Nākošajā rītā līdz ar sauli mēs jau atkal sēdējām zirgos. Cik labi bija ļaut plaušām vaļu un kampt iekšā mucām sulīga, nesagānīta, dieva svētības rasas spirdzināta un meža smaržās dvēsmojoša gaisa pēc šīm divām dienām un naktīm, kad miesa un gars smaka vai nost vecā maitu- putnu perēkļa morālajā un fiziskajā smirdoņā! Es te runāju tikai par sevi, jo Sendijai, protams, šī vieta likās it pieņemama, viņa jau no bērnu dienām bija pieradusi apgrozīties augstākā sabiedrībā.
Nabaga meitene, viņas žokļi visu šo laiku bija pavadījuši piespiestā bezdarbībā, un es nojautu, ka sekas bus jācieš man. Tā arī izrādījās; bet vai tad viņa neglāba mani fejas Morganas pilī, vai par manu spēku un atbalstu nekļuva viņas neizmērojamā muļķība, šajā gadījumā dārgāka par visu pasaules gudrību kopā? Tāpēc es nospriedu, ka viņa godam pelnījusi laist savas dzirnavas vaļā pēc sirds patikšanas, un es pat nesarāvos, kad viņa sāka:
— Tālab paraudzīsimies uz seru Markhauzu, jādāmu uz dienvidu pusi ar jumpravu, kam trīsdesmit ziemu no dzimuma bija.
— Tu mēģināsi sadzīt to kovboju tālākās pēdas, Sendij?
— Itin tā, manu gaišo lord.
— Sukā vaļā, šoreiz es tevi nepārtraukšu, ja vien tas būs manos spēkos. Sāc no gala, kā tur bija, un izpūt visu savu tvaiku, bet es piebāzīšu pīpi un būšu pati uzmanība.
— Tālab paraudzīsimies uz seru Markhauzu, jādāmu uz dienvidu pusi ar jumpravu, kam trīsdesmit ziemu no dzimuma bija. Un tā viņi biezā mežā nojāja, un liktenim labpatikās, lai nakts tumšumā ceļš viņus tālā pilī novestu, kur Dienvidus Tīreļu hercogs piemita, un tur viņi naktsmājas lūdza. Un no rīta hercogs sūtīja pie sera Markhauza un vēlēja gatavam būt. Un sers Markhauzs cēlās un aplikās bruņas, rīta mesu uzklausīja un brokastu ieturēja, tad kāpa uz zirga pils pagalmā, kur bija cīniņam notikt. Tiklab ari hercogs jau zirga mugurā sēdēja viss vienās bruņās un seši viņa dēli, katram šķēps rokā, un viņi likās virsū seram Markhauzam, ka hercogs un divi viņa dēli savus šķēpus aplauza, bet sers Markhauzs turēja šķēpu stāvus un viņus neaizskāra. Tad nāca pa pārim tie četri dēli — un aplauza savus šķēpus gan pirmie divi, gan abi otrēji. Un visu laiku sers Markhauzs viņus neaizskāra. Tad sers Markhauzs jāja uz hercogu un cirta viņam ar šķēpu, ka zirgs un jātnieks gar zemi bija. Un tāpat viņš hercoga dēliem darīja. Un tad sers Markhauzs kāpa no zirga un lika hercogam padoties, ka viņš nokauts netaptu. Un tad kādi no hercoga dēliem atguvās un uz seru Markhauzu mesties gribēja. Tad sers Markhauzs sacīja hercogam: turi ciet tavus dēlus, ka nevaid jums visiem jādara gals. Kad hercogs redzēja, ka no nāves neizbēgt, viņš apsauca savus dēlus un vēlēja viņiem sera Markhauza varā padoties. Tad metās viņi ceļos un bruņiniekam savu zobiņu tverekļus padeva — un viņš tos pieņēma. Un dēli tad līdzēja savam tēvam kājup tapt un runāja un apzvērēja seram Markhauzam nekad vairs naidu ar karali Arturu necelt un tūdaļ pēc Vasarsvētkiem gan hercogam, gan dēliem galmā nojāt un karaļa žēlsirdībai nodoties.
