No rītausmas līdz deviņiem mēs nojājām desmit jūdzes, kas bija stipri daudz zirgam ar trīskāršu nastu — vīrieti, sievieti un bruņām, kad nonācām pie dzidra strauta un apmetāmies uz garu dienvidu koku pavēnī.
Pēc brīža parādījās vēl viens bruņinieks uz zirga, piejājis tuvāk, viņš izplūda žēlās vaimanās, kas jaucās ar lāstiem un rūgtu zūdīšanos, tomēr man bija prieks par viņa tuvošanos, jo es redzēju, ka viņš valkā reklāmas dēli ar zelta burtos zvērojošu uzrakstu:
LIETOJIET PĒTERSONA PROFILAKTISKAS ZOBU SUKAS — PĒDĒJAIS MODES KLIEDZIENS!
Es biju priecīgs, jo reklāmas dēlis jau pats par sevi nozīmēja, ka viņš ir viens no maniem bruņiniekiem. Sis izrādījās sers Medoks Delamontēns, liels, drukns puisis, slavens ar to, ka reiz tikpat kā nosviedis no zirga pašu seru Lanselotu. Svaiga klausītāja klātbūtnē viņam nekad nevajadzēja daudz laika, lai atrastu šādu vai tādu ieganstu dižo faktu pavēstīt. Bija vēl viens fakts, gandrīz tikpat nozīmīgs, ko viņš nejautāts nevienam neuztiepa, taču jautāts neslēpa, un proti — seru Lanselotu viņš no zirga nenosviedis tāpēc, ka sers Lanselots nosviedis viņu pašu. Nevainīgais, lielais lempis starp abiem šiem faktiem īpašas atšķirības neredzēja. Man viņš patika, viņš izturējās pret saviem pienākumiem ļoti nopietni un bija vērtīgs darbinieks. Arī izskatījās viņš lieliski ar saviem raženajiem, bruņās kaltajiem pleciem, cildeno, ar krāšņām spalvām rotāto lauvas galvu un lielo vairogu, kura ērmīgā devīze bija bruņu cimdā iežņaugta profilaktiskā zobu suka ar moto: «Izmēģiniet Noijodontu!» Noijodonts bija mana jaunā zobu pasta.
Viņš sacīja, ka esot noguris, un tāds patiešām izskatījās, bet no zirga nost nekāpa. Viņam jādabūnot rokā tas plītsriņķu politūras nelietis, un viņš atkal eksplodēja lamās un lāstos. Minētais reklāmas dēļa valkātājs bija sers Osēzs no Surlūzas, drosmīgs bruņinieks un arī vērā ņemama slavenība, jo kādā turnīrā izaicinājis uz divkauju ne vairāk, ne mazāk kā pašu seru Gaherisu, lai arī ne pārāk veiksmīgi. Pēc dabas viņš bija gaišs un dzīvespriecīgs un neko šajā pasaulē neņēma nopietni. Taisni tāpēc es izvēlējos viņu plītsriņķu politūras reklāmai. Plītis vēl nemaz nebija parādījušās, tāpēc par riņķiem nevarēja nopietni runāt. Aģenta vienīgais uzdevums bija veikli un pakāpeniski radināt publiku pie gaidāmā jaunieveduma, lai tad, kad plītis parādīsies uz skatuves, sabiedriskajā domā jau būtu iesakņojusies īpaša tieksme turēt tās spodras.
Sers Medoks bija dziļi sarūgtināts un izvirda jaunu lāstu. Viņš jau esot izlādējis visus lāstus līdz pēdējam, taču nekāpšot nost no zirga, neatpūtīšoties ne mirklī, neklausīšoties nekādus mierinājumus, kamēr nebūšot noķēris seru Osēzu un izrēķinājies ar viņu. Cik varēju izsecināt no viņa juceklīgo lamu un neganto lāstu fragmentiem, viņš rīta agrumā saticis seru Osēzu, kas teicis, ka, ja sers Medoks auļotu pa taisnāko ceļu pāri laukiem, purviem, klinšu kalniem un ielejām, viņš panāktu ceļiniekus, kas būtu labi noņēmēji profilaktiskām sukām un zobu pastai. Ar visu viņam piemītošo dedzību sers Medoks bija traucies uz mērķi un pēc triju stundu drausmīga jājiena pa visādiem brikšņiem panācis savu medījumu. Un, raugi, tie izrādījušies par maniem pieciem cietumniekiem, kas iepriekšējā vakarā izlaisti brīvībā! Nabaga vecie grausti — vismaz divdesmit gadi bija pagājuši, kopš viņu mutēs būtu trupējusi kaut vai kāda dzerokļa sakne, par zobu nerunājot.
