Kad es beidzot tiku pie miera, biju neizsakāmi noguris; atlaisties gultā, atslābināt garajā ceļā samocītos muskuļus — kāda svētlaime, kāds baudījums! Taču uz miegu, cik noprotams, pašreizējā momentā nebija ko cerēt. Dižciltīgo dāmu dīdīšanās, plēšanās un ellišķīgā kviekšana zālēs un gaiteņos neļāva ne acis aizvērt. Un, ja reiz es biju nomodā, tad, protams, domāju un galvenokārt par Sendijas maniakālo iedomu. Viņa bija tikpat normāla kā jebkurš cits šajā karaļvalstī, tomēr no mana viedokļa viņa uzvedās kā ārprātīga. Patiesi — kāds milzu spēks ir audzināšanai, iedvestai pārliecībai, izglītībai! Tā liek noticēt absolūti visam. Man vajadzēja tikai domās nostādīt sevi Sendijas vietā, lai saprastu, ka viņa nav traka. Un otrādi — nostā- dit Sendiju manā vietā, lai uzskatāmi pierādītu, cik viegli mūs par ārprātīgiem noturētu cilvēks, kam nav mācīts tas, kas mācīts mums. Ja es stāstītu Sendijai, ka esmu redzējis ratus, kas bez kādām burvībām paši joņo ar piecdesmit jūdžu ātrumu stundā, vai redzējis cilvēku, kas bez maģisku spēku atbalsta iekāpis grozā un uzlidojis augstāk par mākoņiem, ka esmu bez garu saucēju palīdzības sarunājies ar citu cilvēku, kas atradies no manis septiņsimt jūdžu tālumā, Sendija būtu pilnīgi un droši pārliecināta, ka esmu ārprātīgs. Visi ap viņu ticēja burvestībām, neviens par tām nešaubījās, neticēt, ka pils var pārvērsties cūkkūtī un tās iemītnieki — cūkās, būtu 'tas pats, kas manā dzimtajā Konektikutā neticēt telefona realitātei un iespējām, — abos gadījumos tas tikai pierādītu, ka neticētājs ir garīgi slims un savā plānprātībā nespēj aptvert to, kas skaidrs visiem. Jā, Sendija bija normāla, to nevarēja noliegt. Un, ja es savukārt gribēju likties normāls Sendijas acīs, — man vajadzēja paturēt pie sevis tādas māņticības kā lokomotīves, gaisa baloni un telefoni. Tāpat arī pārliecību, ka zeme nav plakana, ka no apakšas to nebalsta nekādi stabi, nedz arī debesu kupols tai uzlikts, lai pasargātu zemi no universa ūdeņiem, kas aizpilda pārējo visuma telpu; es biju vienīgais cilvēks visā karaļvalstī, ko apsēdušas tik nekaunīgas un noziedzīgas iedomas, tāpēc uzskatīju par labāku paturēt tās pie sevis, jo citādi tiktu izstumts no sabiedrības un visi mestu man līkumu kā ārprātīgam.
Nākošajā rītā Sendija sadzina cūkas ēdamistabā uz brokastīm, apkalpoja ikvienu no viņām pati, visādi izrādīdama to bezgalīgo godbijību, ko viņas dzimtās salas iemītnieki — gan senie, gan mūsdienu — vienmēr jutuši pret augstākas kārtas personām, lai kāds arī būtu viņu ārējais izskats vai psihiskās un morālās īpašības. Arī man būtu vajadzējis brokastot ar cūkām, ja mans dzimums atbilstu manam augstajam amatam, taču tas neatbilda, tāda goda nebiju cienīgs, to es sapratu un nežēlojos. Mēs ar Sendiju ēdām pie atsevišķa galdiņa. Pils saimnieku nebija mājās. Es jautāju:
— Cik liela ir jūsu ģimene, Sendij, un kur tā pašlaik atrodas?
— Ģimene?
— Jā.
— Kada ģimene, manu gaišo lord?
— Sī pati, tava ģimene.
— Tik tiešām nesaprotu, ko tu runā. Man nav ģimenes.
— Nav ģimenes? Kā, Sendij, vai tad šī nav tava māja?
— Patiesi, kā jel tā mana būtu? Man nav māju.
— Kam tad šī māja pieder?
— Mīļuprāt sacījusi būtu, ja pati to zinātu.