Itin tā ar viņiem lēcies, krietno ser Saimniek. Un būsi tu nopratis, ka šis pats ir tas hercogs un viņa seši dēli, kurus arīdzan tu pirms kādām dienām pievārēji un uz karaļa Artura galmu sūtīji.
— Tā taču nav tava nopietnība, Sendij?
— Dieva sods pār mani, ja netaisni runāju.
— Jā, jā … kas to būtu domājis? Viens vesels hercogs un seši hercogēni. Goda vārds, Sendij, elegants ķēriens. Klejojošā bruņniecība gan ir idiotisks bizness un prasa ellīgi smagu darbu, bet sāk izskatīties, ka ar to var iesist it brangu naudiņu, ja labi palaimējas. Negribu sacīt, ka - pats sākšu ar to nodarboties, kas nav, tas nav. Drošs un likumīgs bizness nevar balstīties uz pliku spekulāciju. Lieliska peļņa pa klejojošās bruņniecības līniju — taču kas paliek pāri, ja atmetam nost visas blēņas un paturam klajus faktus? Apmēram tas pats, kas cūkgaļas monopols, grozi, kā gribi. Tu kļūsti bagāts — stāvus bagāts_— uz kādu dienu vai nedēļu, tad uzrodas cits, kas tevi pārsola, sagrābj monopolu savās rokās; un iekšā tu esi ar visu bodīti, vai ne, Sendij?
— Lai kas tas būtu, kas man prātu mulsina un vienkāršu valodu uz tādu vīzi pagriež, ka vārdi nesamanīgi un ačgārniski izraugās …
— Nē, Sendij, tur nav ko runāt riņķī un apkārt vai meklēt citu izskaidrojumu; ir tā, kā es saku. Zinu, ka ir. Pat vēl vairāk — ja ieskatāmies pašā saknē, tad klejojošā bruņniecība ir pat sliktāks bizness nekā cūkgaļa: jo, lai kas arī nenotiktu, gaļa paliek gaļa un kādam no tās tiek labums; bet, ja klejojošās bruņniecības tirgu piemeklē krīze un katrs bruņinieks nāk ar savām akcijām, tad kādu segumu firma var uzrādīt? Tikai čupu sakropļotu līķu un vēl kādu tonnu vai divas dzelzs lūžņu. Vai to var saukt par firmas aktīvu? Cūkgaļa — jā, pavisam cita lieta, to es ņemu katrā laikā. Vai nav taisnība?
— Ai, patiesi, kā mana galva no gaužiem rūpestiem un kļūmēm, kas pār mums stundīgi tajā pilī nākušas, maitāta šķietas, un, jāšu aplam nei mana galva, nei tava neradītos …
— Nē, tā nav tava galva, Sendij. Tavai galvai nekas nekaiš, tu vienkārši neko nesaproti no komercijas, un viss. Tev arī nemaz neklājas spriest par biznesu, velti tu
mēģini to darīt. Bet, šā vai tā, nerunājot par pašu principu, tas bija labs ķēriens un vareni cels mūsu reputāciju karaļa Artura galmā. Un, atgriežoties pie mūsu kovbojiem, — šī nu gan ir dīvaina zeme, kur cilvēki nemaz nekļūst veci, ne vīrieši, ne sievietes. Tā pati feja Morgana, jauna un svaiga kā cepeša cālītis, skaties, no kuras puses gribi, vai šis vecais Dienvidu Tīreļu hercogs, kas savos gados vēl it sparīgi vicina zobenu un šķēpu, lai gan laidis pasaulē tik lielu dzimtu. Jo, kā es sapratu, sers Gavēns septiņus viņa dēlus nokāva, bet vēl seši bija palikuši seram Markhauzam un man, ko saņemt gūstā. Un kur tad vēl tā jumprava, kam sešdesmit ziemu no dzimuma un galva sirma, bet pati vēl dauzās apkārt pa pasauli! Cik tev gadu, Sendij?
Pirmo reizi es sadūros ar Sendijas klusēšanu. Viņas dzirnavas laikam bija slēgtas remonta dēļ.