— Tēst, tēst, tēst viņu, — brēca sers Medoks, — ka tikai es viņu dabūnu rokā, plīts riņķī es viņu saliekšu; jo neviens bruņinieks, nele šis Osēzs, nei kāds cits, ne domus varētu dzīvajos palikt, man tādu pārestību nodarījis, un es dabūšu viņu rokā, zvēru pie zobiņa!
Ar šiem vārdiem un vēl citiem viņš savicināja savu šķēpu un aizauļoja. Uz vakara pusi arī mēs paši ieraudzījām vienu no mūsu patriarhiem nabadzīga ciema malā. Viņš gozējās savu piecdesmit gadus neredzēto radu un draugu mīlestībā, ap viņu spiedās un glaudījās viņa pēc- nākamās miesīgās paaudzes, kuras viņš vispār līdz šim brīdim nebija redzējis, bet viņam likās sveši tiklab radi, kā draugi, viņa atmina bija izdzisusi, gars notrulis. Šķita neticami, ka cilvēks varējis izturēt pusi gadsimta, iedzīts tumšā alā kā žurka, bet viņa sieva un daži vecie biedri to apliecināja. Viņi atcerējās šo graustu spēka un vīrišķības plaukumā, kad viņš noskūpstīja savu bērnu, ielika sievas rokās un pazuda ilgajā aizmirstībā. Pils ļaudis savas paaudzes robežās nevarēja pateikt, cik ilgu laiku šis cilvēks tur pavadījis par savu nekur neatzīmēto un aizmirsto pārkāpumu, bet viņa vecā sieva zināja, tāpat viņa sirmā meita, kas te stāvēja savu precēto dēlu un meitu pulkā, mēģinādama aptvert, ka tēvs, kas visu mūžu viņai bijis tikai vārds, doma, neskaidrs tēls, sena leģenda, pēkšņi ieguvis miesu un asinis un nostājies viņas priekšā.
Tā bija interesanta situācija, bet es pie tās šeit nepa- kavējos pašas situācijas dēļ, daudz interesantāks bija cits apstāklis. Protiet, ka drausmīgā netaisnība nelika šiem apspiestajiem cilvēkiem iedegties niknumā pret saviem pāridarītājiem. Tik sen viņi bija jebkuras nežēlības un varmācības mantinieki un upuri, ka viņus nevarēja iztrūcināt nekas, ja nu vienīgi laba apiešanās. Jā, patiešām likās interesanti pamērīt tos verdzības dziļumus, kuros šī tauta bija nogremdēta. Pati viņu esība bija padarīta par vienu vienīgu pelēku pacietību, atteikšanos, trulu, mēmu samierināšanos ar visu, kas viņus šajā dzīvē varēja piemeklēt. Arī viņu iztēles spējas bija atmirušas. Un, kad par cilvēku var teikt jau kaut ko tādu, tad, man liekas, viņš ir sasniedzis dibenu un dziļāk nav kur grimt.
Es gandrīz nožēloju, ka nebiju jājis pa citu ceļu. Tādas atziņas kaitīgas valstsvīram, kas savās smadzenēs briedina mierīgas revolūcijas plānus. Jo viņam jāsaduras ar to nekadai vēlmju domašanai un labgribētai filozofēšanai neapejamo faktu, ka neviena tauta pasaulē nav ieguvusi brīvību ar svētulīgu pierunāšanu un vēršanos pie sirdsapziņas; visām revolūcijām, lai kādas būtu to tālākās sekas, negrozāmi jāsākas ar asinsizliešanu. Ja vēsture vispār kaut ko māca, tad māca tieši to. Tātad šai tautai vajadzēja terora un giljotīnas, un tādām lietām es savukārt nebiju radīts.
Trešajā dienā ap pusdienlaiku Sendija sāka izrādīt satraukuma un drudžainas nepacietības pazīmes. Viņa teica, ka mēs tuvojoties cilvēkēdāja pilij. Tas mani nepatīkami pārsteidza. Mūsu klejojuma mērķis jau maz pamazām bija pagaisis man no prāta, nu tas pēkšņi pārsteidzošā kārtā atdzima un kļuva par realitāti, kas izraisīja manī asu ziņkārību. Sendijas satraukums auga ar katru brīdi, mans arī, jo tādas lietas ir lipīgas. Mana sirds sāka dauzīties. Un sirdij, kā zināms, nevar pavēlēt, lai ir pašai savi likumi, sirds dauzās no tā, ko saprāts ar nicinājumu atmet. Kad vēl Sendija noslīdēja no zirga, pamāja man, lai palieku uz vietas, un, gandrīz vai zemei pieplakusi, zagās uz krūmāju virkni nogāzes malā, sirds pukstēja pašā kaklā. Un nerimās, kamēr Sendija, krūmu aizsegā turēdamās, jau skatījās pāri nogāzei un es četreniski pierāpos viņai blakus. Degošām acīm viņa pastiepa pirkstu un aizžņaugtā čukstā izdvesa:
— Pils! Pils! Raugi, kur tā slienas!