— Paklausies — tu šos cilvēkus nemaz nepazīsti? Kas tad mūs te uzlūdzis?
— Neviens nav lūdzis. Mēs paši atnācām, un viss.
— Nu, vai zini, tu esi izrīkojusies augstākā mērā dīvaini. Par tādu nekaunību var tikai pabrīnīties. Mēs ielaužamies sveša cilvēka mājā, piedzenam to pilnu ar vienīgo patiesi vērtīgo aristokrātiju; ko saulei līdz šim izdevies zemes virsū sablenzt, un tad nu izrādās, ka mēs pat nezinām, kā šo cilvēku sauc! Kā tu vispār kaut ko tik neiedomājamu varēji atjauties? Es biju pārliecināts, ka šī ir tava māja. Ko nu tas cilvēks teiks?
— Ko viņš teiks? Ko jel viņš varētu teikt, ja ne slavas un pateicības vārdus?
— Par ko lai viņš pateiktos?
Viņas seja pauda visdziļāko izbrīnu.
— Tik tiešām — tu rūgti pārbaudi manu saprašanu ar saviem brīnumainiem vārdiem. Arīg tu domā, ka šīs pils saimniekam jele kad mūžā būs tas gods uzņemt augstāku sabiedrību par šo, ko mēs viņa namam par slavu te ieveduši esam?
— No šī viedokļa, protams. Droši varu saderēt, ka tādu godu viņš piedzīvo pirmo reizi savā mūžā.
— Tad lai viņš ir pateicīgs un pauž to ar cildinošiem vārdiem un pieņēmīgu zemošanos, jo citādi viņš būtu suns, no suņa dzimis un suņi visi, kas pirms viņa bijuši.
Man šī situācija likās ļoti neērta. Un varēja kļūt vēl neērtāka. Visprātīgāk būtu savākt cūkas un doties ceļā. Tāpēc es sacīju:
— Saule jau gabalā, Sendij. Pēdējais laiks sapulcināt augstās dāmas un iet.
— Uz kurieni, krietno ser un Saimniek?
— Mums taču jāaizved dāmas uz viņu mājām, vai tad ne?
— Lai jel viens paklausās! Kur viņas no visām pasaules malām pulcinātas ir! Ikvienai jāsteidzas pašai uz savu pili, tev domāt, spētum mēs šos ceļojumus veikt tai īsā laika sprīdī, ko Viņš mūsu zemes gaitām atvēlējis, kurmet eimam mēs nāvē, ko Ādams mums iegatavojis caur kūdī- damu sievu, pavedinātu un pieviltu no tā ļaunā ienaidnieka, paša Sātana čūskas ģīmī un līdzībā glodenas mēles, ar pārvarīgu skaudību un ļaunu prātu uz grēku musinā- damu, viņu tumsībā gāzušos, un radību, savā sākumā tik baltu un tīru, pīšļos un putekļos notriekušu, kurmet viņa dzimti debesu brāļi savu spožo mājokļu slavā un godībā mirdzēdami vistīm …
— Nolādēts!
— Mans kungs?
— Labi, labi, mums nav laika to visu apspriest. Mēs patiešām varētu nogādāt šīs dāmas viņu mājās daudz īsākā laikā, nekā tev vajadzīgs, lai paskaidrotu man, kāpēc mēs to nevaram izdarīt. Mums nav jārunā, mums jārīkojas. Tev vienīgi jāpierauga, lai tu nelaid vaļā savas dzirnavas tik atbildīgā brīdī. Tātad — pie darba un veicīgāk. Kas izvadās šis princeses pa mājām?
— Tak jel viņu draugi, viņām pakaļ no visām pasaules malām nākdami.
Tas nu bija negaidīti — kā zibens no skaidrām debesīm, kā apžēlošanas vēsts cietumniekam. Viņa, protams, paliks te, lai izsniegtu preci.
— Labi, Sendij, tā kā mūsu pienākums ir jauki un veiksmīgi izpildīts, es jāšu mājās, un, ja tev gadās vēl kāds…
— Esmu gatava tev līdzi jāt.
Tātad apžēlots es nebiju.
— Tu? Man līdzi? Kāpēc?
— Ko tad tu iedomājies: es lai pret savu bruņinieku nodevīga būtu? Es nevaru tevi atstāt, kamēr godīgā divkaujā tevi taisni un pareizi nepievārēs cits — par tevi spēcīgāks bruņinieks un mani ar zobiņu rokā neatkaros. Un' negods pār manu galvu, jāšu es domāju to jebkad iespējamu esam!
