņa? Ko viņa varētu zināt par fotografēšanu? Bet ilgi lauzīt galvu neiznāca. Atskatījies es ieraudzīju, ka viņa steidzas pie maniem cietumniekiem ar cirvi rokā.
Jā, viņa bija gan īpatnējs radījums, šī feja Morgana. Savā laikā es biju redzējis dažnedažādas sievietes, bet viņa sita pušu visas. Un cik lieliski raksturoja viņu šī epizode! Par fotografēšanas procesu viņai nebija vairak jēgas kā, teiksim, zirgam, bet tur, kur viņai kaut kas nebija skaidrs, viņa izlīdzējās ar cirvi.