Cik patīkama bija mana vilšanās! Es teicu:
— Pils? Tā jau ir tikai cūkkūts; parasta kūts ar zedeņu žogu apkārt.
Viņa izskatījās pārsteigta un sarūgtināta. Sajūsma viņas sejā apdzisa, un labu brīdi viņa klusēja, saspringti domādama. Tad:
— Agrāk tā nebija apburta, — viņa ierunājās, it kā pie sevis prātodama, — cik dīvains ir šis brīnums un cik briesmīgs, ka viena acīm tā pie zemes un negodā kritusi izraugās, kurmet otra acīm neģ apburta, neģ kādi mainījusies nevaid un slienas stalti un diženi, sava grāvja apjozta un raibiem karogiem torņu galos pret debesu zilumu plīvodama. Dievs sargi, mana sirds lai iztur, ka atkal redzēšu cēlās gūsteknes un jo dziļākās bēdās viņu daiļos vaigus balojam! Mēs ilgi esam kavējušies, un smaga mūsu vaina.
Man bija skaidrs, kā rīkoties. Pils bija apburta man, nevis viņai. Velti būtu tērēt laiku, pierādot, cik dziļi viņa maldās, tas noteikti neizdotos, atlika vienīgi pielāgoties situācijai. Tāpēc es teicu:
— Diezgan bieži gadās, ka viena acīm kāda lieta ir apburta, bet citiem rādās savā parastajā izskatā. Tu par to noteikti esi dzirdējusi, Sendij, ja arī pašai nav nācies piedzīvot. Bet tāpēc vēl nekāds ļaunums nav noticis. Drīzāk jau otrādi — tā ir laime. Ja šīs dāmas liktos par cūkām visiem un sev pašām, tad vajadzētu viņas atburt atpakaļ viņu īstajā izskatā, un, nezinot, ar kādu tieši burvju triku viņas pārvērstas, tas pat nebūtu iespējams. Turklāt tas būtu arī bīstami, jo, mēģinot uz labu laimi, var kļūdīties, pārvērst cūkas par suņiem, suņus par kaķiem, kaķus par žurkām un tā tālāk, līdz no visa izejmateriāla pāri nepaliktu vai nu nekas, vai arī tikai ne acij, ne degunam nejūtama gāze bez krāsas vai smaržas — kas būtībā ir tas pats. Bet, ja laimīgā kārtā viņas ir apburtas tikai manām acīm, nav nekādas vajadzības burvību izkliedēt. Sīs lēdijas paliek lēdijas tev un sev pašām, un visiem pārējiem; no manas maldīšanās viņām nebūs jācieš ne mazākā mērā, jo, apzinādamies, ka šķietamā cūka ir augstas kārtas dāma, es gan pratīšu pret viņu pienācīgi izturēties.
— Vai, paldies, manu žēlīgo lord, eņģeļa balsī tu runā! Un es ticu, tu atsvabināsi viņas, jo tavs prāts uz dižiem varoņdarbiem nesas un netrūkst tev spēka rokās un uzdrīkstēšanās gribēt un darīt kā jel kuram bruņiniekam pasaulē.
— Es neatstāšu princeses kūtī, Sendij. Un vai tie, kas tnanām apstulbotajām acīm izskatās pēc badā panīkušiem cūkganiem . ..
— Milži? Arīg viņi noburti? Tas man jo lielāks brīnums. Un gauža iztrūcināšanās: kā spēsi tu uz drošu mērķi cirst, ja piecas olektis no viņēju stāva deviņām tev neredzamas? Vai, piesargies, gaišo bruņiniek, lielāks varoņdarbs tev veicams, nekā man šķities bija!
— Tikai neuztraucies, Sendij! Man pietiek, ja es zinu, cik liela ir milža- neredzamā daļa, gan tad es trāpīšu viņam pašā sirdī. Esi mierīga, ar šiem blēžiem es tikšu galā viens un divi. Pagaidi mani tepat!
Es atstāju Sendiju, kas palika, ceļos nometusies, bāla kā līķis, bet drosmes un cerību pilnu sirdi, jāju lejā uz cūkkūti un noslēdzu tirdzniecisku darījumu ar cūkganiem.