— Izredzēts uz ilgiem laikiem, — es klusībā nopūtos, — un ar to man jāsamierinās. — Tāpēc es sacīju: — Lai notiek, dodamiēs ceļā!
Kamēr viņa aizgāja slacīt savu cūkgaļu ar atvadu asarām, es nodevu šo dižciltības ziedu kalpotāju rokās. Es lūdzu, lai viņi ķeras pie slotām un mazliet izmēž tās vietas, kur aristokrātija apgrozījusies, bet viņi uzskatīja, ka to gan diez vai esot vērts darīt, pat vairāk — tas galīgi neesot pieņemts, ko gan visu par viņiem nerunātu, ja viņi te sāktu slaucīt! Atkāpšanos no tradīcijas, protams, nevarēja prasīt: angļu tauta spējīga uz jebkuru noziegumu, tikai ne šo. Kalpi sacīja, ka viņi rīkošoties pēc sava vecā, neatminamas senatnes svētītā paraduma: viņi nokaisīšot grīdu ar svaigām niedrēm visās istabās un. zālēs, un tad princešu vizītes pēdas vairs nebūšot redzamas. Zināmā mērā tā bija satīra par Dabu; tā bija īsti zinātniska metode, ģeoloģiska metode; tā iemūžināja dzimtas vēsturi uzskatāmos slāņos, lai vēlāku laiku arheologi varētu tos uzrakt un pēc katra attiecīgā perioda nosacīt, kā secīgi mainījusies dzimtas diēta gadu simteņu gaitā.
Jau pašā dienas sākumā mēs sastapām svētceļniekus. Viņi gan gāja uz pretējo pusi, bet mēs viņiem tomēr pievienojāmies, jo nu man bija galīgi skaidrs, ka gudri pārvaldīt šo zemi es spēšu vienīgi tad, ja iepazīšos ar tās dzīvi visos sīkumos, nevis no citu nostāstiem, bet personiski vērodams un pētīdams.
Svētceļnieku kompānija atgādināja Čosera poēmu, jo tajā bija sapulcējušies visu zemes iespējamo kārtu un profesiju pārstāvji, un tikpat dažādīgs bija viņu kostīmu raibums. Te bija jauni vīri un veci vīri, jaunas sievas un vecas sievas, priecīgi ļaudis un drūmi ļaudis. Viņi jāja uz mūļiem un zirgiem, un dāmām vēl nebija sāniski sēžamu seglu — vajadzēja paiet deviņsimt gadiem līdz to ieviešanai.
Tas bija omulīgs, draudzīgs un saticīgs bars, dievbijīgi, laimīgi un jautri, ar neapzinātu rupjību un nevainīgu piedauzību pilnu valodu. Tas, ko viņi uzskatīja par jautrām anekdotēm, gāja no mutes mutē un mulsināja viņus tikpat maz, kā spētu kādu samulsināt Anglijas augstākajā sabiedrībā divdesmit gadsimtu vēlāk. Rupji, tālā deviņpadsmitā gadsimta Anglijas cienīgi joki paspruka gan šur, gan tur, gan visā gājiena garumā, jūsmīgu aplausu pavadīti; reizēm, kad spoža asprātība tika izmesta gājiena vienā galā un sāka ceļot uz otru, tās virzīšanās ātrumu varēja noteikt pēc sirsnīgu smieklu spurdzieniem, kā arī pēc kauna sārtuma, kas uzplauka mūļu purnos.
Sendija zināja, uz kurieni svētceļnieki dodas, un darīja to zināmu arī man. Viņa teica:
— Viņi ir ceļā uz Svētības Ieleju, lai saņemtu eremītu svētību, dzertu no ielejas brīnumdarīgajiem ūdeņiem un no grēkiem šķīstītos.
— Kur atrodas šis ūdensdziedniecības kūrorts?
— Divu dienu jājienā no šīs vietas, uz pašām tās karaļvalsts robežām, kas par Kukū-zemi saucas.
— Pastāsti sīkāk. Tā ir ievērojama vieta?