Es izpelnījos viņu pateicību, nopirkdams visu cūku baru par sešdesmit penijiem apaļā naudā, kas bija krietni virs tālaika kursa. Es biju paspējis īstā brīdī, jau nākošajā dienā vajadzēja ierasties baznīcas, muižas īpašnieka tiesas un citu nodokļu ievācējiem, kas būtu atstājuši ganus bez cūkām un Sendiju bez princesēm. Bet nu viņi varēja samaksāt nodokļus skaidrā naudā un viņiem vēl palika pāri kāds krājumiņš nebaltām dienām. Vienam no šiem vīriem bija desmit bērnu; viņš stāstīja, ka pagājušā gadā, kad atnācis mācītājs un paņēmis no viņa desmit cūkām pašu treknāko savai desmitajai tiesai, sieva pārskaitusies, grūdusi mācītājam bērnu un kliegusi:
— Tu zvērs bez žēlastības, kam neņem manu bērnu arī, ja neatstāj, ar ko viņu pabarot?
Jocīgi gan. Tieši tas pats manos laikos notika Velsā un tās pašas autoritatīvās baznīcas vārdā, lai gan daudzi bija pārliecināti, ka, metot spalvu, vecā labā baznīca metusi arī tikumu.
Es aizsūtīju ganus projām, atvēru laidara vārtus un pamāju Sendijai, lai nāk šurp, ko viņa arī darīja un nebūt ne lēnā solī — viņa brāzās kā prērijas ugunsgrēks. Un, kad es redzēju, kā Sendija, prieka asarām pa vaigiem pludojot, metas pie šīm cūkām, spiež tās pie krūtīm, skūpsta, glāsta un bijīgi uzrunā augstdzimušu princešu vārdos, man bija kauns par viņu, kauns par cilvēku dzimumu.
Nu mums vajadzēja dzīt viņas mājās — veselas desmit jūdzes, un nekādas pasaules dāmas nespētu būt ietiepīgākas un kaprīzākas. Pa ceļu viņas negribēja iet, pa takām arī ne, viņas lauzās krūmos uz visām pusēm, mēģināja izbēgt, kur katra redzēdama, dzinās pāri klintīm un kalniem, un visgrūtāk izstaigājamām vietām, kādas vien varēja sameklēt. Pie tam viņas nedrīkstēja sist, uz viņām nedrīkstēja bļaut, Sendija neparko nepaciestu, ja es pret viņām neizturētos ar augstas kārtas personām pienācīgo cieņu. Pašu visnegantāko un vecāko cūku māti barā man vajadzēja godināt par milēdiju un viņas augstību, tāpat kā, starp citu, arī pārējās. Bruņās tērptam cilvēkam cūku dzīšana bija jo sevišķi grūta un nepatīkama. Kāda maza grāfiene ar dzelzs gredzenu snuķī un gandrīz pliki noberztu muguru bija pats sātans cūkas izskatā. Veselu stundu man vajadzēja skriet viņai pakaļ pa visām dūkstīm un dangām, lai galu galā mēs izrādītos turpat, kur bijuši Beidzot es viņu sagrābu aiz astes un kviecošu vilku sev paka]. Kad es panācu Sendiju, viņa bija stāvās šausmās — esot augstākā mērā nesmalkjūtīgi vilkt grāfieni aiz trena!
Cūkas — vismaz lielāko daļu — mēs sadzinām mājās jau nakts tumsā. Trūka princeses Nerovenas Demorgano- ras un divu viņas galma dāmu — jumpravas Andželas Bohunas un kambarjumpravas Elēnas Curtmenas, pirmā no šīm bija melna, jauna cūciņa ar baltu zvaigznīti pierē, otrā brūna, pakliba, ar tievām kājām un abas kopā — vispretīgākās tiepšas, kādas vien jebkad dzītas pa ceļu. Pazudušas bija vēl dažas mazāk nozīmīgas baroneses, un es no sirds vēlējos, lai viņas arī paliktu pazudušas; bet nē — visu šo cīsiņu gaļu vajadzēja sadzīt rokā, tūdaļ tika norīkoti kalpi ar lāpām pārmeklēt apkārtējos mežus un kalnus.
Protams, aristokrātisko ganāmpulku ieveda pili, un — pie yisiem velniem — kaut ko tādu es savā mūžā nebiju redzējis. Nedz ari dzirdējis. Ne kaut ko tamlīdzīgu odis. Tas bija kā sprādziens lielpilsētas kanalizācijā.