— Itin tā, gaišo ser. Nav otras tādas. Senos laikos tur abats un mūki piemita. Nebija virs zemes svētāku mūku par viņiem, viņi lasīja svētos rakstus, nerunāja ne vārda savā starpā, neģ ar kādu citu un savu dzīvību ar pūstošām saknēm uzturēja, arī tās jo sātīgi patērēdami, un uz cietas zemes gulēja un lūdza dievu stundīgi, un nekad nemazgājās; tāpat savas drānas viņi valkāja, kurmet tās, laika un trūdu sagrauztas, no viņu miesām nokrita. Tādā vīzē viņi visās pasaules malās ar savu svētu stingrību slaveni tapa, un nāca viņus godināt gan bagāti, gan nabagi no lieliem tālumiem.
— Stāsti tālāk.
— Taču allaž viņiem trūka ūdens. Atkal un atkal viņi raidīja lūgšanas dievam, un, raugi, uz viņu lūgšanu brīnums notika un tuksnesī skaidra ūdens straume šļācās. Tūdaļ Sātans ticībā vājiem mūkiem piestāja un viņus kārdināt sāka, un viņi abatu lūgties un diedelēt nebeidza, lai mazgājamu kambari ierīko, un, kad viņš pagura pretim turēties un nejaudāja vairs, viņš sacīja: lai notiek tā, dariet, kā jums tīk. Tad nu uzklausi, kas notikās, kad viņi to tīrību, kas dievam mīļa, noliedza un, pēc pasaulīgas tīrības dzīdamies, dievam acīs lēca. Tie mūki peldēties gāja un izkāpa no ūdens balti kā sniegs, un, raugi, to pašu brīdi dievs viņiem savas dusmības zīmi rādīja. Apgānītie ūdeņi pārstāja tecēt un smiltīs pazuda.
— Viņi vēl tikuši cauri samērā viegli, Sendij, ja ņem vērā, cik bargi tādu noziegumu soda šajā zemē.
— Tā rādās, bet tas viņu pirmais grēks bija, un gadu gadiem viņi tik svētu dzīvi piekopa, ka savā būšanā maz no eņģeļiem atšķirami šķitās. Lūgšanas, asaras, miesas šaustīšana — viss velti, ūdeņi negribēja tecēt. Procesija, dedzami upuri, sveces Jaunavai Marijai nenieka nelīdzēja, un visi, kas uz zemes, gauži brīnījās.
— Dīvaini, ka pat šo ražošanas nozari piemeklē finansu krīzes, kad atliek vienīgi noskatīties, kā skaistās asignācijas un banknotes pārvēršas nekam nederīgos papīra gabalos un apgrozījuma vairs nekāda. Stāsti tālāk,. Sendijl
— Tā gads un viena diena pagāja, un krietnais abats zemodamies un bēdādamies mazgājamu kambari nopostīt vēlēja. Un, raugi, Viņa bardzība ar to pašu brīdi rimās — un ūdeņi plūda bagātīgi un līdz šai baltai dienai nav savā devībā mitējušies.
— Tas laikam liecina, ka neviens vairs nav mazgājies.
— Kas to uzdrīkstējies būtu, savu-nāvi tūdaļ uz karstām pēdām atrastu.
— Kopš tā laika brālība zeļ un plaukst?
— Ar to pašu dienu slava par tādu brīnumu visnotaļ pa pasauli izplatījās. No visām zemēm mūki nāca te piemešanās vietu atrast — kā nārstodamas zivis lieliem bariem, un klosteris cēla namu pēc nama un tiem atkal citus klāt un ar tiem daudziem namiem kā ar atplestām rokām viņus uzņēma. Tiklab mūķenes lieliem pulkiem nāca atkal un atkal un sev klosteri ielejas viņā pusē uzcēla, un auga viņu nami augumā, un varens klosteris tapa. Un liela draudzība viņustarp iedibinājās, un viņi savus pūliņus mīlestības darbos savienoja un ielejas vidū patversmi pamestiem un atrastiem bērniņiem uzcēla.
— Tu minēji arī kaut kādus eremītus, Sendij.
— Eremiti tur no visām pasaules malām pulcējas. Vis- košāk eremīti zeļ, kur lieli svētceļnieku pulki kopā lasās. Te netrūkst neviena, kas miesas šaustīšanā daudzināts. Un, jāšu kāds minēs eremītu, kura svēti darbi nedzirdēti šķietas un tikai-tālu svešās zemēs ronami, lai viņš Svētības Ielejas bedrēs, alās un purvos meklē — un viņš atradīs.
Es piejāju blakus druknam puisim ar apaļu, labsirdīgu seju cerībā viņam iepatikties un uzzināt vēl šādus tādus faktus; bet pazīšanās aprāvās uzreiz, jo viņš siekalainā aizrautībā sāka stāstīt to pašu mūžseno anekdoti, kuru man stāstīja sers Dinadans, izsaukdams pār manu galvu sera Sagramora dusmas un izaicinājumu uz divkauju. Es atvainojos, pieturēju zirgu un paliku procesijas pēdējās rindās, sarūgtināts līdz sirds dziļumiem, vēlēdamies, kaut labāk būtu šķīries no šīs nīcīgās dzīves, šīs bēdu un asaru lejas, šīs jau tāpat īsās dienas, kura nav devusi ne mirkli atelpas, tikai vienas vienīgas vētras un negaisus, grūtus cīniņus un rūgtas neveiksmes; taču nodrebēju, iedomājies, cik gara ir aizmūžība un cik daudz tajā nonākušo, kuri tāpat zina šo anekdoti.
Drīz pēc dienasvidus mēs panācām otru svētceļnieku procesiju; taču tajā nevaldīja ne jautrība, ne joki, ne smiekli, ne ķircināšanās, ne laimīgā vieglprātība, kurai ļāvās jauni un veci. Tomēr arī tur bija pārstāvēti visi vecumi: sirmgalvji, vīri un sievas spēka gados, jauni vīri un jaunas sievas, zēni un meitenes, un pat trīs zīdainīši. Taču arī bērni nesmaidīja; starp šīm piecdesmit sejām nebija nevienas bez tā galējās bezcerības zīmoga, ko uzspiež ilgu, grūtu pārbaudījumu un iesīkstējuša izmisuma pilna dzīve. Tie bija vergi. Viņu dzelžos iekaltās kājas un rokas bija saķēdētas un važu gali pievienoti rupjas ādas jostām ap vidukļiem; visi, izņemot bērnus, bija ar kaklu gredzeniem piekalti kopējai važai sešas pēdas atstatu cits no cita, šī važa stiepās visa viņu gājiena garumā. Viņi gāja kājām un bija nosoļojuši trīssimt jūdzes astoņpadsmit dienās, pārtiekot no vislētākās ēdienam tikai aptuveni līdzīgas barības un arī to saņemot niecīgās devās. Viņi bija gulējuši naktīs savās važās, sadzīti barā kā cūkas. Ap viņu miesām plandījās šādas tādas skrandas, bet nevarētu sacīt, ka viņi bija apģērbti. Dzelži bija noberzuši viņu potītes, čūlojošās brūcēs mudžēja tārpi. Viņu basās kājas asiņoja, nebija starp viņiem neviena, kas neklibotu. No sākuma šo nelaimīgo bijis vesels simts, bet puse pa ceļam apmiruši. Vergu tirgotājs jāja viņiem blakus uz zirga, turēdams rokā īskātainu pletni, kas sastāvēja no garam, mezglainām ādas sloksnēm. Ar šo pletni viņš kapāja plecus katram, kas ļima no pārguruma un sāpēm, likdams viņam atslieties taisni. Vergu tirgotājs nerunāja; pletne viņa gribu izteica pietiekami skaidri. Neviens no nelaimīgajiem radījumiem nepacēla acis uz mums paskatīties, kad mēs jājām garām; nemaz nelikās, ka viņi būtu mūs pamanījuši. Un arī neizgrūda ne skaņas, tikai šo vienu: vienmuļo un drausmo važu šķindoņu no viena garās ierindas gala līdz otram, četrdesmit trim kāju pāriem ceļoties un krītot. Ierinda gāja pašas sacelto putekļu mākonī._
Visu sejas bija pārklātas ar biezu, pelēku putekļu kārtu. Katrs būs redzējis tādus putekļu slāņus uz pamestu māju mēbelēm un dīkdienīgi rakstījis tajos ar pirkstu. To man lika iedomāties dažu sieviešu sejas — šīs jaunās mātes nesa uz rokām savus jau nāvei un brīvībai tuvos zīdainī- šus, un tas, ko sirdis rakstījušas viņu putekļainās sejās, bija skaidri redzams un — ak vai! — tik labi salasāms, jo tās bija asaru pēdas. Viena no jaunajām mātēm bija pati gandrīz vēl bērns, tāpēc man jo sevišķi sāpēja lasīt moku rakstus un zināt, ka asaras kāpušas no pusplaukušām krūtīm, kam vēl nevajadzētu pazīt nekāda smaguma un uzelpot dzīves rīta gaišumam, un noteikti…
Tad viņa sagrīļojās, no pārguruma viņai bija noreibuši galva, un iesvelpās pletne, izplēšot asiņainu ādas šķeltni no viņas kailā pleca. Es sarāvos sāpēs, it kā iecirsts būtu man pašam. Saimnieks apturēja vergu rindu un nolēca no zirga. Viņš ārdījās un lamāja meiteni, ka viņa ar savu slinkumu diezgan visus kavējusi un ka nu viņam reiz pietiekot, un viņa dabūšot, ko pelnījusi. Meitene nokrita ceļos, pastiepa rokas, sāka lūgties un raudāt ārprāta bailēs, bet saimnieks nelikās ne dzirdam. Viņš izrāva bērnu no viņas rokām, pavēlēja priekšā un aiz muguras pieķēdētajiem vīriešiem nogāzt viņu zemē, noraut drānas un turēt ciet, tad viņš sāka trakot ar pletni tā, ka jau pēc dažiem mirkļiem, meitenei kliedzot un sāpēs raustoties, viņas mugura bija viena vienīga brūce. Kāds no vīriem, kas viņu turēja, novērsās; par šādu cilvēcības izpausmi viņš pats tika nolamāts un piekauts.
Visi mūsu svētceļnieki skatījās un izteica lietpratīgas piezīmes par pletnes cilāšanas tehniku. Viņus bija pārāk nocietinājušas no bērna kājas pierastās verdzības ainas, lai viņiem ienāktu prātā komentēt šo skatu no kāda cita viedokļa. Verdzība tiešām spēj pārakmeņot to, ko varētu nosaukt par cilvēcības daivu smadzenēs, jo šie svētceļnieki bija labsirdīgi ļautiņi, viņi nekad nepieļautu, lai kāds viņu acu priekšā tā apietas ar zirgu.
Ceļa malā bija kalēja smēde, un tepat gaidīja arī muižas īpašnieks, kas pirms dažām jūdzēm bija meiteni nopircis un gribēja, lai viņai šeit noņem važas. Tās arī noņēma, bet džentlmenis un vergu saimnieks sāka strīdēties, kuram no viņiem pienākas maksāt kalējam. Tiklīdz meiteni atsvabināja no dzelžiem, viņa, izmisīgi šņukstēdama un asaras 1 iedama, metās ap kaklu tam vergam, kas bija novērsies, kad viņu pēra. Vergs pieglauda viņu pie krūtīm, apbērdams viņas un bērna sejiņu ar skūpstiem un skalodams tās savās asarās. Man sāka likties … Es pajautāju. Jā, taisnība, viņi bija vīrs un sieva. Viņus atrāva vienu no otra ar varu, meiteni aizvilka vilkšus, viņa turējās pretī, cīnījās un kliedza kā neprātīga, kamēr pazuda ceļa līkumā, un arī tad mēs vēl dzirdējām viņas žēlo vaimanu atbalsi. Bet vīrs un tēvs, kura sieva un bērniņš nu bija projām uz mūžīgu neredzēšanos? — nē, uz viņu skatīties bija neizturami, es novērsos; bet es zināju, ka līdz kapa malai šis skats nepagaisīs no manas atmiņas; un patiesi — vēl šodien tas plosa manu sirdi, jau iedomājoties vien.
Uz naktsguļu mēs apmetāmies tuvākā ciema viesnīcā, un, kad es nākošajā rītā piecēlos un paraudzījos laukā uz ceļu, es redzēju rīta. saules spožumā zvērojošu jātnieku un pazinu vienu no saviem bruņiniekiem — seru Ozanu Lekērardī. Viņš strādāja kungu modes nozarē un izplatīja cilindrus. Viņš bija tērpts tolaiku krāšņākā kaluma tērauda bruņās — bet vienīgi lidz tai vietai, kur vajadzēja sākties bruņu cepurei, jo galvā viņam lepojās cilindrs, patiešām grūti iedomāties vēl komiskāku skatu. Un tas atbilda maniem slepenajiem plāniem, es gribēju iznīcināt bruņniecību, padarot to grotesku un absurdu. Sera Oza- nas segli bija apkārti ar ādas cepuru kārbām, un ik reizes, kad viņš sastapa un pieveica klejojošu bruņinieku, viņš prasīja no uzvarētā zvērestu stāties manā kalpībā, uzmauca galvā cilindru un pavēlēja to valkāt visur un vienmēr. Es apģērbos un skrēju lejā apsveicināties ar seru Ozanu un uzzināt, kā viņam veicies.
— Daudz pārdevāt? — es jautāju.
— Ja jums labpatiktos pamanīt, man četri cilindri vien atlikuši, jebšu to bija sešpadsmit, kad es no Kamelotas izjāju.
— Patiešam, jus esat varonīgi cīnījies, ser Ozana. No kurienes patlaban jājat?
— Nule kā no Svētības Ielejas, visugaišo ser.
— Es atkal esmu ceļā uz turieni. Kas jauns svētajā brālībā?
— Lai dievs mums žēlīgs, i nevaicājiet!… Auzas ber neskopodamies, manu zēn, pabaro viņu godam, un tu nepaliksi neatalgots; tālab ved vien žigli stallī un dari, kā tev sacīts… Ser, bēdu vēsti es nesu, un šie — vai šie ir svētceļnieki? Tad neatliek jums cits, labie ļaudis, kā pul- cināties vienukop un uzklausīt tos vārdus, kas man jums sakāmi, uz jums tie runās, jo eitat jūs meklēt to, ko ne- atrasiet, un klaudzināt, kur jums atvērts netaps, un mana dzīvība maniem vārdiem par ķīlu, un mani vārdi un vēsts ir šādi: noticis tas, kas kopš divsimt gadiem noticis nevaid, kad minētā nelaime pār Svētības Ieleju caur Visaugstākā gribu nāca un viņa dusmības iemesls skaidri redzams bija, kurpreti tagad …
— Brīnišķais avots ir stājis tecēt! — vienā balsī iekliedzās divdesmit svētceļnieki.
— Itin tā, labie ļaudis. Es jums to pavēstīt dzīros, kad jūs man vārdu no mutes izņēmāt.
— Kāds atkal mazgājies?
— Nē, tādas aizdomas gan minētas, taču neviens tam nespēj ticēt. Jebkurš cits grēks šķiet drīzāk iespējams esam nekā šis.
— Kā uzņem mūki savu nelaimi?
— Nav vārdos aprakstāms. Jau devīto dienu kopš svētais avots sauss. Ar šo pašu brīdi, kad ūdeņi pārstāja tecēt, karstas lūgšanas top raidītas, maisu drānās, pelnus uz galvas berot, grēki nožēloti, svētās procesijas staigā dienu un nakti bez mitēšanās; un tiklab mūki, kā mūķenes un mazie atradeņi tā pārguruši, ka savas lūgšanas uz pergamenta raksta un pie altāra karina, jo nevaid vairs spēka balsi pacelt. Un beidzot lika viņi sūtīt pēc tevis, ser Saimniek, lai raugi viņus glābt ar burvju spēku, un, jāšu tu nenāktu, ziņas nesējam bija vēlēts Merlinu atvest, jau trešo dienu viņš tur cīkstas un apzvēr vai pašu zemi gabalos saspert un visas karaļu valstis izputināt, bet ūdeni atgriezt; un patiesi ar lielu dūšu viņš buras un visus elles spēkus palīgā piesauc, taču mitruma nav parādījies ne tik, cik elpu uz vara spoguļa uzpūšot, ja neskaita mucas sviedru, ko viņš no saules līdz saulei savos briesmīgajos pūliņos izlējis, un, jāšu jūs …
Brokastis bija gatavas. Pēc brokastīm es parādīju seram Ozanam vārdus, ko biju ierakstījis viņa cilindra oderē: «Ķīmijas departamentam. Laboratorijai. Sekcija 6. Pxxp. Atsūti divus N° 1, divus M? 3 un sešus A1 » 4 ar visām attiecīgajām papildu detaļām, kā arī divus no maniem mācītajiem asistentiem.» Un sacīju:
— Auļojiet uz Kamelotu, cik ātri vien varat, krietno bruņiniek, parādiet šo ierakstu Klarensam un sakiet, ka visi minētie priekšmeti steidzīgi nogādājami Svētības Ielejā!
— Tiks darīts, ser Saimniek! — Un projām viņš bija.